Lagonijas teiksma:, [GM][PZP][fantasy] Virtuālās realitātes gūstekņi Opcijas

[rudo lapu vilcēn...]

*Viss šeit rakstītais balstīts uz manām nelielajām zināšanām un pašas fantāziju. Nopietni uztverams vien spēles ietvaros*

20… gada 5. maijs plkst. 900 no rīta.
Jau kopš septiņiem rītā pie daudzu datorspēļu salonu durvīm redzama rosība. Un ne jau velti. Jau vairāk kā gadu tiek reklamēta jaunā kompānijas Real World Entertainment jaunā RPG tipa fantasy žanra spēle. Un šodien, spēles atklāšanas dienā, tā tiek piedāvāta nedaudz lētāk, kā citas reizes. Protams, īstie ieguvēji šodien ir kuponu īpašnieki, kas tikpat kā par nieka ‘grašiem’ var savā īpašumā iegūt šo nenoliedzami ieintriģējošo spēli.

[OOC: Spēle sākas! Variet rakstīt ko dariet ikdienas dzīvē un kā iegūstat savā īpašumā spēli.]

[Idril]

Spilgta gaisma ierāva viņu.. Velns viņ zin kur. Jo Hakons jau nu noteikti nezināja kur.

Pagrozot galvu viņš nonāca pie secinājuma, ka atrodas kaut kur, nebija svarīgi kur. Galvenais bija tas, ka viņš neatradās savā datorkrēslā pie datora, nedz arī mājās. Viņš sakustējās, pagaidām vēl nebija ievērojis augstuma izmaiņas, un ļoti negraciozi nokrita ar seju smiltīs.

Viņš viegli sarauca pieri un lūkoja piecelties, tikai tad ievērojot savas ķermeniskās izmaiņas. -Pagānu dievi!- Ar vienu roku pieslienot savu ķermeņa augšdaļu, viņš palūkojās uz atpakaļu un ar neticīgu skatienu nopētīja sevi. Viņš vairs nebija cilvēks, viņš bija.. Viņš bija kentaurs! Kā datorspēles izvēlētais tēls!

-Muļķības,- viņš pats pie sevis nomurmināja un nu izmantoja arī otru roku, lai atturētos, no iegāšanās smiltīs ar seju pa priekšu. Atkal. Jo, kamēr priekškājas mēģinot kustēties reiz tik ierastajā manierē bija spērušas soli uz priekšu, liekot ķermeņa augšdaļai saļimt, pakaļkājas joprojām stabili un relatīvi vertikāli turējās pie zemes.

Vispirms es mēģināšu piecelties un TAD konstatēšu, ka tas ir bezmiega radīts murgs, viņš nosprieda. Tomēr viņam bija bail kustēties, jo viņš īsti nezināja ko darīt. Viņš mēģināja izjust savu ķermeni no pirkstu galiem līdz.. Pakaviem? Kā parasti mēdza darīt no rīta pamostoties un tad mēģināja uzcelties atpakaļ augšā ar priekškāju palīdzību. Pēc pāris minūšu pūliņiem, kuru laikā viņš bija neizsakāmi pateicīgs, ka te neviena cita nebija, viņš bija atkal uzslējies stāvus.

Tas nevar būt reāli. Šī nevar būt īstenība! Tam ir jābūt kaut kādam murgam! Viņš domās atkārtoja. Pēc pāris minūšu sparīgas domāšanass viņš nonāca pie secinājuma, ka ja šis bija sapnis, tad pārlieku reāls un pirmais vairāku gadu laikā. Vai arī visam par vainu bija datorspēle. Nospriežot, ka vēlāk gan jau vai nu pamodīsies, vai nu nonāks pie kādas gudrākas atbildes, viņš izlēma iemācīties staigāt. Nebija nekā apkaunojošāka par krišanu ar seju smiltīs.

-Solis ar šito kāju..- [viņš sasveras] -Nē, nē, nē!- [atliek kāju atpakaļ] -Kā zirgi staigā? ā. Ar abām! Solis ar labo priekškāju un kreiso pakaļkāju? Jā!-

Vēl pēc pāris minūtēm un krietnas svārstīšanās viņš bija iemanījies staigāšanas prasmē un bija gatavs izmēģināt auļošanas prasmi.

-Reāli!- viņš sajūsmā iesaucās lēkājot pa krasta vilnīšiem.

[Pūķēns Sāra]

Ļoti interesanta spēle, es pat aizmigu. Skatiens klīda pa zilajām debesīm, līdz atdūrās pret kalnu smailēm. Cik gan sen es neesmu bijis kalnos? Eh... tik labs sapnis, kaut tā būtu realitāte. Vēl pamielojis acis ar šo brīnišķīgo skatu, viņš apsēdās sēdus, viegls smaids parādījās ieraugot skatu, kas pavērās. Jā, nebūtu slikti tādā vietiņā pabūt, bet tagad gan būtu jāmostas, kaut man ir brīva diena, tas nenozīmē, ka man nav kaudze darāmā. Domas neko nepalīdzēja, Labi, lai būtu. Viņš pacēla vienu roku un ieknieba sev, bet tas nelīdzēja, viņš joprojām šeit sēdēja. Tas vairs nav smieklīgi. Puisis sev ieknieba vēl kādas pāris reizes, kad neticībā palūkojās uz ainavu sev priekšā. ...kas te īsti notiek? Nē, nomierinies Den, viss būs labi, šis ir tikai ieildzis sapnis. Tev bija smaga maiņa un... Dens bija palūkojies uz leju, un ieraudzījis savu apģērbu, tad palūkojās uz savām rokām. Tas neesmu es... bet es tak esmu, tās ir mans domas, bet... atceries šis ir sapnis, tev noteikti mugurā vienkārši ir citas drēbes, un sapnī rokas vienkārši izskatās mazliet savādākas. Piecēlies kājās viņš nopurināja smiltis no apģērba, kaut kāda dīvaina sajūta bija uz muguras. Ailziecis roku, viņš atklāja, ka tur ir zobena maksts ar zobenu, izvilcis zobenu, viņš to rūpīgi nopētīja. Nav slikti, nav slikti... Pēkšņi atkal domas pārtūka, jo tika pievērsta uzmanība atspulgam, kas bija zobenā. Tā nebija Dena seja, tā bija tā pati seja, kura tika izveidota spēles anketā. Puisis mirkli apstulbis lūkojās zobenā, kad vienkārši ielika zobenu atpakaļ makstī. Kas būs, būs... nav jēga lauzīt galvu, gan jau laiks visu pats pateiks priekšā. Nesteidzīgiem soļiem viņš sāka iet uz to pusi, kur sākās tuksnesis. Gribējās pirkstos izbaudīt tuksneša smilts maigo birumu un saules siltumu.

[Hikari]

Kaede vēl brīdi turpināja vērot, kā kaijas planē virs galvas un nākamajā mirklī kaut kur visas kopīgi aizlido. Meitene vēlreiz smagnēji nopūtās un nu jau nožēloja, ka bija iekliegusies. Viņa nezināja, kur nonākusi, līdz ar to, varēja būt, ka šobrīd viņai jau dzenas pakaļ. Bet kādēļ lai tā būtu? Kādēļ lai kāds Kaedi vajātu? Nebija jau par ko. Meitene sevi ar šādu domu nomierināja un ieklausījās apkārtnes skaņās. Viļņu bangas, kaijas tālumā, balsis… Balsis?
Ko? Meitene pie sevis nodomāja un centās saprast, kas tās ir par balsīm. Skaidri neko nevarēja saklausīt, viss, ko meitene saprata, bija tas, ka balsis nebūt neatrodas tuvumā. Ievilkusi dziļu un pārliecinātu elpu, Kaede devās uz priekšu, lai noskaidrotu, kas ir runātāji…

[rudo lapu vilcēn...]

Dreiks Skofīlds/Markuss Valmonts
Vējš bija karsts un rīta gaisma, pat caur aizvērtiem plakstiem, šķita neticami spoža. Saules karstā elpa nolija pār ķermeni, tikko kā atgriezās sajūtas.
Pieceļoties sēdus pretī vērās saulē silt sākušu smilšu klaids, augstākām un ne tik lielām kāpām. Nekur nešķita esam veldzi nesošas ēnas. Smiltis – neparasti smalkas un gaišas – žilbināja.
Skatienam aizklejojot tālāk bija samanāmas kalnu sniegotā smailes. Cik tālu- to gan bija grūti pateikt.
Savukārt paraugoties uz sevi Dreiks varēja redzēt, ka ārēji līdzinās tam tēlam, kuru bija izvēlējies spēlēt tikko nopirktajā datorspēlē. Ko tas nozīmēja?

Kaede Furiko/Lacus Clain
Balss tuvojās, kaut arī bangu slāpētas, tās bija izšķiramas skaidrāk un skaidrāk, kaut arī tās īpašnieks vēl nebija redzams.
-Un tad es šim zvēlu! Būtu tu redzējis kā tas sešacis atvilka savas galvas atpakaļ!- balss bija jautra un viegli bravūrīga. Šķiet tās īpašnieks jutās pilnīgi droši, kaut arī vēl nebija redzams.
Uz mirkli iestājās klusums, bet tad balss skaļi iesmējās un iesaucās. -Bet, Dom! Vai tad tu nezini kā pareizi jāstāsta?-

Hakons Volfs/Siarāns Haidens Bruņinieks
Jūras putni viegli aizkaitināti iekliedzās. Šķiet viņiem nepatika, ka kāds tā traucē viņu ierasto mieru, tik skaļi šļakstinoties un ārdoties pa piekrasti. Citu dzīvo radību nemanīja, vismaz pagaidām.
Smiltīs bija aplikusī Hakona jaunā ķermeņa nospiedumi, un tikko iemītās pakavu pēdas. Nebija ne miņas no citiem soļiem vai zīmēm.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Apkārtnē valdīja klusums un miers. Svaigs gaiss ieplūda plaušās, mazliet sausāks kā ierasts, bet tam pie vainas varēja likt tuksnesi, kas gaiši vizēja saules staros priekšā aiz kalnu ēnas mestā loka.

Starp tumšajiem akmeņiem novizēja kaut kas balts. Daudz baltāks kā tuksneša smiltis un sniegs, ēnā vērties viegli iepelēks un dūmakains.

[Hikari]

Lai gan vēl bangu apslāpēta, tomēr balss jau tuvojās. Tās īpašnieku vēl nevarēja saredzēt, taču neizklausījās, ka viņš tur ir viens pats, jo teiktais lika iedomāties, ka viņi tur ir vismaz divi, vai arī īpašnieks ir sajucis prātā? Nē, šādu iespēju Kaede noraidīja savā prātā.
Kas gan, nez, ir šis sešacis, kuram balss īpašnieks zvēla? Meitene apstājās uz vietas un gaidīja, vai balss tuvosies viņai vai nē.

[Elven]

Dreiks piecēlās kājās un paskatījās apkārt! Pēc tam pie sevis nodomādms Ko pie velna tas nozīme? Es sapņoju? viņš nopurināja no mēteļa smilšu graudiņus un pasktatījās uz kalniem pēc tam nopēdīdams savu ķeremni Tas nav iespējams? Es esmu spēlē? kapuce kārājās pāri viņa galvai un viņš to nenoņēmis nobļāvās
Te kāds ir? Kur es atrodos?
Nesagaidījis nekādu atbildi viņš sāka lēnām soļoto pa tuksnesi ejot kalnu virzienā..

[Eņģeļu gūstekne]

Ūdens maigā un mierinošā čaloņa tik ļoti piesaistīja, ka Kana pat necentās atcerēties otrajā plānā atstāto iemeslu kamdēļ gan viņa ir te. Meitene smalkajiem, elegantajiem un viegli uzkrītošajiem soļiem tuvojās ūdenim. Uz mirkli meitene noliecās un pacēla milzīgu gliemežvāku, un pielika to pie auss. Baltais krastmalas dārgums savā iekšienē slēpa burvīgo jūras šalkoņu, bet uz doto momentu tā nemaz nebija jāmeklē blakus elementos. Panda jau atkal izslējās pilnā augumā un palūkojās uz horizontu. Vējš aicināja rotaļās, bet jūra šķietami vilka savu burvīgo, vēsturisko stāstu paradīzē. Dalītas jūtas virpuļoja Kanā. Viņa pacēla skatienu pret debesīm un viegli uzsmaidīja šai burvīgajai, tīrajai apkārtnei, kurā neiederējās cilvēku muļķība un mašīnu trokšņi. Viņa līriskajā balsī sveicināja vēju, kokus, jūru un tad atkal pievērsa skatienu horizontam. Viļņi priecīgi čukstot aicināja un Kana nespēdama pretoties šim jaukajam aicinājumam teciņus vien ieskrēja ūdenī, gaišdzeltenajai zīda kleitai no vienas vietas nošļakstoties ar tīrā ūdens pilieniem.

[Dēmoniskais Eņģe...]

Yumi sparīgi kārtoja un tīrīja savu istabu pēc vakardienas trakajām dzimšanas dienas svinībām. ārprāts... bardaks... kāpēc gan viesi nevarētu visu atstāt kā ir... nesaplēst balonus un neizsvaidīt pudeles un galu galā uzvesties saprātīgi... Yumi nodomāja savācot visus izsvaidītos atkritumus. Kad istaba bija sakopta viņa atgūlās gultā un sāka lasīt vienu no viņas mīļākajām grāmatām... Jā, vairākkārt pārlasītu, bet tik un tā... Yumi bija pilnībā iegrimusi grāmatā un jau spēja iztēloties sev acu priekšā visus notikumus... cīņas, maģiskās būtnes... pēkšņi viņas fantazēšanu iztraucēja klauvējiens pie viņas istabas durvīm... Yumi piecēlās sēdus, ielika grāmatzīmi grāmatā, aizvēra to un nolika uz naktsgaldiņa blakus gultai. Jā! Ienāciet! Pavērās durvis un Yumi istabā ienāca viņas brālis Konami. Sveika! Ko dari? Yumi pasmaidīja. Es lasīju... Mjā... Apsveicu dzimšanas dienā, māšel! Viņš atvēra savu somu un izvilka no tās kādu disku un pasniedza to Yumi. Paldies! Yumi apskāva Konami. Tas tev! Es ieskrēju mājās tikai lai tev to atdotu, man jāskrien pie klasesbiedra! Atā! Viņš nobēra un pameta Yumi istabu. Viņa vēlreiz paskatījās uz disku... Lagonijas teiksma.. tā ir tā jaunā spēle kuru visu laiku reklamēja... nu ko, būs jāpaspēlē...

Links uz manu II anketu.

Šo rakstu rediģēja Dēmoniskais Eņģelis: 19.04.2007 16:56

[Idril]

Hakons ignorēja kaijas un visu citu jūrasputnu acīmredzamās pretenzijas. Viņam nekad nebija patikušas kaijas, starp citu. Nu jau ierastiem un drošiem soļiem, viņš brīnījās, kā viņam tas varēja būt šķitis tik sarežģīti!, viņš iebrida ūdenī apņēmības pilns noskaloties un izmēģināt, kā peld kentauri.

Ūdenī bija pavisam cita sajūta. Iebrienot līdz nabai, viņš sāka izjust tādu kā nelielu nervozitāti. Viņam nešķita, ka tālāk iet būtu sevišķi prātīgi, bet viņš nekad arīdzan nebija apgalvojis, ka ir prātīgs. Iebridis līdz padusēm viņš maķenīt palēkāja, bet joprojām saglabāja gana labu balansu. Tad iebridis mazliet dziļāk viņš īsti neizprata kā sākt peldēt un viņa pirmais mēģinājums beidzās ar galvu ūdenī un izteiksmīgu šķaudīšanu pēc tam. Vairs nejūtoties tik droši un bravurīgi kā pirms mirkļa viņš izsoļoja laukā no ūdens tā arī neatklājis kentauru peldēšanas noslēpumu, tomēr pilnīgi apmierināts ar to, ka tomēr bija noskalojies un atveldzējies.

Haks nolēma ļaut saulei viņu maķenīt apžāvēt un tad doties gar krastu paskatīties vai kaut kur jūrā neietek upe. -Galu galā es nevaru te palikt mūžīgi un dzert arī sāk gribēties,- viņš pie sevis nomurmināja, neiedomājoties, ka viņam nav ne jausmas kā viņš padzersies arī tad, ja atradīs kādu strautu.

Šo rakstu rediģēja Idril: 19.04.2007 20:01

[Pūķēns Sāra]

Dens mierīgi gāja uz priekšu, gaiss bija pasausāks kā ierasts, bet tas tieši lika pasmaidīt. Likās, ka šī ķermeņa spertie soļi ir daudz vieglāki nekā viņa paša. Skatienu pēkšņi pievērsa kāda gaisma, ļoti neraksturīga gaisma. Mirkli vienkārši stāvējis, viņš sāka iet uz gaismas pusi, roka nejauši satvēra zobena spalu un izvilka to no maksts. Kas tur ir? Un tagad es vēl runāju ar gaismu. Dens pie sevis nosmējās, nepievērsis uzmanību, ka balss, ar kuru viņš runāja, ne tuvu nebija līdzīga viņējai.

[Dēmoniskais Eņģe...]

Yumi noskatījās kā Konami iziet pa durvīm un paraustījusi plecus atkal atsēdās gultā un turpināja lasīt grāmatu. Disks bija akurāti nolikts uz rakstāmgalda blakus portatīvajam datoram. tā spēle man nedod mieru... Yumi nespēja koncentrēties uz grāmatu un nespēja iztēloties nevienu skatu. Viņa nolika grāmatu plauktā un apsēdās pie galda. Lagonijas Teiksma... nu reklāma bija ļoti daudzsološa.... nez vai man patiks, bet negribu apbēdināt Konami... lai nu kā, arī viņš bieži nāks manā istabā tikai lai viņu mazliet paspēlētu. Yumi ieslēdza datoru un ielika CD draivā disku. Automātiski parādījās izvēlne: Instalēt. Yumi nospieda pogu un sākās instalācija. Pēc pāris minūtēm instalācija bija pabeigta un parādīojās cita izvēlne: Sākt spēli. Nākošā poga, un izleca iespēja izveidot tēlu. Kad tēla veidošana bija pabeigta, Yumi nospieda pogu 'SĀKT SPĒLI' un iekārtojās ērtāk. Datora ekrāns sāka izgaismoties.

[Melleņu kamenēns]

Atvērusi acis, Meilargona piecēlās kājās. Skatam atklājās brīnumskaista ainava. Meilargonai šī pļava likās kā paradīze, jo visu mūžu meitene bija nodzīvojusi pilsētā, un ja viņai liktu aprakstīt kāda izskatās govs, būtu kādu brīdi jāpadomā.

Meilargona jutās kā parasti, tomēr kaut kas viņai zemapziņā čukstēja, ka tomēr tā nav. Par to liecināja zaļie mati, kas pie vieglākās vēja pūsmiņas krita acīs un zaļā kleita, kas plandījās vējā. Bet ainava visapkārt izskatījās ļoti reālistiska, lai to varētu noturēt par sapni, viņa apsēdās zālē un noglāstīja zaļo zāli. Brīdi viņa tur tā arī sēdēja, vērojot ainavu, tad viņa pamanīja upi. Meitene vienmēr bija valdzinājušas upes, sevišķi pavasros, kad tās bija dzidras un zilas, bet šī stāvēja pāri visam, ko viņa savā mūžā bija redzējusi. Meila piegāja pie upes un ielūkojās tajā, pretī vērās zaļmatainas, glītas meitenes atspulgs, bet acis bija tādas pašas kā viņa bija bijušas, tumšzilas un lielas. Pacēlusi galvu, viņa pamanīja birzi otrpus upei. Cerēdama otrā pusē sastapt kādu cilvēku, vai vismaz cilvēsicku būtni, kam pajautāt kas šī ir par vietu, meitene meklēja vietu, kur visērtāk pārbrist upi.

[mehaniskais koli...]

Safīra lēnām pamodās,meiģinādama atvērt acis viņa secināja ka ārā spīd saule ,apkārt bija dzirdamas putnu dzismas un viļņu šaloņa,tas bija pārāk grūti aptverams ,viņa mugurā bijazīda zila kleitiņa,kas viegli krita pār augumu,lēnām pieceļloties Safīra sabijās viņa vairs nejutā droša par sevi apkārtni viņa nepazina un tuvumā neviena nebija,viņa sāka soļot austrumu virzienā meklēdama kādu cilvēku,un šaubīdamās par visu ko redz apkārt,viņa bija ļoti daydz ceļojusi apkārt,bet ta ko viņa redzēja bija pārķ dabīgs pārāk realistisks un neskars,likās kas viss ko viņa bija atstājusi aiz muguras ir nepareiz

[Haskija]

Starp nelielajiem upes buru kuģiem, kas viegli šūpojās lielā ezera nedaudz nemierīgajos ūdeņos, cieši piesieti pie steķiem, ostā piestāja zvejnieku laiva. No tās izkāpa un piesējis laivu pārlūkoja apkārti kāds zēns. Turpat viņam blakus no laivas izleca neliels suņuks un noskurinājies pavērās saimniekā. Zēns pasmīnēja un klusiem soļiem devās uz neparastās pilsētas kroga sānu ieejas durvju pusi.
nonācis pie durvīm zēns pieklauvēja trīs reizes un paspēris soli atpakaļ gaidīja durvis atveramies.

[rudo lapu vilcēn...]

Kaede Furiko/Lacus Clain
Starp klinšu bluķiem uz mirkli parādījās divi stāvi, pārāk tālu vēl, lai skaidri izšķirtu, taču no malas varēja šķist krietni dīvaini. Balss, vismaz viena, gan bija dzirdama.
Izskatījās, ka abi gājēji dodas rietumu virzienā, nedaudz slīpi gar līcīti, pie kura tagad atradās meitene. Neizskatījās, ka viņi būtu Kaedi pamanījuši, pirms pazuda aiz kārtējās klinšu smailes.
-Ha, ha, ha, Dom!- balss skaļi smējās. -Un tu tam Patiešām Tici?- cauri smiekliem skanēja skepse. Aiz nākošā klints bluķa abi stāvi vēl nebija parādījušies. Vēl bija iespēja noslēpties, vai iet pretī.

Daniels Heidmanis/Tians Felds
Gaišais plankums starp akmeņiem sakustējās un parādījās pāris izteiksmīgi zilu acu un melns degungals. Šķiet tas bija dzīvnieks, taču grūti apteikt kāds. Tas bija lielāks par kaķi, bet mazāks par suni, un pēc izskata atgādināja lapsu. Polārlapsa? Pie tuksneša?
Šķiet brīdi novērtējušas cilvēku, zilās acis pazuda un gaišais laukums centās ieslēpties starp klints bluķiem

Hakons Volfs/Siarāns Haidens Bruņinieks
Krastmala, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija tīra, rīta saules gaismā viegli dzirkstījoša. Ne uz vienu, ne otru pusi nemanīja neviena strauta pēdas vai kādu dzīvības pazīmi, izņemot jūras putnus debesīs. Izskatījās, ka dažviet aiz muguras šalkojošais priežu mežs pie nāk tuvāk krastmalai, taču tikpat labi tas varēja būt arī acu māns. Atlika vien izvēlēties pusi, uz kuru doties, vai pagriezties un rikšot iekšā pēc sveķiem neparasti svaigi smaržojošajā priežu mežā, kas slējās ar asu zāli, kadiķiem, kārkliem un citiem sīkiem piekrastes augājiem dažviet noaugušām kāpām.

Dreiks Skofīlds/Markuss Valmonts
Smiltis nedaudz žilbināja acis, bet, kaut arī izskatījās karstas, vēl nebija atdevušas visu nakts saltumu. Kāpas slējās visapkārt un iet pa tām šķita neiespējami, jo ik soli sperot kāja iegrima irdenajā masā līdz pat potītēm. Vienīgi aplejas šķita kaut cik stingrākas, un dažviet sniedza arī vieglu atelpu, jo slēpās ēnās.
Tālu nebija jāiet, kad starp smiltīm novizēja kaut kas smilšu krāsā, redzams tikai tādēļ, ka kustējās. Kas tas bija?
Nozudis aiz kādas kāpas, tas pēc mirkļa atkal parādījās, ieguvis melnas acis un melnu degungalu, kā arī lielas, nedaudz gaišākas ausis. Fenekas lapsa?

Kentaiši Yukigama/Kana Moterutu
Līdzko viļņi skalojās pāri Kanas viduklim, šķita, ka kājās vairs nav iespējams nostāvēt. Tās saļodzījās un viņa krita ūdenī.
Tikko kā tika ierīts pirmais ūdens malks, varēja saprast, ka viņa spēj elpot zem ūdens. Kustinot kopā saaugušās kājās kas nu bija kļuvušas par zivs asti, uz priekšu varēja traukties līdz šim nepieredzēti ātri. Šķita, ka viņa ir kā radīta jūrai.
Zemūdens pasaule bija klusa un rāma. Virs galvas ūdeni ņirbināja viļņi, zem auguma slīdēja smilšainie sēkļi, kuros dažviet pavīdēja pa kādam akmenim vai ūdensaugu joslai, vēl nelielai. Saule stari padarīja pasauli gaišāku.

Yumi Yoshimura
Sajūtas bija neparastas. Yumi riezē bija viņa pati un nebija. Viņa ārēji līdznājās kentaura tēlam, ko bija nolēmusi tēlot jaunā, brāļa uzdāvinātajā datorspēlē. Ko tas nozīmēja?
Vējš viegli sapurināja kastaņbrūnos matus, dvesdams spirgtu, jaunas vasaras meža elpu. Skatienam apkārt atklājās augsti koki un vairāki krūmāji, zemi sedza daži zāles ciņi, mīksta sūna un melleņu ceri. turpat netālu, noslēpusies aiz kārkliem un lazdām, tecēja plata, rāma upe, kas meta līkumu.
Šobrīd mežā valdīja klusums, vien vējš viegli rotaļājās dažādo koku zaļajos zaros. Dziedātājputni bija pārsteigti par svešinieces pēkšņo un neparasto ierašanos.

Meilargona Efejvītne/Lilianna Lī Eronija
Upe bija pārāk plata un šķita dziļa, lai to šķērsotu ar brišanu. Nekur tuvumā nemanīja arī nevienu braslu vai tiltu, vai jebko tādu, kas palīdzētu tikt otrā krastā.
Mirkli apvērojot apkārtni uzmanīgāk, austrumu pusē varēja pamanīt virs nelielas upmalā augošas kārklu un alkšņu birzītes vīdam mastu un baltas buras gabaliņu. Šķiet kāds vieglā buru laivā kuģoja pa rāmo upi.

Safīra Mulena
Austrumu puse šķita esam vieni nelieli zālaini pakalni, ar dažviet iespraustām koku birzīm, vismaz tik daudz, cik varēja redzēt. Taču, līdzko Safīra iznira pakalna virsotnē, plašajā laukā starp to un nākamo pauguru ganījās aitu bariņš. Šķiet iepriekš dzirdētā zvārguļu skaņa nāca no turienes. Daži dzīvnieki ziņkārīgi apcēla galvas, taču nešķita esam īpaši traucēti ar svešinieces klātbūtni.
Saule spīdēja gandrīz tieši pretī gabaliņu virs apvāršņa, kas vēstīja, ka rīts ir nesen sācies.

Eva Kraftone
Atverot acis bija redzamas zilas debesis ar dažiem baltiem mākonīšiem, kuras daļēji aizsedza augstu un varenu koku zari. Kā tas nākas, ka viņa nonākusi šeit?
Pieceļotie sēdus apkārt slējās meža ainava - koki un krūmāji, un daži mētru ceri. Ne miņas no kādas dzīvības, par civilizāciju nemaz nerunājot. Kur viņa bija, atlika vien minēt.
Paraugoties uz sevi, Eva manīja, ka izskatās līdzīgi meitenei, kuru bija nolēmusi tēlot jaunajā lomu spēlē. Neparasti.
Nedroši idziedājās kāds putns, kā nolēmis svešo traucēkli, kas pēkšņi uzradies, neņemt vērā. Turpat netālu bija dzirdama arī ūdeņu viļņošanās. Vējš atnesa tikko jaušamu zivju smaku, kas sajaucās ar meža dažādajām smaržām.

Rionaldo Aivenors
Krodziņš bija viena no nedaudzajām celtnēm, kas atradās uz zemes, daļēji iemesls bija drošības pasākumi, lai kāds, kas par daudz uzņēmis uz krūts, pēkšņi izgājis nenogāztos no koku galotnēm. Pēc mirkļa durvis atvērās, tajās nostājoties slaidam puisim, melniem matiem un brūnām acīm. Ja ņemtu pēc mūsu pasaules mēroga, tad viņš līdznātos čigānam dēļ melnīgsnējās sejas un tumšajiem matiem.
-Sveiks Rio!- balsī varēja jaust prieku un draudzīgu toni. -Nāc iekšā!- atkāpies no durvīm, melnmatis aicināja zēnu ienākt.

[Eņģeļu gūstekne]

Negaidīti pēkšņi Panda vairs nespēja nostāvēt ūdenī un kā bluķis iegāzās tajā iekšā. Viņa juta, ka tūlīt aizrīsies, nosmaks un būs beigta, bet tā vietā ūdenim ieplūstot organismā nekas nemainījās. Viņa aizvien elpoja, vienīgā atšķirība-zem ūdens. Kana uztraukti paskatījās uz atpakaļu lai atklātu iemeslu kādēļ viņa nespēja nostāvēt un gaišās acis paplētās šokā. Viņas slaido kāju vietā nu bija zeltīta aste, skaista aste. Viņa vēroja dīvaino parādību un tad centās sev ieskaidrot, ka šīs anormālijas nu jau vairs nav nekas jauns. Ielocījusi asti tā, ka tai vietā būtu bijuši ceļi Kentaiši konstatēja, ka tā var pārvietoties šokējoši ātri. Arī gaišdzeltenā kleita bija nozudusi no auguma un nu viņa praktiski kaila- ja neskaita zeltītās zvīņas kas klāja krūtis- peldēja pa jūru. Izmantodama savu mulsumu un nespēju kārtīgi domāt Meitene vēroja zemūdens pasauli. Pašai to nemanot viņa bija jau iepraktizējusies peldēt ar asti un nu traucāš uz priekšu gandrīz kā zivs, saldīdzinoši neticamā ātrumā. Viņa vērās smiltīs un centās saskatīt visu ko līdz šim nebija redzējusi, bālajā sejā ielaužamies apmierinātam smaidam.

[Hikari]

Kaede lūkojās uz priekšu. Meitene brīdi domāja, ko lai dara. Vai lai paslēpjas kaut kur, vai arī labāk būtu iet pretī un uzzināt, kas notiek un kur viņa ir nonākusi? Cik meitene atcerējās visas fantāzijas spēles, kuras ir spēlējusi, ar pirmajiem cilvēkiem vienmēr varēja parunāties un uzzināt visu informāciju... paga!
Ko tas vēl nozīmē? Vai es tiešām esmu noticējusi tam, ka esmu iekļuvusi spēlē? Tajā, ko es spēlēju? Bet... meitene uzlūkoja savas rokas, apģērbu, pataustīja matus. Tā reizē bija un nebija viņa. Cita izskaidrojuma vienkārši nebija! Ko lai daru? Kaede nopūtās klusi, tā, lai neviens nesadzird un pēdējā brīdī tomēr nolēma, ka ies abus uzrunāt. Ja nu tā būs viņas kļūda, pati vien būs vainīga. Bet nu jau bija par vēlu, meitene bija uzsākusi ceļu abiem svešiniekiem pretī...

[mehaniskais koli...]

Safīra vēroja aitas tās izskatijās daudz savādāk nekā citur,tikai maz apdzīvotās vietās kur nebija nekā no mūsdienu pasaules,tikai zinašanas viņa bija redzējusi tik dzīvelīgas ,mierīgas un laimīgas laimīgas kā gan es zinu ka šīs aitas ir laimīgas! viņa pārsteigta par sevi nodomāja un turpināja soļot iejukdama starp aitām Ja šeit ir aitas netālu jābūt ganam! viņa iedomājās un sāka pētīt apkārtni,visapkārt bija pakalni un netālu varēja redzēt ezeru,bet neviena cilvēka ievielkusi gaisu krūtīs viņa iekliedzās Te kāds ir ?? bija dīvaini dzirdēt pašai savu balsi,kas izklausijās savādāk nekā parasti,it sevišķi šajā klusajā vietā,klusums spiedās ausīs vienīgās skaņas bija zvaniņu džinkstoņa un putnu balsis, tas ir dīvaini! viņa nodomāja,bet pēc brīža atmiņas par trokšņaino pilsētu uzdzina nelabumu klusums ,kļuva tik patīkams un nomierinošs

[Melleņu kamenēns]

Meilargona vēlreiz nopētīja upi, tad pirkstu galus iemērca dzidrajā ūdenī. Ūdens bija patīkami silts, jo meitene mērca roku arvien dziļāk un dziļāk, taču upes gultni nevarēja sataustīt. Ar upes dziļuma mērīšanu meitene bija tā aizrāvusies, ka nepamanīja, ka akmens, uz kura viņa stāvēja, bija sācis šķobīties un meitene ar skaļu plunkšķi iegāzās ūdenī. Gaisā sacēlās šļakatas, plīkšķēdamas triekdamās atpakaļ pret ūdens virsmu. Laikam pāri tikt nebūs viegli, viņa atguvusi elpu noteica.

Ūdens patiesi bija diezgan silts, tāpēc meitene neskrēja uzreiz ārā no ūdens, taču tad viņa pamanīja tuvojošos buru kuģi. Ķepurodamās un saceldama vēl lielākas šļakatas, nekā iepriekš, meitene centās tikt krastā. Pēc pailgiem pūliņiem viņai tas arī izdevās.

Šo rakstu rediģēja Meila: 21.04.2007 15:38

[Idril]

Nu jau kārtīgi apžuvis karstajā dienas saulē, viņš bija gatavs sākt savu apkārtnes izpētīšanu. Nolemjot palikt jūras tuvumā viņš pāris reižu apgriezās pats ap savu asi, atklājot, ka tas nudien ir uzjautrinoši - mēģināt noķert pašam savu asti, un izvēlējies uz labu laimi vienu pusi sāka lēnā garā rikšot uz priekšu.

Kad ainava kādu laiku nemainījās un laiks joprojām karsēja, viņš kļuva nemierīgs. Ne bailīgs, gluži vienkārši nemierīgs. Kaut kur dziļi kunģī, lai gan viņš nebija pārliecināts, ka zin, kur tieši tagad atrodas viņa kunģis un vai to viņam nav vairāki, viņš izjuta nemieru, kas neļāva turpināt ceļu mierīgos rikšos. Nemierīgi saslējies uz savām pakaļkājām un neartikulēti iekliedzies, viņš laidās pilnos auļos. Tāpat prieka un stresa nodzīšanas pēc.