Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Elven]

Sarevuss sāka atjēgties viņa galva sāpēja un viņš apsēdās uz zemes satvēris galvu. Viņš izvilka mazu nazīti no mēteļa iekšpuses un ar noreibušu galvu meta to pirmā angela virzienā kuru ieraudzīja (Devlins). Izmetis nazi viņš nokrita uz grīdas ar muguru un atkal meiģināja celties augšā..

[mr Bl@ck]

Draco sitiens izsita gaisu Enlilam no plaušām, bet jau nākamajā mirklī to noguldīja skaistās angelas zobens. Tam sekoja gara un varena pamtīga izskaidrošanās ar pārējiem. Pie tempļa jautrajam bariņam pievienojās kāda jauka draco meitene, lai gan apzīmējums jauka bija attiecināms tikai uz augumu. Kad viņi devās tālāk angels juta kā viņam skaustā urbjas draco skatiens. Atvainojos cienītā, bet sakiet kas ir jūs tā ieinterresējis manā nevērtīgajā personā? atskanēja kluss jautājums no kapuces apakšas. Bet tad viņi jau bija pie tempļa un Enlils apskatīja mēnessgaismas pielieto portāla grīdu tok klāja smiltis un putekļi, bet putekļos Enlils lieliski sazījmēja trīs atšķirīgas pēdas. Develin, tur iekšā mūs gaida kāds. Enlils uzsauca lecīgākajam.

[Roviela]

- Ak, neliecies par viņu ne zinis, - Aridena mierināja Devu, - savaldies! Tev jābūt stipram! Ne te, ne templī... un tieši viņš jau tas nebija, Tava sirds nenomierināsies...
Viņa uzmundrinoši smaidīja.
Tad izdzirda viņa mātes vārdu - Ariadne! Meitene zināja, ka tas nepavisam nav bieži sastopams vārds... un drako, kas viņu nogalinājis!

- Klau, ko teikšu, - viņa pārsteigtā tonī, nemaz nepieklusinot balsi teica. Tempļa velvēs vārdi atskanēja ar vairākkārtīgu atbalsi.
- Tad Tu esi mans brālēns! Gan vārds, ko man teica, gan izskats... tāpēc Tu man šķieti pazīstams. Man mātesmāsa bija Ariadne. Jā, un māte man par viņu stāstījusi diezgan daudz, un jā, viņa mira no drako rokas. Bet vai tu zini... - Aridena saminstinājās, viņai tā, uzreiz, negribējās to teikt. Tas būs sāpīgi.
Viņa tomēr turpināja
- Vai Tu zini, ka viņa mīlēja drako? Neko vairāk es nezinu... ne vārdu, neko, ne arī kā viņa aizgāja bojā.

Zemē guļošais drako sakustējās, tad ar kaut ko meta viņu virzienā, Aridena nepamanīja, ar ko.
- Nē! Nudien! Dev, Tev bija taisnība, - angela kļuva nikna, - mums vienkārši vajadzēja viņam pārgriezt rīkli, kamēr nemaņā, bet mēs viņu vēl ārstējām! Kāds... es nezinu kas! Trūkst tāda vārda. Un par drako vēl runā, ka viņiem esot pūķu sirdis! Kur? Šajā vienā nav ne miņas no tā.
- Dev, Tu neesi ievainots?

Izdzirdusi balsi no tempļa ieejas, viņa pameta acis uz turieni:
- Te ir vēl kāds? Nu jā... varētu būt.

(OOC - Aridena runāja skaļi, iespējams, to dzird visi, kas ienākuši templī.)

[Malduguns]

No kapuces apakšas klusā balsī kāds uzdeva Rofei jautājumu. Meitene pašķielēja uz nu jau blakām ejošo angelu un kārtējo reizi atglauda no sejas nepaklausīgās matu šķipsnas.
-Mani interesē personas, ar kurām man nāksies pavadīt laiku kopā,-Rofe sacīja un šoreiz viņas balsī nebija jaušama neviena pēda no sarkastiskās būtnes, kāda viņa bija patiesībā. Rofes balss skanēja gandrīz maigi un meitene pati brīnījās par to.
Tobrīd apdullinātais un atžilbinātais drako bija nonācis pie pietiekoši lielas saprašanas, lai izrādītu savu naidu pret angelu tautu, tāpēc meta nazi tuvākā angela virzienā. Par laimi drako vēl bija pārāk vāargs, lai spētu precīzi nomērķēt, tādēļ visus iztrūcināja vien metāla šķinda uz akmens grīdas.
Rofe uzmeta ašu skatienu nomestajam ierocim un tad tā metējam, kurš palēnām slējās kājās. Ar veiklu lēcienu viņa jau bija klāt pie drako un pielika savu stiletu viņam pie rīkles.
-Zini, es tevi varētu nogalināt neatkarīgi no tā, kas tu esi. Pietiek šī cilšu naida,-viņa nošņācās Sarevusam tieši sejā un tad piecēlās kājās un vērsās pie visiem, kas bija klāt.-Vai jūs nemaz nesaprotat, ka viss šis karš ir sasodīti bezjēdzīgs? Ka rasu naids patiesībā ir tikai lieka laika un enerģijas tērēšana? Jūs visi domājat vienīgi par to, lai jums būtu labāk nemaz neiedomājoties, ka jebkurš, kuru jūs nogalināt kādam citam ir brālis, māsa vai kāds no vecākiem, draugiem. Šādi jūs vēl vairāk sējat ienaidu savā starpā. Tad jau drīz vien nebūs nevienas rases, jo šis naids būs tik spēcīgs, ka tās vienā mirklī iznīcinās. Es saprotu, ka zaudējums ir sāpīgs, pati esmu zaudējusi abus vecākus šī kara laikā, tomēr es uzsakatu, ka visu var nokārtot arī diplomātiskākā veidā nekā vienīgi ar ieročiem. Ko jūs par to sakāt?-Rofe piešķieba galvu un palūkojās klātesošajos.

[Elven]

Sarevuss pagrūda malā angelu ar tā stiletu un maziet iztaisnojās un pēc tam mazliet niknā balsī pateica Ak tad pūķa sirds! Un jūs ar savu nolādēto ticību! Pfff.. debesis kā tas būtu jāsaprot ka Jūs no tām esat, esat šeit lai nogalinātu visu ,kas dzīvo šeit?! drako pilnīgi vienaldzīgi paskatījās uz angeliem un nospļāvās uz grīdas...

[Roviela]

(OOC - kurš angels tad Tev pielika stiletu pie rīkles? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Rofe ir drako! Piedod, būs jānoraksta uz bezsamaņu.)

Aridena neizturēja, un sāka smieties skaļi, smiekliem atbalsojoties velvēs.
- Kurš angels tad Tev atkal uz varžacs uzkāpa? Neesi vēl atjēdzies un nemani, kas apkārt notiek?

Tad viņa paskatījās uz nupat tik rupji atgrūsto drako meiteni un ierunājās klusāk un mierīgāk.
- Es sen jau tā domāju. Šis karš ir bezjēdzīgs! No pareģojuma mums tāpat neizvairīties, tā notiks, gribam vai negribam.

[Malduguns]

Rofe nicīgi palūkojās uz Sarevusu, kurš visbeidzot bija pieslējies kājās. Neraugoties uz to, ka viņi bija vienas rases pārstāvji, šis puisis viņā izraisīja nepatiku. Iespējams, ka pirmais iespaids bija maldīgs, tomēr Rofe to stipri vien apšaubīja.
-Iespējams, ka pareģojums ir tikai māņi. Neviens to nekad nevar zināt. Laiks rādīs,-Rofe novilka.-Starp citu, es vēl joprojām nezinu tavu vārdu,-viņa uzlūkoja glīto angelu meiteni. Neziskatījās, ka tautu naids attiektos uz viņām abām.

[Roviela]

- Aridena, - angela labprāt stādījās priekšā, - un, kā jau te skaļi teicu, Ariadne bija mana mātesmāsa. Un, re, Develins tad sanāk mans brālēns!
Viņa pasmaidīja:
- Nē, nē, ja jau pareģojuma dēļ izcēlās tādi kari, tad nevar būt, ka tas nepiepildīsies agrāk vai vēlāk. Un kāpēc tad man šonakt pavēlēja būt te? Nedomāju, ka tāpat vien. Angs nespēlējas ar saviem pielūdzējiem! Kaut kam šonakt jānotiek. Kaut kam savādam un nebijušam. Un kas Tu esi?

[Semijs]

Umbreks ievēroja drako rīcību un paņēma savu zemē iecirsto cirvi un izrāva laukā no zemes. Sarevus bija barbaram JAU noriebies, bet atšķirībā no tā drako apvainojuma, Umbrekam bija kaut kāda pašcieņa un viņš nesāktu asins izliešanu pie tempļa.
-Ko jūs visi teiktu par ieroči novākšanu un ķeršanos pie lietas?-
Umbreks iejautājas pie reizes piekarinot savu cirvi atpakaļ pie sāniem.

[Malduguns]

-Mans vārds ir Rofe. Es tikai nesaprotu to, ka tu visu laiku man stāsti par pavēli ierasties šeit. Es, piemēram, te nonācu bez mazākā iemesla vai vēlēšanās kādu sastapt,-Rofe uzlūkoja Aridenu un drako meitenes skatienā varēja samanīt vēlmi saprast.
Pa to laiku pulciņš bija nonācis kādā telpā, kur priekšā jau stāvēja kāda meitene ar drako spārniem un kāds puisis, kurš noteikti nebija ne angels, ne barbars, bet gan drako.

[Roviela]

- Es par to vien runāju, kopš ierados, - angela atbalstīja barbaru ar milzonīgo cirvi aiz jostas, iedama līdzi drako meitenei.
- Nez, kāpēc, mani dzird tikai daži. Laikam runāju pārāk klusu.

Viņa ar interesi aplūkoja ne pārāk lielo telpu, kurā bija divi drako vēl nepazīstami, no kuriem vienai - kaut kas neredzēts, patiešām! bija spārni!
- Prieks iepazīties! - Aridena norunāja tradicionālo frāzi, - Par pavēli stāstu tāpēc, ka citādāk manis te nebūtu, bet katrs, kam nav slinkums, te nez, kāpēc, grib zināt, kāpēc otrs ir ieradies. Es, nu, tāpēc!

[Zōzā zač zač]

Nezināmu iemeslu dēl meitene nometa savas amntas uz zemes un atstāja sev rokās tikai un vienīgi Loku, ar vienu būltu.
Pavērsusi savu skatienu debesīm viņa griestos ieraudzīja caurumu, kas bija samērā paliels.
k-kas mistisks notika meitenes galvā, jo viņa pate to nedarīja, tie ,laikam, atkal, bija viņas spaŗni, kas viņu laiku pa laikam ietekmē.
Pacēlusi Loku un būltu viņa atvilkusi stīgu nomērķēja uz šo caurumu. Atlaižot stīgu, tā viegli noskanēja, tā skanēja, kā rīta rases pilīte nokristu uz maigas puķes zieda.
Būlta caururbjot gaisu izlidoja precīzi ārā pa šo caurumu un tumšajās debesīs tā pazuda, itkā tās tur nekad nebūtu bijušas. Un vienīgās paliekas bija Meitene ar loku rokās, kas skatās uz šo caurumu.

Būlta strauji uzlidojusi gaisā, tik pat strauji apstājusies lidoja zemē, protams ar zemes pievilkšanās spēku.
Un kā par brīnumu būlta ietriecās tieši visa tā bara vidū, kas viens ar otru "diskutēja" un ar ieročiem lielījās.
Iedūrusies zemē būlta iemirdzējās nedaudz zilā gaismā un pārklāja samērā lielu placi ar ledus kārtu.

[Develin_]

Puisis mazliet pārsteigst paskatījās uz Aridenu... jau atkal sirdī iezagās kas nezināms. neizjusts.. es neesmu viens...? pusis pie sevis nodomāja bet tad sadzirdēja duņča švīkstsu uz savu pasi.. viņš pametās malā.. bet uzreiz saprata, ka draco bija pārleiku vārgs lai notēmētu precīzi
- vainevārētu viņu vēlreiz atslēgt... ? - Devs jautājoši paskatījās uz apkāresošajiem bet tie nepievērsa uzmanību viņa jautājumam.. - nu labi.. - pusis noteica un atkal pagreizās ar muguru pret viņiem.. viņš ārdom`ja katru angelas sacīto vārdu..
- māsīca... - pusis klusi nočukstēja.. bet tad pēkšņipār viņu nāca atklāsme.. atklāsm par tik ko kā sadzirdēto..
- .. viņa.. viņa mīlēja draco pārstāvi? - pār puiša lūpm izlauzās vārdi.

kamēr pusisi bija domājis viņam nemanot biaj jau izcēleis jauns strīds.. tik šoreiz draco stajās pretī draco. jaunā meitene bija pacēlusi savu stiletu pret mazliet pārleikubravūrīgo draco, kas bija metis dunci viņa virzienā.. Sarevusa viorzienā.. jā tā vīnu sauca.. pusis uzjautriņats vēroja abus, bet tad atkla iegriba savās domās, vēlēdamies ātržāk doties tālāk templī.. tur kur bija vecā drakona satuja, kas sedza sevi ar saviem spārniem, it kā slēpdama ko.. Devs jau vairākas reizes bija centies atlauzt drakona spārnus.. bet velti.. . domas apr drakonu nomainīja domas par māti.. viņa milēja draco... viņa nodeva sevi draco rokās.. katra doma smeldz ar vien spēcīgāk Deva tā jau sāpošajā prāta. tā nīdēja katru labo domu par vina māti..
- nē.. nevar būt.. -psisi pie sevis nočukstēja, unpavērās ar lūdzošu skatu Aridenā..viņam biaj nepieciešamas atbildes uz tik daudziem jūatājumiem.. savādāk puiša galva vienkārši pārsprāgs...

jau atkal .. bals ķada balss izrāva puisi no viņa domām..Bija ierunājies Umbreks.. Devs pavēra savu gavu uz viņa pusi un paskatījā suz barbaru..
- mans ierocie sjaukādulaiciņuir miers. .. un man nebūtu iebildumu ja man būtu ļauts to turēt pie manis.. - puisis pabeidza un jau atkal paskatījās uz Aridenu.. varbūt... Devs pie sevis nodomāja un gaidīja tabildi..
Bet, laikam jau nebija lemts sagaidīt atbildi.. telpā, kurā vīni biaj tikko kā ienķauši atradās vēl divas personas.. Deva pirkstijau atkal apvijās ap zobenu..bet šoreiz savaldījās un nezvilka to.

Šo rakstu rediģēja Develin_: 23.05.2007 15:43

[Malduguns]

Rofe nopētīja statuju. Tā izskatījās tik cēla, tik sena un tik noslēpumaina. Smalki veidotais pūķis ar saviem spārniem bija aizsedzis savu augumu. Tā acīs gailēja kaut kas neparasts, tāds kā nezūdošs spožums.
-Un kas jūs tādi būtu?-Rofe vaicāja, uzlūkodama abus drako, kuri jau bija telpā.-Un kas īsti šī ir par vietu? Angelu kapenes un drako templis. Kaut kā savādi redzēt to abus kopā, vai ne?

[Develin_]

-muļķa draco.. - pusis pie sevis nomurmināja
-vieta ir vairāk kā īpaša...- jā.. tur pusim bija taisinība. vieta bija stipri vien vairāk kā īpaša preikš viņa - šai vietā tika atrasta mirusi viņa māte... šeit puisis bija pavadījis visu savu bērnību.šeit pusis bija sapņojis un cerējis...šeit viņš bija izdzīvojis.. puisis klusi nopūtās un pavērās uz seno statuju. kā viņam gribējās to beidzot atlauzt...viņš jutās tā it kā tā būtu radīta viņam un tikai gaidītu viņu lai atvērtos.. bet nē.. tā nekad nebija padevusies viņa zobena cirtieniem un lauzieniem.. uguns iesvila puiša sirdī, un vai nu viņam šķit vai arī tik tiešām.. pūķa acis iemirdzējās kvēlāk vērojot viņu.. gluži kā bērnībā.. spēlējoties.
uguns sirdī un uguns pūķa acīs.

novērsies no staujas pusisi pavērās uz abiem draco, kas stāvēja telpā tikko ienākušo bariņa priekšā.
-.. vai atbildi uz jaunās meitnes jautājumu mēs sadzirdēsim šodien vai arī nekad? - pusis nogaidījis teica, bet pabeidzis teikumu viņš jau atkal pievērsās statujai. uguns uzbangoja ar jaunu vilni gan pūķa acīs gan angela sirdī..

[Roviela]

Aridena dzirdēja Deva jautājumu, bet mazu brīdi neatbildēja, jo nācās pacelties spārnos, lai palidotu nostāk no ledus pleķa, ko, viņai nesaprotamu iemeslu dēļ, nupat bija radījusi meitene ar drakona spārniem.
- Ko tu dari? - angela paklusu iesaucās, bet uz atbildi necerēja.

Aplidojusi pusapli, viņa nolaidās blakus Devam un apskāva viņa kaklu.
- Nevajag! Mana māte stāstīja - tava māte bija skaista, ļoti skaista, un viņa atceras, ka pēc tikšanās māsa nākusi mājās kā apgarota, tik gaiša. Mana māte sākumā nav varējusi saprast, kas ar māsu notiek, bet tad Ariadne viņai izstāstījusi, ka mīlot, un tā, kā nekad neesot jutusi. Bet vienu vakaru viņa neatgriezās. Mana māte nezināja stāstīt, kas un kā, kā vien to, ka atraduši tevi guļam uz spārniem, un tas ir viss. Un... - viņa palaida vaļā Devu, - jā, tas, ko viņa tā mīlējusi, ir bijis drako.

- Ko tu gribi darīt?
Aridena saprata, ka Devu atkal pārņēmušas dusmas, bet labi - viņa roka atlaida zobena spalu, to neizvilkusi. Tie ir drako.

[Malduguns]

Aridena runāja par mīlestību starp tautām. Kaut ko tādu Rofe jau bija dzirdējusi. Reiz, kad pie viņas ģimenes viesojās mātes brālēns, tēva labākais draugs un Rofes krusttēvs vienā personā. Viņa vārds bija Erlends. Viņš par runāja ar Rofes tēvu un abi vīrieši nenojauta, ka mazā drako meitene noklausās viņu sarunā. Toreiz tas šķita kā savāds un ļoti skaists stāsts. Toreiz mazā Rofe vēl nebija apjautusi to vērtību, kas bija šajā stāstā.
Erlends bija iesācis stāstu ar to, ka ir nogalinājis angelu sievieti. Tas bija atpakaļgaitas stāsts. Viņš sāka ar beigām un beidza ar sākumu. Ar sākumu, kurā viņš bija šo sievieti iemīlējis.
Rofe vienkārši blenza Develinā. Nevarēja būt, ka ar šo angelu viņu vieno radniecīgas saites. Tomēr, to pelēko acu skatiens, kaut kur redzētie vaibsti..
-Develin,-Rofe klusi iesāka.-Man liekas, ka es zinu, kurš ir tavs tēvs.

[Develin_]

Develins skumji pasmaidīja sajusdams jaunās angelas pieskārienu. tas biaj tik dīvaini liegs.. tik maigs..
-..viņa nodeva savu dzimtu.. - jau takal pār Deva lūpām tas izlauzās un grieza viān sirdi. greiza.. žņaudza.. un iznīcināja palēnām. Tomēr,lai arī duskas iekvēlināja puiša sirdi viņš neļāva tām vaļu.. viņš ļāvās uzklausīt Aridenu..
-varbūt.. -pusisi pie sevis klusi nočukstēja un jau atkal paskatījās uz drakonu. pūķsi viņam radīja siltas jūtas tas lika domāt par ģimeni .. jau atkal... Vinš pavērsa savu acu skatu uz Aridenu.. ielūkojās viņas sejas daiļumāa un jau atkal nopūtās..
-.. viņai nebija tiesību mīlēt draco.. tas viņu aizved a līdz nāvei.. - pusis klusi nočukstēja...
Devs novērsās no daiļās angelas sejas un pagriezās uz tumsas pusi. viņs vēlējās pazust. iespraukties vismazākajā grīdas šķirbiņā. noslēpties. aizbēgt. aizbēgt un izkliegt savu naidu un sāpēs. savas skumjas. bēt nē.. vīnš ir angels. angeli nekad nepadodas. nekad. viņi mirst un iznīkst kaujas laukā. ne nomorāliem triecieniem. puisis saņēma visus savus spēkus un pacēla galvu, pagriezās un paskatījās uz jauno angelu meiteni.. viņš nokrita ceļos, un sakļāvis savu roku viņējās klusi sacīja
- es pateicos Angam par šo dievišķo debesu dāvānu ko viņš man sūtījis - parādot man ceļu un apgaismojot to ar tik daiļu rada gabalu.. paldies ak atklāji patiesību un svētīji nākotni ar ticību.. - pusis runāja angelu senvalodā, turēdams metenes roku..

viņa klusā čukstēšana tika pārtraukta. tā bija jaunās draco meitenes balss.. Rofe.. ja nemaldos Devs nodomājis pacēla acis no savas lūgšanas...
-.. kā lūdzu?- puisis atvēra muti lai izdvestu skaņas, kas nu jau likās ka skan no tāls pasaules. viņš nebija vairs starp draco un angeliem. viņš bija .. kaut kur.. savā prātā.. bet balsi bija skaidri dzirdamas.
pārtraucis lūgsnu Devs pislē`jas kājās un pasaktījās uz Rofi ...

[Malduguns]

Develins izskatījās morāli sagrauts. Rofe viņu vēroja un nezināja vai turpināt būtu pareizi, tomēr bija jāturpina. Viņa paša dēļ. Agri vai vēlu viņam tik un tā tas būs jāuzzina. Un Rofe pēc pieredzes varēja sacīt, ka labāk kaut ko ir uzzināt agri nekā vēlu.
-Es zinu, kurš ir tas, kurš mīlēja angelu sievieti. Es dzirdēju šo atzīšanos nākam no viņa lūpām. Dzirdēju par viņa kvēlo mīlestīibu un to kā viņš likteņa spiests slacīja savas rokas ar mīļotās asinīm. Tā nebija viņa brīvā griba, tas bija spiediens,-Rofe lūkojās uz Develinu. Viņai bija smagi runāt par kaut ko tādu. Smagi, jo viņa, tāpat kā Develina māte, mēdza pieķerties nepareizajiem cilvēkiem. Iespējams, tieši tādēļ viņa tagad bija tāda, kāda viņa bija. Siena, kuru viņa bija izveidojusi palīdzēja no tā atturēties.
-Viņa vārds bija Erlends,-Rofe vēl piemetināja.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 23.05.2007 20:25

[Roviela]

Aridena ļāva savam jaunatklātajam tik karstasinīgajam radiniekam turēt savu roku. Brālēns! Īstenībā tuvākais, kas viņai bija, ja neskaita vecākus.
- Kas ir tiesības? Kā senā dziesmā - "Es zinu, tas ir aizliegts, bet mana sirds to grib!" Sirdij nevar pavēlēt ar prātu, nevar, kad pats iemīlēsies, tad pats to arī zināsi.
Viņa arī runāja angelu senvalodā.
Rofes teiktais pārsteidza arī Aridenu. Viņa tiešām to zina? Un tad nāca atklājums - Devs! Tad viņš var izrādīties divu tautu, divu karojošo nesamierināmo cilšu pēctecis! Par kaut ko tādu dzīvē nebija dzirdēts, par to runāja tikai... pareģojums. Bet angela pagaidām klusēja. Pagaidām, pirms būs dzirdēts Rofes stāsts.

Un stāsts apstiprināja.

- Pareģojums! - Aridena klusi, bet skaidri izdvesa.