Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[mr Bl@ck]

Enlils bija saņēmis Rofes rokas savējā kad viņi abi piecēlās. Tā gaišā migla, kas sedza pasauli vēl joprojām tina pasauli. Viņi bija runāšu šķiet tikai mirkli, bet pasaule Enlilam bija manījusies pamatīgi mainijusies.
Develienam šoreiz bija tas gods un slava izraut Enlilu no saldās aizmirstības, apvaldījis vēlmi pamtīgi izlamāt ciltsbrāli un Rofes brālēnu par traucēšanu viņš uzlūkoja izredzēto jaunekli.
Bet es šobrīd piekritīšu Aridenai, valdnieku pāris no mums iznāks vājš. Neapvainojies Develin, es daudz labprātāk ņemšu Rofi par savu karalieni ja tāda būs viņas griba. Enlis sacīja siltām acīm uzlūkojot Rofi un atsaucot pēdejo minūšu sarunu.

OOC: Saruna norisinājās pa PZ lai citiem tas būtu noslēpums.

[Malduguns]

Rofe gaiši smaidīja. Kaut kas viņas dzīvē nu bija mainījies. Acumirklīgi pārvērtis visu. Meitene vēl aizvien bija pieķērusies Enlila rokai un pie sevis sodīja Develinu, bet nekādi asiņainie lāsti pār viņas brālēna galvu negāzās.
-Starp citu, mums būs vieta, kur apmesties. Pilsētā dzīvo mans brālēns no mātes puses. Mēs esam diezgan labi draugi un es domāju, ka viņš neatteiks palīdzību. Turklāt, Umbrek, tu esi aizmirsis, ka mūsu vidū ir kāda, kura strādāja pilī.-Rofe sacīja, vēlreiz pasmaidot. Viņas skatiens sameklēja Rofes rūpju bērnu un meitene atviegloti secināja, ka viņš vēl joprojām ietur pusdienas. Šoreiz - biškrēsliņus ar visām bitēm.
-Ja nu tomēr no jums iznāktu duets, Develin un Enlil, es gribētu redzēt, kurš no jums būs karaliene. Bet ja Enlils vēlēsies, es būšu viņējā,-Rofe viegli pasmaidīja un uzlūkoja Enlilu.-Tomēr, ko mēs darām ar tām viesībām? Vismaz izlūkgājienā uz turieni mēs varētu aiziet, ko?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 14.08.2007 08:16

[Roviela]

Aridena klusi smējās, pārmaiņus skatoties uz tiem diviem un uz rūpju bērnu - mazo pūķēnu, kurš uzvedās tik priekšzīmīgi, cik vien tādam mazulim ir iespējams.
- Dosimies uz pilsētu, - viņa piekrita Rofes priekšlikumam, - un, protams, palaist garām iespēju izpētīt visu tuvumā balles laikā, būtu tīrais neprāts. Bet kā būs ar pūķēnu? Nedomāju, ka vajadzētu visiem izrādīt, ka viņš ir izšķīlies. Kāds var nodarīt ko ļaunu!

[Malduguns]

-Mēs viņu varēsim atstāt pie Remiēla, mana brālēna. Viņš dzīvo pašā nomalē un neviens nemanīs, ka viņam ir viesi,-Rofe sacīja un atlaida Enlila roku, lai varētu sabužināt pūķēnu, kurš bija piečāpojis pie viņas un ar lielām acīm lūkojās meitenē.

[mr Bl@ck]

Es tam nepiekristu Rofe. Enlils nosmēja par karalienes joku. Bet viņa sirdi vēl pamatīgi sildīja fakts, ka Rofe tomēr piekristu būt par karalieni.
Tikai viena lieta mazliet nepatika Enlilam, viņam bija jādodas pilsētā, bet pilsēta prasīja viņam uzlikt uz sejas masku, aukstasinības un noslēpumainības, mirklī kad viņš ieies caur pilsētas vārtiem viņš atkal kļūs par noslēpumaino algotni, kas slēpj savu seju kapuces ēnā un nakts melnos spārnus zem apmetņa.

[Develin_]

Devs nolūkojās uz Rofi un Enlilu. viņu saldajiem skatieniem.. glaimiem un sapņiem.. uz mirkli aizmirsies Devs dusmās sasita spārnus. un nikni pavērās uz sev apkārt esošajiem.
-mums jādodas uz Ziemeļiem.. ieņemt pili. balles laikā..- viņš diezgan cieti noskaldīja un pacēlās gaisā aplūkodams apkārtni..

uz visām pusēm stiepās ūdens.. tikai vienīgi zaļš un krsitāldzirds ūdens.. kas bija tik mierīogs.. tik kluss un valdzinošs. Devs mirkli vērās tajā un tad.. tad viņš strauji pikēja [pretī nezināmajam. ūdenš šalts skāra viņa seju.. saslapināja spārnus un drānas.. pieskārās zobena aukstajam asmeni..
atvēsināja puiša kūsājošo sirdi... iznirdams no ūdens Devs izlaida gaviļu un sajūsmas saucienu... it kā. viss sāktos no gala..
viņa roka pārslīdēja ār zobenu un izvilka to no maksts... saules stari zaigoja tajā un Devs aplūkoja sevi..

- jā.. man piestāvētu valdnieka loma.. es jau esmu.. valdnieks- viņš pie sevis nosmēja un palūkojās uz apkārtējiem ielikdams zobenu atpakaļ.
-tātad.. mēs dodamies.. dodamies lai atriebtu savas tautas.. un nogalēt. - ļauns smaids pārskrēja pār puiša seju - jo vairāk asinis jo labāk.. mērķis.. ir nogalināt viņu.. ļaunuma un naida skani. ar kaislīgu zobena dūrienu tieši viņa niecīgajā sirdī.. un tad.. tad - puisis pašķielēja ua Rofi un Enlilu - pareģojums varēs sākt piepildīties... slaciet to ar asinīm -
Devs nobeidza un pavērās uz Ziemeļiem..savāds vējš iesitās puiša sejā. asins un nāves smaka bija vēja rokraksts..
tik dīvaini.. Devā sāka mostie sjūtas kādas nekad vēl nebija mājojušas viņa šķīsti naivajā angela sirdī.

[Roviela]

- Dev! - viņu kā pātagas cirtiens sasniedza Aridenas skaņā un melodiskā balss.
- Es neiešu Tev līdzi! Kas tiks ļauni sākts, tas tiks ļauni pabeigts. Angs nesvētīs Tavu roku šādam darbam, un neatbalstīs mūs, pārējos. Pat, ja viss notiks tā, kā tu saki, mēs iesim bojā tur, pilī, varbūt izdzīvosi Tu, viens pats. Es nepiedalīšos. Es nevēlos viena ļauna valdnieka vietā redzēt otru, vēl ļaunāku. Mani nekad nav vadījusi atriebība, es esmu angels, nevis dēmons, par kādu, šķiet, tagad esi kļuvis, lai gan nesaprotu, kāpēc. Tev ir drakona sirds, kam vajadzēja dot cēlsirdību, un angela būtība, kas dod labestību. Kas vēl ir iejaucies, ka Tu esi kļuvis tik ļauns un asinskārs?
Viņa stāvēja sargādama blakus mazajam pūķim. Pēdējam drakonam.
- Tu saproti? Kas ar ļaunu sākts, tas ar ļaunu tiks pabeigts, un pasaule kļūs vēl sliktāka.

[Semijs]

Umbreks turēdams cirvi uz pleca, redzēja Deva dīvainās rīcības. Barbars ko tādu pirmo reizi redzēja, pec viņa cilts vecāko teiktajiem, tas apzīmēja to, ka radījums ir zaudējis saprātu. Noklausījies Deva teikto un Aridenas, barbars nopētija abus un piegājis tuvāk Aridenai, čukstus teica, tā, ka tikai tie, kas ir diezgan tuvu dzirdēt, izņemot Devu.
-Puisis laikam galīgi zaudējis saprātu. Es domāju, labāk viņu atslēgt uz pāris stundām, varbūt tas palīdzēt kaut kā..-

[Develin_]

-smieklīgi.. - pusiis izdvesa paskatoties uz Barbaru tad palūkojoties uz māsīcu ar izmisušu acu skatu..
-mums ir jātriebj mūsu vecāki.. mums ir jāatriebj mūsu tautas.. Angs deva svētību man jau pirms es dzimu.. mēs varam to izdarīt.. - puisi turpināja skatoties meitenei acīs.
- mēs varam ja ticēsim.. - viņš izdvesa un novērsās.

vējš jau atkal ietriecapuīsa matu škipsnas sejā un aicināja doties tam līdzi.. ar skumjun cerību pilnu acu skatu viņš pavērās uz ziemeļiem. sirds iesvilās liesmās un atreibes kāre auga augumā.. viņš vēlējās nogaliņat. aukstasinīgi nogalinā. tā lai sāp. ilgi un dikti.. ar asinīm rakstīt savu vārdu troni. jā . tronis bija tas ko viņš vēlējās... un neveiens viņu neapstādinās njo tā iegūšanas.. nekas.. izņemot viņu pašu.

sirds Deva krūtīs..sids kam bija jābūt cēlai un drošai.. palika melna.. maza un varaskāra.. atriebības, baiļu un naida vadīt. tai bija viens mērķis iznīcināt un iekarot.. iekarot to kas bija paredzēts viņam. viņš bija Izredzētais. viņam bija jārada juan rase.. un jāsēžas tronī, lai valdītu pār jaunajiem radījumiem..

aizsapņojies Devs jau atkal vērās tkšumā.. laiku pa laikam pašķielējot uz ziemeļiem...


- mēs takš tikai varētu doties uz pilsētu.. un nolūkot to kāda tā ir.. iepazīties ar pils plānu... un... balles laikā izpētīt tuvāk pili.. atentātu.. atentātu mes varētu veikt vēlāk.. kad būsi apguvuši pili un tās teritoriju.. - viņš pateica un atkal paērās māsīcā un lakus stāvošajā barbarā..

[Semijs]

Barbars uzlūkoja Devu un uzrunāja viņu ar stingru balsi.
-Puisi! Tu esi zaudējis sajēgu, varas kāre tevi ir pārņēmusi! Nomierinies, visu dievu vārdā, mēs nevaram vienkārši iedrāzties iekšā un novākt viņu, it īpaši ja mums ir līdzi kāds nojūgušais, kurš nemaz nepiesaistīs sardzes uzmanību!-
Umbrekam, jau sāka apnikt nedaudz Develins, bet savaldīties barbars vēl varēja.

[Roviela]

Aridena atzinīgi noskatīja savu brālēnu.
- Lūk! Tā jau ir prātīgāk. Tikai nelieto vārdu - atriebt! Mums nav jāatriebj, jo tā ir tikai iznīcība bez turpinājuma, reizē iznīcinot savu sirdi, mums ir jārada jauna pasaule. Un viss būs labi. Dodamies uz Ziemeļiem, uz pilsētu, izplānosim visu kārtīgi, un Angs mums savu palīdzību neatteiks. Par manu ticību Tu vari nešaubīties, tā ne brīdi nav sašķobījusies.
Klusāk viņa noteica barbaram:
- Laikam nevajadzēs. Kāds viņš tomēr karstgalvis! Burvei bija taisnība.

[Malduguns]

-Kam tu nepiekrīti?-Rofe palūkojās uz Enlilu un piecēlās, lai nostātos viņam blakām.-Es domāju, ka varēšu jums balles laikā novadīt ekskursiju pa pili, lai visi zinātu kas un kā. Nekādas galināšanas, vien mierīga pastaiga. Un tie, kuriem būs vēlēšanās varēs arī uzdejot un pabaudīt viesības, ko jūs sakāt?-Rofe, piešķiebusi galvu, uzlūkoja pārējos.

[mr Bl@ck]

Es nekad nepiekristu būt par karalieni. Enlils mazliet iesmiedamies sacīja. Vismaz ne Deva galmā. to viņš novilka krietni klusākā balsī.
Es piekrītu Rofei par piedalīšanos ballē, tur mēs apskatīsim troņa zāli un sargu posteņus. Tā kā mēs visi esam karavīri, domāju ,ka stratēģiju mēs izdomāsim. Tikai ar diviem noteikumiem, nogalināt absolūtas nepieciešamības gadījumā, un otrs, ļausim ieskatīties karalim nāvei acīs cīnoties ar viņu, jo zvēru pie goda duncis mugurā tikai aptraipīs mūsu godu, nevis godīga cīņa aci pret aci.
Enlils izklāstīja savus uzskatus visiem apkārt stāvošajiem, Deva varas kāre varēja novest viņus postā un tā arī bija jāņem vērā, jo viņš ir pareģojuma pierādījums, ja vien nenotiks kas neparasts vienīgais pierādījums.
Pieliecies tuvāk Rofei viņš nočukstēja. Kad būsim pilsētā man atkal būs jāslēpjas zem apmetņa, jo tur var būt mani ienadnieki. Bet es tevi pavadīšu uz balli lai tur vai kas! viņš apsolīja smaidam atkal atgriežoties viņam uz lūpām.

[Malduguns]

-Tu būsi mans pavadonis?-Rofes acis priecīgi iemirdzējās.-Bet es nemāku dejot.

[Semijs]

Umbreks dzirdēdams par dejošanu nosmīnēja un nedaudz nosarcis teica.
-Ticiet vai neticiet, bet es pats jaunībā aizrāvos ar dejošanu un man pat tīri labi sanāca, tik cerams, ka kājas ievainojums nav ietekmējis manas dejošanas prasmes.-
Barbars pārbaudīja, kā ir un sāka dejot lēnu deju. Dejoja viņš labi, bet salīdzinot viņa augumu ar deju, tas izskatījās ļoti komiski.

[Malduguns]

Rofe pasmīnēja, bet tad sāka lūkoties barbara dejā ar patiesu interesi. Viņas māte bija mācējusi dejot un reiz viņa kopā ar tēvu pat bija dejojuši vietējā sarīkojumā. Toreiz Rofei tas šķita maģiski. Tas kā divi cilvēki var tā uzticēties viens otram un atdoties viens otram dāvājot apkārtējiem tādu burvību.
Meitene nopūtās, bet tad atkal pasmaidīja.
-Starp citu, Aridena. Kleitu es tev dabūšu un ne to sliktāko ballei,-viņa sacīja un gaiši pasmaidīja. Smaids bija tāda lieta, kura jau sen nebija greznojusi viņas lūpas, bet nu tas parādījās bieži.

[Roviela]

Angela smaidot skatījās, kā dejo barbars un jāsaka, lai cik dīvaini, viņš dejoja tiešām meistarīgi.
- Ui! Paldies! Jā, kleita man tiešām derētu, un es tā skatos, ka mans nākamais kavalieris jau iemēģina dejas soļus. Umbrek! Tu taču dejo pavisam labi, vai mani ņemsi par savu dāmu ballē?
- Rofe, neuztraucies, ka neproti. Enlils, droši vien, prot, un tad tikai klausi viņam un kusties turp, kā viņš vada, un lieta darīta. Tas nav tik grūti, kā izklausās.

[Semijs]

Umbreks turpinādams dejot, pagriezās pret Aridenu un dejojot, tuvojās viņas virzienā līdz barbars bija pietiekami tuvu. Umbreks uzreiz paklanījās Rofei un vēljorpojām nedaudz paklanījies, izstiepa roku. Barbara seju rotāja neliels smīns un viņš uzrunāja.
-Vai drīkstu jūs uzlūgt uz šo deju...-
Šādus vārdus tiešām no Umbreka neizdzirdēt! Bet tā bija retā pieklājības norma, ko barbars zināja.

[Malduguns]

Rofe, mazliet pārsteigta, bet smaidoša, pakniksēja un ielika savu roku barbara plaukstā.
-Protams, jūs to varat mēģināt,-viņa smaidot sacīja.

[Semijs]

* Labi, te tikko nedaudz sajauca tēlus, es ceru, ka Roviela tu neapvainosies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Barbars smaidot saspieda savu roku kopā ar Rofes ( ne stipri ). Umbreks paņēma Rofes otru roku un uzlika to sev uz pleca, bet savējo roku uzlika uz meitenes gurniem ( ja es nemaldos, tā bija ). Visu pārbaudījis, barbars smīnēdams teica.
-Labi, tagad es jums iemācīšu dejot valsi. Gan jau zinat tādu.. Deja ir ļoti vienkārša, es vadu, bet jūs bez maz vai sekojiet man līdzi. Tātad es sāku ar labo kāju uz priekšu, bet jūs a kreiso uz atpakaļu, u.t.t.... Gatava?-