Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Zōzā zač zač]

Meitene, bija iegrimusi pēdējos simbolos uz olas, viņa cetās tos izlasīt, vismaz dāļēji izburtot, bet nekā, tie bija pārāk bojāti dēl vecuma.
No Rofes balss meitene nedaudz satrūkās, bet to varētu aŗi izksaidrot, kā vielgu šermuļu, jeb zosādas uzmešanos.
Jā paldies, man viss ir labi...
Meitene satvērusi olus tingrāk un ar vieglu smaidu mīļā balstiņā noteica.
Izpletusi savus asiņainos spārnus tie gribot negribot sarāvās, protams, meitene to centās noslēpt, to, ka viņai sāp.
Nē, viss būs labi, Nevajag lieki par mani satraukties.
Viņā mīlīgā balstiņā vēljoprojām visu nosacīja. Pievērsdamās angelai, kas izsmeja olu viņa viņaia cirta, samērā skarbi.
Atradusies vista, kas man to teiks.
Meitene, bija mierīga un amiga, pat varētu teikt neaizsargāta, bet tā izrunāties par drakona pēdējo olu, nu, nē. Viņa to nepieļaus.

[Roviela]

- Ja vista, tad dod šurp, es izperēšu! - Aridena neslēpti smējās, pieceldamās kājās un uzlikdama plecā loku.
- Bet Tu jau nedosi... pati nemāki, un citam nedosi! Tu esi drako, Tev vajadzētu zināt, kā to dara. Angeli olas nedēj, ķirzakveidīgie gan.
- Man ir žēl, ka pēdējais drakons neizšķilsies.
Pēdējo teikumu skaistule baltspārne teica pavisam nopietni. Iespējams, viņa tā arī domāja.

[Malduguns]

Aridenas vārdi Rofē izraisīja milzīgu pārsteigumu. Pūķi taču nav putni! Pūķu olas izšķiļas tikai tad, kad nonāk pie to īstenā saimnieka. Un šī bija pēdējā pūķa ola. Pēdējā. Tas izteica daudz. Kas gan bija noticis ar tās saimnieku? Vai viņš jau bija palaidis garām savu iespēju vai arī vēl nav dzimis?
-Manuprāt, mums to vajadzētu nolikt tur, kur tā bija. Templis ir svēta vieta un tai vajadzētu tur palikt, jo arī ola taču ir svēta. Tā ir pēdējā,-Rofe sacīja, uzmetusi abām, Angelinai un Aridenai, īsu skatienu. Pa starpu, viņa arī salīdzināja abu meiteņu izskatu ar to, kurš viņai vērās pretī no ūdens spoguļa. Viņas abas bija skaistas, tik tiešām sievišķīgas un apburošas, bet viņa... Rofe rūgti pasmaidīja. Viņa bija pietiekoši gara, bet ļoti kaulaina, nereti viņas pretinieki pat brīnījās kā viņa spēj noturēt zobenu. Turklāt viņas mati spurojās uz visām pusēm un lielās acis bija kā pūcei. Skaistumu, Rofesprāt, tur bija grūti saskatīt, jo īpaši salīdzinot ar šīm abām.
-Un tu esi pārliecināta, ka ar tevi viss ir kārtībā?-viņa vēlreiz noprasīja Angelinai.

[Roviela]

- Nē, nē, - angela iebilda Rofei.
- Tas pavisam nebija nejauši, ka ola atstāja templi. Kurš bija iemesls, kāpēc tā notika? Devs! Atdodiet olu viņam, es domāju, ka tā būtu pareizāk.

[Malduguns]

-Lai nu tā būtu,-Rofe lēni novilka. Viņas skatiens bija kā piekalts olai. Tās čaumalas smalkās līnijas. Burtu skaistais vijums.-Kur ir Develins?

[Zōzā zač zač]

Meitene palika iedomīga, vismaz tēloja, ka tāda ir un centās notēlot, ka viņa ir augstāka būtne par šo Angelu.
Ja tas būs Devs, tad olu viņu aiziās vilinās sev klāt.
Meitene noteica, tāpēc viņa arī to turēja savās rokās, kā acu raugu, kā mazu zīdaini, kas jāauklē un jāsargā.
PAvērusies Rofē viņa uzmsiadīja.
Nekas nopietns nav, ja vajadzēs, tad palūgšu.
Viņa laipnā balsī noteica, Bet par nelaimi meitene biaj spītīga, centīsies visu pate un liks isiem domāt, ka viņa ir stipra, bet patiesībā tik vārga kā istās.

[Malduguns]

-Kā zini,-Rofe paraustīja plecus un uzmeta vēl pēdējo īso skatyienu gan olai, gan Angelinai.
Sabāzusi rokas bikšu kabatās, viņa atgriezās vietā, kur pirms kāda laiciņa bija sēdējusi, blakus Enlilam un mazliet šķībi uzlūkoja puisi.

[Develin_]

Devs satrūkāsa izdzirdis savu vārdu.pacēlis acis no zemes Devs pāvērās uz visiem kas runāja.
- ak.. kaut viņi visi aizvērtos... - Devs nočukstēja pie sevis to`mēr pievērsās tam par ko viņi centās runāt..

Viņs pavērās uz taruslo Rofi un tad uz Ariadni.. bet tad viņa uzmanību piesasitīja spārnotā meitene ar to olu rokās. un viņas izteiktie vārdi.
-.. izredzētasi.- pusis jau atkal nočukstēja un blenza uz olu. sirdī jau atkal iecirtās lismas, kas plosījās. bet viņs. viņš bija jau iemācījies savaldīt liesmas. mirklis un viņa acīs bija manāma liesmu atblāzma. bet tik uz neilgu brīdi. nākamajā momentā Devs sev neapzinotie skustējās pie olas.

Devs apstājās. kaut kas lika viņam apstāties.kā transā palūkojās apkārt un ievēroja daiļo māsīcu. novērsis acis no viņas viņs jau atkal sev neapzinoties turpināja doties pie draco spārnotās būtnes.
mirkli apstājies viņs palūkojās uz olu. tā vilka viņu. bet laikā arī atgrūda.

- tā ola.. .. tā ola nav mana.. - kā no transa pamodies Devs noskurinājās un pavērās uz Rofi. no olas starojaspēks. spēks vērsts pret kādu citu no viņu sabiedrības.

[mr Bl@ck]

Enlils nebija atbildējis uz Rofes jautājumu kā lai viņa atlīdzina vien parastīja plecus, jo patiesībā ko lai atlīdzina> viņš palīdzību deva no brīvas gribas un atlīdzību neprasīja. Rofe apsēdās viņam blakus un šķibi uzlūkoja viņu. Enlils uztrvēra skatienu. Tad pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu un pamājis ar galvu uz spārnotās drako pusi parāva acis uz augš. Sak, ko viņas var tur strīdēties.

[Malduguns]

Rofe viegli pasmaidīja, ieraudzījusi Enlila skatienu. Šķita, ka ar angelu puisi viņa sapratās bez vārdiem. Te noderēja arī skatieni un smaidi. Tomēr arī vārdi bija noderīgi.
-Lai jau,-Rofe noteica.-Tikai galvenais, lai viņas neaizstrīdas, jo es negribētu piedzīvot uzbrukumu. Saule jau lec un tas nozīmē, ka valdnieka pakalpiņi drīz sāks savus sirojumus, ja vien viņi jau to nedara. Un es nejūtos tik spēcīga, lai šodien vicinātos ar ieročiem. Tāpēc, manuprāt, mums vajadzētu drīz vien doties. Kā tev šķiet?
Rofe runāja klusā, mierīgā un pavisam nosvērtā balsī, lai gan tas viņai nācās ar lielu piepūli. Kaut kas viņu satrauca. Meitene uzlūkoja Develinu, kurš tuvojās Angelinai. Viņš kaut ko pie sevis murmināja, bet tā jau parasti notika. Cik nu varēja par viņu spriest, redzot puisi šodien.

[mr Bl@ck]

Šeit neviens tik drīz nerādīsies. Šī ir svēta vieta pat valdnieks to atzīst, kurš gan meklēs mūs? Viņš pavērās apkārt. Gaismā varēja ieraudzīt jau pirmos miglas lēverus ceļamies. Viņš paskatījās uz mežā pusi ar ietrenētu mednieka skatienu un noliedzoši pašūpoja galvu. Visizdevīgāk būtu uzbrukt no slēpņa, bet mežā ir purms, bet purvā cik atceros bija meža zosis. Tici man karevji ir pietiekami neveikli lai tās iztramdītu. Tad viņš piecēlās un savēcināja spārnus. Es vien uz mirkli, kapsētā palikusi mana soma, būs vien jāpaņem ja nu dodamies ceļā. Savēcinājis vēlreiz spārnus Enlils uzšāvās gaisā kā no loka raidīta bulta. Pēc jau dažām minūtēm viņš bija pie kapakmens tu tiešām stāvēja mednieka soma. uzkāris to plecā Enlils vēl pēdējo reizi palocījās pret kapakmeni un atvadījās no dusētāja. Tad pacēlās spānos un aizlaidās atpakaļ uz templi.
Nu lūk te būs pārtika un kāds malciņš spēcinoša dzēriena ko mūsu cilts gatavo. Enlils sacīja nolaisdamies atkal blakus Rofei un noliekot somu zemē.
Bet kapakmens vientuļi stāvēja kapsētā uztā bija iekalti vien daži vārdi.

Enkerils Laitnings
Kareivis mednieks
tēvs un krietns draugs
kritis no drako rokas

[Malduguns]

Rofe nolūkojās kā Enlils aizlaižas un atkal atgriežas. Viegls smaids rotaja viņas lūpas. Reti kad kāds pie viņas atgrizās. Sāpe par vecāku nāvi bija pietiekoši skaudra. Un tā bija uzplaiksnījusi tikai tagad.
-Un kas tu esi, Enlil? Neskaitot to, ka esi angels? Ja jau mums nekur, tavuprāt, nav jāsteidzas, tad varētu iepazīt viens otru maķenīt labāk, jo izskatās, ka mums kādu laiciņu nāksies pavadīt visiem kopā,-Rofe vaicāja, atpogājot arī savu somu un izvelkot no tās nelielu paladziņu, kurš agrāk bija grezns, bet tagad jau bija novalkāts, tomēr tīrs.

[mr Bl@ck]

Es? Varētu teikt esmu mednieks. Bet nevienmēr es medīju četrkājaiņus. Enlils atbildēja. Jā viņš bija mednieks, bet arī algotnis viņš bija. Viņš bija medījis vergu tirgoņus un pūļa musinātājus. Tāds, kas uzskatīja ka ir nepieciešams izslaktēt visus angelus vai drako, vai vēl kādu nevainīgu rasi, bija itin droši ierindojams viņa ienaidnieku sarakstos.
Enlils no somas izņēma blašķi ar kādu novārījumu, kas smaržoja saldi, bet reizē arī uzmundrinoši. ielējis pats sev nelielā trauciņā viņš piedāvāja to arī Rofei.
Blašķīttē ir zālīšu novārījums, tas varētu dot mazliet spēku. Tad izvilcis gabalu žāvēta medījuma un ar nazi, kas atkal bija izvilkts no zābaka stulma, sāka to dalīt turpinādams stāstu. Kālab? Tur nu ir karš pie vainas. Kā redzi es pats neesmu bešā ar tām rētām ko tas cērt. Kā tiešā tā pārnrestā nozīmē viņš vēl piebilda. Labi, bet kas tad tu esi, neskaito, ka esi drako? enlils mazliet jokodamies apvaicājās.

[Malduguns]

Rofe atglauda matus no sejas un palūkojās uz Enlilu. Mednieks. Viņš bija mednieks. Tas nebija slikti. Meitene pēkšņi plati pasmaidīja un sāka drudžaini rakāties savā somā.
-Es esmu klejotāja un mana vecmāmiņa man šo to iemācīja par dziedniecību,-meitene atbildēja. Biedzot somā viņa bija atradusi meklēto un pierausās mazliet tuvāk Enlilam. Tagad atstarpe starp abiem bija pavisam neliela. Rofes rokās bija neliels trauciņš un viņa ar lielām acīm palūkojās angelu puisī.
-Es laikam esmu atradusi veidu kā tev pateikties. Drīkst?

[mr Bl@ck]

Enlils pacēla cis no gaļas gabala ko šobrīd dalīja un paskatījās uz Rofi. Fakts, ka attālums starp abiem nu bija krietni sarucis Enlilam nepaslīdēja garām, bet viņam arī nebija pretenziju pret to. Ja vēliees... Enlils atbildēja smaidot.
Enlils mazliet ziņkārīgi aplūkoja trauciņu, kas atradās Rofes rokās.

[Malduguns]

Rofe jutās nedroša. Viņš bija angels un nekad nevarēja zināt, kas viņiem ir padomā. Tāpat kā tiem, kuri pārstāvēja drako.
Meitene atskrūvēja trauciņu un pagrieza vienu Enlia sejas pusi pret sevi. To, kuru iezīmēja rēta.
-Tam vajadzētu līdzēt,-Rofe centās runāt pēc iespējas mierīgākā balsī, bet savādā sajūta, kura piepeši viņai bija uznākusi, nemitējās. Meitene pēc iespējas maigāk iezieda rētu ar ziedi no trauciņa. Gaisu piepildīja svaiga un patīkama smarža. Netīšām meitene uzzieda ziedi arī uz Enlila lūpām.
-Piedod, tam nevajadzētu garšot slikti,-viņa mulsi noteica un pēc iespējas ātrāk aizvēra trauciņu.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 20.06.2007 16:22

[Develin_]

Devs nolukojās uz abiem. abiem diviem. time kas klusi sēdēja un sarunājās savā starpā.
- tas briest uz nepatikšnām.. - Devs jau atkal pie sevis nočukstēja un norūpējies pavērās uz saules pusis. tā lēca neaprakstāmi ātri triekdamies pretī debesīm. un viņs neiznāja. nezināja ko tālāk darīt...

- mums. mums jādodas.. bet kur?- Devs sev taujājā un aizvēris acis pacēlās spārnos.
-norādi sirds kur?- pusisi vēl joprijām čukstēja pie sevis. Devs sajuta Iesviļamies sirdī liesmas, un tānorādīja tā svila kā karte, ko Develins tik sen bija meklējis. karte kas norādīja kur doties. kā būt.
sirds svila. uz rietumiem.

- Rietumi.. - Devs iebļāvās skaļā balsi un savēzējis spārnus devās uz to pusi. pār kalniem pletās milzīgi ganību lauki un ciemi, vietu vietām bija redzams kāds angels, kas asināja savu zobenu, vietu vietām kāds barbars kas skrēja paķal govīm, bet pie Zudušo Dvēseļu ezera bija manāms kāds draco. Devs sajuta viņu. viņš sajuta viņa sirds siltumu.. tas liķas tik savādi siltls. tik vilinoš. kā māte un tēvs sapnī.
- nez vai tā būs vienmēr.. kad es sajūtīsu kādu draco... - Devs pei sevis nodom1āja un novērsās no jaunā draco ko manīja pie ezera. viņa acu skats slīdēja vēl uz preikšu.. prom tur kur bija cēla melna pils, kas zaigoja pelēcīgi sudrabota rīta miglas vaļu blāzmā.tur. tur bija ļaunuma sakne.. tur kur bija jānokļūst....

vēl mirklīti pakāvējies lūkojoties uz oils pusi Devs sajuta aukstu šaliti pāršļācotes pār viņu. it kā kaut kas būtu izrābis vīnu no viņa domām un sapņiem. Viņš apmetās apkārt un pašķielēja. neko nemānījis viņs pavērās uz Rofi kas bija ņēmās ap Enilu.
pusiis neipratnē sarauca uzacis un pavērās uz meža pusi.. no kurienes iztraucās zosu bars.
Devs nolaidās lejā un uzsauca Enilam..

- aizlido pārbaudi mežu pie purva.. tur kaut kas notiek.. - Devs izmeta pavēloša tonī.


pēc pavēles izmešanas Devs paskatījās uz abām meitenēm Angelinu un Aridenu

Šo rakstu rediģēja Develin_: 21.06.2007 10:15

[Roviela]

Aridena viegli pacēlās spārnos, bet ne augstu. Develina pēkšņais kliedziens viņu iztraucēja no prieka, ar kādu viņa katru rītu sveica sauli.

Kad viņš bija atgriezies, viņa, tāpat gaisā būdama, mierīgi pavaicāja:
- Kas ir ar rietumiem? Mums jādodas turp?

[Malduguns]

Rofe pacēla skatienu, kad Develins izkliedza vārdu "rietumi". Viņa veikli atvirzījās no Enlila. Meitene labprāt būtu sevi pamatīgi iekaustījusi. Rofe pati nebija sapratusi ko dara un kāpēc. Kaut kas bija vienkārši viņai licis tā izdarīt un tagad meitene, pagalam samulsusi un sakautrējusies, sēdēja un centās saprast kāpēc.
Par laimi no Enlila jautājumiem vai jebkādas citas reakcijas viņu izglāba Develins, kurš sūtīja angelu puisi izlūkos.
Rofe piecēlās un devās noskaidrot visu lēmumu par olu.
-Jūs tad viņu atdosiet Develinam?-viņa vaicāja un uzlūkoja apkārtējos.

[Roviela]

- Ja viņš ņems! - angela atteica vērodama Rofi un Enlilu. Kādi viņi abi... jocīgi... it īpaši Rofe! Nesaprot, kas notiek, vai kā? Aridena pie sevis pasmaidīja.
- Ja nē, tad tā būs jāglabā kādam citam. Es nejūtu sevī vēlēšanos to darīt, tāpēc domāju, ka tā būšu ne es.