Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Develin_]

izdzirdējis meitenes vārdus puisis ar pirkstu galiņiem satvēra zobenu. satvēra to lai atriebtu. lai nogalētu..
-nē.. tas neavr būt... - viņš vēl nočukstēja un jau nākamajā mirklī puisis izrāva savu zobenu un pavērsa to pret meiteni.
- saki ka melo mazā nodevīgā draco.. atbildi man.. - pusis pārleiku skaļi teica. viņa sirds mutuļoja un kūsājā. tā plīsa aiz sāpēm. tā sadrupa mazos gabaliņos un to pārņēma liesmas, kas tā vien vēlējās šauties ārpus Deva krūtīm us satriekt visu siksīkos gabaliņos. tās vēlējās atriebt. tās vēlējās nogalināt. Deva acis vērtās ugunīgas, bet zobens bīstami tuvojās Rofes rīklei.
- nemelo man.. - viņš izdvesa klusā un dobjā balsī. zobens nu jau pieskārās meitenes rīklai, un dūrās dziļāk, līdz bija manāma Rofes asins lāsīte uz zobena paša galā. ievainojums nebija spēcīgs, tik neliela skramba... bet tas piedeva pēdējo liesmu Deva draco sirdij, tā aizsvilās patiesās liesmās...
tā svila no sāpēm un mokām kam viņš gāja cauru..pūķis kas atradās aiz viņa muguras... tā acis liesmoja gluži tā pat kā Deva..
Masīvā pūķa spārni lēnām atkusa no tā ķermeņa, un lēnām slējās pār Devu, kas vēl līdiz šim stāvēja ar paceltu zobenu pret Rofi.

Spārni cēlās arvein augstāk un augstāk, pār Develinu dāvājot viņam vēl vienus , masīvus melna granīta spārnus. Puķa acis svila liesmās.Gluži tāpat kā Develina sirds un acis..
- Lai notiek kas notikdams.. tas piepildīsies... - Devs teica sev neraksturīgi zemā tonī...

Šo rakstu rediģēja Develin_: 23.05.2007 20:54

[mr Bl@ck]

DErako stāsts apstulbināja Enlilu, uzzinot patiesību no Rofes Devs satrakojās līdz galīgam neprātam. Enlils bija gatavs ķerties pie zobena bet tad ieraudzīja pūķi. Tā spārni pacēlās pār Develina stāvu piešķirdami viņam neticamu spēku.
Pareģojums ir piepildījies, mūsu priekšā stāv tas kuram krūtīs pukst drako sirds, bet pāri tam laižas angelu varenais gars Puisis bijīgi sacīja nolaisdams kapuci lai labāk saskatītu brīnumu acu priekšā.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 23.05.2007 21:04

[Roviela]

- Nolaid zobenu, Izredzētais! - Aridena skanīgi teica, lai gan bijībā bija pakāpusies pāris soļus atpakaļ.
- Tevī ir cits spēks, neļauj sevī atgriezties pagātnei, tad pagātne paņems tevi atpakaļ! Skaties uz priekšu! Uz likteni, kas tev vēl jāpiepilda!

Viņa savēcināja savus tik sniegbaltos spārnus, ar tiem apvējodama Devu un aiz viņa muguras atdzīvojušos drakonu.

[Pūķēns Sāra]

Nirts uz visu nolūkojās uz malu, likās, ka visi bija aizmirsuši par viņu un meiteni, kas tikko izšāva bultu, bet kad Develins vai Devs, cik bija noprotams no sarunām, sāka uzvesties stipri neadekvāti, puisis piegāja pie sienas līdzi pavilkdams arī Draco meiteni, kas atradās blakus un kuru viņš bija pavadījis līdz šai telpai. Vienā rokā, viņam atradās savs zobens, bet otrā bija Angelinas ieroči. Nelien ārā, un esi uzmanīga. Iespiedis rokās Angelinai viņas zobenu, viņš ātro nobēra. Nebija vēlme, lai kāds tagad ciestu, un tagad arī vajadzēja ļaut, lai Develina radinieki paši tiek galā, jo jaucoties iekšā, rastos tikai tas pats efekts, kā ugunij pieberot ogles.

[Develin_]

ar katru brīdi Deva kūšējošās dusmas auga arvein vairak un vairāk ar katru sekundi. Viņš vairs nespēja sevi kontrolēt, pūķis aks mita viņa sirdī modās augšā, tas tika kausēts.uguns pārņēma Devu savā varā un liak justies neparasti spēcīgam. kā uzsākot ko jaunu..nebijušu. viņa ieplūda draco spēki un saplūda kopā ar vīna angela būtību....
-...Preģojums piepildās.. - zemā un motonā balss tonī Devs runāja tukšumā.Pūķa spārni bija pilnībā atvērušies pār pusis piešķirot viņam neparastus spēkus.
smagais zobens vēl līdz šim sniedzās nomērķēts pret Rofi un smalkā asins pilīte slīdēja pār zobenu. Devs itkā no tāluma spēja sadzirdēt Enila un Aridenas balsis... vēja šalts radīta no Aridenas spārniem ietriecās viņā vēloties apdzēs liesmas, tas nemainīja neko.. pūķsi aiz Deva bija jau pilnībā atkusis... viņš nespēja valdīt pā rjauno zvēru sevī..

aiz Develina muguras pūķī uzzibsnīja spožs zibsnis... zibsnis kas nebijā iepriekš manīts. kas svēts un rūpīgi glabāts tieši līdz izredzētā nākšanai....

[Zōzā zač zač]

Meitene ierudzījusi, kā milzīgā pūķa statujas spārni ceļas augšup viņa apmūlsa un zaudēja uz šo doto brīdi unas spējas.
Bet tomērt k-kas viņai iekrita acīs. Zem spārniem kaut kas mirdzēja, blāvi, bet mirdzēja.
Meiteni izpleta plaši, jo plaši savu piķamelnos drkona spārnus un ar tiem atvēzējoties pacēlās gaisā, lai šo spīdīgo lietiņu apskat'tu tuvāk.
Bet tiklīdz meitene bija pacēlusies gaisā, tas sāka krist, jo statujas spārni bija atvērušies plaši un vairs to spīdīgo lietiņu, ar zilgano iekrāstu, neturēja.
Strauji metotiestai apkāl, viņa apmanīja, ka tā bija samērā milzīga ola.
drakona ola.
Pēdējā.
Meitene ar saviem spārniem, cik vien spēja, metās pakaļ un par laimi, gandrīz pie pašas zemes to ņoķēra.
Bet par nelaimi, pate glābjot šo olu ietriecās zemē un aizsargājot sevi ar saviem spārniem, noberza pamatīg savus spaŗnu.
Gulēdama uz zemes meitene, itkā bija aizsegusi sevi ar saviem spārniem, tā, ka nevarēja saprast, vai tā ir viņa, vai arī melna kokona.
Spārni bija melni, bet asinis, svaigās, varēja redzēt, ne to, ka izspiedās sarkanā krāsa, bet no atspīduma, jo kā nekā asinis bija mitras un brūces svaigas uz spārniem.
Viņa cieši sev piespiestu klāt turēja šo olu, protams , neviens neredzēja to, jo viņa bija sevi aizklājusi ar spāniem.
Viņa neduadz ievaidējās gulēdama uz zemes, jo kā nekā, spārni sūrstēja un svila.


occ: ar Gm atļauju šis tapa, nu šī ola (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[Roviela]

Aridena stāvēja un skatījās. Atspīdums starp drakona spārniem, un ola, kas krita, un drako spārnotā meitene, kas metās tai pakaļ, lai tā nesaplīstu. Laikam. Lai tā nesaplīstu.
Viņa nesteidzās pieiet tuvāk, lai redzētu, kas notika ar meiteni un vai viņai izdevās. Angela redzēja, ka Devs vēl nesaprot, kas noticis, ka viņš vēl nav apradis ar jauno sevi, un angela baidījās, ka, ja tas drīz nenotiks, Devs sajuks prātā, vai, vismaz turpinās izturēties kā jucis, ko, viņai tā likās, varēja vērot pašlaik, un tad nevar paredzēt, ko viņš darīs. Kā tagad - kamdēļ viņš vēl tur zobenu paceltu? Kā vārdā? Pagātnes?
- Nolaid zobenu, Izredzētais! - meitene atkārtoja skaļāk un pavēlošāk. - Valdi par sevi, citādi pazaudēsi sevi pavisam!

(OOC - viņa nevēlējās apdzēst liesmas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Viņa vēlējās mazliet atdzesēt viena pārlieku karsto galviņu.)

[Malduguns]

Rofe juta, ka pa viņas kaklu uz leju notek asins lāsīte. Turpmākie notikumi bija tikpat strauji cik nesaprotami. Pūķa spārni atvērās atklādami skatam olu, kuru savādā drako meitene pēc lielas plivināšanās savāca savā īpašumā. Rofe samiedza acis. Tā ola acīmredzot bija nozīmīga. Tā savādi piesaistīja Rofi. Tomēr meitene aizgriezās. Viņa jau nu nebija to tiem personāžiem, kuriem pienāktos kaut kas nozīmīgs, tāpēc pēc iespējas ātrāk centās zili sudrabaini spīdošo olu aizmirst.

[Develin_]

Devs juta ka kaut kas krīt.. un līdz ar to.. arī samaziņas liesmu svēlme un sāpes sirdī.. pamazām viņs samieriņajās ar likteni. pamazām pierada. sāpēja.. bet ne tik ļoti.
-.. nē- puisis nomurmināja nu jau savā balsi.. zobens lēnām sāka slīdēt zemāk un zemāk.. prom no Rofes kakla..
Devs pats sajutās kā pēc mūžīgas kaujas iztukšots un nekāds..
pēkšņi pavīdēja melni spārni... kaut kas .. lēca.. bija dzridams kā spārni atsitās pret zemi.. bija dzirdams kā kaut kas bija piezemējies.
No talienes biaj dzirdama Aridnes bals.. bet Devs bija pārlieku bezspēcīgs, lai uz to reaģētu... zobens lēnām sāka slīdēt no puiša rokas.. līdz izslīdēja pa visam.
Deva ceļi kļuva mīksti un ļengani.. tie sliecās tuvāk grīdas skavām.. pēc brīža Deva acis aizvērās un ar būkšķi viņs atsitās pret zemi..
beidzot pusis savācis savas pēdējās prāta atliekas kopā un nodomāja pie sevis.. un tad. tad vairs nekas nepalika.
viņa preikšā uzbūrās aina... skaista angelu sieviete apskāvusies ar draco vīrieti ar tādu pašu zobenu pie sāniem kā pašam Devam un mazs pusīts, kas skrēja pretī viņiem abiem. laime.. bija tas, ko Devs izjuta lēnām atslēdzoties.
beidzot viņs bija kopā ar tiem ko cienīja un mīlēja visvairāk.. lai arī kā viņi būtu grēkojuši...



ooc: atvaino. >< negribēju tā.
Devs nemomirst tik atslēdzas līdz brīdim, kad kāds viņam iemauks ar zobenu pa galvu vai Rofe vai arī kāds cits draco izmantos savas zālītes. ^^

[Roviela]

Aridena klusi iesaucās un paskrēja tos pāris soļus uz priekšu, pēc tam noslīgdama uz ceļgaliem zemē pie Deva. Viņa pielika roku viņam pie pieres, tad pie kakla.
- Viņš ir dzīvs, bet bez samaņas! Vai kāds neprot dziedināt?
Angela piecēlās kājās un pagājusi solīti nost, lai netraucētu, ja kāds gribētu tikt klāt Devam, un atkal sāka liegi vēcināt spārnus, lai brālēnam būtu vairāk svaiga gaisa. Būtu kaut ūdens bijis tuvumā!

[Malduguns]

Rofe atglauda matus no sejas un pietupās pie Develina. Meitene uzlūkoja Aridenu un nopienā balsī sacīja:
-Es māku dziedināt, bet nezinu vai būtu prātīgi izdziedināt to, kurš jau vairākas reizes šodien man ir tik jauki piedraudējis ar zobenu,-Rofe sacīja un nobrauca ar roku gar savu kaklu uz leju, kur viņai aukliņā karājās tāds kā paliela dzīvnieka ilknis.
-Man vajadzētu, lai jūs pametat šo telpu, jūs man traucējat koncentrēties un ja es nevarēšu koncentrēties, jūsu izredzētais netiks izdziedināts,-Rofe piecēlās un uzlūkoja pārējos.-Viens lai paliek. Visādam gadījumam.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 25.05.2007 07:32

[Roviela]

- Jā, es piekrītu, - Aridena domīgi noteica, - viņš tiešām kaut kā, ne savā ādā vai kas... sen nebiju redzējusi tik ļoti lielu nesavaldību. Lūdzu, nespriediet par angeliem, skatoties tikai uz viņu, ja?
- Kāpēc Tu runā par mūsu izredzētu? Viņš ir tas, kurš pieminēts pareģojumā, vai tad Tu nesaprati? Vai velti atdzīvojās statuja? Tādas lietas nenotiek.
- Bet par to, kurš paliek, jau nav izvēles! - viņa ar roku norādīja uz zemē guļošo drako ar melnajiem spārniem.
- Viņai arī vajag palīdzēt, diezin vai viņa tur guļ tāpat vien, bet es nedomāju, ka viņa pieņems manējo palīdzību - angela piebilda klusāk.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 25.05.2007 07:42

[mr Bl@ck]

Enlils ar abrīnu vērās ka top jauna pasaule, pūķa spārni atdarījās un tu mirdzeja pēdējā drakona ola, kas pazustu nebūtībā ja nebūtu spārnotās Drako kas paglaba to. Spārni mirdzēja asinīs. Līdz ar mirkli kad Devs sabruka viņs metās pie meitenes un noliecies pie viņas plukoja viņu. Ievainojumi bija sāpīgi tas bija fakts bet nekas nešķita salauzts. Enlils maigi atbīdīja spārnus ļaudams sevi saskatīts sejas lielāko daļu slepa drakona statujas ena bet skaidri vareja saskatita acis un rētu kas stipas viņam pār vaigu.
Tikai mieru, man nav naida pret drako, bet iedo man olu lai varam to noglabāt drošībā un dziedināt tavus spārnus Tad viņš pačēla meiteni uz rokam un nesa uz tempļa izeju, kur noguldīja to zālē.

[(sun)]

Rasels bija dialogu vērojis no malas.Viņš redzēja visu.Gan pūķa atdzimšanu ,gan tā olas krišanu .Tas viņu fascinēja-kā nekā tā bija pēdēja kas vispār bija palikusi!Likās ka angelam kura vārds bija Enils bija mazliet smagi nest varonīgo draco meiteni.
Noguldīsim viņu šeit-stūrī-Rasels teica enilam,pie viena novelkot savu apmetni un uzklājot to uz zāles.-Man liekas ka es spēšu viņu izdziedēt.Tādas rētas nav letālas,taču sāp gan...
Noguldijis meiteni viņš Enilam jautāja-Vai tu arī šeit esi lai to sargātu?
Pēdējos vārdus Rasels nočukstēja,taču nebija izslēgts ka to dzirdēja arī draco meitene.

[Malduguns]

Rofe nolūkojās kā viens no angeliem aiznes drako meiteni ar melnajiem spārniem. Tagad viņa zināja, kāpēc viņš bija uzlicis kapuci. Pāri viņa vaigam stiepās gara brūce, kas, acīmredzot, radīja viņam neērtības sajūtu. Rofe skatījās kā aiziet visi un atstāj viņu vienu pašu ar saļimušo Develinu. Meitene kārtējo reizi atgluda tumšos matus projām no bālās sejas un paskatījās uz saļimušo puisi. Šādā stāvoklī viņš vēl izskatījās pēc bērna.
Rofe notupās pie viņa un sakoncentrēja visu savu enerģiju plaukstās. Tajās ieplūda siltums. Drako meitene pārbrauca ar rokām pāri puisim, nepieskaroties viņam. Rofe juta kā enerģija viņu atstāj, tā gluži kā siltums devās projām no savas īpašnieces un nokļuva Develina miesā, tā ieēdās katrā viņa sīkākajā šūniņā un atgrieza viņu pie dzīvības.
-Paradoksāli,-Rofe nodomāja un saļima uz grīdas blakus Develinam, kurš bija atsācis elpot un modās no miega.

[Develin_]

puisis sajutā kā neraksturīgs siltums velk viņu atpakaļ realitātē. ļaunā un negodīgā realitātē. šis siltums, kas nāca no velns viņu sazin kurienes un rāva. rāva puisi prom no tā ko viņš patlaban vēlējās visvairāk. rāva prom no nāves un laimes kopā ar vecākiem.
-nē.. -klusi pārslīdēja pār viņa lūpām, un acis, smagi un negribīgi sāka vērties vaļā. atvēris acis, miglaini un tumši puisi sardzēja kādu smalka stāva aprises.. stāvs saļima.. Devs nespēja pakustēties, lai palīdzētu. katra viņa ķermeņa šuniņa drebēja no liesmām, kas bija kūsājušas viņa ķermenī. sirds sprāga vai pušu no sāpēm par jauno realitāti. spārni sāpēja. mugura trīsēja, un pats viņš bija pārleiku lielā nemaņa, lai spētu piecelties.

tā viņs tur gulēja. nedomājot. nejūtot. neesot. vēloties izzust. izzust un nebūt tautas nodevējām. viņš nespēja tam noticēt.. pareģojums bija piepildījies.. pareģojuma bērns bija atklāts... tas .. tas bija viņš. Devs ar angela spārniem un drosmīgu draco sirdi krūtīs. Viņš gulēja uz zemes ļaudams domām skriet galvā..
-man.. jāmirst.. - pusis nočukstēja pie sevis... un aizvēra acis atcerēdamies savus vecākus vēl pēdējo reizi.
drīz.. drīz es būšu ar jums pusis nodomāja un savāca savus spēkus, lai tikai pieceltos.
spārni likās tik ļoti smagi. smagi ka grūti tos pacelt, bet tomēr viņš uzdrīkstējās pieslieties un atplest tos plaši vaļā, kā izstaipot tos.. tie likās tik ļoti mīksti un maigi. tik neaprakstāmi balti. viņš nespēja saprast kā gan viņā spēja pukstēt tik netīra draco sirds..

pacēlsi galvu viņš pamanīja pūķi. pūķis bija atplētis savus milzu spārnus, un slējās pret tempļa griestiem visā savā varēnībā.
-beidzot.. - Devs nočukstēja - beidzot es zinu tavu noslēpumu... -
pār viņa acīm pārslīdēja uguns liesmas, gluži tāpat kā statujas acīs,Devs viltīgi pasmaidīja, un viņa sirdī iesitās uguns.

Zemē pie Deva kājām gulēja meitene. Devs ar iedomīgu un mazliet nicinošu skatu pasaktījās uz viņu. Tad noliecās mazliet tuvāk.. un apskatījās meitenes sejā. tā bija saguruma un baiļu pilna. tajā jautās spēku izsīkuma ēna, kas sajucās ar nāves atblāzmu..
- Rofe...- pār puiša lūpām izlauzās meitenes vārds. -Lai Angs sarga tevi tavā ceļa uz nāvs valstību..- klusi nočukstējis viņs piecēlās kājās, lai dotos prom. prom no visa. lai aizbegtu. lai aizbegtu un nepieļautu pareģojumu. viņš vēl pēdējo reizi uzmeta skatu guļosajam meitenes stāvam,un devās uz durvju pusi sasizdams savus baltos spārnus kopā.

Durvis bija jau gandrīz sasniegtas, kad ieunājās puiša jaunā sirdsbals.. viņa ir viena no savējiem tagad... nepamet viņu. savējie sargā savējos.. Devs pagriezās un palūkojas uz Rofi. viņš nespēja aiziet, kā būtu to parasti darījis. kaut kas to neļāva. kaut kas vilka viņu atpakaļ pie meitenes un lika to pacelt uz rokām, lai iznestu ārā. un šim kaut kam Devs nespēja pretoties. Sasitis spārnus viņš pacēlās gaisā un pielidoja pie meitenes. maigi pacēlies to uz rokām viņš paskatījās uz pūķi. tā acīs atkal parādījās liesmas, un Devs saprata...šai meitenei nebija jāmirst. vismaz tagad ne...

Šo rakstu rediģēja Develin_: 25.05.2007 20:54

[Semijs]

Umbreks visu noskatījās, ķildiņu kurā nebija vērts iesaistīties, lai taču viens otru nogalina, olas parādīšanos un pats galvenais pūķi. Barbars vairākus gadus nebija redzējis pūķi, likās, ka ir pagājusi gandrīz vesela mūžība, kad viņš pēdējo reizi redzēja tādu nezvēru. Umbreks palika mēms un skatījās uz visu notiekošo.

[mr Bl@ck]

Enlils uztvēra Rofes skatienu un itkā kaunīgi aizgriezās prom, rēta ko viņš bija ieguvis tajā liktenīgajā naktī bija dzīvs atgādinājums viņam kālab viņš medīja tos kuri sēja sāpes un ciešanas.
Piesteidzās drako un noklāja savu apmetni zālē. Angels lēnām un saudzīgi noguldīja meiteni, un pacēlis skatienu pavērās uz drako. Vai es sargāšu pēdējo no drakoniem? Ar šo nakti visiem kas bija lieciniekos tā ir sargājama. skanēja vienlīdz klusa atbilde.

[Roviela]

Aridena paklausīgi bija devusies ārā no tempļa, bet pamanīja, ka tagad Rofe un Devs tur paliks pavisam vieni, un apstājās netālu no izejas. Tā, lai būtu neredzama, bet pati visu redzētu, un varētu iet palīgā, ja vajag.
Drako kaut ko darīja, un tad - saļima blakus Devam. Toties Devs sakustējās, mēģināja pieslieties, un pēc brīža viņam tas izdevās. Un tad viņš vienkārši devās ārā! Neej! Nē! Aridena iekšēji lūdzās. Ak, Ang! Nē, neatstāj viņu tur!
Un tomēr viņa palika stāvam kā stāvējusi un neiejaucās.
Kā paklausot viņas lūgumam, netālu no izejas angels pagriezās un aizlidoja pakaļ Rofei. Ak, Ang! Pateicos tev!

Kad Devs ar nešļavu rokās bija blakus, Aridena iznira nu tumsas, kura viņu bija slēpusi, un, tāpat, klusējot, gāja līdzi ārā.

Viņa izdzirdēja melnspārnu angela vārdus un pirmoreiz ieraudzīja viņa seju. Tad tāpēc viņš slēpjas zem kapuces! Aridena ieskatījās rūpīgāk un nodomāja, ka velti viņš tā dara. Viņai šī seja šķita pievilcīga.

[Malduguns]

Auksti... Tik ļoti auksti... Rofe bija atdevusi savu pēdējo enerģiju Develinam, tāpēc tagad pašai bija jācīnās par izdzīvošanu. Plecīgajam angelu puisim šī enerģija bija nepieciešama daudz lielākā apmērā nekā sīkajai un smalkajai Rofei, kura jau sen nebija baudījusi kārtīgu, siltu maltīti.
Meitene visai aptuveni sajuta kustību un to, ka kāds viņu paceļ un kaut kur nes. Pēc tam viņa iekrita smagā nemaņā. Visu viņas apziņu apņēma vienīgi klusa tumsa.