![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Valara ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 ![]() |
tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.
Aleksandrs Čaks Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairs nezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats, Rauju lapas no kokiem un ceru, Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats, Bet -- tās tukšas es notekās beru. Tad es veros tāpat visos logos, varbūt Tavas acis tur redzēšu spīdam, Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd, Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam. Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst Man no vientuļā mākoņa sejā?... Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst Manā asā un satrauktā dzejā? Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc, Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?... Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44 |
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#141
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Mārtiņš Freimanis. Sludinājums. Izīrē dzīvi - Tādu mazliet apbružātu, Bet mīlīgu, Kopā ar ledusskapi un diviem logiem Uz sētas pusi. Lēti. Par trīs saujām. Skaidras un konvertējamas Mīlestības. Un kādu mazumiņu Stabilitātes. Laimīgos lūdzu netraucēt. Mārtiņš Freimanis. Dot. Mēs protam dot. Mēs dodam iespēju. Mēs dodam mīlestību. Mēs vispār dažreiz pie-dodam. Gadās arī at-dot parādu. Aiz-dot arī nenāk par ļaunu. Dažs sa-dod pa purnu dažam. Mēs no-dodam draugus Un stafeti nākamajam. Mēs iz-dodam sviestu Mēs bērniem uz-dodam Izpildīt visu, Neatejot no skolas sola. Tikai ņemt mēs nemākam, Kā nu kuram tas padodas. Mārtiņš Freimanis. Teātris. Zem taviem zemajiem griestiem, Pie laternu staba, Uz tavas slīdošās skatuves Stāv mani aktieri un skumst. Līdz galam neizspēlēti Stāv mani rekvizīti, Un tavās plaukstās deg aplausi - Nevienam neveltīti. Nav vērts! Tava sirds tik un tā to noklusētu. Nav vērts, Jo priekškaru tāpat neviens neatvērtu. Nav vērts Deldēt plaukstas par izrādi lētu. Nav vērts, Jo tik un tā neviens to nedzirdētu. Nav vērts! |
|
|
![]()
Raksts
#142
|
|
Cīnās ar Lankašīras laumiņām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.10.06 ![]() |
Jānis Peters
Mārim Čaklajam Latviešu dzejniekiem, latviešu zvejniekiem pērtās un pārlauztās muguras dzīst, Latviešu dzejnieki, latviešu zvejnieki atkal stāv taisni un atsakās līst. Latvijas cilvēki pasaulē ieiet, dzejnieki zvejnieku laivās dzimst. Šovakar saule kā Hikmeta sieviete brūna sēž kāpās un pasaules dzejnieku, lepnu kā zvejnieku, gaida... |
|
|
![]()
Raksts
#143
|
|
Cep speķi Dūdijam ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 11.12.06 ![]() |
Neszinu, kā jums, bet mani šis dzejolis ļoti iespaidoja un lika aizdomāties... Paskarbs, taču reāls.. un skumjš (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā. Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā. Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām. Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām. Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies. Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies. Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā. Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām. Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām, Kas seju krokos tev pēc sava prāta. Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta. Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā. Par visu maksāsi, ko dzīrēs ņemt par velti, Un nāves bailēs glābsi savu telti, Kad daba redzēs, jo nav akla, Ka pārāk ilgi sēdi tai uz kakla. Gulst bāli ziedi šodien tavā riekšā. Tu esi jauns. Tev viss vēl priekš /Māra Zālīte/ |
|
|
![]()
Raksts
#144
|
|
Ataudzē kaulus pēc uzvaras kalambola mačā ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.09.06 ![]() |
Frici Bārdu var citēt mūžīgi.
Plaukstošas meitenes dzied (1) Mēs nezinām, kas mūsos mostas, mēs nezinām, vai drīkst tā tiekties... pēc zvaigznēm kā pēc ķiršu ziediem mums zilās naktīs patīk sniegties... Mums tumsā celt tīk jaunās rokas mums tīk, lai kāds tās ziediem sistu... lai viņās sveši, silti putni, kā apkampienu alkstot, kristu... Un, kad tā esam piekusušas un atpakaļ tad sevī slīgstam, kā bāli, gurdi vītolzari tad saldu skumju dzelmē līkstam... |
|
|
![]()
Raksts
#145
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Māra Zālīte.
Rīkosim sazvērestību: Turēsimies neizpostāmi, Kamēr paiet šis tumšais laiks. Novembrī jau nevar būt daudz gaišāks. - Vai tu vēl turies? -es tev jautāšu. - Es vēl turos.- tev man jāatbild, Tāda ir parole. |
|
|
![]()
Raksts
#146
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Austra Skujiņa
Tu vari raudāt. Tu vari raudāt, un tu vari lūgties, tu vari saļimt nevarīgs un slims - tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm, bet soļu ritmi ielās neaprims. Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā, neviens tev nenāks pieri glāstā skārt, neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs. Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala- viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl: nevienas durvis nevērsies tev vaļā, nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls. |
|
|
![]()
Raksts
#147
|
|
Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 21.01.06 Novembra mākslinieks 2009 ![]() |
Klāvs Elsbergs
kur neviens vēl nav bijis kur dzīvo kam vēl nav vārda tur staigā maziņi Klāvi un debesu akmeņus spārda tur dzīvo viss kas es būšu un viss ko es neatgūšu kur neviens vēl nav bijis no turienes sapņi nāk no turienes bērni nāk kur neviens vēl nav bijis kur neiekļūs mūžam neviens mums liktenis ienāks manī kā zirnekļa pavediens |
|
|
![]()
Raksts
#148
|
|
Izvēlas zizli pie Olivanda ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 29.01.07 ![]() |
Ķiršogu princese
Liec savu roku manā, ja tev tīk Bet neturi uz mūžu mani ciet Nekad man klejošana neapnīk Uz mūžu mīlestība nespēj siet Par tālēm vilinoša melodija dzied Jau agri prom no mājām devos dīks Es esmu tas, kurš visam garām iet Liec savu roku manā, ja tev tīk. /Jalmars Gulbergs/ |
|
|
![]()
Raksts
#149
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 10.06.04 Kur: «Голая пионерка» ![]() |
MAGDALĒNA
* * * uz pārtrūkušas stīgas iemājojis tukšums pēc veciem āboliem un sniega sen pamestā mājā smaržo tik baložpelēkas un skumjas plaukstas atbalsojas sejā čukst cik spēka skriesim uz to pussabrukušo pagrabu spēlēt veco vijoli un mūsu acu vārdi I Z M E Ž Ģ Ī S I E S * * * tur atstāti sērkociņi degam pirkstgali vēl mirguļo ugunī un kaut kāda sarkana lupata velkas nopakaļ kā aizlauzts spārns neaizdzijis un viens akmeņi sviesti saduļķotu sirdsapziņu precīzumā atsitas ar apbrīnojamu zemes pievilkšanas spēku putekļi un pelni uz kājām basām kā vienīgā rota neaizej * * * čuksti sarkanā brīvā sarkanā čuksti nemākot burties sarkanas jāņogas varbūt V I L K A Č I E M . par iemeslu aprūsējušos sliežu galos karājoties D E B E S Ī S. gandrīz saindētā paradīzē L Ū D Z O T I E S. vara sarkanā nokaitētā čuksti sarkanā brīvā sarkanā čuksti no ārprātīgo lūgsnām nemanot nozūdot A T P A K A Ļ. izgaistot ugunssrtenā gaisā dzirkstelēs pelnos T U M S Ā. čuksti sarkanā brīvā sarkanā čuksti smejoties N E N O R M Ā L I. * * * čuksti pelēkā * zirnekļa tīmekļa migla melnā akacī jo domājot prātīgi normāli cilvēki sapņo normālus sapņus tikai debesis pret pelēko izskatās oranžas SKAISTI. čuksti pelēkā nejauši atklājot sarkankrūtīšu mēmo čuksti pelēkā kamēr glūnoši plēsošas sāpes KĀ. ievainots vilks kauc čuksti PELĒKĀ. aplī kā dūmu stabs balo tas stāvs ko griezi kā VĀJPRĀTA. virpulī traki kas izstaro blāvumu čuksti pelēkā aizvien vēl notverot RĪTAUSMAS. bezkrāsu krītot no elles debesīs atpakaļ aizgūtnēm kliedzot nebeidzot spītīgi ČUKSTI. pelēkā * Ansis Rūtentāls * * * neskaitāmas vēstules sarkaniem asinsvadiem rakstītas aumaļām līst pāri sejai lūpām sašķidrinātas saules krāsā nesalasāmas neizlasāmas klīst nepiederošu roku iezīmētas izplūdušās mēnesnīcās riņķo atmiņas orbītās noklīdušas * * * es tevi sajutu pirmoreiz pastaigājoties pa vijoļu stīgām lūdzošām satrūkušām kā pa vilciena sliedēm tukšums. un mums pat vairs nebija ko teikt degoši akmeņi pār mūsu galvām bira vēlās kvēloja drupa gailēdami sargeņģeļi drebošām balsīm centās gavilēt oda priekam. drebošām balsīm sargeņģeļu oda vijoļu stīgām lūdzošām satrūkušām tukšums. * * * vārnas tupēja plikos kokos ķērca kaut ko par laimi noriju skūpstus un vēlējos nomirt ievīties kā asinīm smiltīs iesūkties sakalst par tumšsarkanu akmeni pārvērsties sastingt plikos kokos pārkliedzot vārnas čukstēt aizgūtnēm kaut ko par laimi * * * naidā nokaitēti plūmju kauliņi iekvēlojas nikni nošņirkst starp zobiem skūpstā. kā aptaurēti izstīdzējuši putni izstiepj kaklus iekvēlojas sadzeltējuši rokraksti ko mēģināju izķeksēt no tavām aizspogulijas pastkastītēm naidā. iekvēlojas nokaitētu plūmju kauliņu krāsā skūpstā. * * * toreiz nāvi. varbūt kādā darvas peļķē plunčājoties peldinot kuģīšus man pēkšņi ienāks prātā atcerēties toreiz nāvi. kad izmisīgi dzīvoju sarkaniem ugunsriņķiem visapkārt un vilkiem nebija bail nemaz tik un tā toreiz nāvi. un. es. ārprātā. gaudoju. viņu. vietā. toreiz nāvi. * * * naktstauriņi paukšķēdami krita atsitās pret mūsu elpām ēnu nenotveramajām dejām krita atsitās samirka sāļās lāsēs smagi kā dimanti zvīļodami naktstauriņi paukšķēdami krita atsitās krita sajuka elpu neprātā ievijās starp mūsu delnām kā mēnesgaisma iepinās sapinās atsitās krita |
|
|
![]()
Raksts
#150
|
|
Valara ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 ![]() |
Klāvs Vērdiņš. <3
skandāla smarža no lielpilsētas plūda pa platajiem rāmajiem ceļiem rokas priekšautā slaucīdama māte teica - dēliņ uz to pusi nelien noskūpstījis raudošo māti metos lielajā skandāla acī inde pildīja manas nāsis galvu glaudīja paparaci *** draugi (1) ātri skrienot no somas izkrita visas mazās un skaistās lietas nekam mazam un skaistam pie manis neatrast vietas neatrast vietas haltūras knašās un ienesīgās draugu un paziņu dzimšanas dienas ātri skrienot no prāta izkrita nav vairs nevienas nav vairs nevienas |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#151
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 26.05.06 Kur: ☆ ![]() |
Aleksandrs Čaks
Puķu meitene Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas, kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas, tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu. Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu- tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu. Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas. Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis. Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris, un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris. Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima, un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima: "Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?" Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?" Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu... *** |
|
|
![]()
Raksts
#152
|
|
Izvēlas zizli pie Olivanda ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 01.08.05 Kur: nav ![]() |
Māris Čaklais
Zīmju gaidītājs. Pluinīts, plosīts, tomēr nesaliekts, nesaplēsts - viņš joprojām gaidīja zīmes. Zvaigznes centās - miedza ar abām acīm kā tuvredzīgas. Jūra izdeva ilgi aijātus kokus un skeletus. Vakara pamale ganīja savus mūžam mainīgos ganāmpulkus. Tik daudz, no kā zīlēt. Tik daudz, ko mīlēt. Un tas sajauca visu vēl vairāk. Visi zina, kas šodien ir trumpā. Bet neviena, kas teiktu: liec uz visu! Bet zīmes audās lūpu kaktos un pieres rievās, iekšējos orgānos, kūkumos, tikko drukātās, bet jau dzeltenās lappusēs, pavēlētradušās, bet jau lūdzošās balsīs, viņas - visur. Visur - viņas. Zīmes negaidīja, viņas bija. |
|
|
![]()
Raksts
#153
|
|
Valara ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 ![]() |
Ronalds Briedis.
*** es pārdēvēju tavā vārdā visas ielas pa kurām eju visas pilsētas ko apmeklēju visas valstis visus kontinentus visas planētas un zvaigznes es pārdēvēju tavā vārdā es izsvītroju no kalendŗaa citus vārdus un trīssimt sešdesmit piecas reizes ierakstu tavējo es izmetu no alfabēta visus burtus un atstāju vien tos kas veido tavu vārdu cik gan laimīgām ir jābūt tām sievietēm kas nes tavu vārdu cik gan lepnām ir jājūtas tām sievietēm ka viņas ir nosauktas par godu tev Deus Ex Machina Dievs no mašīnas Izmet mani laukā Un turpmāk ar citiem Dzejniekiem braukā Cits manā vietā Uz mutes kristu Es ceļos un taisos par Policistu Piekasos Pie kāda sīkuma Un apturu viņu Uz nākamā līkuma Pārbaudu numuru Paspārdu riepu Satinu dzejoļus trubiņā Un saku: -- Iepūt... |
|
|
![]()
Raksts
#154
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 06.11.05 Kur: sapņu valstība ![]() |
Marts Pujāts( Tik ļooti patik viņa dzejoļi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )
*** ziema jūra viļņi šņāc kā radio kas regulēts uz neprecīza viļņa ziemā jūra raud tie kas vasarā veldzējās tagad sēž dubultīgos vilnas džemperos un malko siltumu bet tas nekas tu nekreņķējies jūra es esmu tepat kad tev paliek auksti tik pamet pāris vilnīšu un uzputo tad es tevi apskaušu un sasildīšu |
|
|
![]()
Raksts
#155
|
|
Valara ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 ![]() |
Pujātu es arī varu ;D
lai gan man viņš tā pus uz pus, šad tad patīk, šad tad neē bet vērdiņš ir teicis, lai citē viņu interneta dienasgrāmatās un šis jau gandrīz vai skaitās :> Es uzcelts stāvu, Un kukaiņi pa mani iet. Es gatavots no rāvas, Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet. Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo. Tas manī iet un manī paliek ejot. Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku, Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus. *** ja neveicas mīlestībā veiksies golfā sēžot sofā redzu bumbiņa ripo gar pasaules malu un krīt bedrītē smaidi un ļauj man šo grumbaino laukumu mīlēt Šo rakstu rediģēja Alchemy: 13.03.2007 11:19 |
|
|
![]()
Raksts
#156
|
|
Pārvērš vaboles par pogām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 09.02.06 Kur: merkurs ![]() |
Ojārs Vācietis
UZ IEVU ZIEDĒŠANU viņa neatnāks. Uz ābeļu un ķiršu viņa neatnāks. Uz rudens uguns vājprātību viņa neatnāks. Vairs ne uz kādiem ziediem viņa neatnāks. Jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs. |
|
|
![]()
Raksts
#157
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.03.05 ![]() |
nostalģija
tajās tālīnās rudens rītu šūpolēs esmu kad līdz- svarots kā ābečnieks pirmajā klasītē mauroju es kā bullis kam goves gaisušas miglā bez miņas un dvē- sele mana vienīgā ace asinīm pieplūst un kārpu es debesi kā bullis ar kāju zemi kārpa kamēr arīdzam pats gaistu miglā tajās tālīni tuvīnajās ru- dens rītu šūpolēs *** galīgi zaļš hamlets iz vides aizsardzības kluba karaļvalsts iebridis ieklumzājis zvaigznēs sapuvušās līdz matu galiem un hamlets zaļais taujā vaicā prašņā tam visumam visam būt vai pūt /aivars neibarts/ |
|
|
![]()
Raksts
#158
|
|
Izrāda pirmās maģijas pazīmes ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 07.01.07 Kur: mēnes staros asarām ritot dejoju pēdējo Orhideju deju.... ![]() |
Pašreizejais, mans aboslūtais favorīts.
Tāda es esmu. Aspazija. Tik jautra kā burbuļu avotiņš, Tik sēra kā pāri tam vītoliņš, Deg acīs zaļš spītības uguntiņš, Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš- Jā, tāda es esmu- To zinat! Nu nākat un manu mīklu minat! Starp ikdienas rūpju skārieniem, Starp pārdzīvotiem uzskatiem, es esmu kā roze starp rāceņiem, Kā uguns star sausiem žagariem- Jā, tāda es esmu- to zinat! Nu nākat sev pirkstus apezinat! |
|
|
![]()
Raksts
#159
|
|
Pārvērš vaboles par pogām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 09.02.06 Kur: merkurs ![]() |
Ojārs Vācietis
LĒNĀM, KĀ MĒNESS DILST noplok sāpe par savu nevietu un savu nevajadzību plaukstošā aprīļa zaļoksnībā. Ko tad es varu? Nomīdīt kādu asnu. Nobaidīt pirmo tauriņu. Uzbrist soliņam, kas pieder diviem, un iztraucēt skūpstu. Uz mirkli nervu kumeļu izlaist no grožiem... Nevar zināt, kādām margām tas pārlēks, zem kāda braucamā metīsies, pumpuru sprāgšanas un savas brīvības apdullināts. Es esmu vajadzīgs vienīgi pats savam idiotismam. Viens otram vajadzīgi - un viens otram apnikuši. Un tomēr - lēnām, kā mēness dilst, noplok sāpe. |
|
|
![]()
Raksts
#160
|
|
Ataudzē kaulus pēc uzvaras kalambola mačā ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.02.05 Kur: te. ![]() |
Imants Ziedonis
No abām pusēm Salikt kopā nesaliekamas lietas: nepienākušas, nepieietas. Šķūnelī kopā ar veco sienu iemīdīt pantā parītdienu. Vienā ķēdē ar durvju zvanu iemontēt nāvi un piedzimšanu. Nebūt ne vakar, nebūt ne rīt: abas šīs gaismas uz mani krīt šurp. Un, te manī satiekoties, rāda: ka citur nav kur doties - no abām pusēm spiež zelta gaiss - un kurp iet: tu sev pats esi vienīgais. Šo rakstu rediģēja Tension: 29.03.2007 15:29 |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 10.05.2025 15:24 |