Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

Paldies dievam, viņa saprata. Tas jau ir pluss Terija apmierināti saprata tajā brīdī, kad Sofija ieskatījās viņai acīs. Un speciāli nodrebiājās, kaut, gan patiesībā viņai nemaz nebija tik auksti. Galu galā bija silta un patīkama diena. Jā aptiešām ir diezgan vēsi. Meitene klusu atbildēja un kaunīgi palūkojās zemē. It kā viņai būtu kauns par savu neizturību ar kuru viņa ir panākusi to, ka nevar turpināt pietiekami ilgi patīkamo sarunu ar Driādu.

Šo rakstu rediģēja Seila Klarika fon Ravenava: 03.02.2007 13:23

[Kalevale]

Vai tev viss kārtībā? Sofija jautāja driādai, cenšoties noslēpt neuzticību, kas draudēja izlauzties. Kādēļ tu esi šeit viena?
Meitene gaidīja atbildi, tajā pat laikā, neuzkrītoši paskatīdamās norādītajā virzienā. Saule laidās arvien zemāk un iespīdēja starp kokiem. Kādēļ strautiņš ir apklusis? Sofijai pēkšņi ienāca prātā. Uz šo vietu taču bija atvedusi tieši tā urdzēšana... Mieru, tikai mieru. Galvenais, izdarīt, kas darāms. Eh, Ītans vēl...

[Margo]

Driāda skumji nodūra acis. Abas meitenes neko nebija sapratušas. Atgriezties mājās viņa nevarēja. Viņu novēroja. Tas vīrs bija draudējis nogalināt, ja viņa netikšot vaļā no skuķiem. Viņa nespēja.
Ejiet projām. pēkšņi viņa uzkliedza, sarāvusi rociņas dūrēs. Viņa sāka trīcēt. Acīs sakāpa asaras. Turp. Tajā virzienā.
Viņa norādīja uz strauta tecēšanas virzienu. Pati viņa palika nekustīga.

[Kalevale]

Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas nav kārtībā. Ejam, Terij! Sofija iesaucās un sagrāba meiteni aiz rokas. viņas devās norādītajā virzienā, taču piecdesmit pēdas nogājušas apstājās. Klusu, Terij. soja nočukstēja un pieliekusies, cauri zariem centās saskatīt, ko dara driāda. Kaut kas nav pareizi. viņas prāts turpināja čukstēt. Ja nu... ja nu ir jau par vēlu? Ja nu viss jau zaudēts? Gan kauja, gan viss... Nē, tā nevar būt! Sofija pati atvairīja šo domu. Ar stingru skatienu viņa lūkojās cauri zariem, pūloties saskatīt, kas notiek, tajā pat laikā ieklausīdamies, vai abām meitenēm kāds netuvojas. Viņai vairs nebija bail. Ja nekas nav neiespējams, no kā gan baidīties?

[Margo]

Mazā driāda noskatījās, kā abas meitenes nozūd viņas norādītajā virzienā. Mazā izplūda asarās, slaucīdama tās ar savu mazo rociņu. Mazā driāda iemetās mežā šņukstēdama.

Abām meitenēm bija lieliska izdevība palikt krūmu aizsegā un sekot mazajai būtnītei nepamanītām.

[Seila]

Nē Sofij, mēs nevaram tā darīt! Viņu kaut kas nomāca un man šķiet, ka labāk būtu, ja mēs viņu paņemtu līdzi. Es nezinu, kas varētu notikt, bet man šķiet, ka šī driāda mums vēl spēs būt noderīga Terija uz mirkli apstājās un tad pagriezusies atpakaļ apņēmīgi devās uz strautu. Iznākusi pļaviņā viņa knapi paguva pmanīt kā driadā pazūd mežā, Un nedomādama sekoja tai.

[Margo]

Pēkšņi ieķērcās krauklis. Tas meta slaiku loku Terijai virs galvas un nosēdās blakus strautam. Tas uzmanīgi pētīja Teriju. Tad tas atkal pacēlās spārnos un nosēdās uz koka zara pie takas, kur bija nozudusi driāda. Tas atkal cieši vēroja meiteni.

[Kalevale]

Nepārspējami. Ja viņai, kas draudēs, mēs nevarēsim palīdzēt, jo viņa izdomāja parādīties. Kh.Sofija tik vienkārši neatklājās, cauri brikšņiem meitene gāja, paturēdama acīs, gan Teriju, gan driādu. Viņa nevarēja atstāt nevienu no viņām. Mazās driādas asaras noteikti kaut ko nozīmēja. Un izskatās, ka tagad arī Terijai draudēs briesmas, krauklis nekad nav uz labu, taču pagaidām šķita, ka viss kārtībā. Abas nebija tālu, abas bija redzamas. Sofija tikai cerēja, ka vairāk neviena nav. Kāda ceturtā, kurš varētu vērot viņas.

[Margo]

Krauklis paraudzījās uz Teriju, tad uz brikšņiem, jo tie menāmi sakustējās. Tas atkal pacēlās spārnos un nolaidās tieši meitenei priekšā. Tas bija izpletis spārnus un nikni raudzījās Sofijā. Tas ieķērcās.

[Kalevale]

Nemaz nedomā. Nevienu tu nedabūsi. Sofija iešņācās un centās satvert kraukli. Meitenes acīs bija nepārprotams naids. Viņa skatījās tieši melnajās acīs. Krauklis ieknāba meitenei rokā, taču viņa bija savainojusi putna spārnu. Sofija vārījās dusmās. Vienu brīdi pat gribējās mesties pakaļ driādai, pametot Teriju, taču viņā neļāvās pēkšņajai vēlmei. Vēl arvien stāvēja kraukļa priekšā nekustīga, skatīdamās tieši acīs.

[Margo]

Tu. pēkšņi nodārda balss.
Kraukļa apveidi izplūda un auga. Tad akal sāka skaidroties, bet nu jau citā apveidā.
Sofijas priekšā stāvēja cilvēks, ko viņa jau iepriekš bija redzējusi. Augumā lielāku, apmetnī tērptu. Seju atkal aizsedza kapuce. Spiegi. Elfu princese.

[Kalevale]

ATD -- Kaut ko tādu jau es gaidīju. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/biggrin.gif) .

Es. Sofija dusmīgi noteica. Turpinādama raudzīties tēlā, kurš nupat bija radies. Viņa centās neuzkrītoši pamest skatienu uz Terijas pusi, taču nevarēja saredzēt meiteni. Nu jau vienalga. Tāpat esam izšķīrušās. Varbūt viņai enkas nenotiks, cerams. Var jau būt, ka man arī ne. Sofija pasmaidīja par šādu domu, un tas likās smaids nevietā. Viņa vērās uz apmetnī tērpušos stāvu un smaidīja.

[Margo]

Vajadzēja tak' šito tev piespēlēt. Nevarēju atturēties.

Sofija redzēja, ka cilvēkam arī savainota roka, jo to viņš bija saķēris. Kapuce noslīdēja no sejas.
Cilvēka sejā rotājās dusmas. Viņam bija tumšs sejas apmatojums. Neliela kazbārdiņa. Īsi mati, kas bija tumš. Abās smailajās ausīs bija pāris auskaru. Tas nebija cilvēks. Tas bija elfs.
Hm... klusi noteicis elfs pakāpās pāris soļus atpakaļ. Tagad viņš smaidīja.
Elfu pazudusī princesīte?viņš nosmīkņāja.Pat muļķa Karalis vēl tev nāvi.

[Eņģeļu gūstekne]

OOC: Neatceros vairs kur īsti Andžela palika, bet nu kaut kā gan jau. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

IC: Pelēkā pēcpuse pieslieta no sēdvietas. Andžela aizvien uztraukdamās par pārējo paziņu dzīvībām paskatījās uz dinungu. Varbūt mēs varam iet? Viņa lūdzoši jautāja cerībā, ka dinungs sapratīs, ka viņa nejūtās īpasi labi. Neskatoties uz to, ka vecais vīrs bija teicis, ka jauniešiem nekas nenotiks tomēr spīdzināja sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajag.

[Kalevale]

giggles.

Tas jau vairs nav nekas jauns. Sofija dusmīgi iešņācās. Pētot melno stāvu. Tātad spaŗna savainojums tomēr kaut ko bija devis, viņa nosmīkņāja. Mazs jauks elfiņš. Sofija nezin kādēļ kļuva pavisam jautra un iesmējās par šo domu. Kaut izskatījās, ka viņa smejas par to, ka visi vēlas viņu nogalināt. Tu jau droši vien zini, ka karali saukt par muļķi nav prāta darbs. meitene uzsmaidīja viņam, atkal pamezdama skatienu sāņus. Viņa aizturēja elpu un centās saklausīt. Tālumā bija dzirdami brikšķi. Tas skuķis iet tik skaļi? Jel. Tā viņu drīz vien kāds apēdīs... Ja tā tiešām ir viņa.

[Margo]

Neuztreucies. Viss ir pareizi EG*

Vecais dinungs jau bija gatavs doties. Viņš stāvēja pie zāles izejas, kas veda tumšajā alā.
Dosimies.viņš atbildēja, pieliecis galvu, norādīdams uz alas pusi.

~~~

Elfam seja atkal sarāvās dusmīgā grimasē.
Klusē. viņš uzšņāca, taču tad atkal pasmaidīja.
Princesīt, viņš kaitināja. Karalis ir muļķis. Puse galma jau ir Tumsas pusē. Kalna sargi kritīs. Tāpat kā Senvīrs. Visi pareģojumi ir piepildījušies.
Viņš zināja, ka Sofija neko daudz nezina, nedz par kalnu, nedz Senvīru. Tās bija viņa trumpes.

~~~

Terija sekoja driādai. Viņas zaļo ķermenīti tikko varēja pamanīt cauri kokiem un krūmiem. Pēkšņi viņa pagaisa skatam. Terija bija nonākusi pie kāda liela, nelīdzena akmens. Tas bija milzīgs. Tas slējās meža klajuma vidū kā biedēklis. Klusums. No driādas ne vēsts.

[Kalevale]

Kas gan tu būtu, lai liktu man klusēt? Sofija savilka nicīgu grimasi un pacēla savu degunteli augstāk gaisā. Viņa centās notēlot princesi, cik labi vien spēja. Vēl redzēsim, kā būs. Meitene aktīvi domāja, centās sakopot atmiņā visu, ko bija dzirdējusi, redzējusi pēdējā laikā. Ieturējusi klusuma pauzi Sofija turpināja. Nerunā par to, ko vēl nezini. Sofijas acīs iezibējās naidīgas uguntiņas. Sajutusi savu ļauno skatienu, viņa atkal novērsās. Vajag pildīt, kas uzdots un nedomāt neko citu. Viņa prātā atkārtoja. Atkal lūkojās melnajam stāvam acīs.
Celim vēl arvien bija apsieta bieza marle, taču tas vairs nesāpēja. Viņa noņēma to. dažviet brūce sāka asiņot, taču tas nebija nekas traks. Meitene centās rūpīgi sasaitēt elfa roku.

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 04.02.2007 13:09

[Margo]

Ko tu dari?! viņš uzkliedza un spēji atkāpās no Sofijas.
Seja bija izbrīnīta. Ko tā skuķe vispār iedomājās? Viņi bija sāncenši, ienaidnieki. Tagad viņa izrāda izpalīdzību?
Viņs pakāpās vēl pāris soļu atpakaļ un nosvieda marli Sofijai pie kājām. Sejā rotājās izbrīns.

[Kalevale]

Arr. Nesmērē to! Brūcē iekļūs infekcija. Sofija nošņācās Un pacēla marli, kas bija iepinusies koka zarā, par laimi nenokrita dubļos. Neredzi, ko daru? Cenšos apsaitēt tavu savainoto roku! Sofija ar apņēmīgu sejas izteiksmi atkal piegāja viņam klāt un satvērusi vārīgo roku sāka to saitēt. Ja viņš mēģinātu atkāpties vēl, atliktu tikai nedaudz pakustināt roku, lai elfs atmestu šo domu. Sāpes tomēr izjūt ikkatrs. Meitene atkal pasmaidīja. Visa šī situācija un vasara bija vienkārši smieklīga, šķita, ka drīz viņa pamodīsies no sapņa!

[Margo]

Elfs pamatīgi pārskaitās. Viņš pagrūda Sofiju malā. Meitene nokrita uz zemes.
Es tevi varētu piebeigt tepat un tūliņ... viņš šņāca pienācis pavisam tuvu Sofijai.
Tagad viņš atkal smaidīja.
Pēkšņi Sofiija sajuta, ka kāds viņu saņem ap pleciem. Stingrs tvēriens turēja meiteni. Sofija nespēja pagriezties.