Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Zōzā zač zač]

Meitene pasmēja.
nezinu, tas būs patīkami vai nē, kad tu mani , kā gars, vajāsi.
Nedaudz ieķiķinoties viņa satvēra visus apmetņa galus un tos apsēja ap savu vidukli.
Pieliekusies tuvāk barbaram viņa viņam apķērās ap kaklu.
Lai, būtu piņīgi droša, es tiešām negribētu, lai kāds no mums mirtu.
Viņa noteica un izpleta savu milzīgos Drakona spārnus, kas bija piķa melni.
Viens spārns, pēc šādas izplešanās nedaudz sārāvās, jo brūce vēl ebija sadzijusi.
uzlūkojusi spārnu viņa nodomāja.
Cerams, man spēka pietiks.
Un savicinājusi spārnu, tik specīgi, ka vējelis bija jūtams, pacēlās nedaudz virs zemes.
Spārns smeldza, pie tam nežēlīgi.
Man ir jāturas.
Viņa nodomāja un ieķērusies barbaram apģērbbā pacēlās 10 metrus virs zemes.
Sāpes nedaudzrimās, bet smeldza nežēlīgi.
Es to varu.
Viņas nadziņi jau dūrās barbara miesā.
Daži klusi kunkstieni no meitenes puses bija, un pēc mirkļa nekas vairāk, tikai spēcīgi idurti nadziņi barbaram mugurā.
pacēlusies spārnos viņa sekoja pārējiem, kas jau bija uzsākuši lidot.

[Malduguns]

Rofe spēji atguvās. Vēsā gaisma plūsma bija gluži kā auksta ūdens šalts, tomēr viss vēl aizvien bija vieglā miglā. Meitene juta, ka lido, tikai kurp? Aridenas baltie spārni viņu nesa, tomēr vēja radītā skaņa bija pārāk skaļa, lai kaut ko sadzirdētu, tāpēc Rofe nolēma taupīt spēkus un necensties pārkliegt stihiju. Gubu mākoņi visu laiku mainījās. Kādu brīdi meitenei šķita, ka viņa saskata pūķa apveidu, tad divus atšķirīgus siluetus - vienam bija spārni, otram tādu nebija. Pēc mirkļa vējš mākoņus sagrieza virpulī un parādījās daudzi silueti, tāda kā kauja. Viss palika tumšāks, Rofe atkal krita. Krita aizmirstības un tumsas bezdibenī. Laika vairs nebija daudz.

[Develin_]

Devs pasmējās par Umbreka piezīmi. un sasitis spārnus pacēlās debesīs kopā ar Umbreku...
-.. paklau Enlil.. lai cik es varens un absolūti satriecošs es nebūtu tas nolāpītais barbars ir smags...- Devs izmeta - paķer otru apmetņa galu.. - devs pašķielēja uz Enlilu.
pa preikšu puišiem traucās abas meitenes.. nezdames Rofi savās mātišķi gādīgājās rokās.
puisī iezagās pašamierinātība un laimes izjūtaa..

viņi visi traucās pretī ziemeļiem. pretī zālēm.pretīm cerībām. pretī neizdibināmajam liktenim..ceļ
s būš garš un daudzu dienu garš.. bet Rofei bija laiks. mazlie bet bija.. līdz klintīm un tālāk pār Nebūtības ēzeram un tad pār Anga Svētajiem laukiem uz Nāves ezeru kura vidū bija sala. maza niecīga likteņa un dzīves pamesta sala.. sala kurā varēja ņemt un atdot dzīvi un dzīvību. skumju sēklu pilna. asiņu slacīta.. bet tā glābs Rofes dzīvību.

[Malduguns]

Murgaini sapņu tēli, neciešams karstums, tad vēl neciešamāks aukstums. Rofi kratīja spēcīgi drebuļi un tie nepavisam nebija saistīti ar apkārt valdošo temperatūru. Lidojums bija nogurdinošs. Angelinas dotās zāles bija palīdzējušas, bet nu to iedarbība bija beigusies un serpentīnu inde pamazām plūda arvien tālāk viņas miesās. Tā bija lēna un ļāva savam upurim izbaudīt to, ka viņš atrodas uz nāves gultas. Tikai nekādas baudas nebija. Salti sviedri plūda pār viņas pieri. Smalkais stāvs kratījās drebuļos. Aukstums mijās ar karstumu nepārtrauktā virpulī. Acu priekšā dīvaini sagriezta pamazām vijās visa viņas dzīve. Vai tai bija kaut mazākā jēga? Vai viņas dzīve bija darījusi kādam labu? Rofe, gribot negribot, rūgti pasmaidīja. Viņa pat nekad nebija bijusi iemīlējusies. Viņa, gluži kā simtiem citu meiteņu, alka pēc kāda, kurš rūpētos par viņu, domātu par viņu un, kura prātu un sirdi viņas smaids varētu sagriezt virpulī. Kāda vientuļa asara noritēja pār meitenes vaigu. Viņa nekad nebija jutusies vajadzīga. Viņa nekad nebija dejojusi. Viņa vienmēr bija norobežojusies no pārējiem un tagad jutās tā it kā viņai vajadzētu sabiedrību. Sabiedrību, kurā var smieties un raudāt. Un justies vienkārši labi. Visa viņas dzīve bija bijusi bezjēdzīga un nu viņa mira gandrīz nepazīstamu personu rokās. Viņai pat nebija bijuši īsti patiesi draugi. Tikai kādi spiegi, kuriem viņa nodeva ziņas. Bet tie bija tikai paziņas. Kāpēc? Vientulība vienmēr bija likusies tik laba un jauka. Tikai tagad... Tagad viss šķita mainījies. Tagad, kad viņa bija sastapusi Develinu, Aridenu, Angelinu, Umbreku un Enlilu. Jā, Enlilu. Pie viņa Rofes domas aizkavējās mazliet ilgāk nekā pie pārējiem. Melni spārni, kuri aizsedz sauli, bet nes mieru. Asaras sajaucās ar smaidu un Rofe iegrima tumšā bezsamaņā, no kuras, iespējams, atpakaļceļa nebija.

[mr Bl@ck]

Enlils uzmeta tikai niknu skatienu Devam, bet apmeņa stūrus viņš paaņēma un pacēlās gaisā. Vēji atgalauda matus no viņa sejas un iepūta dzīvību viņā. Bet nu pat rīta vējš nespēja kliedēt melnās izbailes un dusmas, kas bija apņēmušas viņu, kā spāni, tikpat meni kā viņa, bet tajos nebija dzīvības siltuma, tikai nāve un skumjas. Skumjas? doma iztraucās cauri Enlila prātam. Jā skumjas, izmisums. Uz mirkli Enlilam bija licies, ka viņš bija atradis dubļos iemīdītu dimantu, kas dāvāja viņam savu spozmi, bet nu pēc tā snaikstījās nežēlīgā zagļa,nāves, rokas.
Bet Enlils bija nolēmis cīnīties. Viņš neļaus, tam, kas darījis viņu kaut uzmirkli darījis viņu laimīgu, sajaucis viņa prātus.
Nē, viņš neatdos šo dārgakmeni zaglim.
Enlils savēcināja spārnus raudamies uz priekšu kā vanags, kas ilgi noturēts būrī.

Lidojam straujāk, jo katrs mirklis ir no svara. Vārdos atkal iekanējās šīs sāpes un bailes pazaudēt kādu.

[Semijs]

Umbreks sajuta, ak viņš tiek pacelts un nedaudz noraustījās. Barbars jau bija visnotaļ bāls, un acis viņam bija ciet, bet Umbreks tik pie sevis savu senču valodā skaitīja lūgšanu un rokās turēja stingri savu krustu. Barbars ne parko nevēra savas acis vaļā, viņš negribēja redzēt cik augstu viņš ir, jo tas varētu izraisīt viņam paniku, kas proti beigtos slikti.

[Develin_]

Laiku pa laikam Devs pašķielēja uz barbaru kas lūdzās pie sevis un piesmējās klusi un nemanāmi. vairs nebija tāl.. ne nebija..
vai varbut Devam likās... mēness apspīdēdēja ezeru un ievija to melnbaļtā gaismā.. klusi un nemanām kalni slīdēja gar ceļotājiem un spārni klusit švīkstēja.. Devs pačēla galvu pret mēnesi.. bija tik savādi tajā lūkoties.. tā itkā tas aizvedīs dzīvību sev līdzi.. itkā beigsies dzīve.. kāda.. varbūt viņa..
-kaut nu tā būtu mana.. - Devs pie sevis nočukstēja un sasita spārnus lai dodtu Enlilam zīmi lidot ātrāk..

bija pagājusi vai vesela mūžība kad biaj sasniegta tieši pati sala.. klusa.. tumša mistikas un nāves apsēsta. lai arī cik drūma un apsēsta šīs salas aura nebija.. Devam tā bija kā mājas.. tik bieži viņš bija mēzis beģt uz šejieni kad nespēja paciest patēvu.. tik sen tas bija.. likās grēcīgi ka puisi nav bijis šeit kādu laciņu.. bet..likteenis bija zīmējis savu ceļu.. cirtis savas brūces.. un lējis savas asinis par visu svēto un nicināmo.. Deva acīs iecirtās asaras.. bet nekas.. viņi tuvojās zemei.. bija iespēja tās apslēpt..

-zeme.. - nočukstēja Devs un piezemējās īpaši nedomādams par Umbreku.
-ceru ka viņš apsitās smagi.. - Devs pie sevis nosmīnēja un izlaida apmetni kurā gulēja Umbreks no rokām..
abas meitenes bija piezemējušās mirklīti pirms viņiem.. Devs piegāja pie Rofes un paskatījās uz meiteni.. pagalam blāva..bet viņa turējās..viņas draco sirds izrādījās spēcīga un neogurdināma.. pilna drosmes..
-velns.. - Devs nočukstēja pie sevis un pavērās visapkārt. viņi bija piezemējušies akmeniem un smiltīm klātā palcītī ko ieskāva veci un nokaltuši koku zari.. apkārtne smeldza no klusuma sāpēm un nelabvēlīgi oda pēc nāves.. viņš palūkojas uz debesīm.. pār melno nakts plīvuru sējās neskaitāmas svaigznes un visam pa vidu nelaimi vēstoš mēnes..
Deva skats jau atkal pārsīdēja par apkarti.. dziļāk salā vijās tumši augi.. bet tur bija jādodas .. tur salasz dziļumos bija jānokļūst līdz kliņtī izcirstai alai.. vietākur Devs bija bijis.. jau agrāk.. vietā kur nāve čukstēja savus glaimus visjaukāk un saldāk.. vietā kur nāvei jāsatiekas ar dzīivību.. un Rofei jātagriežas pie samaņas..

Devs noliecās un pacēla Rofi..
- tāalāk lidot mēs nevaram.. zari aplauzīs jūsu spārnus.. - viņš izmeta un droši sāka soļot iekšā salas tumsās. viņš zinājakur iet... viņš zināja kāpēc iet..
- kaut lai viss noritētu gludi Ang ...dod mums savu svētību - Devs lūdzās pie sevis.

[Semijs]

Umbreks, diezko nesasitās, vairogs mazināja triecienu. Piecēlies kājās, barbars uzreiz nokrita ceļos un noskūpstija zemi, bet pēc tam izspļāva laukā smiltis no mutes. Nobraucis ar roku gar muti, Umbreks piecēlās un nopētīja apkārtni, ievilcis dziļu elpu caur nāsīm, barbars turpināja pētit apkārtni. Viņš satvēra savu masīvo cirvi un vairogu, kuri jau abās rokās bija gatavībā.
-Labi ir, ka nelidosim, jo tad mēs būtu šeit jau viegli mērķi. Es negribu izklausīties pēc mīkstčaulas, bet mana intuīcija man saka, ka nekas labs šeit nebūs..-

[Roviela]

Aridena nejuta nogurumu, vienīgi rokas, kas tik cieši visu laiku turēja Rofi, bija notirpušas. Viņa ar atvieglojumu nodeva meitenes nekustīgo ķermeni savam brālēnam.
- Nes saudzīgi! - angela nobrīdināja, pārsteigta samanot Deva acīs nodevīgu spīdumu.

Viņš ir pārlieku jūteligs! Kā viņš ir izdzīvojis līdz šim? Viņa domāja, paiedama garām barbaram un laipni tam pamājot ar roku, lai seko. Es to, laikam, nekad nesapratīšu. Iespējams, viņš vēl nav pieaudzis! Aridenai iešāvās prātā skatoties priekšā ejošā angela baltajos spārnos. Tas to varētu izskaidrot, jā gan.

Zari sitās sejā, un Aridenai nācās uzmanīt spārnus - tieši, kā Develins bija teicis. Viņai šī vieta nepatika, un viņa gāja uzmanīgi, bet nekādas priekšnojautas vai raizes meiteni nemocīja. Viņa bija izlēmusi atnākt, un šis bija tas piedzīvojums, kuru Angs bija solījis. Vai tad maz drīkstēja just kaut ko citu, kā apņēmību izdarīt nolemto?

[Semijs]

Barbars ievērodams Aridenas mājienu, pamāja ar galvu un noteica.
-Rādi ceļu.-
Satvēris savu cirvi stingrāk, Umbreks sekoja līdzi angelai, vērodams apkārtni un vēl īsu skatienu uz Develinu, izskatījās, ka viņš nesen būtu raudājis. Barbars nedaudz nosmīņāja un sekoja līdzi Aridenai. Kad abi jau bija tālāk, Umbreks ne pārāk skaļi teica.
-Es nezinu kā tu Aridena, bet man tas Devs liekas pagalam dīvains..-
Viņš nospļāvās pār savu plecu.
-Izskatījās, ka nesen būtu raudājis, vai nu arī vējš sapūta acīs..-

[Roviela]

Aridena atpalika no Deva, kas nesa Rofi (OOC - Aridena ceļu nezin, Devs iet pa priekšu), lai būtu blakus barbaram.
Mazu brīdi viņa neko neatbildēja, tad klusītēm ierunājās, lai brālēns nedzirdētu.
- Jā... man arī izskatās, ka viņš tāds... nenosvērts. Nezinu, kāpēc, nudien! Varbūt vēl nav pieaudzis, varbūt dvēselē cīnās angels un drako, viņš viens tāds, nav, ar ko salīdzināt. Dīvaini, tiešām... es ceru, tas netraucēs. Tu tikai nedomā, - viņa bažīgi paskatījās uz barbaru, - ka visi angeli ir tādi! Nepavisam. Mēs esam emocionāli, jā gan, iedegamies ātri, bet tāpēc nesvaidamies no vienām emocijām citās trīsreiz piecu mirkļu laikā. Pavisam maziņi un jauni angeli gan tādi ir, bet viņi pieaugot iemācās sevi kontrolēt. Tāpeč saku, ka viņš, iespējams, vēl nav pieaudzis. Vai, varbūt, kas cits, nezinu.
Angela, ejot nedzirdamiem soļiem, ieklausījās, vai apkārt nav dzirdams kaut kas bīstams.

[Semijs]

Umbreks noklausījās Aridenas teikto un apētija visu apkārtni. Barbars centās neiet skaļi, bet bruņukrekls nedaudz traucēja.
-Pheh, tagad es par jūsu rasi kaut ko zināšu. Maniem ciltsbrāļiem no mazotnes ir aizliegts izpaust bailes, vai arī saņem piecus pātaga cirtienus pa muguru... Es pats esmu nopelnījies divpadsmit, nedabūju piecpadsmit, jo satvēru to nolāpīto pātagu un salauzu bendei žokli. Kopš tās reizes es vairs neizrādiju bailes, izņemot reizes, kad man jālido...Vai tu esi kādreiz spērusi soli uz šīs salas? Pirmo reizi šeit uzkāpu.-
Barbars nedaudz nepārliecināts, par viņu atrašanās vietu teica.

[Malduguns]

Aizaugusī taka veda ceļiniekus uz priekšu. Caur sēru vītolu noliektajiem zariem, kuri mežonīgi stiepās pāri takai traucēdami iešanu, spīdēja spožais, apaļais mēness. Tā gaisma bija gandrīz balta un visu padarīja spokaini blāvu. Garās ēnas stiepās tumšas un melnas. Tā vien šķita, ka no tumsas kāds izlēks, lai uzbruktu, bet visapkārt valdīja tikai klusums. Šur tur šajā pamestībā un drūmumā pavīdēja veci krusti. Tie bija veidoti no koka, nu jau pagalam satrunējuši, bet varēja redzēt, ka agrāk tie ir bijusi ienkārši sanagloti no sprunguļiem vai slikti apstrādātiem dēļiem.
Takas galā nu jau varēja redzēt plaiksnījošu gaismiņu. Tā bija aicinoša un biedējoša reizē. Tā sauca un atraidīja katru ceļinieku. Tā uzrunāja katru atsevišķi. Čukstēja ausīs to dziļākos noslēpumus, lielākās sāpes. Nosauca visu īstajos vārdos. Radīja atklāsmes, sāpes un mieru.

[Roviela]

- Pie mums nav svarīgi, vai izrādi bailes vai nē, svarīgi, lai tās netraucē tam, kas jādara, - angela paskaidroja.
- Ja bez vajadzības bēgsi, tas būs liels negods, tas saprotams, ģēvuļus jau neciena nekur, ne tā?
Viņa gāja zem sēru vītoliem, nemaz nemanīdama, ka no malas atgādina kapu eņģeli. Īpaši skaistu eņģeli, vienīgi viņa nesēroja par mirušajiem. Kopā ar Aridenu šai vietā ienāca kas pavisam svešs - dzīvesprieks, kas neredzams virmoja viņai apkārt, izplatījās ar balto spārnu nevilšajām vēdām, skāra vītolzaru galus, un tie mēness gaismā uzmirdzēja kā zvaigznītes, uz brīdi aizmirsuši sērot.
- Nē, nekad te neesmu bijusi. Mani nevilina mūžīgā miera vietas, Angs mani radījis dzīvībai. Šoreiz viņš mani atsūtīja te, un tam noteikti ir kāds nolūks.
Gaismiņa ceļa galā bija savāda. Meitene nevarēja saprast - vai tā ir mūžīgai piemiņai, vai iedegta atdzimšanai.

[Malduguns]

Smagajā klusumā piepeši varēja dzirdēt spalgus, griezīgus smieklus no kuriem salēcās visi izņemot Develinu, kurš bija pie tiem jau pieradis, un Rofi, kura bija bezsamaņā. Uguns plaiksnīja nu jau tuvāk un dīvaināk. Umbreka savainotā kāja aizķērās aiz kādas saknes un viņš klupa, tomēr nekas dzīvībai vai veselībai nebija noticis.
Griezīgie smiekli atkārtojās un varēja just, ka kāds ir krūmos. Tikai kas? Vai tas bija smējējs vai kāds nomaldījies dzīvnieks? Bariņš iznāca nelielā klajumiņā, kuru iežogoja krusti un savādi nošķiebti kapu pieminekļi. Te jau sen neviens neko nebija apkopis. Priekšā vīdēja milzīga melna klints, ko apspīdēja spožā mēnessgaisma. Klintī bija ala, no kuras plaiksnīja savādā uguns ik pa brīdim uzšaudamās augšup ar zaļganu liesmu.
Nonākot tuvākā kontaktā liesma katru uzrunāja. Tā bija sāpīga iekšējā cīņa. Cīņa ar nezināmo.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 01.08.2007 21:06

[mr Bl@ck]

Enlils gāja pa taku, ceļš veda garām veciem pieminekļiem nezināmiem, drako cilvēku vai angelu. Bet miera šajā malā nebija, tālumā zibsnīja neliela gaismiņa. Aicinot un atbaidot vienlaicīgi. Balsis, tās skanēja visapkārt un arī viņa dvēselē, nosaucot lietas tādas kādas tās bija. Balsis atklāja Enlilam viņa sāpju iemeslus, kāpēc viņš pēdējās stundas mocījās sirdi plosošā agonijā?
No Enlila pārdomām maz kas atspoguļojās viņa sejā, vien mirklī kad viņš aptēvēra lielo noslēpumu, viņa acis kļuva platākas pārsteigumā, bet tad viņa vaibstos iegūla jaunas sāpes, bet līdz ar šīm sāpēm arī bailes no zaudējuma.
Bet viņa gars cēlās cīņai ar izmisumu skatienā atkal uzmirdzēja apnēmība un mērķtiecība, jo mērķis bija, daudz dārgāks nekā viss pārējais dārgāks kā viņš pats. viņš neizcīnīja šo cīņu savā vārdā nē viņš izcīnīja to citas vārdā.
Develin, mums jādodas alā vai ne?
Tas biaja pirmais jautājums ko viņš bija uzdevis vairāku stundu laikā.

[Semijs]

Umbreks diezgan netīkami paklupa, bet piecēlies kājās viņš turpināja iet tālāk, sakot, ka ar viņu viss ir kārtībā. Vienīgi viņa kāja sāpēja vairākus brīžus, taču barbars bija trenēts, lai paciestu sāpes. Nonākdami līdz alai, Umbreks sāka dzirdēt dīvainās skaņas, kas lika viņam sasprindzināt viņa žokli. Balsis ausīs burtiski zāģēja, bet Umbreks pacieta skaņas. Redzēdams alu, viņš drošības pēc nostājās visiem priekšā ar cirvi un vairogu sagatavotu, ja nu, kas notiek, lai viss tiek raidīts uz barbara pusi..

[Roviela]

Atskanot smiekliem, Aridenas spārni tikko manāmi notrīsēja aiz negaidītā pārsteiguma, bet tad viņa savaldījās, un mierīgi turpināja iet uz priekšu.
Savāda vieta! Viņai tā nepatika, nē, nepavisam, un viņa, ja dzīva no šejienes aizies, netaisījās te atgriezties vairs nekad. Tāda iedoma! Krusti... tumšs... šķībi kapu pieminekļi... un ko te vispār dara kāds, kas vēl spēj smieties? Tādā nejēdzīgā drūmumā, trūdos pavadīt laiku. Nē! Tas nav domāts angelai, lai sevi norok tie, kas nesaprot, ka dzīvo vienreiz, un tas ir jādara skaisti un tik ilgi, cik vien spēj, citādi nebūsi attaisnojis to, ka Angs reiz tev deva dzīvību, būsi noniecinājis viņa lielo dāvanu.
Aridena te nejuta neko citu, kā vien sev uzliktu pienākumu. To viņa grasījās pildīt pēc labākās sirdsapziņas, nemaz neļaudamās ietekmēties no apkārt redzamā un jūtamā. Nekādi sirdsapziņas pārmetumi viņu nemocīja, un baiļu nomirt nebija. Angs gribēja, lai viņa ir te. Un viss. Sirds palika silta un mierīga, angela šai brīdī spētu izdarīt visu, ko Angs liktu viņai darīt, arī ziedoties, ja tā vajag. Bija gandrīz tā, ka viss, kas paredzēts šai dzīvē, ir padarīts.
Vai aiz tās liesmas slēptos pasaules mala? Dīvaini, bet Aridenu sāka pārņemt ziņkāre. Kas tur īsti ir?
Viņa tuprināja mierīgi iet uz priekšu iekšā alā. Tuvāk liesmai.

[Malduguns]

-Jūs tur turpināsiet mīņāties un ļausies viņai nomirt, kad zināt, ka beigas ir tik tuvu? Vienalga kādas beigas - nāves valstības vai dzīvības beigas?-no alas atskanēja balss un liesmu mestajā gaismā parādījās kāds stāvs. Izspūris sievietes stāvs. Kad viņa nonāca tādā vietā, no kuras varēja redzēt viņas seju, ceļinieki sazīmēja agrāk skaistas sievietes vaibstus, bet tagad viņa bija nevīžīga, agrāk glītajā sievietes sejā varēja redzēt grumbas un netīrumu pēdas. Nekoptie mati ērkulī ieskāva viņas seju un krita līdz pat lāpstiņām. Kleita, kura agrāk bija bijusi gaiši dzeltena nekarājās ap viņas sīko augumu, kurš bija strauji zaudējis svaru.
-Nāciet,-viņa pamāja un atkāpās no alas ieejas, lai bariņš varētu ieiet. Develins iegāja pirmais no nolika Rofes trauslo, auksto stāvu uz kādas zvērādas, ar kurām brangā skaitā bija apklāta alas grīda. Ugunskura savādo gaismu radīja dažādas zālītes, kuras viņa kvēpināja, tādēļ alā bija jaušama reibinoša smarža.-Sāksim ar to, ka man vajadzēs samaksu, asinis un ķīlu. Bez tā es pat uz viņu nepaskatīšos un ļaušu viņai nomirt jūsu priekšā. Varu vēl tikai viņas mokas palielināt. Viņai jau tāpat sāp. Ja jūs nezināt, tad balsis, kuras dzirdējāt jūs, viņa izdzīvo vēl spēcīgāk un tās nav īpaši jaukas pret viņu. Tiek nokauta katra viņas vēlme dzīvot. Tātad, ko iesāksiet?-ar ļaunu smīnu sieviete palūkojās atnācējos.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 02.08.2007 13:01

[mr Bl@ck]

Enlils spēra soli uz priekšu, Divreiz viņa palīdzēja man un manam ciltsbrālim, tālab es nežēlošu ne savas asinis ne mantu lai palīdzētu. Enlila acis dega kā drudzī ieklausoties večas vārdos. Ne arī es ļaušu nodarīt viņai ļauna. Bet saki burve kādu samaksu tu vēlies un ko tu ņemsi par ķīlu?