Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Meitenei vienkārši stāvēja, stāvēja akli lūkojoties uz priekšu, tas viss varbūt tomēr bija pa daudz. Rokas bija nolaistas gar sāniem, dunči draudēja izkrist no tvēriena. Te nu lūk bija, tikai šaubas un bailes, bet viņas skatiena rādiusā ietilpa sašautais vīrietis, tā asiņainais skatiens bija mirkli pakavējies pie viņas, kad vīrietis apgriezās, bet kaut tagad tas nebija redzams, likās, ka viņa acis joprojām asinskāri uzlūko viņu. Anabella vēl mazliet atkāpās līdz atdūrās pret izlietnēm, viņa joprojām akli vērās uz beigto vīrieti. Viņai vienkārši nebija ko teikt, kad pār lūpām pārvēlās vārdi. Varbūt labāk mani arī nošaut, tad es nebūšu...

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.07.2007 21:46

[Margo]

Viss, viss... viss...viss kārtībā. Anna atbildēja sievietei, kas bija jautājusi, kā meitene jūtas. Viņa bija apņēmusi ceļus ar rokām un atkal nolieca galvu, lai paslēptu saraudāto seju biksēs.
Meitene nezināja, kas bija noticis ar vecākiem. Cerība bija, ka viņi arvien ir dzīvi. Dzīvi un veseli. Meitene no tiesas cerēja, ka viņi nav inficēti. Atkal nedaudz pacēla galvu un nopētīja telpu. Izdzīvojušie. Tiešām viņu bija tik maz? Viņa atkal paslēpa seju biksēs. Asaras bira. Visapkārt tikai balsu mudžeklis. Šāvieni, klusums. Likās, ka viņa to neizturēs. Viss bija kā šausmu filmā.
Anna negribēja atcerēties, kā viss notika. Kafejnīcā ieskrēja pāris vīiešu un sieviete. Oficiante piegāja un palūdza, lai viņi dodas ārā,jo brīvu galdiņu. Pēc pāris sekundēm viesmīle jau gulēja zemē. Viņas ķermenis asiņoja. Ienācēji metās virsū pārējiem apmeklētājiem. Panika. Virtuves darbinieki izlaida cilvēkus pa sētas durvīm cauri virtuvei. Pav\ars jau vedināja Annu pie durvīm, teica viņai, lai bēg uz Pulvertorni. Tad viņam uzklupa kāds inficētais, Anna iekliedzās un metās, ko kājas nesa.
Sekoja skrējiens pa Vecrīgu. Šāvieni, inficētie. Pēcāk meitene jau atradās drošībā. Tikai šoks bija milzīgs. Atskanēja šāvieni. Tie atskanēja tepat pulvertornī. Anna iekliedzās. Militārists ziņoja, ka pat šeit bija kāds inficētais. Anna atkal izplūda asarās. Paldies Dievam, ka viņai nebija nevienas skrambiņas. Viņa nebija inficēta, bet cik ilgi? Tas bija tikai laika jautājums...

[Semijs]

M.ēslu čupa ietrieca galvu sienā, protams viņam bija ķivere galvā. Viņš pie sevīm ilgi prātojis, sāka lādēties.
-Vlens, viss ir aizgājis galīgā sviestā, nepaies pat 10 minūtes, kad visi jau būsim miruši... Ko, lai dara.. Pie velna ko, lai dara?!?-
Pēkšņi kāda no izdzīvojušām iesaucās.
-Viņš tikko paģība, viņš sūdzējās, ka viņam esot karsta galva un auksti svie-gaah!-
Sieviete nepaspēja pabeigt, jo tikko paģībušais vīrs burtiski vai uzreiz pārvērtās un sagrābis sievieti, iekodās viņai kaklā. Sieviete pārņemta šausmās, sāka kliegt, bet inficētais pārkoda viņas elpvadu. Klātesošie sāka skriet malā un kliegt, sākās panika.
-Velns parāvis!-
Kāds no militāristiem iesaucās, kas bija pavisam tuvu durvīm un pavērsis savu ieroci, pret inficēto, izšāva sešas lodes, gan sievietei, gan inficētajam, bet ar to nebija gana. Tiklīdz militārists bija izšāvis, pie durvīm tika izšķaidīts stikls un karavīru sagrāba vairākas rokas pievilkdamas viņu pie margām. Vairāki inficētie izmantoja panikas brīdi un uzbruka. Militārists centās atrauties, bet sekoja kodiens kaklā un vairākās citās vietās. Viņš sāka agonijā kliegt un bļāva.
-Nošaujiet mani!!-
Viņam priekšā iznāca melnādānais ar smago automātu, kuram tecēja auksti sviedri.
-Piedod man brāl!-
Automāta gailis tika parauts un no stobra sekoja vairākas lodes, kas izgāja cauri gan militāristam, gan inficētajiem. M.ēslu čupa bija mēms uz brīdi, izcēlās haoss, visi skrēja pa labi, pa kreisi bļaudami, daži nokrita zemē un sāka vemt asinis, drīz vien viņi kļuva par inficētajiem.
-Visiem augšā uz torni, skrienat tagad! Aiziet, aiziet!-
Viņš izvilka pistoli un ielaida galvā lodi kādam inficētajam, paķēris rāciju, M.ēslu Čupa burtiski vai bļāva.
-Kanārij Putniņ, te M.ēslu Čupa, situācija vairs nav kontrolējama, infeckija jau ir izplatījusies iekšpusē un no ārpuses mums jau uzbrūk bars! Es zaudēju vienu no saviem vīriem un vēl vairākus civilos - velns.-
Militārists nometa rāciju, jau viens inficētais jau klupa viņam virsū, nogāzdams gar zemi. MČ lika roku priekšā inficētajam, kurš šņākdams centās sakost militāristu.
-Novācies no manis!-
MČ bļāva un pielicis savu pistoli pie inficēto galvas, piebeidza to.
-Tagad visi skrienat augšā, ātrāk ātrāk!-
Viņš sauca panikā kritušajiem cilvēkiem, kuri daudzi sāka skriet augšā, bet inficētie arī daži iekļuva iekšā un pusceļā jau kāpņu telpā nokoda kādu. Visi militāristi( ieskaitot Mārtiņu un Andreju ), pie reizes apvācot vairākus inficētos un iešaujot vairākas kārtas visiem līķiem, kad visi jau bija pusceļā augšā līdz tornim, atskanēja blīkšķis no durvīm lejā - inficētie bija izlauzušies un nu skrēja jau augšā un citur ar. Tiklīdz visi bija tornī tikuši. Militāristi un citi izdzīvojušie uzreiz aizbarikadēja durvis ciet ar visu ko vien varēja. MČ apsēdās pie sienas un noņēmis savu ķiveri, nobrauca ar roku pāri viņu slapjajai galvai. Paņēmis kāda militārista rāciju, MČ teica.
-Kanārijputniņ, te MČ, mēs esam iestrēguši torņa augšā. Atkārtoju, mēs esam iestrēguši torņa augšā, vai tu redzi kādas iespējas, lai mēs izmuktu no šīs elles?-

[Zōzā zač zač]

Man au tā ikā Mē.slu čupa,dēl tiem sāvieiem, Cetieities pēc iespējas vairāk cilvēkus evakuvēt, es timērt apšaušu tos, kas nak no amas puses.
Un pirms rācijsaziņa atslēdzās pa rāciju bija dzirdami divi šavieni, tad uzreiz skaņa atslēdzās.
Pēc 5 minūtēm, atkal, rācijā skanēja M.ēslu čupas balss.
Nolādēts, Mē.slu čupa es neredzu tos, ka sjums zubrūk no āriees, to pusi būtu jāvatē vārnai.
Nolādēts, ja nav dzirdami šavieni, tad viņš ir arī kļuvis par vienu no viņeim.
Tad pēc divu izšautu šavienu Militārists idzirdēja, ka kāds rāpjas pa trepēm augšā pie viņa.
Uzreiz pārliecies pāri, lai paskatītos, kas tur ir viņš ieraudzīja, no galvas līdz kājām klātu militārisu, Vārnu.
Nolādēts, draugs, es teicu, ka vajag ziņot par katru sīkumu. Idiots.
Izvilcis savu glock viņš iešāva divas lodes Inficētajam militāristam galvā.
Un atkal pēc piecām miūtēm, kad Vīrietis jau bija iztukšojis vēl vienu aptveri viņam ziņoja MČ.
Skaidrs palūkošos, bet asaki cik cietušo?
Pālrādējis ieroci Militārists nošāva septiņus inficētos.
Kamērt vēl neviens nebija redzams viņš izvilka no savas kabatas samērā pagaru kāšiti un o aizdedzinājis ievilka kārtīgu dūmu un tūlīt pat to nodzēsa.
Lēnām izpūšot viņš atkal peilipa pie optiskā tēmekļa un apsā'va dažus inficētos, kas parādījās viņa redzes lokā.
Tad ātri nopētija visu pūlvertorni, no savas puses.
Es jūs redzu pa logu, pa to jūs varētu tikt ārā, tikmērt es jūs piesegtu. Un iesaku atrast kaut ko l''idžigu virvei, jo kritiens nebūtu aptīkams.
Samērā skaļā balsī Vīritis noteica un sāka', atkal, apšaut inficētos, kas viņa acu skatam rēgojās.

[Pūķēns Sāra]

Atskanēja šāvieni, kuri nāca tepat no duvju otru puses, bet liekas, ka tie vismaz meiteni atgrieza realitātē. Skatiens tika pacelts līdz Jāņa sejai, no kura viņa tikko bija atkāpusies. -Piedod,- viņa piegāja pie vīra, -Lūdzu man piedod!- Meitene atvainojās par to, ka pagāja atpakaļ, bet vairāk jau par to, ko tikko bija pateikusi. -Tu zini, nāve mani nebaida, bet tas, ka es vairs neredzēšu tevi...- Anabella jau atkal cieši piekļāvās vīram, duncīši bija piespiesti pie roku augšdelnām tā, lai nevarētu nodarīt kaitējumu. Jaunā sieviete nodrebēja, bet ne bailēs vai patiesi viņa raudāja? Aiz durvīm sāka valdīt haoss, izmisīgi saucieni un raudas, -Mums jātiek ir pie atlikušajiem izdzīvojušajiem,- Pagājusi vienu soli uz atpakaļu, lai spētu redzēt sava dzīvesdrauga seju, viņa noteica, -Bet tu jau to zini.- Bellas sejā parādījās nerātns smaidiņš, vienīgi, kas viņu nodeva, bija vēl kāda aizkavējusies asara uz labā vaiga. Negaidīti pa durvīm ieskrēja cilvēks, nē, tas nebija inficētais, bet asiņainie kodumi liec ināja, ka drīz šis cilvēks tāds būs. Vēl uzmetusi skatienu Jānim, viens no duncīšiem, kas atradās viņas rokās, jau atradās precīzi iedurts ieskrējušā cilvēka pierē, kurš momentāli nokrita zemē miris. -Man ir jātiek pie pārējām mantām, es neatstāšu viņas šo briesmoņu nagos!- Bella jau stingri noteica, -Satiekamies pie pārējiem izdzīvojušajiem!- Jau ejot prom, meitene vēl apgriezās un atnākusi atpakaļ uzspieda uz vīra lūpām skūpstu, -Mīlu tevi!- viņa klusi noteica, bet pa to laiku vīra rokās viņa ielika divus duncīšus, viens gan bija mazliet asiņains, jo bez sirdsapziņas pārmetumiem tas tika izvilkts no mirušā cilvēka pieres. Vēl pēdējo reizi uzsmaidot vīram, viņa izgāja pa durvīm.
Kāds bardaks! iznākot no tualetes, viņa nodomāja un censdamās turēties pie sienām, jo visi vairāk ārdījās zāles vidū, viņa lavījās uz vietu, kur atradās viņas mantas. Tātad divi pie mīļotā, man atliek trīs. Nekas ir agdījies švakāk, vienīgi toreiz tas viss nebij uz dzīvību un nāvi. Jau atrodoties ar rokas stiepienu tālu no savām mantām, priekšā uzradās mazs bērniņš... tiešām maziņš un ar asiņainām acīm un ādu. Izcili! Sarunājam tā: tu ej pagulēt, bet es tevi nenogalināšu? Kā tev patīk? Nē, laikam nepatika! viņa jau lūkojās uz mirušo bērna ķermenīti zemē, izvilkusi no tā duncīti, viņa paķēra savas mantas un neredzēja vairs citu izeju, sāka skriet caur visu pūlu, la tiktu tur, kur aizgāja pēdējais militārists. Jā, dunčiem man ir vieta, bet kur katanu? Neskriešu tak ar viņu rokās visu laiku! Jau atrodoties netālu no kāpnēm, kas veda uz torni, viņa pamanīja sagraizīto apģērbu kaudzi. Noderēs! Paķērusi krietnu daļu šo drēbju, viņa veica pēdējo gabalu līdz kāpnēm un tad aukšā pa tām.
Viņa nometa priekšā drēbju kaudzi, pati viegli elsojot. Anabella bija izprukusi bez kodumiem un skrāpējumiem Paldies tev, sargeņģel! bet no dunčiem viņas rokās, burtiski pilēja asinis, visas viņas plaukstas bija sarkanas no asinīm! Paņēmusi kādu drēbes gabalu, viņa tajā noslaucīja rokas un pēc tam dunčus. Jā, rokas nebija pārlieku tīras, bet vismaz nebija kā pirms tam. Vēlreiz parakņājusies pa drēbju čupu, viņa atrada kādu garu drēbes strēbeli. Viegli pasmaidījusi, lupata tika veikli apsieta ar katanas maksti un tad apsieta ap viņas vidukli, tā lai katana droši atrastos pie viņas sāniem. Pēkšņi meitene pacēla skatienu, kurš izmisīgi klīda gar izdzīvojušajiem. Tev te jābūt! Tev te vienkārši jābūt! Tu nevari mani pievilt! Lūdzu!

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.07.2007 09:11

[Hworang666]

Jānsi gandrīz no notiekošā neko nesaprata. Gandrīz. Inficētie bija arī iekšā šeit - Pulvertonī. Anī viņam iegrūda rokās divus nažus un pati aizlikās prom. Pakaļ mantām... Katana būtu vajadzīga, bet Anabella bija vajadzīga vairāk... Bet strīdēties ar sievu neatlika laika, jo pūlis brēca, kad tajā iegāzās vēl divi inficētie. Jānis skrēja augšup pa trepēm, vienam no muguras galvā ietriecot nazi, otram ietriecoties sānā, pārmeta to pāri margām. Kritiens bija samērā ilgs un viss beidzās ar klusu krakšķi. Priekšā gulēja sakosts vīrietis, kas gribēja aizdzīt prom savu vēl veselo meitu. Lieliski! Jānis sarkastiski nodomāja. Skrien, meitenīt, skrien! viņš paspēja nobrēkties, kad pāri margām pārkārās vēl trīs rokas. Vienai tika veltīts stiprs spēriens. Trīs pirksti vēl arvien palika karājoties, kamēr pats līķis krita lejup. Taks, naži te nepalīdzēs... Jānis nervozi nomurmināja un ielika nažus pie jostas, izvilkdams gloku. Mazā meitenīte jau bija uzskrējusi augšā. Piedodiet, et jūs saprotat, ka man tas jādara, viņš noteica un pagriezās pret meitenītes tēvu. Šāviens. Un viss bija beidzies. Vēl viena lode tika inficētajam, kad tās mēģināja pārrāpties pāri margām. Skrienat, cilvēki, skrienat!!! Jānis paspēja nobļauties. Kad visi jau bija tikuši telpā, vienīgā lieta, par ko Jānis bija uztraucies, bija Anabella. Anī, Anī, ANĪ!!! viņš izmisīga bļāva, censdamies pārbļaut pūli.

[Margo]

Anna uz mirkli nesaprata, kas notiek. Kliedzieni, panika, šāvieni. Meitene pacēla galvu. Pa kreisi no meitenes divu soļu attālumā kāds inficētais bija nogalinājis sievieti. Anna iekliedzās, pielēca kājās un bēga uz tuvākā militārista pusi. Tika izkliegtas pavēles. Meitene sekoja izdzīvojušajiem, augstāk, augstāk. Pēkšņi meitene sajuta, ka vairs netiek uz priekšu. Viņa jau baidījās, ka kāds inficētais bija viņu satvēris, bet, meitenei pagriežoties, viņa saprata, ka pleca soma, aizķērusies. Viņa no visa spēka pavilka. Viņa atkal bija brīva un metās telpā. Durvis tika aizbarikādētas. Kliedzieni, atkalšāvieni. Jauni inficētie. Meitene atkal nolīda pie telpas sienas nostāk no visiem. Viņa paslēpa seju plaukstās, lai nekas nebūtu jāredz.
Es negribu... es gribu prom, prom. viņa murmināja. Meitene atkal raudāja. Šoreiz atkal viņa bija tikusi cauri bez ievainojumiem. Cik ilgi tā varēja turpināties?
Kad bija dzirdama tikai pūļa murmināšana, Anna pacēla acis, lai paskatītos apkārt. Nevienas pazīstamas sejas. Visi nobijušies, panika nebija norimusi. Cik ilgi viņi šeit bija drošībā?

[mehaniskais koli...]

Gvenda tupēja stūrīi,apšaude tāda pati kāda bija pazemes autostāvietā,no tās viņa bija izbēgusi,bet vai viņai atkal paveiksies.Un viņa skrēja viņa grūda malā cilvēkusi,spiedās cauri zinādama ka iespējams atstās kādu nomirt,bet tas viņai nerūpēja,jātiek uz prom jādzīvoviena doma par dzīvošanu bija viņas prātā vairāk nekā.Augšā viņa bija viena no pirmajām,blūze bija visa izmirkusi asinīs,uz biksēm bija tikai traipi dzīva pagaidām[i] galvā atskanēja doma .Vajadzēja jaunasc drēbes,viņa necieta asinis,.Gvenda izdarīja pirmo lietu kas ienāca prātā norāva blūzi un devās meklēt ko citu,apgājusi telpu viņa atrada īsto,liela lāda ,virss tās bija Latvijas karogs pāris taures,atvērusi lādi vņa atklāja ka tur iekšā ir karavīra tērps no padomju laikiem krekls žakete bikses un zābaki [i] ideālitika uzvilkts krekls tas bija par lielu,bet pusplika viņa negribēja staigāt.

[Semijs]

Visi cilvēki sēdēja augšā torni šokēti, panika sāka lēnam rimt, bet tādas vēl bija. Divi militāristi centās nomierināt paniku. Tākā bija uz pusi mazāk izdzīvojušie palikuši, varēja vieglāk atrast visus, kuri bija ievainoti un aizdomīgā stadijā. Par laimi, visi bija veseli un uz doto brīdi nebija iemesla pārlieku lieliem uztraukumiem. Vienīgais, kas biedēja cilvēkus bija sišanās pie durvīm un tās šņakšana. MČ paņēmis rāciju teica.
-Kanārijputniņ te MČ, mēs pazaudējām pusi izdzīvojušo un esam aizbarikadējuši durvis, vienīgā problēma ir, ka ēdiena mums nav daudz. Kāds pie velna apklusina tos cilvēkus! Mēs centīsimies izveidot virvi no jebkā, kas ir iespējams. Tiklīdz būs, kas jauns, es ziņošu, beidzu.-
MČ nolika rāciju malā un pagriezies pret visiem, skaļā un nopietnā balsī teica.
-Visi nomierinās! Inficētie nespēs tikt tālāk pa šejieni! Es saprotu, ka jums visiem ir bailes, man arī ir bailes, bet mēs nevaram tagad sēdēt šeit un krist panikā. Visi vīrieši, velkiet nost savas jakas un kreklus, mums ir jāizvedo virvi no jebkā izturīga!-

* Ehh, mēs laikam pārāk pasteidzāmies, nedaudz aizmirstot pa pārējiem spēlētājiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) mana vaina, sorry, bet nu šī ir mana pirmā LS, centīšos darīt visu to labāko, tākā tagad es nedaudz atslēgšos, lai vismaz daži citi paspēj ar iepostot.

[Šamanis]

Mārtiņš paskatijās uz m.ēslu čupu un teica: No kā mēs varētu izbveidot virvi? Kareivis domāja, domāja, bet diemžēl bez panākumiem: Man nau ne jausmas, ko mēs varētu izmantot! viņa acīs bija redzams neliels uztraukums,līdz MČ pateica, ka mēs varētu izmantot kreklus, tā bija laba doma.Viņš paskatījās uz cilvēkiem, kas burtiski trakoja : Cilvēki nomierinaties un vienreiz apklustat, mums jau šeit ir pietiekami daudz problēmu, jūsu trakā brēkšana visu tikai sarežģī!Viņš vēl uzsauca MČ :Bet kā mēs izglābsim pārejos, es netaisos viņus atstāt šajā ellē pat tad ja tā ir vienīgā iespēja.To pateicis Mārtiņš izvilka savu pistole un sagrāba to savā rokā.Cik daudz neinfekcēto ir noklīduši?Varbūt es paņemšu kādu ar sevi un došos viņus meklēt?

Šo rakstu rediģēja Wolwerine: 10.07.2007 13:01

[Margo]

Šausmīgi... nočukstēja Anna un vēlreiz pārskatīja telpu. Cilvēku bija krietni mazāk, nekā pirms tam. Daļa no tiem droši vien bija kļuvuši par inficētajiem, bet daļa - miruši. Miruši. Krituši no citu inficēto rokas, vai arī krituši no cilvēku šāviena ķermenī. Anna noskurinājās. Rokas trīcēja. Meitene pārlaida roku pāri sejai un matiem. Tad viņa ieklausījās militāristu runās. Virve un bēgšana. Tātad arī šis patvērums nebija drošs? Anna vēlreiz noskurinājās.
Cik ilgi es palikšu dzīva? viņa nodomāja. Meitene pievilka ciešāk savu somu. Anna pameta skatu un attaisīja to. Kā vienmēr tajā atradās klade un pildspalva. Meitene to nekavējoties izņēma. Atradusi kādu tīru lapas pusi, Anna sāka rakstīt. Vismaz kaut kas, kas paliks pēc manis...
Roka trīcēja, tādēļ rokraksts vairs nebija glīts un kārtīgs, bet meitene turpināja rakstīt. Viņa rakstīja par inficētajiem, par patvērjumu, kafejnīcu. Par kritušajiem. Par visu, kas ar viņu bija noticis. Viņa tikai rakstīja un rakstīja, ik pa laikam no sejas atglaužot nepaklausīgas matu šķipsnas un noslaukot saraudāto seju. Dažviet uz klades lappusēm pilēja asaras, sapludinot vārdus, vai izdzēšot pieturīmes, bet Anna rakstīja.
Tikai pēc kāda laika viņa pacēla acis un aizvēra kladi. Viņa rakstīs vēl. Rakstīs vēl, ja paliks dzīva. Klade un pildspalva tika saudzīgi paslēpta somā. Atkal noslaucījusi seju, Anna pavērās uz pārējiem izdzīvojušajiem. Vai viņi visi jutās tāpat? Vai arī viņus šaustīja bailes un sirdī ielija tukšums?

[Pūķēns Sāra]

Viņa nespēja atrast to, kuru meklēja. Meitenes pirksti sāka spēlēties ar gredzenu, kurš atradās uz zeltneša, kas norādīja, ka viņa ir galīgi sanervozējusies. Viņam te jābūt! Skatiens atkal un atkal pētīja cilvēkus visapkārt, kas beidzot viņa sadzirdēja pazīstamu balsi. Anī, tā sauca, viņas sejā parādījās, kas līdzīgs smaidam. Tā viņu sauca tikai mīļais vīriņš! Bez lielām pārdomām, Bella metās pūlī, -Atvainojiet, atvainojot...- laužoties cauri pūlim tika murmināts, kaut gan viņai pārāk neinteresēja tie cilvēki, kuri tika pagrūzti maļā, galvenais bija atrast Jāni. Un tur viņš arī atradās, nebija brīnums, ka pirms tam viņa nespēja puisi ieraudzīt, jo tas atradās krietnu gabalu tālāk no tās vietas kur bija Anabella. -Jāni! skaļi iesaukdamās, viņa piesteidzās pie vīra un ilgi nedomājot viņu noskūpstīja. -Es jau... paldies!- viņa klusu, bet laimīga noteica. Šobrīd viņa bija priecīga, priecīga, ka tuvākais cilvēks, kas viņai jebkad ir bijis, ir dzīvs un vesels, un vēl atrodas te pat, drošībā.

[Hworang666]

Jāni pārņēma neizsakāma laimes sajūta, kad Anabella atgriezās pie viņa. Es jau cerēju, ka... ka... ka tu atgriezīsies... Jānis ieskatījās savai sievai acīs un vēlreiz viņu noskūpstīja. Un tad pēkšņi atskanēja militārista aicinājums novilkt virsdrēbes. Te nu tev bija romantiskā atkaltikšanās... Viņš klusi iečukstēja Anī ausī. Jaku es aizdošu, bet kreklu gan ne... Ticiet man, tas nav pārāk izturīgs... Otru tādu pašu uzrāvu pret notekcauruli... Un bija pamatīgs caurums... Un viņš pasniedza jaku melnajam, ko citi dēvēja par Mēslu čupu. Un kas tad mūs piesegs tur apakšā? mazliet klusākā balsī Jānis pajautāja militāristam. Maz iespēju, ka viņus kāds savāks...

[mehaniskais koli...]

Pārviktais krekl derēja ,pretīgās asinis bija pazudušas izmisums arī.Prātā stāvēja viena doma izdzīvot,kost un spārdīt.Dzivnieciskie instinki bija pārņēmuši inficētos,arī Gvendas prātu,tikai savādākā nozīmē.Atkal izlauzusies cauri pūlim,viņa sasniedzamelnādaino un Jāni,Anabellu tur telpas trā galā ir lādes ar eksponātiem,no iepriekšējiem kariem,tur varētu būt arī munīcija,virves un apģērbi,tos izrāda skolniekiem. viņa ātri nobēra,Gvenda parasti bija sakopta un atgādināja lēdiju no filmām par 70 gadiem un bohēmu,šobrīd viņa izskatijās dīvaini vīriešu krekls nokarājās visur,mati bija izpūruši,un džinsas vietām ieplēstas vietām asiņainas

[Pūķēns Sāra]

Anabella priecīgi smaidīja, likās, ka priecīgāka brīža nav bijis, bet, protams, pēč šī murga jebkas liktos kā medus pods, vienīgi šim medus podam bija krietna daļa darvas. Izdzirdot Jāņa piebildi par atkal tikšanos, meitene dzidri iesmējās, bet tad ātri aizlika priekšā mutei roku. Šādā brīdī un smieties, tuvākie cilvēki nosodoši uzlūkoja viņu, bet ko tur darīt, neko, bet vismaz viņi vairs nekrita histērijā. Viņiem tagad bija nodarbe - brīnīties par tik bezatbildīgu būtni kā viņa. Es varētu iedot arī ko no sava apģērba, bet nekas no tā nav ne pārāk garš, ne izturīgs. Meitene nožēlas pilna teica. Uz muguras Anabellai atradās viņas melnā somiņa, kurā bija neīpaši gari svārki, kuri materiāla ziņā neatšķīrās no šīm vieglajām deju biksēm un jaciņa bija tāda pati, bet jaka viņai vienkārši nebija, vismaz viņai tā šķita, jo mantas somiņā bija sametis Jāzeps. Kamēr vīrs runāja ar militāristu, Bella sāka pētīt cilvēkus visapkārt. Skatiens apstājās pie kādas sēdošas meitenes, kas bija nomaļāk no parējiem un tikko bija pabeigusi ko rakstīt, ielika kladi un rakstāmo somā. Tai pašā laikā, meitene palika tur pat cieši pie dzīvesdrauga sāniem, saņēmusi viņa roku. Bellas skatiens joprojām kavējaš pie šīs meitenes, Viņa raksta... ats viņai aptīk, bet ja es sāktu dejot! Meitenes lūpu kaktiņi nodevīgi nodrebēja un viņa saspieda stiprāk Jāņa roku, lai spētu apvaldīt smieklus, kas lauztiņ lauzās laukā.
Pēkšņi pie viņiem piekskrēja kāda sieviete, ko sakot. Nebija vēlme atstāt vīru, tādēļ viņa palūkojās uz Jāni, gaidot viņa atbildi, šie pāris mirkļi pirms tam, neziņa vai atkal redzēsi sev tik tuvo cilvēku, lika burtiski pielipt puisim, lai nevajadzētu atkal tā mocīties.

[Hworang666]

Ehh... Gvenda? Jānis uzmeta skatienu sievietei, kas izskatījās pietiekami, neikdienišķi. Labi, tad cerēsim, ka tās virves būs daudz izturīgākas, vai ne, Mēslu čupa? Jānis ieinteresēts aplūkoja ekspozīcijas stūri. Vēsture viņam bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Bet pašlaik, visa ekspozīcija bija izmētāta, jo tur bija pilns ar cilvēkiem... Anabell? Varbūt aši aizskrienam un apskatam, kas tur ir? viņš pajautāja savai mīļotajai. Gvend? Varbūt palīdzēsiet ar tām virvēm? Un kopā ar abām sievietām viņš virzījās uz ekspozīciju pusi. Tad viņš paskatījās uz leju un pamanīja Gvendas bikses. Asinis! Gvenda, tās ir tavas asinis? ja ne, tad tev būtu pēc iespēja ātrāk jāpārvelk bikses... ar tām var inficēties... drošībai viņš vienu roku palika mazliet vairāk uz aizmuguri. tuvāk glokam...

[Semijs]

MČ paskatījās uz Jāni un paņēmis viņa jaku, pameta vienam militāristam kurš ar kādu jūrnieku taisīja virvi no drēbēm.
-Paldies cienītais par jaku. Neuztraucieties, mūsu snaipers piesedz torni un vai nu es, vai kāds no maniem vīriem laidīsies lejā pirmais.-
Tad pieskrēja klāt Gvenda, kura strauji nobēra daudz ko. Tākā MČ savu laiku bija reperis, viņš saprata visu, ko Gvenda nobēra ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ).
-Liels paldies par informāciju. Ei Džeikob! Aizskrien un pārmeklē tās lādes!-
Viens no militāristiem aizskrēja pie lādēm un sāka tās pārmeklēt. Tik pēkšni pie durvīm, kas ietreicās un sāka sisties. MČ izvilka savu pistoli un notēmējus uz durvīm nomurmināja.
-Aizveraties tak vienreiz!-
Atskanēja šāviens un durvīs izveidojās mazs caurums, atskanēja smaga elpa un tad kāds apgāzās. Drīz vien pa durvju apakšējo spraugu nāca ārā asinis. Izdzīvojušie noraustījās, bet necēla paniku, viņi jau lēnām sāka pierast, bet stress mocīja visus, kā arī vajadzība pēc ēdiena.

[mehaniskais koli...]

Gvenda saaka triiceet asinnis uz bikseem vijna nebija pamanijusi. man uzgaazaas virsuu liikjis ,kad es biju autostaavietaa,tur bija viens patveerums,viss mans krekls bija asinii es uzvilku kaut ko no taam laadeem,ja nu es esmu inficeeta, vinja paniski noteica un saaka mekleet skrambas vai kaadu bruuci,vinja neraudaaja raudaajusi vinja neija kopsh devinju gadu vecuma.Gvendas rokas triiceejas,paarbaudot kaklu,

[Pūķēns Sāra]

-Kā redzams nekur nevajadzēs iet,- Bella vienkārši konstatēja, kad pamanīja militāristu, kurš jau aizskrēja pie lādēm. -Labāk no sākuma viņam ļaut visu izskatīt,mēs tikai maisīsimies pa kājām,- meitene palūkojās uz Gvendas biksēm, viņa neprasīja kā Jānis zināja viņas vārdu, bet mirkli, kaut kas uzvirmoja sirdī, kad vīrs tā mierīgi pievērsa uzmanību citai sievietei.
-Es jums varu piedāvāt, kaut ko no savām drēbēm,- Bella pievērsās sievietei, -Man līdzi vēl ir svārki, bet es domāju, ka jums laikam patiktu bikses.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.07.2007 22:03

[Semijs]

MČ stingri ar abām rokām sagrāba Gvendu un turēdams viņu, ar nopietnu izteiksmi skatīdamies acīs teica.
-Klausies, tu neesi inficēta, tev tikai ir asiņainas drēbes, ja tev nav neviena koduma virsū tad ar tevi viss ir pilnīgi kārtībā. Neuztraucies labi?-
Militārists centās nomierināt Gvendu kā vien spēja.
Tikmēr Džeikobs atskrējis pie lādēm, atvēra tās un iespēris ar kājām, apgāza viņas, lai viss izbirtu ārā. Sameklējis vairākus karogus, izturīgas žaketes un bikses, militārists piesteidzās pie jūrnieka un iedeva viņam visu.