Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Develin_]

Devs pasaktījās uz Ardienu, kas pēkšņi bija iznirusi viņam blakus no ēnām. jautājums bija nolasāms viņa acīs. Viņa tukšajās acīs bija manāmi nesakitāmi jautājumu. viņš ielūkojas dziļi Aridenas acīs un sauca palīgā. viņš nespēja to pateik skaļi. viņš vēlējās kaut viņa saprastu...
pēc mirkļa jau nokaunējies Devs nolieca galvu un iznesa Rofi svaigajā rītausmas gaisā...
Noguldījis to blakus draco meitenei viņš izmeta..
- parūpējaties par viņu arī... -
viņs sasita savus spārnus un pacēlās gaisā dodamies uz klinšu virsotnēm..lai aizmirstos no relaitātes un nopētītu apkārtni.

[mr Bl@ck]

Enlils apkopa Drako brūces cik nu varēja, ap templi auga zālītes ko viņa māte bija iemācījusi likt lietā kad vajadzēja dziedināt, un turpat netālu urdz strautiņš, no kura arī viņš blašķītē pasmēla ūdeni. Izmazgājis brūces ar ūdeni, viņš uzklāja pār tām smalki sabertas puķes, tām vajadzēja remdināt sāpes.
Tad ieradās Develins nesdams Rofi, žēlums iesitās Enlila sirdī. Nezin kāpēc šīs meitenes ciešanas viņam ķērās daudz skaudrāk pie sirds, nekā jebkura cita. Pqaņemis Rofi no Deva rokām viņš noguldīja to blakus spārnotajai meitenei. Tad viņš vērsās pie Aridenas: Palīdzi man, zinošā, es zinu kā dziedējamas vien zobena cirstas brūces. Šādas es neesmu mācīts dziedēt.

[Malduguns]

Rofe pavēra plakstus. Glava viņai dunēja un tā vien šķita, ka labāk būtu bijis, ja viņa būtu mirusi. Tā vien šķita, ka viņa ir stundām ilgi ir kritusi no kādas klints un ik pēc mirkļa atsitusi galvu pret kādu akmeni.
Kāda vientuļa asara izlauzās no Rofes plakstiem un meitene pati nesaprata, kāpēc gan tas tā. Tik daudzi bija lējuši savas asinis tikai kaut kāda sasodīta naida dēļ. Tagad, kad viņa bija palīdzējusi angelam kāda daļa no naida bija pārrauta. Vismaz šajā mazajā pulciņā. Bet viņas pašsajūtu tas neuzlaboja. Nu jau asaras ritēja viena pēc otras. Meitene pati brīnījās par savu emociju uzliesmojumu. Atmiņās uzpeldēja abi vecāki, viņu smaidošās sejas. Māte, kura nes ūdeni no akas un ziemas vakaros šuj vai ada. Tēvs, kurš ierāda Rofei dažus cīņas paņēmienus, māca izgatavot bultas. Rofe pat atcerējās savu vecāmiņu, kura viņai bija ierādījusi mākslu dziedēt, izmantojot enerģiju. Šo dziedēšanas veidu Rofe nu bija pielietojusi, bet nekad tas nebija atstājis uz viņu tik smagas sekas.
Rofe pamanīja Enlila kustību kkaut kur sev balkus un centās pēc iespējas ātrāk noslaucīt asaras. Angels nedrīkstēja redzēt, ka viņa ir raudājusi. Vismaz ne tagad.

[Zōzā zač zač]

Pavērusi vieu spārnu, aks atsedza nedaudz meiteni, viņa smagi elspoja.
-"Paldies dievam, ak olai viss labi, jo ja tā saplīstu. Es nemaz to negribu iedoma'ties."-
Viņa nodomāja turot olu cieši satvertu un piekļautu pie sevis.
Varbūt, ka viņa tagad uzzinās, kas te notika, bet tā ija varbūtība.

[Develin_]

Devs novērsās no debesu vērošanas, un pavērās lejā no klintīm.. tur modāsjaunā dracomeiten ar ogļmelnajiem spārniem. Develian bia vienala vai viņa mostas vai nē.. svarīgākais biaj tas, ko meitene turēja rokās zem spārniem. tas mirdzēja.. tik skaisti un vilinoši. Devam tik ļoti gribējās tam pieskarties..
Viņs savēzēja savus spārnu un nolaidās lejā pie pārējiem..

Plaūkojies pakārt, viņš cen`tzs nopētīt to kas draco meitenes rokā bija. izskatijās pēc..
-..pūķa ola.. - Dev pie sevis nomurmināja.
-nevar būt.. tā ir.. tā ... ir pēdējā ola.. - pusisi vēl jo satrauktāk runāja ar sevi.

- bet.. bet no kurienes?- viņš pavērsās pret templi no kura bija nesen kā iznācis, tad novērsās un pievērsa skatu Rofei...Lai arī meitene veikli noslēpa savas asaras Devs tās bija pamanījis.uz mirki puisim bija tik ļoti žēl meitenes. uz mirkli puisis jutās ka viņam viņa rupētu... ka vīnam nebūtu viengalga.

tas biaj tikai un venīgi mirkļa vājums... jau nākmajā brīdī Devs uzmeta meitenei aukstasinīgu bet veinlīdz skumju skatu, un pavērsās pret apkārt stāvošajiem.

[Malduguns]

Rofe centās piecelties, bet smagi atkrita atpakaļ. Develins bija paņēmis pārāk daudz spēka no viņas trauslā auguma. Pareizāk sakot, viņa nebija iedomājusies, ka atdos tik daudz spēka kaut kādam angelam, neraugoties uz to, ka viņā pukstēja drako sirds. Tagad tā vien likās, ka pēdējie spēki teju teju atstās meiteni un viņai atliks vienīgi doties uz to tumšo bezdibeni, kurā dodas visas mirušās dvēseles.
Klusa nopūta izlauzās no Rofes krūtīm. Šeit, kopā ar tik daudzām būtnēm, šeit, viņa mira viena pati. Neviens necentās viņai palīdzēt saglabāt trauslo dzīvību, kura viņā vēl mitinājās. Neviens pat nepalūkojās uz viņas pusi, jo viņi visi bija tik ļoti aizņemti paši ar sevi..
Tomēr palīdzību viņa nelūgs. Nekad. To liedza viņas lepnums. Jau kopš mazotnes viņa ar visu bija tikusi galā un arī tagad tiks, kā jau bija pierasts. Varbūt pat viņa izdzīvos sev un citiem par nelaimi, jo viņas gribasspēks būs pietiekoši stiprs, lai viņa to varētu izdarīt. Rofe viegli pasmaidīja. Viņa būs tik stipra. Viņa ir jābūt tik stiprai.

[mr Bl@ck]

Enlils bija apraudzījis spārnotās meitenes brūces, kad viņu iztrūcināja Rofes nopūta. Viņš redzēja, ka meitene ir pie samaņas, bet, ak vai, viņa arī bija pie pašas nāves sliekšņa. To varēja uzreiz nolasīt acīs, bet tajās arī spīdēja drako nenovīdīgais lepnums izskatījās, ka palīdzību viņa nelūgs.
Enlils ielika savu roku viņējā un sacīja: Tu darīji labu manam ciltsbrāli, tāpēc es atdarīšu parādus, ja tu spēji dot dzīvību, tu spēsi to ņemt. Enlila balsī ieskanējās neapstrīdama apņēmība ziedot cik vien iesopējams dzīvības Rofei, jo viņš nevēlējās redzēt vēl kāda nāvi šai karā, kurā bija jau tik daudz mirušo.

[Malduguns]

Rofe palūkojās uz Enlilu, kura silto plaukstu sajuta savā rokā. Austošās saules stari apspīdēja viņu radot savādu iespaidu, ka viņš tik tiešām ir eņģelis, kuram lemts meiteni glābt. Viņa zināja, ko darītu, ja būtu vesela. Tik tiešām zināja.
-Ārstēšana rada nesaraujamas saites starp ārstētāju un ārstējamo. Diez vai tu vēlēsies šīs saites nodibināt ar drako,-Rofe lēni sacīja un ielūkojās angela acu bezdibeņos. Meitenes sirdī parādījās cerība. Pavisam niecīga, tomēr cerība. Ja nu tomēr viņš piekrīt..

[mr Bl@ck]

Saites nule kā jau nodibinātas, bet tās ir stiprināmas. Ja tas līdzēs, es piekrītu. Skaneja Enlila atbilde. Nebija viegli izšķirties bet to viņs jau bija izdarījis labu brīdi iepriekš.
Viņš pavērās apkārt, Develins šķiet atkal bija iegrimis pārdomās, p­ārējie šķiet bija aizmirsuši par viņiem. Angels pamāja ar galvu par zīmi tam lai Rofe ķeras pie lietas, citādi viņ jau bija nāves priekškambarī.
Bet acīs Enlils redzeja iegailējamies cerību.

[Malduguns]

Rofe viegli pasmaidīja. Tas bija tikko manāms smaids. Tāds, kuru, ciešāk neielūkojoties, nemaz nevar pamanīt. Viņa satvēra Enlila roku mazliet ciešāk un aizvēra acis. Viņa paņēma tikai nedaudz. Tikai mazliet dzīvinošās enerģijas, kura mita Enlilā. Tikai tik daudz, lai pati neaizietu postā un neliktu Enlilam just tās zudumu. Rofe juta kā enerģija ieplūst viņā. Tā bija savāda enerģija. Meitene zināja, ka katram cilvēkam šī enerģija bija savādāka, ar to dažkārt pārceļoja arī atmiņas un izjūtas. Šādu enerģiju viņa vēl nebija jutusi. Tā bija kristālskaidra un neparasta kā pats angels.
Rofe atvēra acis. Tagad viņa jutās maķenīt labāk. Izsalkums atkal bija atgriezies, bet tas bija parasts draugs.
Meitene lēni pieslējās pussēdus. Galva dunēja, bet vismaz tagad bija radusies apziņa, ka viņa dzīvos. Vismaz kādu brīdi. Rofe palūkojās uz angelu. Skatiens pārslīdēja arī pāri viņa rētai uz vaiga.
-Kā gan man tev pateikties, angel? Es pat vēl nezinu tavu vārdu, tomēr tu man sniedzi tādu palīdzību, kādu nebija devis neviens cits un dotu tikai retais. Kā man tev atmaksāt par tavu labo sirdi tagad, kad mūsu tautas dzīvo naidā, kurš ir tikpat bezjēdzīgs kā centieni pavasarī saglābt sniegu no nokušanas? Kā lai es tev palīdzu tavas dzīves izaugsmē? Saki, un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tev palīdzētu,-Rofe nopietni sacīja un lūkojās Enlilā. Šis angels bija pats neparastākais un glītākais no visiem, kurus viņai jebkad bija nācies sastapt. Lielais vairums no viņiem bija tikai iedomīgi un sevī iemīlējušies, citi bija pārāk pārņemti ar ideju, ka jānovāc visi drako, kas pagadījušies ceļā, bet Enlils... Viņā bija kas vairāk. Kāds noslēpums. Un Rofe to alka izzināt, lai arī ko tas no viņas prasītu.
Meitene jau sen bija vēlējusies kaut kāds sniegtu viņai palīdzīgu roku grūtā brīdī un tagad, kad tas bija noticis, viņa beidzot pēc ļoti ilgiem laikiem sajuta siltumu un pateicību savā sirdī.

[Roviela]

Aridena labu brīdi vienkārši stāvēja, vērodama, ko dara Devs tur, kalna galā, un nemanīdama neko no apkārtnes. Viņa raizējās. Bet tad Develins sāka laisties lejā, un angela atkal paskatījās, kas notiek apkārt.
Enlils un Rofe. Drako meitene, kas nupat, nupat, gulēja bez samaņas, bija satvērusi angela roku un tagad sēdēja viņam blakus gandrīz tāda, kā pirmīt. Tikai mazdrusciņ, mazdrusciņ bālāka un tāda kā vēl trauslāka.
Tad Aridena saprata. Rofe taču prata dziedināt! Tā, ar savu spēku, ar savu enerģiju. To atdodot vai... paņemot. Atdevusi viņa bija gandrīz par daudz.
Angela apņēmīgi pagāja tos pāris soļus uz viņu pusi.

- Rofe! Paldies Tev par Devu, bet redzu, ka tas gājis smagi. Tu tikko mazliet paņēmi spēku no Enlila, ja? Ņem no manis arī! Lūdzu! Man nav žēl, un tas nebūtu godīgi, ja es, kas lūdza palīdzēt Devam, neko nedotu pretī. Droši. Un pēc tam, lūdzu, uzcienājies ar to, kas man ir līdzi... tas dos vēl vairāk spēka.

Aridena smaidīja. Gaiši un priecīgi. Sniegbaltie spārni mirdzēja gandrīz tā, itin kā spīdētu ar savu iekšēju gaismu.

[Malduguns]

Rofe pasmaidīja un nu jau šis smaids bija priecīgāks un redzamāks. Viņa tik tiešām nebija viena! Angelu meitene lūdza, lai Rofe paņem no viņas spēku.
-Paldies, Aridena, bet enerģijas man pietiek, turklāt nav prātīgi jaukt kopā tik daudzas enerģijas vienā personā, var rasties blakusefekti un es nevēlētos dzirdēt jūsu domas un pārdzīvojumus savā galvā. Man pietiks ar to, ko sniedza tavs biedrs. Nu, mūsu biedrs jau laikam tomēr,-Rofe uzlūkoja angelu meiteni.-Tomēr no cienasta neatteikšos,-meitene pasmaidīja.
Beidzot, kaut vai nedaudz, viņa kādam rūpēja. Nu, ne jau pavisam daudz, bet kaut vai kā biedrs un tas jau bija pietiekami.

[Roviela]

- Labi! Ja Tu saki, ka pietiek, es nestrīdēšos, Tev labāk zināms, - Aridena piekrita, tomēr vēl mazliet bažīgi noskatot Rofi.
Viņa nosēdās zemē turpat blakus un no savas nelielās ceļasomas izvilka nelielu baltu, skaisti izšūtu galdautiņu, uz kura salika līdzpaņemto ēdamo.
- Lūdzu! Man ir arī viegls vīns. Nevēlies?
Angela rādīja blаšķi, to piedāvādama.
- Enlil! - viņa aicinoši paskatījās uz melnspārnaino angelu, - lūdzu! Tur pietiks Tev arī.

[mr Bl@ck]

Enlilu apbūra Rofes smaids tikko pamanāms. bet esošs, pateicības vārdi angelu samulsināja vēl vairāk. seujā tas neatspoguļojās vien acīs varēja manīt mirdzumu un apjukumu vienlaicīgi. spēku zudumu Enlils nejuta, bet domu ātrums bija sarucis jo krietni.
Aridena sarunu ar Rofi Enlils gandrīz nemanīja, bet pieminot viņa vārdu viņš itin kā izrāvās no transa.
Jā, labi... Enlils izklaidīgi atbildēja.
Un jā mans vārds ir enlils

[Malduguns]

-Paldies, tas būtu jauki,-Rofe sacīja Aridenai un tad pievērsās angelu puisim. Enlilam. Viņa sejā, jo īpaši acīs varēja novērtot parastās pazīmes, kas parādījās pēc enerģijas atdošanas, ja pie tā nav pierasts. Viegls spīdums un mazliet lēnāka domāšana.
-Tev ir skaists vārds, Enlil,-Rofe bikli sacīja.-Tomēr, tu vēl joprojām neesi man atbildējis, kā lai es tev pateicos?

[Malduguns]

Austrumos jau sārtojās debesis un bija pamodušies pirmie putni, kuri ar savām dziesmām modināja arī pārējos. Mežs, kas ieskāva templi uz austošās saules fona izskatījās divkārt drūms un nomācošs.
Neviens no mazās grupiņas, izņemot tos, kuri bija pabijuši nesamaņā, nebija atpūties, tomēr visi zināja un saprata, ka ir laiks doties ceļā, jo ar jaunas dienas atnākšanu varēja ierasties arī valdnieka pakalpiņi un tiem nebija simpātiju pret nevienu no rasēm.
Nekas nebija izrunāts, nekas nebija tā īsti zināms, tomēr visi saprata, ka viņu tālakais ceļš būs kopīgs, būs jāaprok nesaskaņas vai antipātijas, lai veidotu jaunu, kopīgu nākotni, kura, iespējams, būs labāka.
Cerība bija, tikai vai gadījumā tā nebija muļķa cerība?

Šo rakstu rediģēja storyteller: 15.06.2007 11:28

[Develin_]

Devs vēroja viņus. klusi un mierīgi nolaidies klinšu ēnā. viņš neuzdrīkstējās. neuzdrīkstējās doties tuvāk. tik daudz kas bija notiis. tik ļoti viņs bija mainījies.pār debesīm jau tiecās sārtas saules rētas un Devā iezagās skumjas vērojot nakts iznīcību un nāvi ko saule lēma naktij.

-.. varbūt.. vaŗbūt būs labāk. - pusis pie sevis nomurmināja un izlīdis no savas kilinšu ēnas devās pie pārējiem.

neveins nešķita īpaši ienteresēts.tik trīs. tie trīs bija kopā. vienā bariņā.pārējie. nometušies kurnu kurais.
tie trīs. divi angeli un tā mazā.. kaulainā. Rofe.
-.. cerība ir dzimusi. tā tiks sēta ar nāvi. bet dzims jauni.. - pusis jau atkal nomurmināja pie sevis un saņēmis visu savu drosmi devās pie trim kopā esošajiem. Abām meitenēm - dārgākām par viņu pašu. un brāli. no cilts.


occ: atvainojos par nepostošanu. interneta zuduma problēmas un dzīvesvietas maiņa. bet Devs memirst. viņs tikai nīkuļo.
^^

[Zōzā zač zač]

Meitene pierausās kājās, apt neraugoties uz citiem, kas, ja mēģināja viņai palīdzēt, ja tādi bija, tad vina neņēma viņu palīdzību.
Atpletusi savus asiņainos, piķa melnos spārnus un aplūkojusi šo olu, ko bija noķērusi.
vienīgā Drakonu ola, vienīgais mantojums, ko mums atstāja Drakoni. Mums draco ciltij.
Skaļā balsī izteikusies meitene paberzēja olu. Notīrija putekļus, kas uz tās bija, jo tā tur sen bija dusējusi. starp pūķa spārniem.
senie draco raksti, pūķu valoda. Ko tikai retais vairs zināja. par laimi meitene tāda bija.
Un pat neskatoties uz apkārtējiem viņa sāka tos lasīt, skaļi, kā par brīnumu pašai sev.
Izredzētajam būs lemts šo olu ņemt, kad tā savu pilnbriedu sniegusi būs.
katru otro dekādi, tas sevī jutīs to spēku, kas te mīt.
Spēku, kas vilinās, kas apburs un liks ceļot līdzi savām domām un sapņiem.
Bet rokās turot, ņemot šo vienīgo dārgumu, tas....
Meitene apstājās, jo šo tālāko teksta daļu nespēja tik izcili un perfekti izlasīt.
Bet tam bija iemesls, teksts bija neskaidrs un nodrupis, ja tā varētu izteikties.
Tāpēc tālākais nebija zināms, tikai tas ko meitene izlasīja.

[Malduguns]

Rofe nolūkojās uz Develinu, kurš lēnā garā tuvojās viņai un abiem angeliem. Šķita, ka puisis ir nedrošs un sevī noslēdzies, lai gan alkst kādu, kurš viņu sapratīs. Tomēr ilgi drako meitenei nenācās pievērst uzmanību savam brālēnam, jo viņa samanīja kurstību kaut kur sev aiz muguras.
Ievainotā būtne ar drakona spārniem bija piecēlusies un pusbalsī kaut ko lasīja. Rofe ieklausījās viņas vārdos. Tas bija vēstījums, kuru viņa lasīja no olas. Pēdējās drakona olas.
Rofe noskurinājās. Kaut kas tajā olā šķita vilinošs. Tā vien likās, ka kāds neredzams spēks viņu sauktu. Sauktu, lai viņa pieskaras olai un paņem to savā īpašumā. Rofe aizdzina šīs sajūtas un devās pie spārnotās drako meitenes.
-Kā tu jūties?-Rofe vaicāja.-Vai tev nevajag palīdzēt?
Rofe uzlūkoja viņu. Meitene patiešām bija glīta un šķita tik neaizsargāta. Rofe ignorēja to, ka viņas pašas spēki nemaz nav tik daudz un daļu viņa bija paņēmusi no Enlila, kura spēks tā vien mutuļoja viņā. Šķita, ka Enlila spēkam ir jauns paveids, tas bija daudz spēcīgāks un... neparastāks.

[Roviela]

Aridena joprojām tupēja uz ceļiem pie pašas saklātā improvizētā galdiņa, un pamazām vāca to nost.
Viņa paskatījās uz spārnotās drako pusi, kad izdzirda tekstu, kuru tā lasīja no olas.

Angela skaļi iesmējās:
- Olas nav jātur rokā! Olas ir jāizperē, citādi tur vanckars vien būs!