Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Roviela]

(OOC - pārlasīju iepriekšējos rakstus. Kurā brīdī sāka līt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Aridena nav galīga muļķe, kas tad sēdētu un gaidītu pie dziestoša ugunskura. Un neviens tāds nebūtu, man jāatzīmē.)

Lietum sākoties angela sāka meklēt pēc kāda drošāka patvēruma, un drīz tuvumā pamanīja alu. Aiznesusi uz turieni pūķēnu, kurš sapīcis ierāpoja kaktā, viņa sāka nest uz turieni malku, kas bija sagādāta šim ugunskuram. Pašās beigās viņa aiznesa arī vēl gruzdošās ogles un degošās pagales. Un drīz sausajā alā dega maziņš ugunskuriņš. Liekas malkas gan nebija daudz, diezin, vai visai naktij pietiks. (OOC - atvainojos! Elementāra tūrista pieredze, kas kaut reizi nakšņojis mežā lietū)
Biedri atgriezās bez nekā ēdama, un tas arī neiepriecināja.
Angela sēdēja smiltīs pa turku modei, zodu atbalstījusi smalkajās plaukstās.
- Kas tur ko plānot? Dodamies uz pilsētu. Sameklējam Tavu paziņu. Noklausāmies, ar ko un kā viņš mums var palīdzēt. Un tad dodamies uz balli - izpētīt visu, kas izpētāms. Par tālāko runāt vēl ir pāragri, pārāk daudz vēl nav zināms. Visam šim vēl nekādu vadoni nevajag.

[Malduguns]

-Labi,-Rofe mundri pagāja un sāka rakāties savā somā.-Turklāt viņš nav mans paziņa, viņš ir mans... Lai nu paliek,-meitene no somas izvilka blokflautu, izjauca to, iztīrīja, atkal salika kopā un pamēģināja paspēlēt. Sākumā skaņas bija girezīgas, bet pēc tam jau melodija aizgāja labi. Tā vijās starp klejotājiem un raisīja viņos vieglu miegainumu.
OOC: Lietus līs tādēļ, ka es daļēji esmu GM tajos brīžos, kad Develins ieiet savā pasaulē. Un es nekad neesmu nakšņojusi mežā. Kur nu vēl lietū. Vienīgā reize lietū ar ugunskuru bija...interesanta un labāk atcerēties to nevajag.

[Semijs]

Umbreks tikmēr stāvēdams pie alas izejas, pētija lietu un mākoņus. Paskatījies uz pārējiem, barbars piegāja klāt pie sienas un paņēmis savu cirvi teica.
-Kur Devs palicis? Es šaubos vai viņš tā vazātos pa šādu laiku, pie tam... man šitie meži nepatīk, mums visiem vajadzētu šonakt palikt kopā..-

[Malduguns]

Rofe, jau būdama miegaina, uz mirkli pārstāja spēlēt un uzlūkoja barbaru.
-Develins ir pietiekoši pieaudzis, pats tiks galā. Turklāt, manuprāt, viņam vajag kādu mirkli vienatnē. Ja pēc stundas nebūs atpakaļ, iesim meklēt,-meitene sacīja un atgriezās pie blokflautas spēles. Pēc mirkļa viņa to atkal pārtrauca un uzrunāja Enlilu:-Tev nav auksti? Tavs apmetnis vēl joprojām ir pie manis.

[mr Bl@ck]

Sākās nepatīkams lietus, kas nojauca visas dzīvnieku pēdas un arī brāzmainais vējš izpūta viņu smaržu pa visu mežu, tagad medījums zināja ka kāds viņu medī un slēpās. Medības izgāzās. Nebūtu bijis pārējo Enlils būtu turpinājis mēģinājumus kaut ko nomedīt, bet šobrīd viņa pr`ts bija aizņemts pārdomājot šā rīta notikumus. Vīna sarunu ar drako meiteni, un viņu ilgo skūpstu.
Kad viņi atgriezās nometnē, Enlils bija kļuvis mazliet nerunīgs un pēc skata ļoti domīgs. Viņš pat nemanīja apkārt notiekošās sarunas, vien virspusēji dzirdēja, ka bija doma ievēlēt vadoni, vai ko tādu. Rofe sāka spēlēt flautu, liegās skaņas šķita hipnotizējošas un iemidzinošas., un Enlils pat nemanīja liet ne ko citu, līdz mirklim kad Rofe viņu uzrunāja.
Vēsi ir, bet esmu piedzīvojis arī šo to skaudrāku par vēju un liet.

[Malduguns]

-Ar tevi viss kārtībā? Tu ziskaties tāds savāds,-Rofe aizdomīgi uzlūkoja Enlilu un atdeva puisim apmetni. Meitenei nebija auksti un viņa uzskatīja, ka tagad nebūtu labi, ja kāds saslimtu. Turklāt gan jau kaut kur somas apkašā viņai ir savējais.

[mr Bl@ck]

Jā... viņš novilka saņemdams apmetni un aplikdams to ap pleciem. Vien pasaule mainās manu acu priekšā. Es domāju. bija dīvaini. Vienu mirkli gandrīz bija atgriezies vecais vēsais Enlils. Bet bijā kāds jautājums kas dedzināja viņu. Kas būs tālāk? šī neziņa kā klīstot baltā miglā agri no Rīta.

[Malduguns]

Rofe uzrāva vienu uzaci un skeptiski palūkojās angelu puisī, kurš viņai bija iekritis sirdī.
-Varbūt aizejam pameklēt Devu? Gan jau Aridena un Umbreks pieskatīs ugunskuru un Sargunu,-Rofe ierosināja. Izskatījās, ka Enlilam vajag izkustēties no vietas.

[Roviela]

- Ejiet droši! Mēs tiksim galā, - angela atsaucās, - tikai neesiet projām ilgi, drīzāk tad pa brītiņam atgriežaties, kaut vai lai pateiktu, ka neko neatradāt un tūlīt iesiet vēlreiz.

[Malduguns]

Rofe piecēlās un palūkojās uz pārējiem. Ugunskurs sprakšķēja, radīdams patīkamu gaisotni. Tāda silta māju sajūta. Lietus bija pierimis un viņa bija pilnā nopietnībā nolēmusi doties meklēt brālēnu.
-Tu nāksi? Ja ne, es varu iet arī viena,-viņa uzrunāja Enlilu.

[Develin_]

Enlils, Rofe, Aridena, Umbreks

Develins atgriezās līdz ar lietus mitēšanos. Ala bija kļuvusi par siltu un patīkamu mājokli ceļiniekiem, jo tā bija sausa un alu sedza mīkstu lapu paklājs.
Develins izskatījās nomākts, saskrāpēts un vēl aizvien mazliet nelīdzsvarots. Viņš nevienam neteica ne vārda, vien nometa alas kaktā sausas malkas klēpi un pasniedza Aridenai dažādas ogas un saknītes, kuras bija saliktas tāss groziņā. Sak, viņa angelu māsīca mācēs labāk apieties ar pārtiku nekā viņš.
-Paēdiet un tad tā kā būtu laiks doties pie miera. Sardzi sadalīsim trīs daļās, lai meitenes atpūšas. Rītdien mums jātiek līdz Galvaspilsētai. Kā Rofe ierosināja, gar jūru būs īsākais ceļš,-Develins strupi sacīja. Uz mirkli bija zudusi viņa varaskāre, lai gan vēlmi būt vadonim varēja sajust viņa balsī.
Puisis apsēdās blakus ugunskuram un, piemiedzis acis, kādu brīdi raudzījās tajā. Uguns plaiksnīja un izgaismoja glīto seju, kurā varēja jaust nežēlīgus vaibstus. Tad jauneklis it kā atmodās un pievērsās Umbrekam un Enlilam.
-Kurš no jums ņems kuru nakts daļu? Ja nevienam nav iebildumu, es varētu ņemt vidu,-viņš pievērsās abiem.

Draks

Smīlāja silts lietus, tomēr tas vismaz bija kaut kas labāks par mūžīgajiem putekļiem, kas klāja ceļus, kuri veda no vienas pilsētas uz otru. Tomēr katrs no tiem beigu beigās aizveda uz Galvaspilsētu. Varēja vien pabrīnīties, kāpēc tai netika dots vārds, tomēr vārdos netika dēvētas arī mazākās pilsētiņas un ciemi. Tām tika doti vien neko neizsakoši apzīmējumi un visam klāt labākajā gadījumā piemetināts tajā dzīvojošo ļaužu biežākais arods.
Diena vilkās uz vakara pusi un krēslu pastiprināja arī nomākušās debesis, kuras, cik vien tālu varēja redzēt acs, bija pārklātas ar pelēku mākoņu seģeni.
Garām aizlīgoja kāds pajūgs, kura vadītājs pēc miesas būves varēja būt barbars, kaut gan to nevarēja tik viegli pateikt apmetņa dēļ, kurā viņš bija ietinies teju līdz acīm.
Tālumā varēja redzēt slejamies milzīgo tumšo pilsētu, kura lietū izskatījās tumša un drūma. Kaut gan arī saulē tā izskatījās tāpat.
Tagad atlika vien tikt līdz pilsētai, uzmeklēt kādu vietu, kur pārnakšņot un tad.. Tad jau redzēs.

Raigs

Darījumi šodien nevedās. Iespējams, tādēļ, ka lietus dēļ cilvēki mazāk nāca ārā no savām mājām, mazāk bija ieinteresēti dažādā tirdzniecībā un bija krietni vien žiglāki savās gaitās nekā dienā, kad spoži spīdēja saule un varēja arī palaiskoties un justies kaut par kripatiņu laimīgāks, ja nedomāja par nodevām, nodokļiem un parādiem, kurus pieprasīja no katra, kurš bija pietiekoši neuzmanīgs. Tomēr arī uzmanīgie nepalika bez nodevu maksāšanas, tādēļ tam nebija īpašas nozīmes.
Tomēr, veiksmi vienmēr varēja izmantot arī vakaros, iebraucamajā vietā, kurā saimniekoja lādzīgais draco puisis Remiēls. Tur katru vakaru kāds neuzmanīgais piedzērās. Un vienmēr varēja izmēģināt laimi.
Vienmēr gadījās kāds piedzēries pļāpa, kurš zināja vairāk kā vajadzētu. Un tieši šādu pļāpu tagad vajadzētu uzmeklēt, jo tad, kad viņi ir piedzērušies, mēles viņiem raisās vaļā vieglāk nekā parasti. Un uzmanīgam raisītājam un klausītājam tas varētu būt izdevīgi.

[Elony]

Raiga pēdējais pasākums nojuka diezgan muļķīgā kārtā. Un visi centieni ko labot, atrast sīko nodevēju biju velti.
Bet ja tiešā pēdu dzīšana bija cietusi neveiksmi, nācās pārorientēties uz pavedienu meklēšanu, citiem vārdiem - jāpaklausās baumas.

Traktiera durvis pavēra gara auguma tumšmatis, viss melnā. Viņa garie, slapjie mati pa pusei aizklāja seju.
Persona gāja dziļāk iekšā, devās tieši pie letes, kas protams bija katrā iebraucamajā vietā.
"Sveicināti. Vēlos glāzi labākā dzēriena, kas sasilda ķermeni un garu." viņš cienīgi uzrunāja Remiēlu.
Raigs palūkojās apkārt, novērtēja kādā stāvoklī ir pašreizējie kroga klienti.
Pašlaik bija tikai jāpasēž malā un jāpaklausās un tad...
Tad jau redzēs.

[Semijs]

Tiklīdz Devs bija atgriezies, Umbreks viņu aizdomīgi nopētīja un nopietnā balsī ierunājās.
-Tu gan biji labu laiku pazudis. Meža gari mierīgi šonakt?-
Barbars atkal nopētīja laikapstākļus un turp.
-Bet Pērkona Dievs ir diezgan viltīgs šovakar, mākoņi izskatās, ka pamazām izklīst, bet tālāk nāk vēl melni pleķi, pastāv iespēja, ka nakts nebūs tik mierīga, kā to vēlētos.-
Dzirdēdams par sardzes dalīšanu, viņš teica.
-Es stāvēšu pirmais.-

[Sindra]

Pamanot pajūgu, Draku pārņēma vēlēšanās to apturēt un palūgt, lai aizved līdz pilsētai. Taču pamanot barbaru, puiša roka sastinga tā arī braucējam nepamājot. Draks nolaida skatienu un neskatījās pajūgam virsū un viņam radās lieliska iespēja aplūkot kā garām braucošais pajūgs nošļaksta ar dubļiem viņa tā jau ne visai tīros zābakus.
Nē, nē es nemaz nedusmojos. Neesmu saīdzis. Es nezaudēju savaldīšanos. Draks nočukstēja un samiegtām acīs paraudzījās uz aizbraucošo pajūgu.

Puisis ietinās apmetnī un pielika soli. Līdz naktij tomēr gribējās nokļūt līdz sausai gultai.
Pamazām tuvojās pilsētas vārti. Pirms ieiešanas pilsētā Draks sameklēja kādu slapjāku zālienu un mēģināja kaut nedaudz notīrīt zābakus. Tad palaida apmetni plīvot, tā ka apkārtējie varēja pamanīt viņa dzimtas zobenu un novilcis kapuci izslējies iegāja pilsētā.

Mirkli nopētījis pilsētu, puisis apjautājās sargiem par krogu un sargs norādīja uz netālu esošo tavernu. Draks pateicās viegli pamājot ar galvu un devās tavernas virzienā. Viņš pavēra durvis un no sākuma nopētīja, kas iekšā notiek. Iegājis iekšā, puisis ļāva ar troksni aizkrist traktiera durvīm un stalti izslējās. Viņš nepievērsa uzmanību pilošajam apmetnim, atglauda mitros matus un neļāva apkārtējiem nojaust, ka par ūdens bļodu, kur nomazgāt seju un sausu gultu būtu ar mietu pārdot dvēseli, lēniem soļiem devās letes virzienā.

Draks nopētīja pie letes stāvošo puisi, kurš bija tikpat izmircis, ja pat ne vēl vairāk, kā viņš.
Labvakar. viņš klusi uzrunāja svešinieku un pievērsās krodziniekam.
Man steidzami... Draks apklsusa un pakratīja galvu. Nē, man vienkārši vajag istabu, kur es varu pārlaist šo nakti, nedaudz nomazgāties un būtu lieliski ja jūs uz šo istabu atnestu arī vakariņas. puisis sataustīja pie jostas vienu no vecāku gādīgi dotajiem naudas maisiņiem un paņēmis to rokā lika saprast krodziniekam, ka viņš ir gatavs samaksāt uzreiz un īpaši netielēties par summu.

[mr Bl@ck]

Enlils jau grasījās piekrist Rofes aicinājumam, bet tad pazudušais angels atkal atradās. Iznākdams no pielijušā meža. Šķiet tavs brālēns tomēr atradies. viņš sacīja vērodams kā Develins pasniedza Ariadnei groziņu ar saknītēm.
Enlils uzlūkoja Umbreku. Tavs pērkona dievs, varbūt ir viltīgs, bet mans domas ir tādas, ja vēja dievs ir viņam palīgos tad mēs esam drošībā. Meža zvēri vairās no valdnieka kalpiem,bet vējš viņu smaku iznēsās visā mežā un pratējs spēs nolasīt viņu klābūtnes zīmes. Enlils klusi izklāstīja savas domas. Tad viņš pavēries pret pārējiem sacīja Es ņemšu rīta daļu, jo man vēl dažas lietas ar saullēktu izzināmas.

[Malduguns]

-Tā izskatās,-Rofe klusi noteica. Sarguns bija atčāpojis pie meitenes un ieritinājies viņai blakus. Pūķēns sildīja Rofi ar savu siltumu un mietene jutās diezgan miegaina. Tomēr viņa vairījās uzlūkot Enlilu un nekādi nevēlējās ļauties miega skavām, baidoties, ka no rīta pamodīsies senajā temlī, atkal viena, bez drauga, bez kāda tuvuma. Atkal nolemta nerimstošai meklēšanai.
Rofe pievēra acis un drīz vien tā atkal atvēra. Viņa pastiepās pēc savas somas, sameklēja tajā savu apmetni un ietinās tajā.
-Ja nu es aizmiegu, saldus sapņus visiem,-Rofe vēl klusi noteica, noglabājusi savu flautu somā.

[Roviela]

Aridena nopriecājās, kad Develins atgriezās alā. Lai pateicība Angam! Viņa paņēma atnestās ogas un saknītes. Apskatījusi saknes, angela dažas no tām ierušināja ugunskura pelnos - būs rīt labas brokastis! un pārējo atstāja tāpat.
Brālēnam viņa nevaicāja, ko tas tik ilgi darījis mežā, tikai uzmeta bažīgu skatienu. Viņš šķita vairs ne tik satraukts, kā pirmīt, un jau tas bija labi.
Puiši bija pieteikušies sargāt, un Aridena ierīkoja sev guļvietu pie vienas alas sienas un novēlējusi mierīgu nakti likās gulēt.

[Develin_]

Enlils, Rofe, Aridena, Umbreks

Pūķēns uz mirkli atstāja Rofi, kura jau bija aizsnaudusies, saritinājusies kamoliņā, un pielīda klāt Enlilam. Izskatījās, ka pūķēns kaut ko vēlas, tomēr pateikt viņš to nespēja.
Develins noraudzījās šajā mēmajā spēlē ar pagalam savādu skatienu. Tad pievērsās Umbrekam.
-Pamodini mani pēc kāda laika,-viņš tikai noteica un, ietinies savā apmetnī, likās gulēt.

Raigs, Draks

Izrādījās, ka arī Draks ir nonācis tajā pašā tavernā, kurā saimniekoja Remiēls. Sabiedrībe te bija raiba, tomēr neviens traci necēla, redzot te arī citas tautas pārstāvjus. Tomēr vairumā te bija sasēduši draco un pārsprieda jaunākās ziņas. Nekas īpaši jauns tas gan nebija - augstākas nodevas.
Remiēls uzlika Raigam karsti kūpošu dziru, kura bija gan stipra, gan sildoša un piedevām brīnišķīgi smaržoja.
-Par piecām sudraba monētām dabūsi arī brokastis,-Remiēls pievērsās Drakam.-Princešu pēļi mums te gan nav, bet piedāvāšu siltu gultu bez blaktīm un tamlīdzīgiem nelāgiem radījumiem, vietu stallī tavam zirgam un kārtīgu ēdienu piedevām. Saprotams, arī nomazgāšanās iespējas. Ja tevi tas apmierina, tad saucu savu palīdzi un viņa tevi vedīs uz tavu istabiņu,-Remiēls apstāstīja draco puisim. Viekāršā, bet patīkamā balsī, bez liekas tēlošanas. Remiēls bija no tiem, kuri uzreiz viesa uzticību. Glīts, nesen sasniedzis vīra gadus, viņam varēja dot apmēram divdesmit pieci. Tumšie mati un draco tipiski raksturīgais garais, atlētiskais augums bija arī Reimēlam. Seja - vienkārša, bet pievilcīga ar neparasti zilām acīm.

[Elony]

Raigs atskatījās uz ienākošo draco. Iedomīgs bruņinieks vai ne tur iemaldījies augstmanis.
"Labvakar arī jums." Raigs klusi atbildēja un samaksājis paņēma savu dzērienu, nolausījies saimnieka un šī bruņinieka sarunu.
Raignars uzmeta ātru skatienu puiša zobenam. Liekas, ka tomēr augstmanis. Vai kāds, kas augstmani nogalinājis un pievācis viņa zobenu.
Šis tipiņš gan bija skaidrā, bet likās, ka nāca no tālienes un šo to varēja zināt. Bija vērts mēģināt.
"Vai tālu esi ceļojis, jaunais bruņiniek?" Raigs viņu uzrunāja.

[Sindra]

Pie vārda zirgs Draks greizi pasmaidīja.
Paldies, bet mans zirgs jau ir stallī. Tiesa gan mājās. Bet brokastis gan būtu patīkami. puisis izvilka no naudas maisiņa krodzinieka nosaukto summu un pabīdīja viņa virzienā sudraba gabalus.

Puisis palūkojās uz Raigu. Draka tumšās acis izskatījās nogurušas.
Viņš mēmi pamāja ar galvu. Jā, tālāk nekā esmu vēlējies.
Viņš pamāja Remiēlam. Man arī lūdzu tādu dzērienu. Un uz istabu es tūlīt iešu. Tikai pāris vārdus ar jauko kungu.

Viņš pasniedza naudu arī par dzērienu un palūkojās uz Raigu.
Mani sauc Draks. Priecājos šeit sastapt tik daudz savus tautiešus.