Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Semijs]

MČ bija aizņemts runādams pa rāciju, nemaz neievērojot to, ka daž labs jau paspējis nolaist lejā un nošaut Latvijas valsts prezidentu. Izdzirdēdams šāvienus, MČ piesteidzās pie loga, kur jau ievēroja, ka virve ir izkārta laukā.
-Velns parāvis!!-
Viņš izbāza galvu laukā pa logu un ievēroja, ka Mārtiņš ar Andreju jau gaida pārējos. Paskatījies uz izdzīvojušajiem, MČ teica.
-Saglabājiet visi mieru un tagad pa vienam sākiet laisties lejā pa virvi.-
Cilvēki cēlās kājās un jau nu steidzās, lai tiktu pirmie, sākās grūstīšanās un vienīgie trīs militāristi augšā, centās visus savaldīt.
-Negrūstaties bļ.āviens!-
MČ bļāva. Tikmēr jau kāds no izdzīvojušajiem centās tikt pie virves. Grasījies jau laisties lejā, kāds viņam uzgrūdās virsū un izdzīvojušais izbaudīja brīvo kritienu. Drīz vien Mārtiņš un Andrejs sadzirdēja sev blakus skaļu krakšķi un ja ievēroja, viņiem drēbes bija kļuvušas nedaudz asiņainas.
MČ redzot to, vairs neizturēja un izvilcis pistoli, izšāva gaisā.
-Tāks! Visi tagad nomierinās un pa vienam kāpj lejā. Ja kāds sāks pārlieku grūstīties vai ko tamlīdzīgu, es viņu personīgi nošaušu! Lai sievietes un bērni rāpjas lejā pirmie.-
Cilvēki satrūkās no šāviena, bet klausījuši pavēles, rīkojās. Pirmie pie loga gāja bērni un sievietes, kuri uzreiz pa vienam rāpās lejā.
Paņēmis rāciju, MČ teica.
-Mārtiņ! Cilvēki tagad laidīsies lejā un pievaktē, lai neviens nenosistos! Kanārijputniņ, viss tika sasteigts, tākā vaktē logus, cilvēki jau kāpj lejā. Beidzu!-

[Zōzā zač zač]

Skaidrs Mč, un ārtiņ, vienmēr klausies, ak sakn pa rāciju
Viņš noteica un vakte'ja apkārtni, lai nebūtu, neviena nepatīkama pārsteiguma.
Pa rāciju ziņoja visiem.
Ja, izdzirdat no manas puses šāvienus, tad uzreiz uzmantieties, jo viņi parasti nenāk tikai pa vienam vai diviem.
Vīrietis noteica un vaktēja visu, ko vien varēja vaktēt.
Tad viņš pamanīja, ka iekšā notiek g'rustīsānās un viens izkr'it pa logu ārā.
Nepatīkams skatiens.
Nemiera cēlājs.
Viņš ndomāja un pievērsās apkārtnei.

[Pūķēns Sāra]

Kad Anna palūkojās uz Anabellu, viņa pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Beidzot bija nolaista virve un visi sāka grūstīties, lai tiktu lejā. -Nāc, dabūsim tevi lejā... tikai turies tuvāk militāristiem, tā būs drošāk,- Bella jau lēnām sāka tuvoties logam, pieskatot, lai Annu neviens negrūstītu. Nezin kādēļ šīs meitenes nākotne viņai pēkšņi bija kļuvusi svarīga, it kā... Runājot Anabellas balss nebija pavēloša, bet gan laipna un maiga, tā ļaujot Annai pašai arī izvēlēties, ko darīt un kur iet.
Anabella satvēra Jāņa roku, pūlis bija pats viņas atvedis līdz Bellas vīram. Jānims tika veltīts smaids, kamēr Bella gaidīja, ko nolēmusi Anna.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.07.2007 21:26

[Margo]

Anna pamāja ar galvu Anabellas virzienā un sekoja visiem uz gl'bšanās ceļa pusi. Dīvainā kārtā Anna bija nomierinājusies. Viņa lēni piegāja pie Anabellas un kāda vīrieša. Anna zināja, ka Anabella pazīst šo vīrieti, jo iepriš bija ar viņu runājusi, tādēļ pamāja Jāņa virzienā.
Bija pienākusi Annas kārta kāpt laukā pa logu. Viņa pasmaidīja Anabellas virzinā un paķojās ārā. Meitene tūliņ pat atkāpās atpakaļ. Viņa sāka elsot. Bailes no augstuma.
Es nevaru, es nevaru... vņa bija atkāpusies līdz pretējai sienai un pievilkusi roku pie krūtīm. Es nevaru. Sirds dauzījās ļoti struki un meitenes acis bija ieplestas šausmās.

[Hworang666]

Jānis bija gandrīz otrais, kas tika izgrūsts ārā pa logu. Un viņš tikai vēlējās atrast Anī, kad bars cilvēku viņu atpakaļgaitā gandrīz nonesa no kājām. Šāviens, un visi atkāpās, ļaudami viņam izcirsties cauri pūlim. Anī! viņš klusām paguva nočaukstēt, kad viņa sieva atgriezās pie viņa. Tev jāiet... un pēc tam paliec kopā ar militāristiem... durvis atkal smagi nodunēja, rūkoņa aiz tām pieņēmās spēkā. Labi, skrien... Tev priekšroka... Mīlu tevi! viņš vēl paspēja piebilst... Roku viegli uzlicis uz gloka, viņš paskatījās uz nēģeri. Viņš mazliet uztraucās... Un, ja militāristi uztraucas, tā nav pārāk laba zīme....

[Pūķēns Sāra]

-Vēl ne,- Bella noteica vīram, -Ej tu, man vēl šis tas jāizdara,- rokās jau atradās viens no dunčiem, nelaimes gadījumam, viņa piepacēlās pirkstgalos un uzspieda mazu bučiņu uz vīra lūpām, ļaudama mirkli mēles galiņam saslapināt Jāņa lūpas, -Ej pirmais, ja gadījumā kas, Anna zinās, ka kāds viņu noķers. Labi?- Smaids no Anabellas, kad viņa atkal iejuka pūlī, varēja redzēt, ka viņa steidzas pie Annas.
-Anna...- jaunā sieviete iesāka, -... atceries ko teicu, domā, ka tas viss ir tikai stāsta pavērsiens. Vienkārši turies un laidies lejā, ja ne mans vīrs, tad lejā tevi noteikti sagaidīs militārists, kurš tev piepalīdzēs. Atceries, tas ir tikai pavērsiens,- viņa silti lūkojās Annas acīs, viegli smaidot.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.07.2007 22:07

[Demiurgs]

Andrejs piekrītoši pamāja un iekārtoja bisi ērtāk rokās, krakšķis aiz muguras un ar asinīm viegli notašķītās drēbes atkal isvēla dvēselē nelielu panikas devu taču Andrejs tomēr savaldījās un savu uztraukumu neizrādija cenšoties izkatīties pēc iepējas drosmīgāks Sasodīts, cilvēki gan spēj uzvesties kā galīgi muļķi Andrejs centās runāt mierīgi tomēr varēja ievērot pavisam vieglu ietrīcēšanos balsī, beidzot runāt.

[Šamanis]

Mārtiņš apstirināja: Klausos, kanārijputniņ.MČ kas tev tur aukšā notiek, tikko pa logu izskrita cilvēks, viņš paskatījās uz nelāgo skatu.Es gaidu lejā nākamos, bet centies šādus insidentus neatkārtot.Viņš kādu laiku pagaidīja un tad redzēja,ka virve nedaudz sakustējās, viņš ieraudzīja Annu, kam kā izskatījās bija bail no augstuma.MČ, tā sieviete.......hmm....viņai bail no augstuma? viņš jautāja.Centies viņu iedrošināt, vai pasaki lai viņa neskatās uz leju, bet ātri kāpj.Mārtiņš bija nedaudz noraizējies.

[Demiurgs]

Andrejs dzirdeeja visu Martinja teikto tachu centaas vairs nenoveersties no perimetra, lai nepieljautu iespeeju kavel kaads dabuu ciest tikia tadeelj ka vinjsh nebuutu pamaniijis tuvojamies kaadu inficeeto. Maartinj vinji tur vispaar tiks galaa ar paniku Andrejs uzsauca paar plecu.

OCC: atvainojos par garumziimju truukumu, darba kompim taadu vienkaarshi nav un nezinu kas te sachakareets.

[mehaniskais koli...]

Gvenda staaveeja netaalu no virves vinjai nebija beail no augstuma,vinjai vajadzeeja iet paari peec Bellas,acis bija pilnas asaru un taas rotaaj arii vaigus,viss ko Ge=venda bija pazinusi shajaa valstii bija prom uz neatgrieshanos,maate,draugi,koleegji.Dreebes kas naaca no tiem laikiem,bija kaa peedeejaa saikne ar gjimeni,nu taas nebija,viss bija savaadaak,Gvenda veeroja Annu,vinja sho meiteni nepazina unnbija redzeejusi lejaa Gvenda piegaaja vinjai tuvaak lai Anna vareetu vinju dzirdeet es tevi nepaziistu un nekad neesmu redzeejusi,iespeejams visi ko mes esam pazinushi ir mirushi,varbuut aizstaavot muus varbuut nee,et bija daudz cilveeku kas mira lai mees dziivotu,vai tev neshkjiet pareizi izraadiit vinjiem cienju un nemirt tikai taapeec ka tev ir bail no augstuma,vinji mira ar ceriibu ka mees dziivosim,man ir klaustrofobija,shiis sienas mani kuru katru briidi saspiediis,es zinu kas ir bailes,Gvenda mazliet dusmiigi noteica asaraam rietot paar vaigiem,tad skatiens atmaiga man ir bail,bet es veelos dziivot,! vinja klusi noteica un noduura skatienu


occ:sorry ka bez garumziimeem!

Šo rakstu rediģēja mehaniskais kolibri: 16.07.2007 13:07

[Zōzā zač zač]

ooc: Kā otrs Gm es atļaušos izmantot savas pilnvaras.
Let's do this more interesting. (ma english grama sucks I know ^^)


Snaiperis notēmēja, sev neraksturīgi, uz sievieti, kas rāpās pa logu ārā.
Viens spiediens un viss, viņas nav.
Viņš nodomāja, bet tad pievērsās militāristam un vīrietim ar bisi rokās.
Optiskā tēmekļa krustpunktā bija tā vīrieša galva, kura rokās bija bise.
Es varu iedomāties, kāda spriedze viņiem tur ir.
Viņš nodomāja un uz brīdi atslāba, lai, atkal, aizdegtu savu cigareti, kurā bija "zālīte".
Ievilcis dūmu viņš nodzēsa cigareti un ielika kabatā.
Notēmējis ar snaipereni uz vienu stūri viņš lēnām izpūta dūmus. Dūmi bija biezi un daļēji aizsedza snaiperes optisko tēmekli, apgūtinot gaišo skatu.
tad, itkā aiz dūmu mākoņa apzibēja melns 'tēls.
nolādēts.
Viņš izsaucās, samērā skaļi, ka bez rācijas varēja dzirdēt, lejā stāvošie cilvēki ar ieročiem.
ātri novicinājis dūmus malā viņš cītīgi tēmēja tajā virzienā, kur ieraudzīja to tumšo ēnu paskrienam, gar stūri.
Nepagāja ne sekunde, kad atskanēja snaiperenes šāviena toksnis.
ātri ieslēdzis rācijsaziņu viņš ziņoja Mārtiņam un Mč vienlaicīgi, kā nekā uz vienas frekvences bija.
Mums tuvojas, esiet uzmanīgi, iesaku uzmanīt visu, ja redziet, ka k-kas kust, šaujiet, bez brīdinājuma šaujiet.
Rācijsaziņa beidzās un bija dzirdams vēlviens šāviens.
Viņi nenāk, ne pa divi, vai vienam, be gan pa pieciem sešiem.

[Margo]

Man ir paniskas bailes no augstuma! Es...es... viņa histēriski atbildēja Bellai, bet tad pie viņām abām pienāca Gvenda. Viņas teiktajā bija sava jēga. Tas sapurināja Annu. Viņa savilka rokas dūrēs'. Atskanēja šāvieni, kas lika meitenei iztrūkties. Tie nāca no torņa apakšas. Tātad pat tur nebija droši.
Meitene saprata, ka jāpārvar bailes. Ja ne - tad zaudē dzīvību. Anna vēlreiz nopūtās un apņēmīgi palūkojās uz abām sievietēm. Viņa zināja, ka viņai tas ir jāizdara. Tas bija tikai jauns notikumu pavērsiens... stāsts.
Anna pamāja ar galvu un lēni tuvojās virvei. Viņa satvēra to cieši un izlaudās pa logu. Viņa neskatījās lejup, bet viegli uzmaidīja Anabellei un Gvendai. Tikai tad meitene lēni sāka virzīties lejup. Viņa izvairījās skatīties uz zemi, tādēļ uzticējās sajūtām. Sirds sitās kā negudra.
Anna sajuta zem kājām cietu pamatu. Kā sirds novēlās no akmens, bet tad atskanēja šāviens un meitene atgriezās īstenībā. Viņa atvēra acis un palūkojās uz izbiedētajām sejām. Inficētie tuvojās. Viņa pameta skatu augšup. Gvendai un Anabelai vajadzēja rāpties lejup. Tūliņ, drīz... Anna jutās neaizsargāta, kaut arī viņa stāvēja aiz muguras militāristam.

[Zōzā zač zač]

ooc: es esmu uz mājas jumta, ja kas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Uz viena no tālākajiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)


Sieviete ir lejā, labi, gaidām pārējos.
Viņš nodomāja un izšāva vēl vienu lodi. Vēl viens inficētais miris.
Ātri, ar labo roku, tieši ar piedurkni, militārists noslaucīja no savas pieres sviedrus un ieskatīdamies optiskajā tēmēklī gaidīja un vēroja.
Pagaidām vēl neviens nenāca, bet tas bija no tās puses, tālākās.
Bet no otras, kur stāvēja Mārtiņš un divi civilie, viņiem pretī nāca, drīzāk skrēja, pieci inficētie.
Uzmanieties no kreisās puses jums skrien virsū bariņš inficēto.
Ātri ieslēgdams rācijsaziņu viņš ziņoja Mārtiņam.
Tad uzreiz viņš pielipa pie optiskā tēmēkļa un izšāva divas reizes. Divi krita, bet pārējie paspēja aizskriet aiz kādas mājas, kur Snaiperis nevarēja vairs viņiem trāpīt.
Uzreiz Vīrietis notēmēja uz mājas stūra, kur varētu izskriet šie inficētie, bet netālu no mājas stūra, kādus 30 metrus tālāk, atradās militārists ar diviem civilajiem- Mārtiņš, Anna un Andrejs.
uzmanieties viņi ir palikuši trīs, ieraugiet, bez brīdinājuma šaujiet.
Atkal, pa rāciju tika dota ziņa Mārtiņam.
Snaiperis bija pilnā gatavībā šaut.

[Demiurgs]

Andrejs izdzirdeeja ko kads no militaaristiem teica pa raaciju, vinjsh tuudalj pagriezaas konkreetajaa virzienaa un ieraduziija strauji tuvojoshos inficeetos. Andrejs paceela bisi un noteemeeja, atskaneeja shaaviens un viens no trijiem inficeetajiem nokrita praktiski palicis bez galvas. Andrejs aatri ielaadeeja kameraa naakamo lodi, tachu tuvaakais no inficeetajiem jau leca Andrejam virsu, tas uzkrita vinjam virsu tachu Andrejs tuuliit sita ar bisu un tas atleeca atpakalj.

[Šamanis]

Mārtiņš dzirdēja rāciju atbildēdams: Dzirdu, tulīt rīkošos, viņš izvilka savu m16 un nošāva kādu inficēto, kas bija dažus metrus no viņa: Mirsti m.aita! viņš izbļāvās un tad paskatījās uz otru palikušo inficēto, kas tikko bija nosists malā,no Andreja.Militārists ātri notēmēja un tad atskanēja trīs šāvieni, kas tika raidīti precīzi inficētā galvā.
Pēc nelielās jautrības viņš paņēma savu rāciju un ziņoja kanārijputniņam: Te MO, inficētie tika izkaisīti pa zemi, kādas ir nākamās pavēles, vai mums tuvojas vēl kāds? viņš paskatījās apkārt ātri pārvilkdams pāri apkārtnei ar tēmeklīti.
Neinficētie vēl kāpj lejā, bet drīz būsim gatavi doties ceļā! pēc izteiktā ziņojuma viņš paskatījās uz Annu un teica: Tas ir labi, ka tu pārvarēji bailes un neuztraucies mēs tiksim ārā no šī murga.

[Margo]

Anna bija iekliegusies, kad bariņš inficētos bija nākuši viņu virzienā. Viņa pakāpās vēl soli tuvāk militāristiem un vīrietim ar šaujamieroci. Meitenei nebija ar ko aizstāvēties. Viņa aizklāja ar rokām seju, kad askanēja šāvieni. Meitenei nepatika šī ainas. Viņa nevarēja paciest asini, cilvēku nāvi, pat šobr'd, kad no tā bija atkarīga viņas dzīvība. Viņa atkal pameta skatu augšup. Anabella vēl nekāpa lejup. Meitene atkal pagrieās pret militāristiem. Anna nedaudz izbijās, kad viens no viņiem ierunājās. Anna pat lāgā nedzirdēja, ko militārists bija teicis. Viņa tikai pamāja ar galvu un bilīgi palūkojās apkārt.

[Demiurgs]

Andreju atkal noskjieda ar asiniim, kad Maartinjsh nobeidza atlikusho inficeeto krietna shalts ar asiniim traapiija pa Andreja bikseem. Andrejs pieceelaas kaajaas un piegaaja nedauz tuvaak maartinjam, joprojaam veerojot perimetr PAldies, shamejais jau gandriiz paguva man iekosties kaklaa, bet veiksmiigi izdevaas tam iegaast tieshi pa purnu. Un ari pashsajuuta nedaudz uzlabojaas. Adrenaliins vienmeer paliidz

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 21.07.2007 19:06

[Zōzā zač zač]

Skaidrs MO, pagaidām nevienu neredzu, ja kas uzreiz ziņošu, ja nāks vairāk par diviem infivētajiem
Rācijsaziņa beidzās un notēmējis caur otisko tēmekli Vīrietis izšāva vienu lodi, k-kur tālumā nokrita viens inficētais, to pat ilitārist un divi civilie neredzēja, tikai dzirdēja sāvienu.
Pagaidām tika izšauti vēl 2 šavieni, neiens inficētais nebija tik tuvu, lai apdraudētu vēl dzīvos esam, neinficētos.
Ielēdzis rācijsaziņu kanārijputniņš ziņoja.
Inficēties pagaidām nekur nav redzami, visi skrien citā virzienā, laikam, kāds nelaimīgais būs viņiem pievērsis uzmanību. bet, tik un tā nezaudējiet uzmanību. es neredzu, ka snotiek Aiz pūlver torņa.
Beidzis rācijsaziņu, tieši no pūlvertorņa aizmugures izskrēja četri inficēties, teju teju noreaģējis Snaiperis izšāva sešas lodes, visas veiksmīgi trāpija katram no inficētajiem. un visi nokrita 3-4 metru attālumā no Mo un cilvēkam ar bisi.
Tuvākais bija protams ar bisi.
Tā aiz pūlver torņa, pasaki,tam ar bisi, lai to galu uzmana.
Caur rācijsaziņu ātri nobļa'vies kanārijputniņš arī to beidza.

[Šamanis]

Skaidrs, Kanārijputniņ. viņš uz brīdi izslēdza rāciju līdz ieraudzīja tuvojamies četrus inficētos kad MO jau gribēja atklāt uguni līdz atskanēja seši precīzi šāvieni, kas viņus nobeidza.Paldies, tas bija tuvu, viņš teica.Mārtiņš paskatījās uz Andreju teikdams: Nav par ko, tu manā vietā būtu darījis tāpat. viņš nedaudz iesmējās: ....iespējams......Vai tu varētu piesegt to stūri no jauniem pārsteigumiem, jo snaiperis nevar redzēt pilnīgi visu, viņš neredz aiz pulvertorņa, tikmēr es piesegšu otru pusi un
gaidīšu lejā kāpjam neinficētos.
MO pārlādēja savu desert eagle un paskatījās augšup.Viņš paziņoja MČ: Tu tur augšā pacenties, jo te lejā jau sāk palikt karsti! to pateicis viņš nošāva vēl vienu inficēto kam pa galvu laukā karājās otra puse no smadzenēm viņš pie sevīm norunāja: Kas par k.ropli.



P.S.-Ilvarra kādu laiciņu nepousto tapēc lūdzu kāpjat lejā , vismaz iztēlojaties, ka viņš tur ir.

Šo rakstu rediģēja Šamanis: 23.07.2007 11:01

[Pūķēns Sāra]

Anabella neko nesakot lūkojās kā pa virvi nokāpj Anna, un tad pievērsās Gvendai, -Tu vai es?- pamājusi uz virves pusi, jaunā sieviete jautāja, bet nesagaidījusi atbildi jau spēra soļus, lai izkāptu pa logu. Pirms kāpt ārā pa logu, duncis, kas atradās rokās tika ielikts starp lūpām, lai nonākot lejā, viņa nebūtu neapbruņota, bet rokas saspieda ciešāk neliela izmēru lupatiņu, kura tika paņemta no līdzi paķertās lupatu kaudzes. Jau karājoties virvē, meitenes smalkie pirksti apkļāvās ap lupatiņu un viņa bez kavēšanās noslīdēja pa virvi lejā, it kā šļūktu pa gludu dzelzs trubu. Nonākot zemē, lupatiņu, kas neļāva slīdot lejā noberst plaukstas, tika aizlikta aiz jostas, bet rokās atradās duncītis.
Skatiens tika vērsts augšup, cerot, ka drīz šļūks Jānis. Visdrošāk viņa jutās blakus savam vīram, cilvēkam, kurš bija vistuvākais viņai uz pasaules.