Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ného]

Jūs varat vēl šeit palikt, bet atcerieties, jo ilgāk jūs paliekat, jo grūtāk jums būs atgriezties. Tāpat arī dievi var šo to uzost un censties jūs pasteidzināt.
Tāpatās jūs varat droši ņemt līdzi visu, ko esat šeit ieguvuši, un nokļūt mājās tajā laikā, kad vēlēsieties. Tomēr es ieteiktu jums atgriezties laicīgi - vai pat ātrāk, galu galā jūs savu dzīvi tāpat tur nepametāt, vai ne?

[Romija]

"Njā..." novilka Tesa. Visu šo padarīšanu viņa sāka uztvert kā ekskursiju, kā ceļojumu, no kura negribās tik ātri atgriezties ierastajā ikdienā. Bet no otras puses, negribējās, lai šis ceļojums pārvērstos par kaut ko bīstamu.

"Vai jūs būsiet tas, kas mums palīdzēs nokļūt atpakaļ?" viņa vēlējās noskaidrot prakstiskas dabas jautājumus.

[Ného]

Es varu jūs pavadīt ceļā. Bet man pašam labāk gribētos nepamest šo vietu un uzticēt to sargāšanai savam brālim. Bet es jums apsolu dabūt uzticamus ceļabiedrus.

[Roviela]

- Mēs noteikti varam izlikties, ka meklējam to, ko mums lika meklēt. Bet meklēt var ilgi un dažādās vietās, - Ēriks noteica.
- Paklejosim vēl mazliet, un tad dosimies mājās. Kā būtu, - viņš vērsās pie skolotāja, - ja jūsu solītais pavadonis mūs vestu pa tālāko ceļu turp, kur mums jānonāk? Vai tas jau nebūtu pietiekams ceļojums, lai kaut ko še redzētu?

[Ného]

Kādu līkumu jūs varat izmest, bet pārlieku lielu ne, jo manis piedāvātais pavadonis ir pusaugu zēns, kuram vajadzētu turpināt mācības. Labi, dosimies uz manu mājiņu, lai varētu sasildīties ar krūzi tējas, kas šajā vēsajā bibliotēkā nav - Isidors vedināja viesus doties prom no pgrabstāvā esošās slēpnīcas.

[Roviela]

- Es nedomāju pusgadu garus klejojumus, nē, tikai tik, cik nepieciešams, - Ēriks apstiprināja saimnieka spriedumu.
- Paldies! Iesim. No krūzes labas tējas neatteikšos vis.

[Ného]

Tika mērots tas pats ceļš, kas pirms stundas Ēriku un pārējos azveda līdz vēl vienam interesantam un prātu mulsinošam stāstam.
Kad viņi izgāj no skolas gruvešiem, viņus apžilbināja saule, kas tik patīkami sildīja.

Es domāju, ka jums labāk patiktos iedzert tēju šeit ārā - svaigā gaisā - nevis telpā, kur jau gana ilgi sēdēts.

[Roviela]

- Noteikti! - ķirurgs piekrita, - bet labāk tad, ja te ir kur apsēsties.

[Ného]

Vai tad nu jums vajag ko īpaši piemērotu sēdēšanai, domāju, ka mums var pietikt ar piemešanos uz zemes, es garantēju - tīra. Varu arī piedāvāt kādu bluķīti tur - Isidors norādīja uz kaudzi blakus saskaldītajai malkai - no tās kaudzes. Jūs iekārtojieties pie mājiņas, saulītes pusē, es aiziešu sagatavot tēju.

[Roviela]

- Nekādus smalkos sēdekļus nevajag, ar bluķīšiem pietiks, paldies! - puisis noteica.
Viņš piegāja pie malkas kaudzes un no tās izripināja bluķīšus - katram pa vienam un vienu lielāku, ko izmantot galdiņa vietā, īpaši pieskatot, lai nav ar skabargām un nav sveķaini. Pēc tam Ēriks brīdi pavadīja ripinādams sēdamos uz vietu, ko norādīja Isidors, vienīgi nolika tos tā, ka saule gluži nespīdēja tieši piesaulē uz galvām. Saules dūrienu pašlaik nevienam nevajadzētu.

[Romija]

Tesa palīdzēja ar bluķīšu nolikšanu vietā un gaidīja tēju. Varbūt pēdējo šajā pasaulē. Mazliet skumji bija, kā jebkurā gadījumā, kad daļēji brīvprātīgi kaut kas jāpamet.

[Ného]

Pēc desmit minūtēm atgriezās Isidors, nesdams nosūbējušu sudraba paplāti ar lietu tējas karafi un vairākām mazām krūzītēm. Blakus tām atradās arī šķīvis ar sausiņiem. Novietojis to uz bluķīša un krūzītēs salējis karsto un atspidzinošo dzērienu, kas pēs garšas katram atgādināja ko sev tuvu - pļavas smaržu, mētru un liepziedu smaržu sajaukumu, kalnu svaigā gaisa smaržu...
Lūgtum, cienājieties. Nu tad tā, kas mums ir palicis izrunājams - laikam nekas. Tādēļ domāju ka rīt no rīta jums būtu jādodas ceļā.

[Roviela]

Ēriks paņēma tējas krūzi un brīdi klusēdams tāpat vien sēdēja un dzēra tēju.
Viņš saka - nav pārrunājams... Tiesa! Ja jāiet prom, tad nekas vairs nav pārrunājams, un jautājumu arī nav. Viņam palika bēdīgi un pat doma, ka Baiba, iespējams, viņiem tomēr paspēs pamācīt jāt, neuzjautrināja.

[Ného]

Pēc tējas iedzeršanas isidors ceļotājus pavadīja līdz viņu apmešanās vietai un palīdzēja sarunāt vēl vienu nakti abas istabiņas, kā arī palīdzēja norēķināties par pakalpojumiem. Zirgu stalī pēc staļļa puikas nomierināšanas un sarunas ar tā īpašnieku, tika atļauts zirgus paturēt stallī līdz nākamajam rītam kā arī tika sarunāts, ka zirgu staļļa īpašnieks nepadzen puisi.

Pēc saulrieta Isidors atvadījās no ceļiniekiem, solot rīt no rīta, ap 8:00, ar viņu pavadoni viņus gaidī tepat lejā pie brokastu galda.

[Ného]

Nākamajā dienā pēc astoņiem no rīta, ceļotāji Isidora solītā pavadoņa vadīti pameta ciematu pa Z - Vārtiem. Gājējus pavadīja spirgts rīta vējšs un saules maigie glāsti. Ziedošie koki un retāš puķītes māja atvadas Ērikam, Tesai, Baibai un pārējiem. Nesen nopirktie zirgi braši devās gaidāmajā ceļojumā, jo viņi beidzot bija tikuši kārotajā pastaigā.

Turpmākā mēneša laikā ceļinieki izstaigāja cauri 7 pilsētām, padsmit ciemiem, kur redzēja fantastiskas celtnes, kādas nebija iespējams redzēt uz Zemes. Ēku līnijas bija tik vijīgas, cik vien iespējamas. To stāvi tik stalti un cēli, grezni, bet reizē neuzmācīgi. Cilvēks atrodoties tādā ēkā jutās kā episka stāsta varonis.
Ļaudis, kas dzīvoja šajās zemēs bija gluži tādi paši, kā paši ceļinieki, vien viņu raksturi un temperementi bija savādāki. Lai arī pēc sadzīviskās dzīves likās, ka šejienieši dzīvo vēl viduslaikos vai 16.-17. gs, tomēr viņi izcēlās ar augstu intelektualitāti un kulturālo u.c. attīstību. Ceļinieki atklāja, ka šīs zemes ir tik talantīgu prātu pilnas - māksla bija cieņā un tās kvalitāte daudzkārtīgi pārspēja Zemes mākslinieku radīto. Tomēr arī šeit netrūka cilvēku, kas savas spējas izmantoja ne to labāko darbu veikšanā.

Šīs pasaules burvība bija tā, ka tā bija tuva dabai, daudz tuvāka nekā Zeme, un maģija spēja to papildināt neiznīcinot to. Ceļinieki redzēja daudzus brīnumus, kas tika veikti ar maģijas pārpilnu priekšmetu spēku.
Vienīgi daba īpaši neatšķīrās no Zemes, vien likās, ka šeit krāsas ir košākas un gaiss spirgtāks.

Bija klāta rī pēdējais pieturas punkts viņu ceļojumā. Viņi bija apmetušies ciemā pie jūras, no kurienes dažu stundu gājiena attālumā bija vārti uz Zemi.

Drīz vien ceļotāju pulks apstājās pie Stounhendžas kromleha līdzinieka - tē nu bija ceļa galamērķis.

[Roviela]

Noskatījis šo tik pazīstamā veidojuma dvīņubrāli, vai, varbūt, to pašu? Ēriks pateicās pavadonim un ievaicājās - kā notiks nokļūšana savā pasaulē? Viņi taču katrs nenokļūs savās mājās, bet tāpat kā šurpu tiekot - visi kopā?

[Ného]

Pavadonis pateicās, un atbildēja, ka viņš nezinot kā viss notikšot, bet viņiem jādodas iekšā kromlehā un tur viņus sagaidīs "pārcēlājs", vienīgi atpakaļceļa nebūs, varēs doties tikai tālāk.
Pēc tam pavadonis pameta viņus vienus pašus pie kromleha, nosakot, ja vien kāds nevēlēsies doties ceļā, tad zināšot kur meklēt.

[Romija]

Mēneša laikā Tesa izbaudīja šo zemi kā tādā garā un patīkamā ceļojumā. Nonākot pie galamērķa, meitene vairs nešaubījās, ka ir jāatgriežas. Vienīgais, kas viņu tagad uztrauca, bija iespēja atkat klimst pa tuksnesi tikai uz priekšu nedēļām. Bet varbūt tā nemaz nebūs, viņa nodomāja.

[Ného]

Visi seši ceļinieki iegāja kromleha vidū, kur viņiem pretī iznāca pagara auguma vīrs baltipelēcīgā apmetnī. Viņa garie melnie mati un bārda viegli gūlās pār drēbēm. Jauneklīgā sejas izteiksme bija grūti izprotama - Vai jūs esat tie cilvēki, par ko man atnāca ziņa no Isidora? Laikam jau jā, jūs liekaties tik apmulsuši, jebkurš cits, kas šeit ienāk, ir priecīgs par to, ka atgriežas mājās, vai viegli satraukts, jo nezina, kas viņu sagaida ceļojumā. Labi, ko nu ilgi runāt. Man teica, ka jūs vēlaties doties uz Zemi, tas būs grūti, jo no šejienes dažu nezināmu iemeslu dēļ nevar nokļūt pa taisno uz jūsu pasauli. Jūsu ceļojums mājup būs ar "pārsēšanos".
Vai esat gatavi, vai labi zināt, ka jūs gribat doties tikai uz priekšu? Atpakaļceļa nebūs.

[Roviela]

Sveicienam pamājis ar galvu, Ēriks, turot savu Lūsi aiz pavadas piegāja tuvāk.
- Jā. Mēs gribam nokļūt mājās un neko tuvu šeit neatstājam, izņemot atziņu, ka šī ir jauka pasaule. Kas tā par pārsēšanos, ko minējāt?