Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

-Skaists un dedzīgs, jā. Tavas asinis laikam man derēs. Un tavas mantas man nevajag. Man vajag pūķa olu. Pēdējā pūķa olu. Tā man derēs gan kā ķīla, gan kā samaksa. Divi vienā un es pret jums vēl esmu jauka. Uzroti piedurkni, smukulīt,-burve pasmaidīja atklājot izpuvušus zobus un ar pirksta galu pārbrauca gar Enlila zodu, likdama puisim nodrebināties.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 02.08.2007 13:26

[mr Bl@ck]

Manas asinis vari ņemt, tās ir vien manas, bet olu prasi tās glabātājam un sargam. Enlils sacīja atrotīdams piedurkni vamzim un pastiepdams večai kreisās rokas apakšdelmu.
Es sajūtu lamatas, bet atteikums maksās dzīvību. Jasamksa ir ķīla un ķila ir samaksa? Vai ķīlu nevar izpirkt?Domā angel, pūķa ola, kam šai večai tā? domas rosījās Enlila galvā, viņa skatiens bija piekalts vecajai burvei, pār kauliem noskrēja šemuļi bet sejā nepakustējās ne vaibsts.

[Malduguns]

Veča noliecās pār Enlilu un viņai rokā bija pēc skata netīrs nazis.
-Gluži vienaldzīga viņa tev nav, tu pārāk dedzīgi cīnies par to, lai viņa izdzīvotu. Vai man ir taisnība?-veča čukstēja pietiekoši klusi, bet to varēja dzirdēt arī pārējie.-Ko gan tu darītu, ja es ļautu viņai mirt?-nu jau veča šņāca Enlilam pie pašas auss, reizē pārgriezdama viņa roka un ļaudama karstām asinīm iepilēt māla trauciņā, kuru viņa turēja zem angela rokas.

[mr Bl@ck]

Manus noslēpumus tev neizdibināt, vecā. atskanēja vēl klusāka atbilde no Enlila puse uz pirmo jautājumu. Kā bites dzēlienu angels sajuta apakšdelmā dūrienu.
Bet ja viņā šonakt mirs tavas vainas dēļ, zvēru pie Anga, tavas asinis slacīs manu zobenu čukstā nebija ne miņas no naida vien ledaina apņēmība izpildīt solīto. Kaut arī man pašam būtu jāsageg zem zemes ugunīs. viņš vēl piebilda.

[Malduguns]

Veča caur pieri uzlūkoja angelu.
-Par šādu izrunāšanos es varētu tev atteikt jebkādu palīdzību un ļaut noskatīties kā viņa mirst. Un tad likt tev piedzīvot to atkal un atkal līdz tu sajuktu prātā,-viņa sacīja un uzlika un angela rokas pelašķu lapas un brūci pārsēja. Tad ar visu trauciņu devās uz kādu plauktu pusi. Uz šķība galda viņa saberza dažādas zālītes, kuras pievienoja asinīm un ar trauku devās atpakaļ pie Enlila.
-Te ir zāles. Pats izdomā, ko ar tām darīt. Es nebūšu atbildīga, ja viņa mirs. Un tagad es gribu savu samaksu.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 02.08.2007 14:12

[Roviela]

- Tavu samaksu tev neviens nav solījis, - Aridena atgādināja.
Viņa bija stāvējusi malā un skatījusies notiekošajā, bet tagad pagājās tuvāk un stāvēja aiz angela ar melnajiem spārniem. No viņas nāca taisni vai ar katru ķermeņa šūniņu sajūtams gaišums. Alas tumsa, trūdu smaka un nāves dvaša viņai netika klāt.
- Kā jau teica - prasi tam, kas ir tās glabātājs. Es tā neesmu. Un es neticu, ka par šādu darbu šāda samaksa ir samērīga. Asinis pret zālēm. Ar to pietiek. Par ko vēl jādod ķīla? Ko vēl tu mums dod, kas mums pret to vēlāk būtu jāatgriež?

[Malduguns]

-Tu, ar smuko snīpīti iedomājies, ka asinis man ir vajadzīgas kā samaksa. Bet redzi, viņš ziedoja savas asinis dzīvībai. Skuķēna dzīvībai. Tā, ka nemaz nesprēgā.-burve auksti paskatījās uz Aridenu.

[Roviela]

- Tev arī ieteiktu daudz lieki nerunāt, - angela drosmīgi atbildēja sniegbaltajiem spārniem atspīdot liesmās. Viņa skatījās uz sievieti, un meitenei pamazām radās vēlēšanās atgriezt viņai kādreiz skaisto izskatu. Nē, ne tādu, kā kādreiz, bet tādu, kāds tas būtu tagad. Angela skatījās, un gara acīm redzēja sievieti dzeltenās drēbēs, skaistu un labsirdīgu. Tikai kā to panākt?
- Māt! Es nenācu šurp ziņkāres dēļ, un ne tāpēc, ka man vajadzētu zāles, lai arī nav manā dabā ļaut nomirt kādam, ko vēl var glābt. Ja esi tik gudra, tad pasaki Tu man - kāpēc es esmu te. Tev vajadzētu spēt to izdibināt. Jā, es kļūdījos, tagad redzu, ka asinis vajadzēja zālēm. Bet joprojām nedzirdēju atbildi par samaksu un to, ka mēs neko nesolījām. Nesaku, ka būtu labi nemaksāt par pakalpojumu, bet tagad ir tā, ka par samaksu jārunā īpaši un no jauna.
Aridenas balss skanēja ne nikni, bet laipni. Šķita, viņa tiešām vēlas panākt, lai abas puses būtu apmierinātas.
- Māt! Vai drīkst vaicāt, kam tev drakona ola? Es nezinu, bet iespējams, tai patiešām būtu jānonāk tavās rokās? Nē, man tās nav, es to solīt nevaru... Vai, varbūt, Tu vēlētos ko citu?

[Malduguns]

Veča caur pieri uzlūkoja Aridenu un ignorēja viņas jautājumus.
-Pūķa ola man ir nepieciešama tādēļ, ka es zinu, kam tā paredzēta. Un neko citu es nevēlos. Turklāt, ja puišelis nepasteigsies, viņa mirs tik un tā. Ar zālēm vai bez. Tas jūsu skuķēns jau ir nāves priekškambarī.

[Roviela]

- Velti Tu mani biedē ar to, ka Rofe nomirs. Mums ir tagad par daudz jādara - gan jāuzmin, kā zāles lietot, gan vēl pūķa ola jāmeklē. Tas nav neviena parasta dzīvā spēkos - paspēt, - Aridena atbildēja.
- Māt, pasaki mums, kur šo olu meklēt un kam tā ir paredzēta, lūdzu! - viņa mierīgi turpināja. Burve nebija atbildējusi uz meitenes jautājumu par sevi - bet tas bija izskanējis skaļi turpat, kur bija ola!, un angelu tagad māca spēcīgas aizdomas, ka tādā gadījumā viņa nevar arī zināt, kur ola ir pašlaik. Neviens svešs nebija klāt, kad ola atstāja statujas ķetnas, to nezina neviens, kas nebija tur. Jeb viņa prasa to katram, kas ieradies te? Tas jau būtu neticami. Burve ir gudra, viņai tādai jābūt, citādi arī zāles nelīdzēs, lai kas te netaptu darīts.

[Malduguns]

-Velti tu uztraucies, meitēn. Pūķa olu jūs atnesāt sev līdzi. To jūs paņēmāt no statujas templī, kur Develins tik daudz sava pavadīja. Šī vieta ir maģiska. Viss, kas te atrodas pieder man. Un katra, kurš ir uzkāpj uz šīs salas, domas man ir kā uz paplātes. Tāpēc nedomā mani apmuļķot. Turklāt tas tur ir mednieks, viņš jau iepriekš ir zāles lietojis un zinās arī to, kas darāms tagad,-burves tumšo acu bezdibeņos atspīdēja kaut kas ļauns un priecīgs reizē. Tās bija divas nesaistītas emocijas. Tā it kā šajā būtnē mājotu divas dvēseles.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 03.08.2007 10:53

[Roviela]

- Un tad? Es negrasījos tevi apmuļķot, bet gan pārliecināties par to, par ko gandrīz sāku šaubīties - tavu spēku, - angela nemaz nejutās apmulsusi.
- Tad kāpēc Tu neatbildi - kas atveda šurp mani? Es Tev neuzticos tāpēc, ka neatbildi, bet tas būtu tik viegli, ja ir tā, kā Tu saki, - Aridena nebija satricināma.
- Un Tu labi zini, ka es te savu kāju nespertu, šī vieta nav domāta man. Tad - kāpēc? Varbūt es te velti runāju, jā, tas var būt, bet olas man nav, es to atdot nevaru, un es, ja vien tas būs manos spēkos, to nepieļaušu atdot, ja nezināšu, ka tad tā nonāks īstajā vietā, māt! Tikai vārdi un apgalvojumi mani nepārliecina, tāda nu esmu! - viņa bezspēcīgi paraustīja plecus, bet acīs spīdēja apņēmība, toties tajās neredzēja ne miņas no ļaunuma.
- Māt! Lūdzu, pārliecini mani, es gribētu, lai priecīgās dzirksteles tavās acīs kļūst vēl gaišākas, un lai ļaunās atkāpjas priecīgo priekšā. Vai zini, māt, ka tad Tu būtu skaista?
Aridena bija cieši pārliecināta par to, ko teica. Viņa ticēja, ka Angs padarītu šo burvi daiļu, ja tā ļautu sevī uzvarēt gaismai, kuras atspulgu meitene nupat ieraudzīja viņas acīs.

[Malduguns]

-Tu atnāci uz šejien tamdēļ, ka tava sirds tevi aicināja. Tu esi pieķērusies tiem, kas tev tagad ir blakus, turklāt tava sirds ir pārāk šķīsta, lai tevi ietekmētu šīs vietas tumsa. Varbūt, ja tu būtu nākusi ātrāk, tu spētu arī šķīstīt šo vietu, bet nu jau ir par vēlu. Tavs brālēns, kurš tevi te atveda tev vēl sagādās likstas, bet tu izkulsies no tām. Vairāk es tev neko neteikšu. Pasteidzieties, viņai tik tiešām nav daudz laika!-burve sacīja un devās projām, tālāk alas tumsā. Tā vien šķita, ka viņa ir aizgājusi, tomēr viņa bija turpat, paslēpusies ēnās.

[mr Bl@ck]

Enlils saņēma zāļu trauciņu no burves rokām, noliekdams galvu, senā angelu pateicības žestā. Tad viņš notupās pie Rofes un iemērcis pirkstu zāļu trauciņā iesmārēja sķidrumu vispirms serpentīna kostajā brūcē, tad saudzīgi pacēlis Rofi pielika trauciņu meitenei pie lūpām, tā lai kāds malks zāļu ieplūstu viņai rīklē.
Tagad mums ir atlicis gaidīt un cerēt, es lūdzu tev piedošanu zintniec par asajiem vardiem pirmīt, bet ja tu no tiesas redzi sirdīs tad zināsi cik mana ir karsta un strauja.

[Malduguns]

Laiks šķita ejam nepielūdzami lēni. Kaut kur pilēja ūdens un tā vienmērīgā skaņa lika ceļiniekiem kļūt nervoziem. Gaidīšana bija pats grūtākais tagad, kad viņi vairāk neko nevarēja padarīt. Zāles bija iedotas, bet vai tās palīdzēs?
Rofe nedaudz pakustējās, viņas plaksti notrīsēja, tomēr acis neatvērās. Meitenes sejā iegūla sāpju izteiksme. Viņas trauslais augums kļuva stindzinoši auksts. Tā vien šķita, ka viņai ir palicis nevis labāk,bet gan sliktāk.

[Roviela]

Aridena paspēra soli tuvāk Rofei un pielika rokas viņas pierei.
- Māt! - viņa uzrunāja to, ēnās esošo.
- Es neticu, ka šī vieta nav glābjama. Es lūgšu Angam.
Atstājusi abu roku slaidos purkstus uz drako vēsās pieres, viņa sāka dziedāt. Tā, kā dzied angeli. Tā bija sena dziesma, gandrīz no pašiem Pirmsākumiem. Himna un lūgšana reizē, slavas dziesma un apliecinājums. Aridena neko citu vairs nedzirdēja apkārt, ne balsis, neko, un acis vairs neredzēja, ne tumsa, bet debesu gaisma rādījās angelai.
Viņa neprasīja neko citu, kā Anga svētību vietai, kura to reiz bija zaudējusi. Pazūdi, tumsa! Līdz ar tumsu pazudīs viss ļaunais, kas nemanot te sakrājies un savairojies, pīdams savos tīklos visu, kas še atradās. Arī Rofi.

[Malduguns]

Rofe joprojām bija nemaņā, tomēr viņas temperatūra bija normalizējusies un meitene smagi elpoja, tomēr tapa skaidrs, ka viņa dzīvos. Ausa auksta gaisma. Tās stari ielauzās arī alā, tomēr nenesa neko jaunu. Saule veidoja sarkanu blāzmu un iekrāsoja tai apkārt esošos mākoņus rozā un oranžus. Sala izgaismojās savādā, sārtā gaismā un klusumu pāršķēla kliedziens. Kaut kur nobruka akmeņi un tapa skaidrs, ja viņi nerīkosies pietiekoši ātri, viņi būs pagalam kopā ar visu alu. Burve jau bija pazudusi, neviens nezināja, kurp. Aridena pēc kliedziena atmodās no savas meditācijas. Tagad bija jāpaļaujas uz savām kājām un spārniem, lai glābtu savu dzīvību.

[Roviela]

Aridena pietrūkās kājās. Angs viņas lūgšanu nebija uzklausījis, un tas meitenei stipri apbēdināja, bet ticību viņa nezaudēja - varbūt Angam bija citi nodomi, kad viņš Aridenu sūtija šurp?
Izklausījās, ka visapkārt viss taisās brukt.
Kāpēc? Ak, Ang, kāpēc šai brīdī? Tieši šajā? Kas tik pēkšņi mainījies? Un kur pazuda burve? Kas palīdzēs citiem, kam tāpat nepaveiksies, kā Rofei? Jeb rītdienas vairs nebūs, jeb nebūs, kam palīdzēt? tādi jautājumi maisījās pa galvu angelai, kad viņa, cik spēdama ātri, sāka rīkoties, lai palīdzētu Rofi iznest laukā no alas.

[Malduguns]

Rofe strauji uztrūkās un nesaprata, kas notiek un kur viņa atrodas.Pašsajūta nebija no tām labākajām, tomēr Rofe zināja, ka ir dzīva. Rebinoši dzīva. Viss apkārt juka un bruka. Tā vien šķita, ka viņa ir pamodusies kādā ačgārnā pasaulē. Ja vien nebūtu Aridenas balto spārnu tepat blakus un griezīgās sāpes nenosakāmā vietā, viņa domātu, ka ir mirusi. Tomēr meitenes skatiens meklēja kādus citus spārnus. Melnus kā vistumšākā nakts. Spārnus, kuru klātbūtne nomierināja. Akmens, kurš nokrita nelielu gabaliņu no Rofes, atmodināja meiteni no sapņu pasaules. Viņa satrūkās un sataustīja savas somas lenci un mazliet nomierinājās. Tik ierastais un mīļais brezenta pieskāriens. Rofe grīļīgi piecēlās un centās nostāvēt. Mugura sāpēja, tomēr viņa varēja lēni centās paspert soli. Nesekmīgi, spēka vēl bija par maz. Tomēr bija jācīnās pašai par savu dzīvību. Viņai atkal bija jābūt pašai par sevi. Vismaz tāda sajūta radās.

[mr Bl@ck]

Enlils priecīgi iekliedzās kad Rofe pietrūkās kājās, viņš bija vērojis aridenas lūgšanu ar apbrīnu un klusu bija skaitījis to līdz lūgdams un crēdams, un lūk viņa cerības bija piepildījušās, viņa domu valdniece bija piecēlusies.
Bet ala jau bruka kopā nezadēdms vairs mirkļus domādams viņš vispirms pieskrēja pie Rofes uz pacēla viņu uz rokām jo varēja redzēt, meitene bija par vārgu lai ietu. Viņš metās skriet uz izeju un tikko viņš bija pie kraujas angels izplēta melnos spārnus un uzšāvās sārtojošajās debesīs.
Rīts un manas cerības ataust vienlaicīgi! Enlils klusi sacīja vērodams saullēktu, lidinoties vairākus metrus virs zemes.