Lerosa., [C][PG16][PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

SĀKAM!!!!

Siltais, pārmērīgi vasarīgais gaiss nesolīja neko labu. Bet pie Serafīnasa jau bija nostājusies pati Serafīna. Ap pussabrukušo templi slējās garas, krāšņu koku virtenes. Priesterienes nopietnā, pārlieku mierīgā sejas izteiksme norādīja uz to, ka viņa ir noskaņota uz šīs lietiņas piebeigšanu. Spārni bija piekļauti pie muguras, purniņš saraukts, pašsaprotami Serafīna apdomāja visu notikušo. Bija jāsagaida pārējie. Lai tiktu līdz pussabrukušajam templim vajadzēja kāpt pie trim tūkstošiem pakāpienu, bet domājams, ka ciematnieki pie tā bija pieraduši.

[Semijs]

No neliela attāluma varēja dzirdēt, ka klab bruņas un kāds visu laiku ņerkst.
-Draņķa bruņas laikam ierūsējušas, bet vecais Trauberds to var labot!-
Pēkšņi smago soļu un bruņu klaboņu skaņa apklusa. Varēja dzirdēt, ka zemē tiek nomesta soma un pa to kaut ko meklē.
-Re kur ir!-
Trauberds laimīgi iesaucās un izvilcis eļļas kanu, ieļļejo bruņas un nedaudz pavingrinājās.
-Nu jau labāk.-
Atkal atskanēja skaņa, ka kāds rakņājās pa somu un to paceļ. Drīzi vien soļi un bruņu klaboņas sāka skanēt no jauna un uz horizonta parādījās vecais labais Trauberds, kurš bija manāmi nosirmojis. Piegājis klāt pie Serafīnas, rūķis noskatījies uz kāpnēm nopūtās.
-Sveika Serafīna.-
Trauberds paskatījās uz priesteri.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 30.04.2007 15:15

[Seila]

Ja agrā rītausmā- pāris dienas atpakaļ pametusi savu namu Selīna lēnā solī bija devusies uz vienīgo veselu palikušo templi, kurš atradās vairāku stundu gājumā Serafīnās. Laiks tecēja ļoti žigli, bet meitene laipodama pa stāvajām kalnu nogāzēm brīžiem tecēja daudz ātrāk. Pa ceļam viņa atzīmēja, ka ļoti daudzas no šajā pusē augošajām zālītēm ir noderīgas priekš ārstniecības un, ja vien būtu laiks tad viņa noteikti atļautos uz kādu brītiņu apstāties un aplūkot visu to bagātību, kas pletās pie viņas kājām tomēr viņai šķita, ka laiks ar vien neglābjamāk tuvojas kaut kādam mērķim. Viņa pati nezināja kamdēļ tik ļoti steidzas nonākt Serafīnās, bet nez kāpēc viņa, juta, ka kaut kur ir steidzami jādodas. Un jūtas viņu veda tieši uz šejieni. Daudzus gadus dzīvojusi gandrīz pilnīgā nošķirtībā viņa reti, kad saņēma kādas ziņas no ārpasaules atskaitot tās, kas nonāca pie viņas tajos brīžos, kad ieradās kādi no iedzīvotājiem pie viņas ārstēties un pastāstīja jaunākās baumas. Selīna nebija pārliecināta, ka visas tās ir patiesas tomēr zināja, ka viņu templis ir iznīcināts un, ka daļa no visa dzirdētā ir patiesība.
Meitene nonāca tempļa pakājē taja brīdī, kad saule atradās savā zenītā un laiks bija neizturami smeldzīgs. Tik sutīgs un tveicīgs, ka šķita tajā neesam ne mazākās pilītes mitruma. Viņa apstājās tempļa pakājē un palūkojās uz augšu. Veseli trīs tūkstoši pakāpienu slējās meitenes priekšā vesdami augšup, kur pašā augšā viņa ŗedzēja tempļa priesterienes Serafīnas siluetu. Meitene notupās ar celīšiem uz paša pirmā pakāpiena un noskaitīja īsu lūgšanu par godu templim un priesterienei, un tikai tad atkal piecēlusies kājās devās augšup pa pakāpieniem. Jau pusceļā viņa sajuta, ka pietrūkst spēka un tveicīgajā gaisā sak reibt galva. Tomēr viņa apstājās tikai nonākusi pašā augšā un uzreiz godbijīgi paklanījās priesterienei.
-Esiet sveicināta, cienītā Serafīnu saimniece- priesteriene Serafīna.
Viņa mulsi bilda ßaidīdamās uzlūkot priesterieni.

[Eņģeļu gūstekne]

Serafīnas monotonā sejas izteiksme nepamainījās ne pa gramu pat tad kad viņas priekšā bija parādījušies divi no ceļiniekiem. Priesteriene klusi noskremšļojās, palūkojās uz spilgto, gaišo sauli un tad nopētīja rūķi. Sveicināts. Viņa ne visai draudzīģi novilka tāds pats aprauts sveiciens tika veltīts Selīnai. Serafīna pagriezās un katanas roktura zelta grebumiem viegli nomirdzot atkāpās no pārējiem. No mazā būrīša, kas karājās pie sāniem tika izvilkts mazs, kāmja lieluma trusīts un paņemts plaukstā. Priesteriene tam neko neteica, turpretī Sivīdžī gan kaut ko cītīgi viņai skaidroja.

[Semijs]

Rūķis pēc visas šitās kāpšanas, nopūtāt un nolicis savu kaujas āmuru pret zemi, atspiedās pret to. Noskatījies atkal uz lielajām trepēm, Trauberds ievilka dziļu elpu caur nāsīm.
-Ehz, es jau sāku palikt vecs..-
Viņš smagnēji nopūtās. Trauberds bija nodzīvojis labu un izdarījis daudz ko priekš rūķa tādā vecumā. Ar otru roku, rūķis nobrauca gar savu lielo bārdu un gaidīja pārējos.

[Elven]

Maeko parādīja pusabrukušā tempļa tuvumā pat nevarēja pateikt no kurienies viņš bija parādījies. Viņam mugurā bija melnas drēbes, bet tām pāri bija uzvilkts balts mētelis. Mēteļa kapuce mazliet sedza viņu seju un tikai daļēji bija redzema viņa seja un tai pāri krītošās melnās matu šķipsans. Viņš sāka iet uz Serafīnas pusi un piegājis mazliet tuvāk viņš vienaldzīgā balsī pateica Sveika!

[novemberunge]

Aethers pie pussabrukušā tempļa uzradās pilnīgi nemanāmi, attaisnodams savu plaukstošo talantu, kas izpaudās tajā, ko viņš darīja. Vispirms starp krāšņajiem kokiem varēja manīt nozibam viņa ēnu, tad kādu garu, vakara debess sarkanvioletu bizi un visbeidzot viņu pašu- nedzirdamiem soļiem no kreisās puses kā no ūdens spoguļa izlienam garu, slaidu, pievilcīgu stāvu.
Inkubs bija tērpies vienkārši, taču grezni un, likās, pilnīgi neatbilstoši jebkādām medībām, kur nu vēl eņģeļu. Zīda ietērps, maigā vaniļas tonī, bija izrakstīts dārgiem zelta diegiem un apjosts ar smalku, rubīnsarkanu jostu, pie kuras bija piestiprināta pērlēm rotāta maksts vairākiem maziem metamajiem dunčiem. Un vēl viņam līdzi plecos bija soma, taču nekas diži vairāk, lai gan, kas zina, ko tādā somā varēja satilpināt- no ārpuses tā izskatījās ļoti trausla, arī no zīda gatavota, taču, iespējams, bija noburta.

Ar dzintardzelteno skatienu neuzkrītoši, atturīgi nopētījis klātesošos, Aethers nopūtās un atglauda no sejas kādu sīku bizīti.
-Esiet sveicināti!- pieklājīgs, cieņu paudošs un cieņu paturošs galvas mājiens klātesošo būtņu virzienā, patīkams, šarmants smaids. -Aethers no Šefurdasa, jūsu rīcībā.
Lai gan ļoti iespējams, ka jūs jau mani pazīstat. Lūpas uz īsu mirkli noraustījās, lai pārtaptu smīnā, un tad atkal- atpakaļ par plaukstošu, bezgala siltu smaidu. Neliels, pierasts teātris. Ar inkubiem nekad neko nevarēja zināt.

Aethers šeit bija jau brīdi, tāpēc nevajadzēja brīnīties, kāpēc inkubs nav aizelsies pēc garā kāpiena. Jā, tas un vēl viņa iegriba vispirms pavērot situāciju. Pirmīt priesteriene Serafīna par viņu nebija likusies ne zinis,- vai nu viņa jau sen nojauata viņa klātbūtni, vai arī bija pagalam neuzmanīga, kas zina?

Šo rakstu rediģēja ColdCrow: 01.05.2007 00:27

[Eņģeļu gūstekne]

Serafīna kā jau viena no galvenajām būtnēm visā zemē jau sen nojauta par visu klātbūtni, bet par to nedomāja, mazais smilškrāsas trusītis viegli skrubināja pūkainos vaigus, Priesteriene pacēla purniņu pret vietu kur atradāš visi tēli, Sivīdžī kaut ko īgni nopurpināja un ielīda atpakaļ mazajā būrītī. Trusim līdzīgā, garā auguma būtne atkal uzmanīgi un pētoši noskatīja katru personu kā domādama, ka tas ir pēdējais radījums zemes virsū. Serafīna šobrīd nedomāja, viņa pavērta savu strikto skatienu vēl dziļāk, pret visiem un klusi iesmējās. Pats par sevi saprotams, ka Serafīna īsti nezināja kā rīkoties, ja bez tevis ir tikai vēl viens cilvēks, kas stājās viens pret vien ar lielāko ienaidu. Par inkuba sasveicināšanos Serafīna tikai klusi, nevainīgi iesmējās. Vai jums šķiet, ka visu tempļu vadītāja varētu nezināt jūsu vārdu, Aethera jaunskungs. Spārniem tiekot viegli izplestiem, jau atkal smējās priesteriene.

[Vilku meita]

Karstais un sutīgais laiks viņam būtu pat vienaldzigs, ja vien tas viss nebūtu ietekmējis elles dzīles, tās padarot saulainas un jaukas, bet kurš gan kārtīgs dēmons tādu cūcību paciestu un pie tā vainojami eņģeļi - būtnes kuru medības sastādīja daļu no dzives.
Melnais, spalvām klatais apmetnis vilkās pa pakāpieniem, bet, kaut arī saule pārlieku karsēja, Aravels jutās pārsteidzoši labi šajā sutoņā. Soli pa solim beidzot tika pievareti pakāpieni un, pārlaidis ašu skatienu klatesošajiem, viņš paklanījās Serafīnai.
Esi sveicināta, tiesa eņģeļu slepkava nejuta vajadzību stādities priekšā, un neviens jau ar netaujāja pēc vārda. Vienīgā kas radīja viņā neapmierinātību, bija cilvēciskā būtne, bet šoreiz tas šķita mazsvarīgi - gan jau noderēs meklējumos. Par acim pārskrēja tāda ka ēna, kad izslējās, bet nopietnajā sejā pazibēja smaida atblāzma.

[Elven]

Maeko kartums pilnībā neietekmēja viņš novilka kapuci un pasmaidot paskatījās uz visiem Ceru, ka ar jums nekas šajā laikā nav notici! Viņš paskatījās uz Serafīnu un viņas spārniem pēc tam mazliet pasmaidot Nu kāds tad īsti ir mūsu mērķis šeit priesterien?

[NaeosPsy]

Algorns uzvilkās augšup kalnā smagi pūzdams un lamādams augsto kalnu. Tad viņš beidzot uzkāpa kalnā. Sveicināti,priesteriene Serafīna no Serafīnasas. - Viņš izdvesa. Tad viņš apstājās un atspiedās pret zobenu vēlvienreiz kārtīgi nopūzdamies. Cerams,ka mums tagad nebūs jākāpj lejā, citādi es tiešām nomiršu.

[Eņģeļu gūstekne]

Pat nepaskatījusies uz priesteri Serafīna nolieca galvu un visā savā nopietnībā atbildēja. Mūsu mērķis ir tikt līdz Lavedonijai, ejot cauri šī tempļa slepenajām ejām šai vietā var nokļūt daudz īsākā laikā. Tur mums būtu jāsagatavojās ceļam. Jau iepriekš jums saku, ka nebūs viegli, jo eņģeļi ir ne tikai vareni, tiem ir arī spēks, kā ne kā tie ir erceņģeļi. Domāju Aravela jaunskungs par tiem varētu pastāstīt vairāk. Sagaidīsim pārējos un dosimies, tad es jums visu arī paskaidrošu sīkāk. Vai priesteriene bija teikusi kurš ir Aravels? Nē un nevajadzēja ar', priekš kam gan, ja kādam interesēs pats pajautās.

[Pūķēns Sāra]

Tiana bija aizkavējusies, vai varbūt citi pasteigušies? To meitene nezināja, un vienkārši paskubināja savu zirdziņu, lai tas rikšo ātrāk, kurš arī padevīgi paklausīja. Izdzirdot balsis, viņa apstādināja zirdziņu un ļāva tam doties atpakaļ uz mājām, zinot, ka tas bija pietiekami labi apmācīts, lai nonāktu dzīvs un vesels savā miteklī, bet pati pa to laiku klusām gāja balsu virzienā. Kleitiņa un apmetnis varbūt bija vienīgais, kas varēja radīt skaņu un nodot meiteni.


-Es atvainojos pa kavēšanos- Meitene paklanījās Serafīnas priekšā, tad viņa pagriezās pret Maeko, -Liels prieks, ka ar jums skolotāj, nekas nav noticis.- Viņa maigi teica un tāpat kā iepriekš paklanījās, jo kā nekā meitene bija Zamerafī tempļa mācekle, bet Maeko šī tempļa priesteris. Beigu beigās meitene pagriezās arī pret pārējiem, -Labdien.- Tāpat kā iepriekšējās divas reizes, viņa arī šoreiz paklanījās.

[Semijs]

Trauberds noskatījās, kā visi ir sanākuši un nopūtās. Priekšā rūķim un pārējiem paklanījās kāda meitene, rūķis uzreiz atbildēja ar galvas mājienu.
-Tik tiešām laba diena.-
Dzirdēdams par gatavošanos, Trauberds piestprināja savu āmuru atpakaļ pie sāniem un nolicis uz zemes savējo somu, paņēma rokās cirvi. Meklēdamies pa somu, rūķis izvilka akmeni kurā vidū bija iedzīta līnija. Ielicis cirvja asmeni starp līniju, rūķis sāka asināt cirvi, tā, lai tas spīdētu un grieztu visu kā sviestu.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 01.05.2007 21:10

[Vilku meita]

Drīz pēc viņa pievienojās vēl pāris ļautiņu.
Tā, vēl viens cilvēks, dēmons pie sevis novīpsnāja, bet elfai gan viegli pamāja ar galvu sveicienam.
Patiesibā viņš bija pat savā veidā pateicīgs Serafīnai par to ka neizpauda, kas ir tā persona par ko viņa ieminējās. Pašlaik nepavisam nebija noskaņojuma atbildēt uz jelkādiem jautājumiem, kā nekā garais ceļš līdz šejienei prasījis savu, bet gribējās atvilkt elpu mierā, kaut uz brīdi, kas varētu šķist pilnīgi neraksturīgi dēmonam.
Aravels, joprojām kluss, piesēda uz kāda akmens un, pievilcis labo kāju sev klāt, atbalstīja zodu uz tās ceļa, bet vairāk tādēl lai pavērotu citus, nevis ko klāstīt. Tikai ne tagad...

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 01.05.2007 22:18

[The beginning]

Jūliuss domīgi kāpa pa pakāpieniem. Viņš īsti nezināja kāpēc to dara, taču saprata ka plikšanu Lazarīnā, nožēlotu. kentaurs uzticējās savam dēlam, un pat ja tas vairs nesagaidītu tēvu pārnākm, viņš prastu par sevi parūpēties. '
Beidzot redzēdams kāpņu galu, viņš pamanīja jau priekš esošus stāvus. Ticis augšā kentaurs nedaudz aizelsies apstājās. Daudzos pakāpienus viņš varēja pieveikt , taču četrkājainajam radījumam lielāku piepūli drīzāk prasīja kāpņu stāvums, kā arī nelielā nepatika pret augstumu...
Vispirms piegājis pie Serafinas, viņs saliecis celi godbijīgi paklanījās. Tad pagāja maliņā un sāka vērot pārējos.

[novemberunge]

-Visiem gan nav tik plašu zināšanu krājumu kā jums, priesterien. Un mans vārds svešām ausīm mēdz noderēt. Mēdz. Jūs to noteikti zināt. Viņš vienmēr runāja tik vieglprātīgi, jā, un tik pieklājīgi un nedaudz pieglaimīgi, tik silti, maigi, personiski. Centās ielīst katra intīmākajās jūtās ar savām šķietami skarbajām, taču delikātajām domām.

-Es domāju, ka katrs apzinās, uz ko parakstās, ja reiz ir šeit. Erceņģeļi, jā. Spēcīgās būtnes, neapšaubāmi, varenas un viedas. Aethera balsī bija jūtams pavisam viegls, teju nemanāms sarkasms, ne jau tāpēc, ka viņš uzskatītu to par vieglu darbu, nē, viņš vienkārši neticēja saviem vārdiem. Jo izskatījās, ka daži šeit neapzinās gan, kas viņus varētu sagaidīt turpmāk. Un nez vai viņiem biaj tik personīgas intereses kā iknubam, nez vai šādi rīkojoties viņi glāba savu ādu, savu labklājību un turpmāko dzīvi? Plašos jēdzienos- jā, taču tas nebija vitāli svarīgi, vismaz Aetheram tā likās. Katrs jau varēja patēlot reizēm aukstasinīgu drošsirdi un varoni, vai ne? Katram to reiz gribējās patēlot. Iekāpt netiešā vai tiešā slavas saulītē, but labāk, un, ak. Nez vai šeit vēl kāds grasās nogalināt, lai turpinātu... nogalināt?

Inkuba slaikās rokas pārslīdēja pār viņa zīda tērpam un mierīgais, dzintardzelteneias skatiens- pār klātesošajiem. Atkal. Viņš pasmaidīja, vieglītēm nopūtās.
Nāca, klanījās, zemojās. Jājautā- kas priesteriene viņiem bija?
Acīmredzot, kaut kas tāds, ko šis demons nemaz neapzinājās un nevēlējās apzināties. Viņš bija šeit, vairāk vai mazāk, savtīgos nolūkos, ne tā?
Nu, nu. smaids nekur nepazuda Cik tad mums to varoņu vēl jāgaida?

[Pūķēns Sāra]

Kad rūķis atbildēja meitenes sveicienam, viņa tam viegli uzsmaidīja, bet neko neteica. Skatiens pārslīdēja pār klātešošajiem, Cik daudz dažādu būtņu ir atnākušas, vai viņas visas tiešām zina, ko te dara? Vai viņas apjauš briesmas?
-Atvainojos...- Elfa bija netālu no inkuba, tam sakot,-...es ceru, ka netraucēšu, ja te pat netālu apmetīšos.- To pasakot viņa vienkārši apsēdās zemē, neuztraukdamās par apģērbu, kas nenoliedzami bija taisīts pie labākiem elfu meistariem, šāds apģērbs bija viņas ikdiena, bet mazliet banālā pieklājība iedzīta jau no mazām dienām. Es zinu kādēļ esmu šeit, Zemarafī templis ir iznīcināts, vieta, kur esmu dzīvojusi jau vairākus gadus vairs nepastāv, bet es nevēlos atgriezties mājās. Pat ja tur mani mīl un ciena, es tur esmu nekas vairāk par... vismaz templī man bija kādas iespējas, saprotams es nebiju augstākais priesteris kā Maeko, bet es nebiju arī nekas. Es biju mācekle un ne no tām iesācējām... bet ko šīs būtnes te dara? Kāds ir viņu mērķis? Vai tiešām izglābt pasauli? Smieklīgi, tas vienkārši nav ticami, nav nevienas tik tīras un patiesas būtnes, tādas jau sen vairs nepastāv.
-Šaubos vai tagad erceņģeļi ir tik viedi kā pirms tam, viņi ir apskurbuši no uzvaras pār ļauno, viņi nedomā vairs par nevienu citu kā sevi, kas rada viņus pat ļoti ievainojamus. Vajag tikai mācēt to izmantot. Tiana neīpaši skaļi, pēc Aethera teiktā, iebilda, nē, drīzāk papildināja.

[Hworang666]

Lēnām un mierīgi Hworangs kāpa augstāk un augstāk pa kāpnēm, dungodams kādu dziesmiņu, ko noklausījies no cilvēkiem: Kad vēl viena pudele ruma nokritīs,
Tad pats kapteinis pār sevi vairs nevaldīs,
Līs asinis pa labi un kreisi tad gan,
Jo ho ho, kad vēl viena pudele ruma kritīs.
Pats viņš rumu baudījis bija tikai vienreiz dzīvē, bet cik silti tad palika... Pirāti bija vieni no jautrākajiem ļautiņiem, ko viņš bija sastapis. Pavisam noteikti! Tā aizdomājie, viņš pat nepamanīja, kad bija jau uzkāpis pašā augšā. Serefīn, viņš teica, līdz ko pamanīja priesterieni. Ierados cik ātri vien varēju! Un tikai tad viņš pamanīja arī pārējos. Rūķis! Viņš neviļus iepleta acis... Nebija tā, ka viņam būtu kādi aizspriedumi... Rūķiem tikai nepatika tumšie elfi...

[Semijs]

Trauberds ievēroja, ka uznāk tumšais elfs un sažņaudza cirvi ciešāk, bet, lai nebūtu aizdomīgi, rūķis turpināja asināt cirvi, rupji norūcot.
-Tumšais elfs! Pagaidi... šis nav tumšais elfs... kaut kādi nakts elfi tie bija... Pareizi, šos jefiņus es zinu.-
Viņš nopētijis elfu, beidza asināt cirvi un pielicis to pie sāniem, izvilka tagad savu zobenu kuru sāka asināt. Ja nebūtu bijis ko rūķim uzlabot, viņš jau sāktu burkšķēt pa to, ko var ilgi gaidīt.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 03.05.2007 21:21