![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Istari māceklis ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 29.12.03 GP eksperts 2006 ![]() |
*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20) Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*
Pavasaris. Pat līdz apzinīga ierindas pilsoņa naktsmiegam vēl bija gana daudz laika, taču aiz loga jau vijās tās pelēkās ēnas, kas vienmēr tik uzstājīgi atgādina, tieši kāpēc tapa izgudrota elektriskā spuldzīte. Skaļš sprakšķis nospiežot gaismas slēdzi, mirklīgs uzplaiksnījums un pēdējā spuldzīte mājās bija izdegusi. Sazvērējušās, nelietes. Tāpat kā viss pārējais, kas pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk sabojājās, pārdega, saplīsa, iedūmojās, izbirdināja skrūvītes un zobratus vai kā citādi samaitājās, tikko tam pieskāries. Pelēkā krēsla nepatīkami spieda uz acīm, liekot atcerēties dziļi norakto solījumu šodien nopirkt jaunas spuldzītes četru, vakar izdegušo vietā. Četru. Vienā vakarā vien. Šādā tempā var arī bankrotēt. Uz ielas bija kluss, pat neparasti tukšs - bet tā bija labāk. Šajā vakarā gribējās pabūt vienatnē, tālāk no bezjēdzīgo garāmgājēju garlaicīgajām, pelēkajām dzīvītēm. Kas *tas* bija un no kurienes uzradās - to vēlāk tā arī neizdevās atcerēties - bet kanālā tas tevi iegrūst pamanījās tik un tā. Ja vēl pirms brīža prātoji par siltumnīcas gāzēm, kas likušas pavasarim padoties īpaši siltam - tad tagad nelaimīgi atskārti, ka gāzes vai ne gāzes, bet ūdens pavasarī nav peldams. Pārāk auksta, pārāk spēcīga straume, un neviena garāmgājēja, kas tevi sadzirdētu. Nav ne jausmas, cik ilgs laiks pagāja, pirms tev beidzot izdevās pie kaut kā pieķerties un izkļūt no ūdens. Vēlāk tikai atcerējies, ka apreibis, kā pusmiegā, izmircis, pārguris un trīcošs devies raustīgās liesmas virzienā, kas tumstošajā naktī solīja siltumu un drošību. Ir tomēr cilvēkam kādi instinkti radušies, kopš senči uguni atklājuši. Varbūt novilki slapjās drēbes un izkāri žāvēties. Varbūt arī tāpat arī bezspēkā aizmigi, ar visām slapjajām drēbēm mugurā. Sapņoji par dīvainu pasauli ar violetiem mežiem un melnu ūdeni. Par pilsētu ar milzīgām augstceltnēm, kas bija tik tukšas, ka tās ielās redzēji vien izbadējušos suni, kas no tevis baidījās vairāk, kā tu no viņa. Un rudu kaķi, kura zaļās acis skatījās tik pētoši, kā to spēj vienīgi cilvēka acis. Lai gan nē, tā, kā to spēj vienīgi cilvēka acis un reizēm - kaķu acis. Tu pamodies ar miglainām atmiņām par brīdinājumu ātrāk doties tālāk no Pelēkās robežas. Uz dienvidiem būšot siltāk un drošāk. Un vēl, vēl aiz Pelēkās robežas iet neklājoties, tur atpūšas senos karos kritušie, kurus spēkus neaprēķinājuši burvji uzcelt mācēja, bet atpakaļ beigtus dabūt vairs nē. Jā, dīvains sapnītis. Laikam par daudz fantastikas lasīts - tāda varēja būt viena no pirmajām domām atmostoties. Arī nekaunīgo straumi gribētos saukt par sapni - ja ne tas lielais apdzisušais ugunskurs tur priekšā, un visi šie miegainie, apjukušie cilvēki visapkārt. Tu zini kā sauc katru no šiem cilvēkiem un pat vari par katru kaut ko pateikt - kaut vai to, ka abi jaunākie puišeļi, Ēriks un Jegors spēlē vienas un tās pašas spēles, toties Frenks ar balināto pakausi spēlē ģitāru. Īsāk sakot - katrs tēls zina par pārējiem tēliem vairāk vai mazāk visu ATD pavedienā rakstīto. It kā pat iepazīties vairs nav nepieciešams. Jūs visi runājat vienā valodā, lai gan neviens neatceraties to mācījies. Straume ir aiznesusi visu, kas tev bija - atlikušas vien drēbes, kas joprojām ir aukstas un slapjas, ja neizkāri žāvēties, kāds sīkums ciešākās kabatās, varbūt pulkstenis uz rokas. Tas arī viss. Miegainais bariņš pamodās pļavā, meža klajumā. Netālu tecēja strautiņš - ne vēsts no tās nežēlīgās straumes, kas bija rāvusi sev līdzi vakar. Mežs kā mežs - egles ar zaļām skujām, bērzi ar jaunajām lapām, šur tur šis un tas ziedēja. Debesis kā debesis, zilas. Un saule - tik dzeltena kā pūķa acu zīlīte, jau gozējas augstu debesīs. Pusdienlaiks. Mežs ir kluss. Nedzird putnu balsis, nemana kukainīšus, nedzird dzīvniekus... Lai gan nē, kaut kas tur nobrakšķēja, dienvidu pusē. Ja ieskatās, tur arī tāda kā plata stiga manāma. Un tepat arī dzīvnieki - re, zaķītis lēkā, tur kokā vāverīte. Dienvidpusē starp kokiem sakustas kaut kas pelēks. Atskan kluss švīksts un.... Vāveri pa koku vairs nelēkā. Bulta to pienaglojusi pie zara. Sveiki mīlīši! Atskanēja kaut kur no augšas, no stigas puses. Labi izgulējāties? Saulīte jau augstu, laiks tā ka būtu celties, tā gan. Šķiet, ka runātājam ne tikai trūkst dažu zobu, bet tas vēl piedevām ir pamatīgi saaukstējies. Meža gaiss jaunām, dzīvām plaušiņām ir veselīgs, tā gan, jā, tā gan. Tagad visi lēni izgriežam kabatiņas uz āru, noņemam tos smukos gnomu pulkstenīšus, ko es tur jaunkundzei redzēju, un sakrāmējam šitajā te, smukajā maisiņā. vēl viena bulta ietriecās stumbrā - pie tās tiešām ir piesieta raupja auduma ķesele. Daudz pieredzējusi, viegli pēc pelējuma, vai varbūt trūdiem smirdoša. Neviens taču negrib, lai staigājošie miroņi nāk un aptausta jūsu baltās miesiņas, ko?. Jau cita balss, šoreiz no ziemeļu puses, izsmējīga un draudīgi pašpārliecināta, bet gandrīz tikpat piesmakusi kā pirmā. Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.01.2007 17:53 |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 26.05.2025 03:39 |