Adrenna - LS, Vēl var pieteikties! [C] [PZP] Opcijas

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ārpus tēla diskusijas šajai LS

Rihannas pilsēta tajā dienā stāvēja drūma. Ziemeļos varēja redzēt milzīgu kalnu grēdu, un, ja rūpīgāk ieskatījās, varēja redzēt tādu kā kustību smailēs.
-Šodien tie sasodītie kalni mainās vairāk....-
Drūmi nopūtās krodziņa "Zelta zirgs" saimnieks lūkodamies cauri kādreiz tik skaistam ozolkoka logam. Ārā bija velnišķīgi karsta, kaut pie debesīm bija tikai pelēki mākoņi. Laiks, kā jau parasti šajās dienās, bija neskaidrs, taču nejauks. Taču šodien vairākas būtnes devās uz šo ēstuvi iestripināties, un, kā jau liktenis vēlēja, doties ceļā uzzināt kraso pārmaiņu cēloni....-

[Big Bad Wolf]

Pie pilsētas dienvidu vārtiem meža elfs ieradās bez liekas kavēšanās. Šo stundu, kura viņam bija atvēlēta, elfs bezrūpīgi bija pastaigājies pa pilsētiņas ielām, līdz beidzot nonāca savā gala mērķī.
-Sveiki,- atņēmis sveicienu Džeinai viņš pievērsās pārējiem ceļa biedriem.
-Laikam vēl neesmu stādījies priekšā,- elfs pievērsās Esmusam un Selīnai, -esmu Daniels. Nakts elfs,- viņš pieklājīgi pasmaidīja.

Elfam kaklā karājās divi metamie kauliņi. Tā teikt veiksmes talismans. Daniels tos nedaudz paberzēja. –Veiksmei, šajā „ekskursijā” tā varētu noderēt.-

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Mēs vēl rakstam pus stundu uz atpakaļu, taču paturēšu tevi prātā.

Viņa pateicībā uzsmaidīja viņam un gāja uz priekšu klausoties Esmusa vārdos. Jā, sapņot var, bet ne par daudz, savādāk var atgadīties tā, ka aizmirsties un nespēj īstenību atšķirt no sapņiem. Viņa pieliecās, lai kāds zars neiesistu viņai pa seju. Drīz jau būsim klāt. Viņa nodomāja un sirds satraukumā nodrebēja.

[Semijs]

Kentaurs bija dzirdējis, ka visi tiekas, pie dienvidu vārtiem. Vēl iepriekš, Majeks bija paspējis aizjāt pie kalēja, kur dabūja sev piemērotu ķiveri. Atjājis tagad pie vārtiem, kentaurs ievēroja, elfu, kas bija lepni, paziņojis, ka apzadzis baznīcas ziedojumu kasti. Majeks izlēma šo tipu paturēt prātā un pieraudzīt, ka viņi nagi nesāk līst tur kur nevajag. Paskatījies uz elfu, kentaurs draudzīgi teica.
-Sveiks elf! Tu arī dodies ar pārējiem uz saucamo ekspedīciju?-

[novemberunge]

Niveuss sapnjaini pamaaja, abus elkonjus salicis uz galda un ar pirkstiem ziveidojis taadu kaa tiltinju, uz kura tika atbalstiits zods. -Jaa, laikam esmu noilgojies peec piedziivojumiem, bet ja kaads mani atvedis shaipusee, tad nu tas buutu es pats. vinjsh atbildeeja Errano, aizguutneem gaishi smaidiidams, ka teju vai bija jaabriinaas, kaadeelj taads saulstarinjsh kljuvis par burvi un atkuulies she.

Uz apkaarteejo vinjsh iipashi nereagjeeja, iegrimis pats savaas, taalaas domaas, aizgraabti veerdamies kroga sienaa, it kaa uz taas vinja acu priekshaa plauktu paradiizes pukjes. Tachu kaads bljaaviens par alus uzsaukshanu visiem klaatesoshajiem, vinjsh pamatiigi salecaas un saaka spariigi maat ar rokaam, un purinaat galvu, piiksteedams un meemi apgalvodams, ka nekaadu alu vinjam nevajag. Vienas nepatikshanas peec otraam, nudien.
Nivesu pamatiigi iepriecinaaja, ka arii Errano no taa atteicaas- vismaz vinjsh nebija vieniigais, kuru nevilinaaja zeltainas, putojoshas, reibinoshas dziras, kas viiriem meedza sagroziit praatus un, veel jo vairaak,- meeles.

Jaunaa daama, kas veeleejaas vinjiem pievienoties, tika apveltiita ar biklu smaidu un spariigu galvas maajienu, tachu savu vaardu, kaa akmeni norijis, vinjsh galiigi piemirsa nosaukt, nespeedams atguuties no leedijas skaistuma. Tikai tad, kad vinja iepaziistinaaja sevi kaa burvi-maacekli, puselfs sagroziijaas, nokrekshkjinaajas un nesvariigaa balsii atsaucaas, -Niveuss Bakka, burvis. Vai driikst jautaat, kaa maacekle juus esat? buutu jau vareni jauki, ja izraadiitos, ka vinja skolotaajs nav miris un veel apnjemaas izmaaciit citus jaunuljus, tachu izskatiijaas, ka visi bija tik ljoti paarnjemti ar pasaules glaabshanu, kaa Niveuss pamaniijaas to nodeveet, ka nekaada vieglpraatiiga, draudziiga meeles triishana vinjam nesanaaks. Nedaudz sapiicis, vinjsh ieraava galvu dziljaak apmetnja krokaas un nopuutaas.
Vaards "ekskursija" gan vinju izraava no labdabiigaas iignjoshanaas un, saraucis pieri, puselfs kluseejot klausiijaas paareejo sarunaas, ik pa mirkli gribeedams ko piebilst, bet attapdamies no jauna tik bezceriigi plaataam muti, jo diskusija bija izveertusies visai varena.
-Juus esat paarliecinaati, ka...?- tachu sakaamais palika nepabeigts, kaadam jau atkal paartraucot nabaga kautriigo buutni, kas grima aizvien dziljaak un dziljaak savaa kreesla, ar pirkstiem satraukti speeleejoties uz peleeciigaasm gludaas nuujas kaata.

Niveuss taa arii nebija pateicis, ka grasaas doties liidzi, tachu pie dienvidu vaartiem paraadiijaas un apsveicinaajaas ar klaatesoshajiem, staadoties priekshaa un iisi paklanoties tiem, kurus veel nebija paspeejis iepaziit. -Niveuss Bakka, juusu riiciibaa. Tachu, lai arii burvis nepaartraukti, nepiespiesti smaidiija, taalaakaas runaas vinjsh neiesaistiijaas un tureejaas nedaudz malinjaa, augumu atbalstiijis pret zizli, nez kaapeec praatodams par to veco, lupataino, bezgala diivaino viireli, kas vinjam shkjita ljoti, ljoti aizdomiigs. Lai gan puselfs neticeeja, ka buutu kaads, kas negribeetu paarmainjas uz labo pusi, bija buutnes, kuraas jausaas kas taads, kas nelika mieru. Varbuut vinjsh bija nedaudz naivs un leetticiigs, bet nepatikshanas saoda pa gabalu- veel jo vairaak taapeec, ka vinjam bija slikta veiksme tajaas nemitiigi iekulties.

[rudo lapu vilcēn...]

Elfs uzmanīgi sekoja dēmonam, peiklājīgi klausoties un reizē arī iegaumējot ceļu. Neskatoties uz to, ka pēc tā nebija nepieciešamība, elfa kājas soļus spēra ierasti klusi un nedzirdami. Rokas uzmanīgi pielieca zariņus, kas trāpījās ceļā, nevienu neaizlaužot, ne lapiņu nesaburzot. Ierasta gaita, ierasti soļi, tas viss nāca pats no sevis.
-Ikdienas dzīvē sapņot reti iznāk daudz laika, bet reizēm sapņi ir vienīgais mierinājums. Mans draugs reiz teica, ka, ja sapņosi pietiekami stipri, tad sapnis var piepildīties.- sejā kārtējo reizi ievizējās smaids, taču šoreiz skumjš, it kā būtu pilns vēl negaisušu sāpju.

[Džezā tikai Meit...]

Dēmone vērīgi klausījās elfā un pasmaidīja. Tavam draugam var izrādīties taisnība. Mēs varam panākt daudz ko un paši to nemaz neapzinātos. Piemēram ar savām domām un vēlmēm, mēs iegrozam liekteni vēlamajās sliedēs. Selīna apstājās un nostājās taisni pie kādas aizaugušas, sagruvušas mājas. Viņa uzmanīgi pienāca klāt un aplūkoja to, kas palicis pāri no skaistās mājas pagātnē. Viņa skumji nopūtās un nogriezās pa labi, turpinot ceļu. Viņa pamanīja kādu skaistu puķi. Noplūkusi un pasmaržojusi to, viņa lēnām atsāka ceļu.

[rudo lapu vilcēn...]

-Arī ar rīcību, reizēm - ja vien izvēlamies pareizo variantu.- elfs peibilda un klusi nopūtās.-Manam draugam bija, ir un būs taisnība. Es to zinu, tikai vēl nemāku peitiekami stipri sapņot, lai kaut ko tas spētu mainīt.- vēl viena nopūta un atkal skumjais smaids.
Esmus apstājās blakus Selīnai, nedaudz ziņkārīgi apskatīdams namu. -Šis kādreiz bija skaists nams.- viņš klusi noteica. Kādreiz šī bija skaista vieta - vēl aizvien tāda ir. Bet vai atkal reiz nams pacelsies skaists no tagadējiem gruvešiem? Ja atradīsies kāds, kas pietiekami stipri to vēlēsies.
Selīnai turpinot ceļu, Esmus viņai sekoja. Iekšējais pulkstenis mudināja pasteigties. Drīz stundai vajadzēja būt cauri, kopš viņi norunāja tikties pie vārtiem.

[Džezā tikai Meit...]

Selīna pasmaidīja un teica. Jā, šeit agrāk bija ļoti skaisti. Viņa atskatījās un tad piebilda. Šeit es uzaugu. Viņa turpināja soļot un pēkšņi apstājās. Elfs paskatoties pār dēmones plecu redzētu, ka viņa ir apstājusies pie neliela klajumiņa un tā vidū atradās akmenī ievietots zizlis. Tā galotnē bija sarkana rubīna acs, kuru ieskāva kaut kas zeltains, zibens šautrām līdzīgs. Likās neiespējami to izņemt. Zem tā bija uzraksts. Alise Nastema. Selīna piegāja pie tā un nolika ziedu šērsām pāri kapam. Sen neesmu šeit bijusi. Šī ir pirmā reize, kad es uzdrīkstos atnākt pie tevis. Man tevis tik ļoti pietrūkst. Pār viņas vaigu noritēja viena asara un dēmone klusi kaut ko čukstēja gaisā. Viņa skaitīja lūgšanas un jautāja padomu. Zizlis tajā laikā bija iemirgojies un likās, ka tas vēlas lai viņa to paņem rokās.

[rudo lapu vilcēn...]

Esmus peiklājīgi apstājās un tālāk nesekoja Selīnai šī vieta šķita nedaudz līdzināmies svētnīci. Daudzu gadu skumjas bija sajūtamas gaisā, taču viegli. Elfs neiedrošinājās traucēt šejienes mieru ar pārāk dziļu klātbūtni, viņš palika stāvam malā, starp kokiem.
Prātā pavizējā jautājums - kāpēc gan Selīna viņu šurp atvedusi? Viņš taču bija tikai tikko sastapts svešinieks, kuram viņa zināja tikai vārdu un rasi, ja tā varētu teikt. Taču šobrīd nešķita esam īstais brīdis, lai šo jautājumu uzdotu.

[Džezā tikai Meit...]

Selīna jau gatavojās doties prom, taču tad kāds spēks viņai lika atkal atskatīties. Tas bija zizlis. Viņa piegāja tam klāt lēnām un uzmanīgi. Viņa pacēla roku un juta neizskaidrojamu spēku ieplūstam sevī. Viņa maigi pieskārās zizlim un paņēma to rokās. Tas likās nepareizi un pareizi reizē. Vai tu vēlies lai es to paņemu? Viņa klusi jautāja. Šķiet, ka zizlis bija atdzīvojies.

(OOC: Te būtu vajadzīgs GM.)

Šo rakstu rediģēja melomania: 21.08.2007 00:04

[Mākoņkaķis Aurēl...]

OOC: Melomania, lūdzu vispirms mani painformē laicīgi, labi?

Kad Selīna bija pieskārusies zizlim, tā sarkanā dārgakmens acs iekvēlojās skaidrā gaismā, un uz dažām sekundēm abžilbināja Esmusu. Tad, lai gan šķita ka nekas nenotiek, Selīna ieraudzīja ko līdzīgu bālam atspulgam.
-Selīna, dārgā, klausi mani un dodies uz Siennu, bet uzmanies.... atceries mani, es tev vienmēr stāvēšu.... blakus....-
Alises vārdi palika klusāki un klusāki līdz tos vairs nemaz nevarēja sadzirdēt un pēkšņi blāvais, taču skaistais stāvs izgaisa. Esmus beidzot atvēra acis - neko kopš gaisma viņu apžilbināja viņš netika redzējis, tikai Selīna, apmulsusi, to atcerējās.

Selīna un Esmus lēnām gāja uz dienvidu vārtu pusi, kad viņi tur nonāca, Džeina tikko atskrēja.
-Uh, sveiki! Es sakārtoju dažas lietas - varam iet pie mana tēva, šķiet viņš varēs atdot pāris zirgus un maizes klaipus, taču daudz ne. Varam iet? -
Meitene jautājoši paskatījās apkārtējo acīs un tad turpināja.
-Mana tēva saimniecība atrodas piecpadsmit minūšu attālumā no šejienes, lūdzu sekojiet man.-
Un, nedaudz nepacietīgi, gāja uz lielā ceļa pusi.

[Big Bad Wolf]

Nakts elfs bija pilnībā gatavs doties ceļā.
-Sveiks, mans vārds ir Daniels. Esmu nakts elfs,- viņš nedaudz pasmaidīja un pagriezās uz pusi, no kuras viņu bija uzrunājis kentaurs.
-Nu jā. Es arī dodos un to saucamo "ekspedīciju", lai uzzināto ka vairāk par šīm krasajām izmaiņām,- elfs noteica un nedaudz pavirzijās pa labi.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Labi.

Selīna tur stāvēja mazliet apmulsusi. Gaisma bija pazudusi un Alise arī. Atceries mani, es tev vienmēr būšu blakus. Prātā skanēja viņas vārdi un pēc īsa mirkļa Selīna apgriezās riņķī aizsoļoja līdz elfam un klusi noteica. Nāc, mums jāpasteidzas. Viņa sāka ātri iet uz priekšu, uz vietu, kur viņiem bija jāsatiekas. Uzmetusi pēdējo skatu sagruvušajai mājai, dēmone pagriezās un teica. Es zinu īsāku ceļu. Tas aizņems tikai kādas piecas minūtes. Viņa turpināja iet un domāja par tikko piedzīvoto. Tagad viņa nešaubījās par sava ceļa mērķi.

[Lianjuks]

Tas bija apbrīnojami, elfa vairs neko nesaprata. - Galu galā kur mēs dodamies? Es uz mirkli varu aiziet.. Es jūs panākšu... - elfa piecēlās un nozuda.

[Beppo]

Nika azelsusies pieskrēja pie vārtiem. Sasodīts, neviena te nebija. Tomēr nē, viņa atpazina starp aizejošajiem stāviem kentauru un vēl dažus. Nu jā, viņiem nebija nekāda iemesla viņu gaidīt, taisnību sakot Nika pat nebija taisījusies doties nezin kur, bet nu viņai pilsētā zeme dega zem kājām un pievienoties kādam bariņam tomēr būs drošāk.
Eu! Pagaidiet mani! Es arī dodos uz Siennu!

[Lianjuks]

Leila pazuda uz kādām piecām minūtēm, bet kad panāca pārējos viņa ar sevi bija kaut ko izdarījusi. Viņa sevi bija pārveidojusi par meža elfu un pacentusies lai tiešām izskatītos pēc vīrieša arī balss tembrs bija savāds. - Sveiki! - viņa panāca pārējos. - Es esmu Geirlijs un vēlos doties jums līdz. Leila man stāstija par jūsu nodomiem. Vai drīkst? - efekts tiešām bija izdevies, viņa izskatījās pēc meža elfu džeka un pat nesmaržoja kā iepriekš.

[Roviela]

Errano uzmeta acis saviem nākamajiem ceļabiedriem un mazliet sarauca uzacis, bet neko neteica. Pilsētnieki! Cerams tad, kad viņi nonāks tālāk, tāda nevērtīga skraidelēšana apkārt nenotiks, citādi neviens nepaliks dzīvs, viņš nodomāja, iedams pakaļ Džeinai. Par maizi viņš neuztraucās, viņa ceļamaize bija viņam līdzi, tagad varēja klejot nedēļu bez īpašām raizēm.

[Semijs]

-Prieks iepazīties, Daniel nakts elf. Mans vārds ir Majeks un kā redzi esmu kentaurs.-
Majeks teica izstiepdams roku, Danielam, lai ar viņu kārtīgi iepazītos.

[rudo lapu vilcēn...]

-Skaidrs.- Esmus viegli palocīja glavu un sekoja dēmonienei.

Drīz abi gājēji bija nonākuši satikšanās vietā. Daudzi iepazīstināja ar sevi un elfs, drošibas pēc, nolēma vēlreiz pateikt savu vārdu, tiem, kas nedzirdēja. -Esmus Dinavs Dorejs.- piekla'jīgi aplocījis galvu, viņš teica. To, ka viņš bija elfs, un šķiet peiderēja pie mežā mītošajiem rā'dija jau viņa izskats un drānas, tāpat kā spēcīgais loks un zaļais bultu maks ar zaļspalvotām bultām.
Visiem dodoties tālāk uz priekšu, Esmus sekoja, cenzdamies iet blakus Selīnai. Ierastie soļi bija klusi un viegli.
Pieleicies nedaudz tuvāk dēmoienei, Esmus pieklājīgi un klusi ievaicājās. -Kas īsti notika tajā klajumā? Es nojaušu, ka kaut kas svarīgs, taču neko neredzēju, jo biju apžilbis. Ja tu nevēlies teikt, tad vari arī neatbildēt.- pieklājīgs, kluss smaids uzziedēja elfa lūpās. Balss bija klusa, tā, ka dzirdēt viņu vaŗeja vienīgi Selīna un varbūt kāds tuvāk ejošs elfs.

[Džezā tikai Meit...]

Pēc pāris minūtēm viņi nonāca satikšanās vietā. Pēc mirkļa viņiem pievienojās kāds nakts elfs un sveicināja viņus. Sveiks Daniel, nakts elf. Mani sauc Selīna. Liekas, ka paspējām tieši laikā. Viņa uzsmaidīja puisim un pēc laika viņiem pievienojās arī pārējie. Dēmone arī izdomāja iepazīstināt pārējos ar sevi un Esmusam beidzot runāt, viņa ieteicās. Un es esmu Selīna. Prieks ar jums iepazīties. Atnāca Džeina un viņi devās pēc zirgiem. Selīna klusēdama gāja blakus Esmusam. Kaut kas lika viņai uzticēties šim puisim. Viņa dzirdēja elfu ierunājamies un tikpat klusi atbildēja. Nekas. Mana māte parādījās. Viņa teica man doties uz Siennu. Balsī bija skaidri jūtamas skumjas.