Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Kalevale]

Mārtiņš Freimanis.
Sludinājums.

Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.


Mārtiņš Freimanis.
Dot.

Mēs protam dot.
Mēs dodam iespēju.
Mēs dodam mīlestību.
Mēs vispār dažreiz pie-dodam.
Gadās arī at-dot parādu.
Aiz-dot arī nenāk par ļaunu.
Dažs sa-dod pa purnu dažam.
Mēs no-dodam draugus
Un stafeti nākamajam.
Mēs iz-dodam sviestu
Mēs bērniem uz-dodam
Izpildīt visu,
Neatejot no skolas sola.
Tikai ņemt mēs nemākam,
Kā nu kuram tas padodas.


Mārtiņš Freimanis.
Teātris.

Zem taviem zemajiem griestiem,
Pie laternu staba,
Uz tavas slīdošās skatuves
Stāv mani aktieri un skumst.

Līdz galam neizspēlēti
Stāv mani rekvizīti,
Un tavās plaukstās deg aplausi -
Nevienam neveltīti.

Nav vērts!
Tava sirds tik un tā to noklusētu.
Nav vērts,
Jo priekškaru tāpat neviens neatvērtu.
Nav vērts
Deldēt plaukstas par izrādi lētu.
Nav vērts,
Jo tik un tā neviens to nedzirdētu.
Nav vērts!

[evija]

Jānis Peters

Mārim Čaklajam

Latviešu dzejniekiem, latviešu zvejniekiem
pērtās un pārlauztās muguras dzīst,
Latviešu dzejnieki, latviešu zvejnieki
atkal stāv taisni un atsakās līst.

Latvijas cilvēki pasaulē ieiet,
dzejnieki zvejnieku laivās dzimst.
Šovakar saule kā Hikmeta sieviete
brūna sēž kāpās un pasaules dzejnieku,
lepnu kā zvejnieku,
gaida...

[*NiiKe*]

Neszinu, kā jums, bet mani šis dzejolis ļoti iespaidoja un lika aizdomāties... Paskarbs, taču reāls.. un skumjš (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

Tu esi jauns,
tev viss vēl priekšā.

Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām.
Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies.
Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām,
Kas seju krokos tev pēc sava prāta.

Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Par visu maksāsi, ko dzīrēs ņemt par velti,
Un nāves bailēs glābsi savu telti,
Kad daba redzēs, jo nav akla,
Ka pārāk ilgi sēdi tai uz kakla.
Gulst bāli ziedi šodien tavā riekšā.
Tu esi jauns. Tev viss vēl priekš


/Māra Zālīte/

[Eriette]

Frici Bārdu var citēt mūžīgi.

Plaukstošas meitenes dzied (1)

Mēs nezinām, kas mūsos mostas,
mēs nezinām, vai drīkst tā tiekties...
pēc zvaigznēm kā pēc ķiršu ziediem
mums zilās naktīs patīk sniegties...

Mums tumsā celt tīk jaunās rokas
mums tīk, lai kāds tās ziediem sistu...
lai viņās sveši, silti putni,
kā apkampienu alkstot, kristu...

Un, kad tā esam piekusušas
un atpakaļ tad sevī slīgstam,
kā bāli, gurdi vītolzari
tad saldu skumju dzelmē līkstam...

[Kalevale]

Māra Zālīte.

Rīkosim sazvērestību:
Turēsimies neizpostāmi,
Kamēr paiet šis tumšais laiks.
Novembrī jau nevar būt daudz gaišāks.
- Vai tu vēl turies? -es tev jautāšu.
- Es vēl turos.- tev man jāatbild,
Tāda ir parole.

[Kalevale]

Austra Skujiņa
Tu vari raudāt.

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.

[nenuil]

Klāvs Elsbergs

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mums liktenis ienāks manī
kā zirnekļa pavediens

[Eskuela]

Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/

[nera]

MAGDALĒNA

* * *

uz
pārtrūkušas stīgas
iemājojis tukšums
pēc
veciem āboliem un sniega
sen pamestā mājā smaržo tik
baložpelēkas un skumjas
plaukstas
atbalsojas sejā čukst
cik spēka
skriesim uz to pussabrukušo
pagrabu
spēlēt veco vijoli
un
mūsu
acu
vārdi
I Z M E Ž Ģ Ī S I E S

* * *

tur
atstāti sērkociņi degam
pirkstgali vēl mirguļo ugunī
un kaut kāda sarkana lupata
velkas nopakaļ
kā aizlauzts spārns neaizdzijis
un viens
akmeņi sviesti
saduļķotu sirdsapziņu precīzumā
atsitas ar apbrīnojamu zemes
pievilkšanas spēku
putekļi un pelni uz kājām
basām kā vienīgā rota
neaizej

* * *

čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
nemākot burties
sarkanas jāņogas
varbūt
V I L K A Č I E M .
par iemeslu aprūsējušos
sliežu galos karājoties
D E B E S Ī S.
gandrīz saindētā paradīzē
L Ū D Z O T I E S.
vara sarkanā nokaitētā
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti
no ārprātīgo lūgsnām
nemanot nozūdot
A T P A K A Ļ.
izgaistot ugunssrtenā
gaisā dzirkstelēs pelnos
T U M S Ā.
čuksti sarkanā
brīvā
sarkanā čuksti smejoties
N E N O R M Ā L I.

* * *

čuksti pelēkā *
zirnekļa tīmekļa migla melnā akacī
jo domājot prātīgi
normāli cilvēki sapņo normālus sapņus
tikai debesis pret pelēko
izskatās oranžas
SKAISTI.
čuksti pelēkā nejauši atklājot
sarkankrūtīšu mēmo
čuksti pelēkā
kamēr glūnoši plēsošas sāpes
KĀ.
ievainots vilks kauc čuksti
PELĒKĀ.
aplī kā dūmu stabs balo tas
stāvs ko griezi kā
VĀJPRĀTA.
virpulī traki kas izstaro
blāvumu čuksti pelēkā
aizvien vēl notverot
RĪTAUSMAS.
bezkrāsu krītot no elles
debesīs atpakaļ aizgūtnēm
kliedzot nebeidzot spītīgi
ČUKSTI.
pelēkā

* Ansis Rūtentāls

* * *

neskaitāmas
vēstules sarkaniem
asinsvadiem
rakstītas
aumaļām līst pāri sejai
lūpām
sašķidrinātas saules krāsā
nesalasāmas neizlasāmas
klīst
nepiederošu roku
iezīmētas
izplūdušās mēnesnīcās
riņķo atmiņas
orbītās noklīdušas

* * *

es tevi sajutu
pirmoreiz
pastaigājoties pa
vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
kā pa vilciena sliedēm
tukšums.
un mums pat vairs nebija
ko teikt
degoši akmeņi pār mūsu
galvām
bira vēlās kvēloja drupa
gailēdami
sargeņģeļi drebošām balsīm centās
gavilēt
oda priekam.
drebošām balsīm
sargeņģeļu oda vijoļu stīgām
lūdzošām satrūkušām
tukšums.

* * *

vārnas tupēja plikos kokos
ķērca kaut ko par laimi
noriju skūpstus un
vēlējos nomirt
ievīties kā asinīm smiltīs
iesūkties sakalst
par tumšsarkanu akmeni
pārvērsties sastingt
plikos kokos pārkliedzot vārnas
čukstēt aizgūtnēm
kaut ko par laimi

* * *

naidā
nokaitēti plūmju
kauliņi
iekvēlojas
nikni nošņirkst
starp zobiem
skūpstā.
kā aptaurēti
izstīdzējuši
putni
izstiepj kaklus
iekvēlojas
sadzeltējuši
rokraksti ko
mēģināju izķeksēt
no tavām
aizspogulijas
pastkastītēm
naidā.
iekvēlojas
nokaitētu plūmju
kauliņu krāsā
skūpstā.

* * *

toreiz nāvi.
varbūt kādā
darvas peļķē plunčājoties
peldinot kuģīšus
man pēkšņi ienāks prātā atcerēties
toreiz nāvi.
kad
izmisīgi dzīvoju
sarkaniem ugunsriņķiem
visapkārt
un vilkiem nebija bail
nemaz
tik un tā
toreiz nāvi.
un.
es.
ārprātā.
gaudoju.
viņu.
vietā.
toreiz nāvi.

* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita

[The Shine]

Klāvs Vērdiņš. <3


skandāla smarža no lielpilsētas
plūda pa platajiem rāmajiem ceļiem
rokas priekšautā slaucīdama
māte teica - dēliņ uz to pusi nelien

noskūpstījis raudošo māti
metos lielajā skandāla acī
inde pildīja manas nāsis
galvu glaudīja paparaci


***

draugi (1)

ātri skrienot no somas izkrita
visas mazās un skaistās lietas
nekam mazam un skaistam pie manis
neatrast vietas
neatrast vietas

haltūras knašās un ienesīgās
draugu un paziņu dzimšanas dienas
ātri skrienot no prāta izkrita
nav vairs nevienas
nav vairs nevienas

[Purpur]

Aleksandrs Čaks
Puķu meitene

Uz sola vienam sēdot man pie pašas dārza malas,
kur mūzika turp aizlido it kā no tālās salas,
tu klāt pie manis pienāci pa kājceliņu vecu
ar sīku kurvīti pār nodilušu plecu.

Tu klāt pie manis pienāci un piedāvāji ziedu-
tik gleznainu, tik mirdzošu kā logos saules rietu.
Bij tavas brūnās kājiņas no putekļiem tik melnas
un cietas, cietas atspiestas kā strādniekroku delnas.

Zieds klusi rokās drebēja, un brīnumzilās acis
tik biklas bij ka zaķītis, pie zemes bailēs placis.
Es, ziedu ņemot, nejauši tev pirkstus biju skāris,
un likās man, ka notvīka tavs bālais vaigu pāris.

Un likās man, tev negribot vēl zemāk acis grima,
un pēkšņi manā dveselē tad viena tvīksme dzima:
"Kas būtu, mana meitene, ja pēkšņi noskūpstītu
es tavu lūpu valgumu un tavu vaigu zīdu?"

Un tomēr es tik sēdēju un domāju: "Kā būtu?"
Pēc likuma man aizliegts bij šeit izteikt, ko es jūtu...

***

[Iewinja]

Māris Čaklais
Zīmju gaidītājs.

Pluinīts, plosīts, tomēr
nesaliekts, nesaplēsts -
viņš
joprojām
gaidīja
zīmes.

Zvaigznes centās -
miedza ar abām acīm
kā tuvredzīgas.
Jūra izdeva
ilgi aijātus kokus un skeletus.
Vakara pamale ganīja
savus mūžam mainīgos ganāmpulkus.

Tik daudz,
no kā zīlēt.
Tik daudz, ko mīlēt.

Un tas
sajauca visu vēl vairāk.

Visi zina,
kas šodien ir trumpā.
Bet neviena, kas teiktu:
liec uz visu!
Bet zīmes audās
lūpu kaktos un pieres rievās,
iekšējos orgānos, kūkumos,
tikko drukātās, bet jau dzeltenās lappusēs,
pavēlētradušās, bet jau lūdzošās balsīs,
viņas - visur. Visur - viņas.

Zīmes negaidīja,
viņas bija.

[The Shine]

Ronalds Briedis.

***
es pārdēvēju tavā vārdā
visas ielas
pa kurām eju
visas pilsētas
ko apmeklēju
visas valstis
visus kontinentus
visas planētas un zvaigznes
es pārdēvēju tavā vārdā

es izsvītroju no kalendŗaa
citus vārdus
un trīssimt sešdesmit piecas reizes
ierakstu tavējo

es izmetu no alfabēta
visus burtus
un atstāju vien tos
kas veido tavu vārdu

cik gan laimīgām
ir jābūt tām sievietēm
kas nes tavu vārdu

cik gan lepnām
ir jājūtas tām sievietēm
ka viņas ir nosauktas
par godu tev


Deus Ex Machina
Dievs no mašīnas
Izmet mani laukā
Un turpmāk ar citiem
Dzejniekiem braukā

Cits manā vietā
Uz mutes kristu
Es ceļos un taisos par
Policistu

Piekasos
Pie kāda sīkuma
Un apturu viņu
Uz nākamā līkuma

Pārbaudu numuru
Paspārdu riepu
Satinu dzejoļus trubiņā
Un saku: -- Iepūt...

[Soleisa]

Marts Pujāts( Tik ļooti patik viņa dzejoļi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

***
ziema
jūra
viļņi šņāc kā radio kas regulēts uz neprecīza viļņa
ziemā jūra raud

tie kas vasarā veldzējās
tagad sēž dubultīgos vilnas džemperos un malko siltumu


bet tas nekas
tu nekreņķējies jūra
es esmu tepat
kad tev paliek auksti
tik pamet pāris vilnīšu un uzputo
tad es tevi apskaušu un sasildīšu

[The Shine]

Pujātu es arī varu ;D
lai gan man viņš tā pus uz pus, šad tad patīk, šad tad neē
bet vērdiņš ir teicis, lai citē viņu interneta dienasgrāmatās
un šis jau gandrīz vai skaitās :>


Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo.
Tas manī iet un manī paliek ejot.
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus.

***

ja neveicas mīlestībā
veiksies golfā

sēžot sofā redzu

bumbiņa ripo gar pasaules malu
un krīt bedrītē

smaidi
un ļauj man šo grumbaino laukumu mīlēt

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 13.03.2007 11:19

[negative]

Ojārs Vācietis

UZ IEVU ZIEDĒŠANU

viņa neatnāks.

Uz ābeļu un ķiršu
viņa neatnāks.

Uz rudens uguns vājprātību
viņa neatnāks.

Vairs ne uz kādiem ziediem
viņa neatnāks.

Jo viņa
visiem ziediem cauri
ziedēs.

[Poesie*]

nostalģija

tajās tālīnās rudens rītu šūpolēs esmu kad līdz-
svarots kā ābečnieks pirmajā klasītē mauroju es kā
bullis kam goves gaisušas miglā bez miņas un dvē-
sele mana vienīgā ace asinīm pieplūst un
kārpu es debesi kā bullis ar kāju zemi kārpa kamēr
arīdzam pats gaistu miglā tajās tālīni tuvīnajās ru-
dens rītu šūpolēs


***

galīgi
zaļš
hamlets iz
vides aizsardzības kluba
karaļvalsts

iebridis ieklumzājis
zvaigznēs sapuvušās līdz
matu galiem un

hamlets
zaļais
taujā vaicā prašņā tam
visumam visam

būt vai
pūt


/aivars neibarts/

[Orhideja...]

Pašreizejais, mans aboslūtais favorīts.


Tāda es esmu.
Aspazija.

Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš-
Jā, tāda es esmu- To zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!

Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns star sausiem žagariem-
Jā, tāda es esmu- to zinat!
Nu nākat sev pirkstus apezinat!

[negative]

Ojārs Vācietis

LĒNĀM, KĀ MĒNESS DILST

noplok sāpe
par savu nevietu
un savu nevajadzību
plaukstošā aprīļa
zaļoksnībā.

Ko tad es varu?
Nomīdīt kādu asnu.
Nobaidīt pirmo tauriņu.
Uzbrist soliņam,
kas pieder diviem,
un iztraucēt skūpstu.

Uz mirkli
nervu kumeļu
izlaist no grožiem...

Nevar zināt,
kādām margām tas pārlēks,
zem kāda braucamā metīsies,
pumpuru sprāgšanas
un savas brīvības apdullināts.

Es esmu vajadzīgs
vienīgi pats savam
idiotismam.

Viens otram vajadzīgi -
un viens otram
apnikuši.

Un tomēr -
lēnām, kā mēness dilst,
noplok sāpe.

[Ouens]

Imants Ziedonis
No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties -

no abām pusēm
spiež zelta gaiss -
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.

Šo rakstu rediģēja Tension: 29.03.2007 15:29