Galaktikas pilsonis, Roberts Hainlains Opcijas

[ils]

Pirms simts gadiem, 1907. gada 7. jūlijā, Batleras pilsētā metodistu, daudzbērnu ģimenē
piedzima ceturtais puisēns - nekāds izcils notikums. Ja cilvēki apprecas, tad viņiem parādās
bērni - cik Dievs dos, un parasti Tas Kungs bagātīgāk apdāvina ar bērniem, nevis ar naudu.

[Tā krievu fantastikas žurnālā "FANтастика" iesākas Nikas Bahtenas raksts par vienu no
XX gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem-fantastiem Robertu Hainlainu. Skat. žurnāla
augusta numuru.]

Jaundzimušā tēvs Rekss Ivers strādāja par vienkāršu grāmatvedi, māte Bema Laila auklēja
skaitā lielo pēcnācēju baru, ģimenē bija stingri uzskati un notika regulāras lūgšanas zem
metodistu baznīcas stiprā jumta. Puritāņu elki - darbs, atturība, pacietība un tīrība - mājas
altārī ieņēma goda vietu. Ģimenē nelietoja lamu vārdus, nerunāja par neķītrām lietām un
godīgi dalīja uz visiem psalmus un saimniecības pienākumus - klasisks ģimenes pavards
mazā pilsētiņā vecajā, labajā Amērikā, no kuras vienkāršā un skaidrā dzīvē devās klerki,
mājsaimnieces un jaunākie virsnieki. Dienvidu tradīcijas, Missūrī delta, gods augstāks par
visu.. Mazais Roberts (tā nosauca jaundzimušo) ne ar ko īpaši neizcēlās māsu un brāļu
vidū un laikam tā arī izaugtu par godīgu Robiju, inženieri vai garīdznieku. Taču iemaisījās
liktenis. Bērnu bija daudz, naudas maz, tāpēc, kad ģimene pārcēlās uz Kanzassitiju, Robertu,
kuram bija vārga veselība, uz vasaru sūtīja atpakaļ pie radiem uz Batleru. Bet tur bija vectēvs
Alva E. Lails - praktizējošs ārsts, izglītots cilvēks, dzīvi mīlošs, labs un - pats galvenais -
pilnīgi brīvs no reliģioziem aizspriedumiem un provinciālās domāšanas inerces. Tieši viņš
iemācīja zēnam šaha spēli un lasīšanu, iemācīja godāt precīzās zinātnes un vīrieša goda
kodeksu... Vectēva mājās Roberts sāka sapņot, bet bargā dzīve pie vecākiem deva viņam
nelokāmu gribu - pietiekamu, lai patstāvīgi sasniegtu iecerētos mērķus. Pabeidzis skolu,
jaunēklis iestājas Missūrī institūtā, lai kļūtu par astronomu, taču laikam drīz vien saprata, ka
arī no observatorijas augstumiem līdz zvaigznēm ir pārāk tālu. Roberts veic kardinālu pagriezienu
un iesniedz dokumentus ASV Jūras kara flotes akadēmijā, Annapolisē. Kas raksturīgi, lai
noliktu eksāmenus, bija vajadzīga augstu stāvoša valdības pārstāvja - ne zemāka par senatoru -
rekomendācija un nākošais virsnieks to iegūst vienā mirklī. Pēc stingrās ģimenes, kazarmu
disciplīna viņam nav apgrūtinoša. Roberts ātri nokļūst labāko kursantu rindās, pārvarot
pusaudža vārgumu, kļūst par Benkroftholas čempionu (tā sauca gardemarīnu kopmītnes)
paukošanā, cīņā un šaušanā. Mācību laiks kļūst par zelta laiku - Roberts nodarbojas ar iemīļotu
lietu, viņš ir sabiedrisks, bez grūtībām nodarbojas ar zināšanu apguvi un gatavojas piepildīt savu
sapni - kļūt par jūras virsnieku. 1929. gadā viņš beidz koledžu kā divdesmitais no 243 kadetiem.
Un uzģērbj pasaulē labāko vīrieša kostīmu - virsnieka formastērpu.
Jaunā artilērista karjēra sākas uz nenozīmīga mīnu kuģa, taču vēlāk viņu pārceļ uz tā laika
vienu no labākajiem aviācijas bāzes kuģiem - "Leksingtonu". Pirmais paaugstinājums, leitnanta
uzpleči, lieliskas perspektīvas drosmīgam un godkārīgam jaunam cilvēkam, vecākā brāļa Reksa
piemērs (tas beigās uzdienēja līdz ASV JKF admirāļa pakāpei), vienīgais sarūgtinājums -
jūras slimība... Bet 1934. gadā Robertu atvaļina no flotes. Jaunajam jūras kauju varonim
konstatē tuberkulozi un veselības stāvokļa dēļ viņš vairs nav derīgs dienestam uz kara kuģiem.
Atvaļinājums, militāra pensija, kas pietiktu vientuļa veca cilvēka dzīvei... Bet Robertam ir 27
gadi.
Likteņa trieciens cilvēku nesalauž, bet no sliedēm izsit gan - kā kosmisko kuģi, kas pēkšņi
pazaudējis sakarus ar bāzi. Roberts svaidās. Dažas mācību nedēļas Kalifornijas universitātē,
Fizikas fakultātes aspirantūrā. Pirmās laulības, tik neveiksmīgas, ka pat sievas vārdu neviens
nezina. Mēģinājums kļūt par līdzīpašnieku sudraba šahtai - bizness izgāžas, pārinieks nošaujas.
Draudzība ar striptīza dejotāju, darbs par kailfoto fotogrāfu, dibinot Kalifornijā pirmo nūdistu
pludmali un nometni - kaut kur šajā mirklī Roberts uz visiem laikiem atvadās no puritāņu
morāles. Otrās laulības, nedaudz ilgākas, ar Lesliju Makdonaldu, brīvu uzskatu dāmu, gan
personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tieši pateicoties sievai Roberts kādu laiku aizraujas
ar sociālistu idejām, iestājas E. Sinklera kustībā "Nē - nabadzībai Kalifornijā!". Mēģinājums
balotēties Kalifornijas Likumdošanas sapulcē beidzas neveiksmīgi.
Divas izgāšanās pēc kārtas - vīrieša patmīlībai tas ir smagi. Vēl vairāk, jo arī laulība plaisā,
sieva dzer un neviens nenosodītu atvaļināto oficieri, ja viņš sekotu sievas piemēram.
1939. gadu Roberts sagaida bez darba, kaut kā iztiek no pensijas, meklē gadījuma rakstura
darbus un aizgūtnēm lasa fantastikas žurnālus. Trīsdesmit gadus vecam neveiksminiekam tas
ir lielisks veids, kā aizbēgt no realitātes spēcīgu vīru, brīnišķīgu sieviešu un pārdrošu piedzīvojumu
pasaulē. Un tad lasītāja skatiens nejauši ierauga sludinājumu: žurnālā "Thrilling Wonder Stories"
notiek jauno autoru literārs konkurs, balva - 50 dolāri un publikācija. Militārpersonas pensija
tolaik bija 500 dolāri gadā. "Kāpēc ne!" - četrās dienās viņš uzraksta stāstu "Dzīves līnija" un
nosūta to - nevis uz JTA [jauno, talantīgo autoru] rokrakstiem apkrauto konkursu, bet uz mīļāko
žurnālu "Astounding Science Fiction" Džonam Kempbelam, gandrīz puses amerikāņu fantastu
krustēvam. Galvenais redaktors, nesakot ne vārda, pieņem stāstu par 70 dolāriem... laikam
šo dienu var uzskatīt par otro Dzimšanas dienu Amērikas fantastikas pirmajam Lielmeistaram
Robertam Ensonam Hainlainam.

[Nu tā, ja kādam liekas tas interesanti, varu kādā citā reizē paturpināt tulkot. Pagaidām tas
arī viss.]