Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Rofe viegli sarauca pieri un pamāja. Meitene bija ļoti koncentrējusies. Par tādu deju kā valsis viņa bija dzirdējusi, vecāki bija dejojuši un iepriekšējās viesībās, kad viņa strādāja pilī, Rofe bija redzējusi kā to dejo. Tas neizskatījās pārāk grūti, vismaz pēc tā, kā kleitas plandīja un viesi svinīgi smaidīja, izskatījās, ka viņiem tas padodas viegli un jauki.
Umbreks noregulēja Rofi un viņa spēra kreiso kāju uz atpakaļu.
-Cik zinu, šīs dejas pamatā ir pamatsoļi, kurus visu laiku atkārto, vai ne?-Rofe vaicāja, pievērsusi pelēko acu skatienu barbaram.

OOC: man gan likās, ka puisis liek roku meitenei uz vidukļa, nevis uz gurniem, bet varbūt kļūdos. Es pati vairāk praktizēju tautas dejas, tāpēc neesmu pilnīgi pārliecināta.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 16.08.2007 10:04

[Roviela]

(OOC - ir, kā ir (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Ja Umbreks tagad vismaz izmetīs kaut vārdiņu par to, ar kuru tad viņš taisās dejot ballē, tad ar Aridenu viss būs kārtībā. Ko Enlils teiks, to gan es nezinu! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)
Jā, puiša roka uz vidukļa, pareizāk, mazliet augstāk par vidukli.)

Aridena smējās, skatoties deju stundu.
- Es jums padziedāšu. Lai labi dejotu, mūzika vajadzīga.
Un viņa savā skaistajā balsī uzsāka dziesmu, kurai nepārprotami bija lēnā valša ritms.

[Semijs]

* Piedodiet (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) sen neesu dejojis (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) nemaz neskatoties uz to, ka man nesanāk (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

Tiklīdz Rofe paspēra soli uz atpakaļu, Umbreks paspēra soli uz priekšu un izdzirdēja, ka Aridena tagad dzied, lai dotu kādu melodiju valsim, pateicies par melodiju, Barbars teica.
-Tieši tā, kaut ko jau zini. Atceries, ka jāsaglabā acu kontakts ar partneri un nebaidies man kāpt uz kājām ( neliels smīns ). Tad sākam, viens div trīs, viens div trīs, uzmani kājas.-
Umbreks uzsāka ar Rofi solīto deju.

[Malduguns]

Rofe pasmaidīja. Izskatījās, ka kaut neliels dejotājas talants viņai ir, jo solis viņai sanāca diezgan viegls un neliels misēklis ar barbaru notika tikai vienreiz, grieziena laikā.
Aridenas dziesma bija skaista, šo Rofe nekad nebija dzirdējusi. Turklāt vēl visu papildināja prieks par to, ka viņai sanāk. Vairāk vai mazāk. Tomēr labprātāk Rofe būtu dejojusi ar Enlilu, bet barbars viņu uzlūdza un cik meitene atcerējās, atteikt nebūtu pieklājīgi.

[Semijs]

Barbaram negāja tik labi, kā vienmēr ir bijis dēļ viņa kājas, ko viņam traumēja kāds pretinieks, bet pirms tās traumas Umbreks dejoja tā, kad bez maz vai dievi viņu apskaustu. Veicis kopā ar Rofi deju vairākas reizes, Umbreks palaida meiteni vaļā un smaidīdams teica.
-Priekš iesācējas tu dejo labi, pat ļoti labi!-
Smaidīdams Umbreks aplaudēja pa Rofi.

[mr Bl@ck]

Enlils pasmaidīja, par Rofes izteikumu ka viņa nemāk dejot. Arī Enlilu tāpat kā Umberku vecāki bija iedīdījuši dejā, jo kā viņi sacīja vīram ir jāmāk viss pat tāda lieta kā dejošana. Iespējams tagad viņu pūles atmaksātos.
Tikmēr Enlils vēroja kā barbars un Rofe valsēja apkārt pa pļaviņu.
Barbara soļi bija diezgan graciozi, bet salīdzinot ar viņa augumu tas izskatījās ļoti groteski.
Vai drīkstētu uzlūgt dāmu uz deju? Viņš laipni lūdza pienākot pie barbara un paklanoties mazliet. Redzot kā Rofe dejo ar citu gandrīz lika gandrīz uzliesmot viņa greizsirdībai.

[Semijs]

Barbars uzlūkoja Enlilu un smaidīdams paklanījās viņam, un pakāpās nedaudz tālāk, lai varētu abiem ļaut padejot. Piegājis pie Aridenas, viņš iečukstēja sievietei ko ausī.
-Uzdziedi ko romantisku, ja saproti ar ko domāju..
Umbrekam izlauzās neliels smīns.

[Malduguns]

Rofe, nu jau krietni vien iemanījusies deju soļos, palūkojās uz Enlilu, kurš ieņēma Umbreka vietu. Meitene sajutās teju maģiski. Nu viņai šķita, ka viss tik tiešām būs tā kā bija dejojuši tie daudzie pāri, ar tādu vieglumu, skaistumu un kvēli. Rofes vēdera apvidū kaut kas sagriezās murskulī un viņai nedaudz sāka trīcēt kājas, bet meitene centās nomierināties. Pāris reižu dziļi ieelpojusi viņa bija gatava dejot ar Enlilu. Saule apspīdēja viņu augumus un puķes reibinoši smaržoja. Tas bija mirklis, kurš jāsaglabā. Vismaz atmiņā jau nu noteikti. Tāds skaists, maģisks mirklis.
-To pašu deju?-Rofe vaicāja.

[Roviela]

Aridena nošūpoja spārnus un, nepārtraucot dziedāt, piekrītoši pamājusi, uzsāka citu dziesmu. Šis nebija valsis, bet lēna soļu deja ar melodiju, kas labi iederētos vakarā, klusā vietā pie ūdeņiem, kad ir tik jauki pasapņot. Liriska romance.

[Develin_]

Devs visu vēroja no malas klusi sarunādamies ar sevi.. tik divainilikas vinsu visus redzet dejojam.. ta itka visas pasuales rupes un veinaldziba aizmirstos.. un visi veinotos viena veiniga liega deja..
tas bija maģiski. itkā viss mainītos. itka Deva pazustu tas ļaunums kas viņa mitinājās un dzimtu kas jauns. las. jauns. svetits.
Devs sapurināja galvu un turpināj lūkoties uz apkārtējiem.. skumš smaids pārzibēja pār viņa seju un nakamjā mirklī viņš jau triecās pretīm makoņiem smiedamies par brīvību.
apmetis pāris līkumus mākōnōs viņs nolaidās uzzemes un pacēla rokās mazo pūķēnu un paskatījās viņa lielajās debss zilajās acīs. mirkli pavērojis pūkēnu un pagladījis to vinš [pievērsās apkārtējiem.
- rit dodamies ceļā.. - viņš nočukstēja un laimīgi pasmaidījis ar pūķēnu rokas devās atpakaļ uz savu klints malu lai vērotu pārējos.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 16.08.2007 13:04

[mr Bl@ck]

Enlils paklanījās Rofei nesaraujot acu kontaktu, To pašu. viņš atbildēja, un viņi sāka dejot. Mirklis iestiepās bezgalībā, puķu smarža reibināja kā vīns. MIrklis iespiedās atmiņā kā akmenī iecirsts.
Soli pa solim. Enlils nespēja novērst acis no meitenes. Kad deja tuvojās noslēgumam Enlils pats to nenojaušot pieliecās tuvāk Rofei lai noskūpstītu viņu.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 16.08.2007 15:21

[Roviela]

Beigusi dziedāt, angela iesmējās, savicināja spārnus un uzlaidās klintī, kur sēdēja Devs ar pūķēnu.
- Kā jūties tagad? - viņa gādīgi noprasīja, apsēdusies viņam blakus.

[Malduguns]

Deju soļi likās vienkārši, šķita, ka tas ir iedzimts. Viss sanāca tik liegi, tik viegli un burvīgi. Rofe jutās tā, it kā pasaulē viņi būtu divi vien. Šī ir viņu pasaule, viņu mirklis, kurš ir jāpastiepj pēc iespējas ilgāks.
Enlila skatiens bija tik nomierinošs. Rofe lūkojās puisī un jutās kā apreibusi. Tad, kad Enlils pieliecās viņai klāt, meitene viegli samulsusi, bet laimīga pastiepās puisim tuvāk.

[mr Bl@ck]

Kad Rofe pastiepās viņam pretim, kās ka visa pasaule pazūd atkāl. Enlils noliecās un noskūpstīja Rofi uz lūpām. Dziesma bija noklususi, bet tam vairs nebija nozīmes. Nozīmes vairs nebija nekam.

[Malduguns]

Rofe atbildēja uz Enlila skūpstu. Viņi bija divi, vismaz tā šķita. Tika aizmirsts viss, izņemot to, ka viņi bija divi. Tāds reibinošs pavasara skurbulis pārņēma Rofes prātu. Viņa te vēlējās palikt. Palikt ilgi, iespējams, pat mūžību. Viņai bija vienalga, ka apkārt plosījās karš, ka viņa nupat bija gatava rīkot atnentātu pret karali vai arī tikko kā mācījusies dejot ar Umbreku. Tas viss bija pazudis no viņas prāta, bija palicis vien šis mirklis, Enlils un nekas cits.

[Semijs]

Umbreks vērodams notiekošo mazliet nosakra un smaidīdams nogriezās. Barbars aizgāja prom, lai atkal izpētītu apkārtni, nu jau Umbreks gāja tālāk uz Ziemeļu pusi, kur vajadzēja doties. Barbars gribēja parūpēties, lai nebūtu nekādas problēmas pa ceļam.

[Develin_]

Brīdi vērojis Enlilu un Rofi Develins novērsās un ar skumju smaidu pavērās Aridena. Māsicas siltais smaids likās tik nomierinōs it kā tas būtu viņa paša mātes smaids.. bet to Devs neiznāja.. viņam tik likās..
- paldeis..būs labi.. - Devs klsuis izdvesa un pasmaidīja sabužinot mazo pūķēnu klēpī .. pūkēnspuisi nomierināj un it kā atbrīvoja..un sniedza viņa sirdij to gabaliņu kas viņam pietrūka lai būtu.. lai būtu un eksistētu. eksistētu sava likteņa dēļ.
- mēs rīt dosimies ceļā Mās...- puisis izdvesa un palūkojās uz sauli.. - neeilgi .. neilgi un tā rietēs.. mums laikam būtu jāsadabū malka -
puisis pavērās pūķēnā un tas izlīda no Deva siltā klēpja.
nedaudz noskumis viņš pievērsās Aridenai
- tev nav bail.. bail no tā kas varētunotikt ja mums neizdodas un mūs atklāj balle?- baiļu pilns teikums izskanēja pār puiša lūpām.

[Roviela]

- Jā, rītā dosimies ceļā, un tāpēc šovakaru nevajag pavadīt raizēs, - Aridena bezrūpīgi iesmējās, - re, kā dara viņi! Viņi neraizējas par rītdienu un to, kas varētu notikt!
- Malku derētu sagādāt, tu tev gan taisnība. Dosimies pameklēt?
Viņa paskatījās lejā no klints uz meža pusi.
- Nebūs tālu jāmeklē. Rekur nokaltuši, nolūzuši zari, tepat vien ir. Pasēdēsim vēl brītiņu te, te ir labi.
Angela iekārtojās ērtāk un noglāstīja pūķēnu.
- Par atklāšanu būs jāraizējas tad, ja mēs mēģināsim kādam tur uzbrukt. Citādi - vai tad var atklāt viesus, kas ieradušies uz balli, ja tie neko dīvainu nepasāk? Par domām vien nevienu aiz rokas neķer. Ja izturēsimies tā, kā parasti viesi izturas jebkurā ballē, nevienam neradīsies nekādas aizdomas. Ja sāksim aizdomīgi šukurēt pa kaktiem un bāzt degunus valdnieka privātos apartamentos, tad tā būs cita lieta. Ja mūs atklās, tad vēlāk. Tad, kad uzdrošināsimies darīt to, ko būsim nolēmuši.
Aridena vēlreiz silti uzsmaidīja Develinam.
- Ja mūs atklās, tad pilnīgi droši ir tas, ka tu izdzīvosi. Un pūķēns izdzīvos. Es ticu pareģojumam, un tam, ka tas piepildīsies vārds vārdā. Pat, ja mēs, visi pārējie, iesim bojā, tu kaut kad vēlāk, vienalga, pēc likteņa lēmuma piepildīsi pareģojumu. Tā es domāju, un man nav bail.

[Semijs]

Umbreks iedams pa klajumu, pētija visu apkārtni. Barbars neko neievēroja un izsecināja, ka rītā, kad visi dosies uz pili, nekādu grūtību nebūs. Pagriezies, viņš devās atpakaļ, bet viņu pārtrauca kāda rūkoņa. Pagriezies viņš ievēroja, vilku, kas bija vēl kucēns. Barbars pasmaidīja un ierunājās.
-Paskat, ka pa laimi! Īsts vilks, kas neuzbrūk, pie tam vēl kucēns! Nu panāc šurp draudziņ..-
Barbars noliecās un izvilcis nedaudz gaļu, kas viņam bija līdzi, izstiepa to. Kucēns nedrošs grasījās ņemt to gaļu, bet atskanēja gaudiens un vilcēns aizmuka. Umbreks ielika gaļu atpakaļ kabatā un nomurmināja.
-Tātad nav noklīdis... Ehh nāksies iet sadabūt malku..-
Iespējams kāds varēja redzēt, kā Umbreks pieceļās un iet uz meža pusi. Piegājis pie meža, viņš sāka meklēt koku ko varētu pats pastiept, beidzot atradis piemērotu koku, barbars turēdams cirvi abās rokās, atvēzējās un ar varenu cirtienu nogāza koku. Nedaudz nopūties, Umbreks ar cirvi nocirta visus zarus nost kokam, lai tie netraucētu, pabeidzis darāmo, viņš piekāra cirvi pie sāniem un ar savām masīvajām rokām apķēra koku.
-1...2....3..
Umbreks pie sevis prātoja un pacēlis koku, atbalstīja to pret savu plecu. Koks nebija tas vieglākais, bet barbars spēs aiznest to pie pārējiem. Nonācis pie ,,apmetnes'' viņš nometa koku zemē un izģērbās, atstājot tikai bikses un zābakus, pāri Umbreka ķermenim varēja redzēt vairākas rētas no kaujām. Sažņaudzis cirvi rokās, barbars pasmaidīja.
-Es ceru, ka kāda ir ar ko aizedzināt..-
Viņš piegāja klāt pie nocirstā koka un atvēzējis cirvi, iecirta pa to, un vēlreiz, un vēlreiz..

[Malduguns]

Rofe saspieda Enlila roku un palūkojās visapkārt. Aridena kopā ar Develinu un pūķēnu sēdēja uz klints, bet Umbreks un Angelina bija kaut kur pazuduši.
-Man šķiet, ka mums vajadzētu palīdzēt sagatavot nometni,-meitene klusi sacīja un palūkojās Enlilam acīs.-Un man tā vien liekas, ka vēlāk mums būs daudz ko pārrunāt.