Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Hikari]

Zobens? nodomāja meitene un skābi pasmaidīja. Viss, ko viņa savā dzīvē bija redzējusi bija pāris sarūsējuši muzeja eksponāti un katana un vakizashi, kas karājās viņas istabā pie sienas, taču darboties ar tiem meitene pilnvērtīgi nekad nebija mācējusi, tie vairāk bija kā dekoratīvs elements viņas japāniskajā interjerā. Norijusi kaklā sakāpušo kamolu Lacus nopūtās. Nez, vai kāds ir izrādījies ģēnijs zobencīņā jau ar pirmo rezi? viņa nodomāja un gaidīja, ko darīs pārējie.

[Pūķēns Sāra]

Izdzirdod lapsiņas vārdu, vismaz viņš nolēma, ka tas ir lapsiņas vārds, sejā atkal ielavījās smaids, kurš gan jau no iepriekšējais reizes nebija tā īsti pazudis. Mirkli vēl Dens pasēdēja, bet tad sekoja Ruscas piemēram un piecēlās kājās. Paskatījies uz tuksnesi, viņa acis pievērsās lapsai, Tad liekas, ka nav kur kavēties, varam sākt vai pareizāk turpināt ceļu. Puisis piekārtoja apmetni, tāda neierasta sajūta bija, ka kas tāds bija uzģērbts, kā arī visas pārējās drēbes, jau nerunājot par zobenu uz muguras, jo ja kādreiz viņam bija zobens, tad tikai gar sāniem, bet tai pašā laikā radās tāda sajūta, ka apģērbs ir kā radīts viņam un ka bez tā viņš justos... nu, ne tā kā vajadzētu un bez tā būtu smagi.

[rudo lapu vilcēn...]

[OOC:Atvainojos par aizkavēšanos, bet te nu ir ilgi gaidītais turpinājums šai spēlei no manas puses.]

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
-Tas jau ir saprotamāk- elfs palocīja galvu, kad Meilargona beidza skaidrot par klasesbiedriem. - Un, ja nevēlies skaidrot, tad vairāk arī neprasīšu.- Silims viegli iesmējās.
-Toron, hobas!- no stūres aizmugurē atskanēja sauciens. Rudmatis veikli piecēlās kājās un steidzās pie buras.
Paraugoties apkārt varēja redzēt, ka upe paplašinās. Priekšā, un nedaudz pa kreisi slējās liels, nedaudz nemierīgs ūdens klajums. Otru krastu vairs nevarēja saredzēt. Upes krasti it kā pašķīrās katrs uz savu pusi. Nelielais upes buru kuģis veikli pagriezās paralēli krastam. Tagad labajā pusē varēja redzēt steķus un laipas, arī vairākus līdzīgus buru kuģus. Aiz tiem atradās vairākas ne pārāk lielas viduslaiku un varbūt pat agrākiem laikiem atbilstošas koka mājas. To nebija tik daudz, lai nodēvētu par pilsētu – drīzāk par nelielu ciematu. Taču tas tikai tik ilgi, kamēr skats nepacēlās augšup uz krastam tuvu nākušo vareno, lielo koku galotnēm. Augšā bija vesela, smalki izkārtota koka tiltiņu, virvju un dažādu namiņu sistēma. Tā vien rādījās, ka šīs pilsētas dzīve notiek koku galotnēs.

Kaede Furiko/Lacus Clain
Jātnieks apstājās. Šķiet viņam ne pārāk patika pēkšņā bruņošanās un roka, ko ieroču nesējs bija pacēlis. Devis norunāto uzbrukuma signālu pārējiem jātniekiem, viņš metās uz priekšu.
Zirgu loks sašaurinājās un vairāki kaili zobeni nāca bīstami tuvu. Tomēr tik tuvu, lai zobeni skartu Kaedi vai kādu no jaunajiem censoņiem tie nekļuva.
Pazibēja spoža gaisma, kas šķita meiteni iekļaujam. Turpat blakus vēl aizvien stāvēja Dominiks un Rafaēls, vismaz sajūta bija tāda, ka viņi ir turpat blakus. Pēc mirkļa, kas nešķita ilgāks par sirdspukstu, gaisma pazuda un trijotne attapās savannai līdzīga klajumā, šķiet turpat Safirā. Jūru vairs nevarēja dzirdēt, akmeņus redzēt, un jātnieki bija pazuduši.
Abi jaunekļi šķiet atviegloti uz mirkli saguma, bet tad Rafaēls, niknuma paceltā balsī, uzsauca Dominikam.
-Tu brīdināt vismaz nevarēji? Šitā tu ātri vēl tiksi pakārt vai gabalos sacirsts!- lai arī nikna, balsī varēja jaust vieglu atvieglojumu.
-Mums nebija izredžu. Trīs pret gandrīz divdesmit.- jaunais ieroču nesējs šķita apbrīnojami mierīgs. Pārlaidis skatienu apkārt, viņš viegli sarauca pieri un nosūkstījās -Nu, lūk, seglus arī pazaudējām.-
-Tu vari vienreiz beigt uztraukties par segliem?- Rafaēls nedaudz draudīgi apcēla roku, kurā vēl aizvien turēja zobenu.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
-Tiesa.- dzīvnieciņš piekrita un, vairs īpaši neņemot vērā vai jauneklis seko vai nē (lai gan skatiens pāri plecam, ko viņa ik pa brīdim uzmeta šķita liecinām par pretējo), lapsiņa turpināja ceļu, viegli tecēdama starp akmeņiem lejup no kalniem. Baltās ķepas atrada taku, kas nešķita acīm saredzama, bet droši veda uz tuksnesi.

Ainava pakāpeniski kļuva līdzenāka. Nācās apiet apkārt dažām smailēm un klints bluķiem, taču līkumi nebija lieli. Kalnu ēna priekšā kļuva pakāpeniski īsāka un īsāka, dienai ritot uz priekšu.
Neilgi pirms saule bija pietuvojusies kalnu galotnēm (vismaz no šīs puses tā šķita rāpjamies augšup), abi gājēji nonāca kalnu pakājē. Vairāki nelieli laukakmeņi, starp kuriem auga daži krūmi un nelieli kociņi, asa zāle, kas pakāpeniski pazuda saules jau apspīdētajā piekalnē un tuksneša josla, kas šķita izstarojam saules spēku un versmi.

Rionaldo Aivenors
Bija parādījušies daži tirgoņi, kas jau izlika savas preces un atvēra bodītes. Daži Rio vecuma bērni b9ija sākuši kādu spēli uz gaisa tiltiem pilsētas augšējos slāņos. Artī osta modās. Atgriezās nedaudzās zvejā izgājušās laivas un pa piekrasti no Severas puses tuvojās kāds buru kuģos, pēc nedaudzajiem rotājumiem uz masta un takelāžas spriežot – elfu kuģis.

[Hikari]

Kaede vēroja loku ap sevi un abiem pārējiem jaunekļiem sašaurināmies un juta, kā uz pieres izspiežās baiļu sviedri. Šādā situācijā meitene nonāca pirmo reizi. Nākamajā brīdī viņu negadīti ieskāva gaiša un silta gaisma. Tā nedaudz līdzinājās tai, kura bija viņu ieskāvusi brīdī, kad meitene nonāca šeit. Kur tad šoreiz gaisma mani aizvedīs? nodomāja meitene, pati nemaz īsti neapzinoties, ko ar to saprot. Un, tik tiešām, pēc pāris sekundēm, kad gaisma bija nozudusi, apkārtne ap visiem trim ceļabiedriem bija mainījusies. Kae aizgrābti lūkojās tālumā un klusi jautāja Kas, pie visiem svētajiem, tas bija?

[Melleņu kamenēns]

Nē, man nav nekas pret paskaidrošanu, lai gan patīkamāk ir atbildēt uz jautājumiem, ja pats labi saproti, par ko tiek jautāts. Meilargona pasmaidīja. Manīdama, ka krastos sāk parādīties apdzīvotas vietas, viņa vēroja krastus. No sākma namiņi viņai šķita pavirši izmētāti un ne pārāk glīti, taču braucot tālāk viņa ļoti krasi mainīja savas domas. Kur mēs atrodamies? Vai tā ir tā... ē... pilsēta?

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Meitene vārdi nevilšus Rafaēlu atturēja no strīda. -Nekas īpašs. Rezerves plāns gadījumos, ja situācija kļūst sarežģīta.- jaunais bruņinieks šķietami nevērīgi notrauca neredzamus puteklīšus no mežģīņotā krekla piedurknes un mazliet atsvieda atpakaļ vienu apmetņa malu, lai ieliktu atpakaļ makstī zobenu.
Dominiks paspēra dažus soļus tuvāk meitenei.
-Es labprāt saņemtu atpakaļ savu zobenu.- roka pieklājīgi tika izsteipta.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Nostiprinot kādu virvi, elfs viegli sarauca pieri.
-Tā ir pilsēta. Mea – viduspilsēta.- Silims atbildēja un pēc mirkļa pazuda aiz buras.
Varēja redzēt, ka buras pamazām tiek nolaistas, samazinot kuģīša gaitu un ļaujot tam jau daudz rāmāk ieslīdēt starp steķiem. Uz tuvējā varēja manīt divus mazliet melnēsnījēgus cilvēkus un gaišmatainu elfu, kas sarunājās, nesteidzīgi atspiedušies pret dažām lielām koka kastēm. Ieraudzījuši tuvāk nākošo kuģi, viņi sarunu beidza un pienāca tuvāk laipas malai. Nostiprinājis buras, Silims pameta krastā stāvošajiem virves galu, vispirms no priekšpuses, tad kuģīša aizmugures. Abi cilvēki katrs savējo satvēra prasmīgi un uzmanīgi pievilka burinieku tuvāk laipai. Elfs stāvēja pa vidu un pacietīgi gaidīja.

[Hikari]

R...rezerves plāns? Es biju dopmājusi, kā mēs šeit nokļuvā? meitene vēlreiz jautāja, pasniedzot Dominikam atpakaļ zobenu. Kaede cerēja, ka Rafaēls varēs viņai paskaidrot to.

[mehaniskais koli...]

ssobriid es iireeju namu Anglijaa,Londonaa. vinna vienkaarssi atbildeeja nesaprasdama,kas ar vinnu notiek,apkaart visi bija tik reaals,bet nevarreeja buut ka vinna ir dazzaas sekundees noklluvusi citaavalstii,vina bijsa dzillaa neizpratnee kur ir tuvaakkaa pilseeta,? vinna nervozi jautaaja

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Rafēls viegli nopūtās. -Nu to tu man vari nejautāt. Tas ir viņa noslēpums.[/] jaunais bruņinieks parādīja ar īkšķi uz Dominika pusi, liekot noprast, ka viarāk par pārvietošanās veidu nestāstīs.
Ieročnesējs nešķita īpaši traucēts. Ielicis zobenu makstī, viņš atkal pagriezās uz austrumu pusi. [b]-Jādodas tālāk. Nevar zināt cik ātri jātnieki var atkal mums tikt uz pēdām. Nākošreiz tik viegli nepalaidīs.- arī viņš nešķita īpaši ieinteresēts Kaedei pavēstīt kā notika pēkšņā pārvietošanās.

Safīra Mulena
Puisis jutās mazliet apmulsis. Meitene runāja dīvani, nemaz nerunājot par vietām, kuras viņa minēja.
-Lenta ir tur.- vēl aizvien neizpratnē par neparastā mietnes uzvedību un vārdiem, gans paradīja uz ziemļiem. Ēkas redzēt nevarēja.

[Hikari]

Kaede juta, ka ķermenis nespēj pakustēties ne no vietas. Nez kādēļ meitenē bija dzimusi savāda spītība. Viņa zināja, ka tam nav laika un tomēr gribēja zināt, kādēļ viņai neviens neko nepaskaidro. Vai Tev tiešām tik grūti pastāsti man, kā tu to panāci? Tev ir kāds maģiskais rīks vai arī Tu vienkārši proti teleportēties? Es vēlos saprast! viņa sacīja.

[mehaniskais koli...]

Safiira nervozi pasmaidija un pamaadama ar roku devaas noraadiiitajaa virzienaa,vinnas galvu nomaaca neskaitaami jautaajumi,un domas ka iipassssi neveerodama apkaartni vinna automaatiski solloja

[Melleņu kamenēns]

Meilargona piecēlās kājās, tās bija mazliet notirpušas no sēdēšana, taču paciest varēja. Neuzkrītoši izstaipījusies, viņa vēroja kuģa pietauvošanos, tad viņa pamazām apjēdza, ka nav ne mazākās nojausmas, ko viņa darīs, kad nokļūst uz cietas zemes. Mēs diezgan ātri esam klāt, viņa nomurmināja Silima virzienā, taču skatiens vēl joprojām bija vērsts uz piestātnes pusi. Tad viņa gaidīja, gaidīja.

[Haskija]

Rio vēroja pilsētnieku rīta rosību. viņam patika vērot - lai tik citi neievēro viņu. Bet pamanījis ostā piebraucam elfu kuģi pagāja gabaliņu tālāk kokos - tālāk no acīm, bet, lai vel varētu novērot un nolūkojās uz atbraukušajiem un kuģi. ceru ka tur nav silims... Rio pie sevis nodomāja un ciešāk satvēra zobenu.
Tikmēr Aro nolūkojās uz atbraukušo kuģi stāvēdams turpat tuvāk piestātnei, tomēr pietecējis nedaudz tuvāk un nosēdies maliņā, lai viņu netīšām neviens nesamītu, neuzkrītoši pievērsās kādas mazākas laivas pētīšanai un gaidīja.

[Pūķēns Sāra]

Puisis klusējot sekoja Ruscai, apbrīnojot to kā kalnu zonu nomainīja tuksnenis. Ēna, kas atkāpās, nelika puisim smagi nopūsties, bet gan plati pasmaidīt, viņš nekad nebija baidījies no saules un karstuma, tas tieši viņam vienmēr bija paticis un liekas, ka arī ar šo ķermeni nebūs problēmas šādos laikapstākļos, ja ne vieglāk.
-Zinu, ka izklausīsies dīvaini, bet vai vari pastāstiet pa šo zemi?- Negaidīti Dens jautāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Dominiks nedaudz nervozi, lai gan to varēja manīt vien pēc straujās kustības un viegli satrauktajām acīm, pameta skatienu atpakaļ uz Kaedi. -Un kādēļ lai es tev to teiktu?- puisis iejautājās, nomierinājies tik tālu, lai balss šķistu normāla. Uzlicis plaukstu uz zobena spala viņš pagriezās pret meiteni. -Tu man esi pilnīga svešiniece. Kādēļ man būtu tev jāsaka kā es to spēju? Būtu labāk pateikusies, ka neatstāju tevi turp, lai viņi pārgriež tev rīkli, ja nesagribēs vispirms papriecāties.- puisis šķita nedaudz draudīgs.

Safīra Mulena
Gans nedaudz sarauca pieri, vērodams, ka svešiniece dodas projām. Meitene bija dīvaina Pavisam noteikti dīvaina. Bet kādēļ? Vārdi, runas par kaut kādiem viduslaikiem, datoriem un vēl nezin ko. Paraustījis plecus, puisis pariezās uz pretējo pusi un devās pāri pakalnam.

Safīrai soļojot tālāk, parādījās daži lielāki akmens bluķi. Mazliet dīvaini, bet ne neparasti, ņemot vērā, ka aiz muguras slējās kalni. Apejot vienam tādam bluķim apkārt, priekšā iznira ciets, noblietēts zemes ceļš. Cik varēja spriest, tas veda uz pilsētu. Visi ceļi parasti ved uz pilsētām. Uz otru pusi skatoties, tas aizveda atpakaļ un tālāk aiz muguras pie kalniem, vismaz tā šķita.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija & Rionaldo Aivenors
-Upes straume ir ātra- elfs pasmaidīja.
- Mįna arinya!- Silims uzsauca krastā stāvošajam elfam.
- Mįna arinya! Lelyancar?- gaišmatainais elfs atbildēja.
-Auyśra!- Silims atbildēja un viegli uzkāpa uz steķiem, laivai pieslīdot cieši blakus laipai. Vienīgais, kas šķira bortu un laipu bija kāds caurspīdīgs, pūslim līdzīgs maiss.
Tālāko sarunu ar otru elfu vairs nevarēja tik labi dzirdēt. Uz klāja uzkāpa abi melnīgsnējīgie vīrieši un šķiet ķērās pie izkraušanas. Kamēr otrs rudmatis nostiprināja kuģi.

Sinnars ļāva skatienam klejot pa piestātni, kad pamanīja Aro. Viegli pārsteigts un reizē arī priecīgs sauciens izlauzās pār elfa lūpām, pirms viņš uzsauca brālim -Silim, Aro nįsķno!-[Silim, Aro ir te!]

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Lapsiņa viegli piešķieba galvu un apstājās, pagriežoties pret puisi. -Ko tieši tu vēlies zināt? Stāstīt var daudz, bet ne visam stāstītajam ir nozīme, ja klausītāju tas neinteresē.- Rusca bilda. -Es tev varu apstāstīt par kalniem, to dabu, to veidoliem un iemītniekiem, par valdniekiem un kalpiem, par dabu, ļaudīm, teiksmām, notikumiem. Ko tieši tu vēlies zināt?-

[Hikari]

P...pārgriezt rīkli? meitene nobijusies atkārtoja un viņas spītība uzreiz noplaka. Un tomēr, Kaede nebija no tām, kuras tik vienkārši padevās Paldies, ka neatstāji mani, taču tik un tā es vēlos zināt, kas tev tās par spējām un tikai tādēļ, lai saprastu, vai tās var man pašai nodarīt ļaunumu meitene atzina. Viņai šajā pasaulē bija tik daudz svešu lietu, ka viņa to neizprata. Ķaede vēlējās zināt, vai var uzticēties kaut vai pāris cilvēkiem šajā pasaulē.

[Melnais Akvareļu...]

Hakons sakoda zobus. Priekšstats par viņam priekšā esošo radījumu bija skaidri izveidojies. Viņš nebija māte Terēze un nebūt neuzskatīja, ka visi ir vērtīgi individuāļi, it sevišķi kaitinoši, mazi, pundurīgi, piekasīgi pusāži!

-Nevis es negribu teikt, bet es neatceros, es nezinu.. Es vienkārši nezinu!- viņš izmisīgi un dramatiski izsaucās. Vairāk jau dramatiski, tomēr visnotaļ pārliecinoši. Galu galā, viņš tēloja galveno lomu savā trešās klases uzvedumā.

-Es nezinu uz kurieni eju, es vienkārši vēlējos atrast ūdenskrātuvi un nolēmu iet uz priekšu līdz kādu sastapšu, es domāju...- Hakons aprāvās. Viņam likās, ka mēģinājums izskaidrot pusāzim "enik benik" paņēmienu būs pārlieku gari un sarežģīti un radījums, vēl nodomās, ka viņš tomēr kaut ko atceras un negrib teikt un... Katrā ziņā, vienas vienīgas liekas problēmas.

-Es nepazīstu apkārtni un..,- viņš nopūtās. -Es neesmu sadrūvējies.- Tikai pēkšņi pārvērties par puszirgu, izlēkājies kā maniaks un MAZLIET īgns.

Pāns atmetās ar rokām un balsī, kura, viņa pašaprāt, izklausījās samierinoša, teica
Labi labi, nevajag jau visu uztvert tik personiski...
Fauns īsti nesaprata, ko domāt par šo kentauru, jo tas viņā raisīja divējādas izjūtas. Viena daļa viņa lika Hakonam uzticēties, bet otra lika šaubīties un raisīja Pānā izjūtas, kuras viņs sen nebiaj jutis, un tādēļ neatcerējās, ko tās nozīmē.
Līdz kādu sastapsi? Nu tu esi kādu sastapis. Ko tālāk? Ja jau tu nepazīsti apkārtni, ko tu te vispār blandies bez neviena, kas tevi varētu kaut kur aizvedināt?

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Puisis klusi nopūtās. Laikam jau bija tiesa Rafaēlam, kad viņš apgalvoja, ka reizēm Doms uzvedas nedaudz par strauju.
-Atvainojos.- roka tika noņemta no zobena spala. -Par sevi vari neraizēties, mans spēks nav tik liels, lai kādam nodarītu paŗi.- Puisis apgriezās apkārt un šķita beidzam sarunu, lai turpinātu atkal ceļu.
Kad Dominiks bija pagājis kādus desmit soļos tālāk, Kaedei tuvāk pienāca Rafaēls.
-Viņš reizēm uzvedas pārāk asi. Grūta bērnība.- jaunais bruņinieks paraustīja plecus. -Iesim?-

[Hikari]

Kaede klusi nopūtās un, pavisam padevusies, nomierinājās. Lai gan jautājums par to, kādā veidā Doms bija atdabūjis viņus uz šejieni palika meitenes prātā vēl joprojām, Kaede nolēma vairs neizprašņāt ieroču nesēju. Viņa kādu brīdi gāja līdzās Rafaēlam klusēdama un vērodama apkārtni. Un tad meitenei kaut kas ienāca prātā. Man liekas, ka es neesmu Jums pajautājusi un, ja arī Jūs man to jau esat minējuši, esmu aizmirsusi. Kādēļ Jūs tā esat izlēmuši ceļot kopā? Esat labākie draugi, sabiedrotie?Kaede jautāja ar interesi.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Dominiks gāja kādu gabaliņu priekšā, šķiet īpaši niieklausoties ko runā viņam aiz muguras.
Rafaēls soļoj turpat blakus Kaedei tāpat kā iepreikš pirms uzradās jātneiki.
Meitenes jautājums lika puisim pasmaidīt. -Kādēļ? Parasti jau bruņinieki neizvēlas savus ieroču nesējus pēc draudzības saitēm, bet gan pēc prasmēm. Dominiks laikam būs izņēmums. Es viņu pazīstu jau kopš bērnības. Kopā uzaugām mana tēva muižā.- viņš viegli apraustīja plecus. -Kopā mācījāmies, spēlējāmies. Kad mans tēvs nolēma, ka laiks doties godam nopelnīt bruņinieka titulu, viņš pavēlēja Domam iet man līdzi. Teica, ka tā vismaz kāds mani pieskatīšot.- pie pēdējajiem vārdiem jaunais bruņinieks skanīgi iesmējās.