Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Piligrims]

Vajadzētu pagādāt kādas labākas drānas, ja reiz ir iespējama vizīte pie gubernatora, sprieda Džons, tāpat nemaisītu apskatīties pēc ieročiem, var būt šeit tie nav gluži zemē metami. Lai gan vēlme kādu nogalināt Džonam joprojām bija pretīga, taču dzīves apstākļi un izvēlētais ceļš prasīja savas nodevas.
Džons pameta patīkamo vietu zem palmas un devās tirgus laukuma virzienā. Neskatoties uz pēcpusdienas karstumu, tirgus laukumā norisinājās intensīva tirdzniecība. Vairāk gan šeit bija pārtikas preces, eksotiski augļi un zivis par pasakaini zemām cenām, vienkāršas drānas un ikdienišķas lietas vienkāršiem cilvēkiem. Džons nopirka jūrnieku lādi un tur pat salīga nesēju ar divričiem.
Vai tu nevarētu man drusku izlīdzēt ar padomu , uzrunāja nesēju Džons. Ko kungs vēlās, tas atbildēja. Man vajadzētu dažas kārtas vienkāršas un izturīgas drānas, bet ne pārāk prastas, tāpat zābakus un cepuri. Un kādu greznāku tērpu, lai nebūtu kauns gubernatoram acīs rādīties, ja nu viņš pēkšņi sadomātu mani uzaicināt ciemos, ar velniņiem acīs Džons uzsmaidīja nesējam. Var būt tu zini arī kur var dabūt labus ieročus.
Kungs ir atradis īsto vīru, krūtis lepni izriezis atsaucās nesējs, Mārtins zin visu, kas še dabūnams un kungs savu naudu neizsviedīs pa velti visādiem blēžiem un salašņām.
Jauki Mārtin, paldies par izpalīdzību. Kopā ar Mārtinu viņi ātri atrada visas nepieciešamās lietas, un lāde ātri pildījās.
Kas attiecās uz ieročiem , sāka Mārtins, kad viņi bija iepirkuši visas drēbes, tad man ir viens paziņa, kas lēti tirgo no pirātiem uzpirktos ieročus. Starp tiem gadās tiešām kunga cienīgi eksemplāri. Tie, kurus jūs atradīsiet uz letes, būs vietējie krāmi, vai nesamērīgi dārgi Vecās pasaules ne tie labākie eksemplāri.
Šī ideja Džonam diez ko nepatika, bet kapteiņa piešķirtais avanss kusa ātrāk kā Džons to būtu vēlējies. Labi, Mārtin, parādi man tā vīra kolekciju, lai gan godīgi sakot, doma lēti iegūt ar asinīm aptraipītus ieročus mani nesajūsmina, bet mana ierobežotā rocība pat reiz spiež noslēgt šo nepatīkamo kompromisu ar sirdsapziņu.
Mārtins neko neatbildēja, bet varēja manīt, ka Džona cieņa viņa acīs pamatīgi izauga. Ja kungs vairāk neko tajā lādē negrib likt, var būt ir jēga to nogādāt ostā, jo tas vīrs dzīvo pilsētas otrā malā un dzīties cauri visai pilsētai ar visām mantām diez vai ir prātīgi.
Tā ir laba doma, atsaucās Džons, pie viena varēšu pabrīdināt komandas biedrus par savu riskanto gājienu pēc lētajiem ieročiem.
Nogādājuši lādi ostā, kur joprojām turpinājās preču iekraušana un izkraušana no Zeehond, un nodevis to Raiena komandas ziņā, Džons paaicināja Raienu nedaudz nostāk un iepazīstināja ar savu ieroču iegādes plānu. Ko tu par to saki? Vēlējās uzzināt biedra domas Džons.

[Andromeda]

Darbi pie izkraušanas veicās raiti. Tad negaidīti ieradās Džons ar savu jauniegādāto lādi ko vajadzēja nogādāt uz Zeehond klāja. Šo aizvediet uz Zeehond! Raiens stingri uzsauca palīgiem.
Īrs bija nedaudz nosvīdis un mati ko Raiens bija no rīta rūpīgi sakārtojis astē nu bija izspūruši.
No pirātiem tu saki? Raiens izbrīnījās, kad Džons izstāstīja savu plānu par ieroču iegādi.
hmm...Katrā ziņā tur varētu būt, kas labāks kā vietējie krāmi, tik esi piesardzīgs. Raiens pieklusināja balsi brīdinādams Džonu. Varbūt man tev doties līdzi? Man pašam vajadzētu kaut ko tādu paskatīties.

[Piligrims]

Nu ja tu nāc līdzi, tad tā lieta vairs nav bīstama, Džons ar prieku pieņēma Raiena priekšlikumu. Kad tu varētu atbrīvoties? Es neizjaucu kādus tavus plānus attiecībā par šo vakaru?

[Andromeda]

Nē, nekādā ziņā! Biju domājis doties atpakaļ uz kuģi. Tā kā viss ir kārtībā. Raiens pasmaidīja.
Izkraušana iet uz galu, pavisam drīz varēšu doties. Īrs runājot, kaut ko skrecelēja uz lapas un pie viena ik pa brītiņam palūkodamies apkārt uz kastēm un mucām, kuras stiepa strādnieki.
Nepagāja ne pusstunda un izkraušanas darbi bija galā un Džons un Raiens varēja doties.

[Piligrims]

Džons piegāja pie Mārtina, kas bija lādi nodevis Raiena vīriem, mums drusku jāpagaida, jo mans komandas biedrs arī vēlās apskatīt to ieroču arsenālu.
Nav problēmu kungs, Mārtinam nekur nav jāsteidzās. Viņi sagaidīja līdz atbrīvojās Raiens un devās cauri pilsētai. Netālu pagājuši, viņi nonāca pie visai pieticīgas mājiņas.
Vai kungi nebūtu tik laipni un mirkli neuzgaidītu, es vēlos iestumt ratus savā pagalmā, jo šķiet, ka tie mums vairs nebūs vajadzīgi.
Labi, mēs pagaidīsim. Pēc maza brītiņa atgriezās Mārtins un viņi turpināja ceļu, līkumojot pa mazām ieliņām, viņi iznāca uz galvenās ielas, kas stiepās taisni no ostas līdz pat iekšzemes plantācijām. Priekšā viņi redzēja veco baznīcu.
Mums ir jāiet pa labi pa galveno ielu gandrīz līdz pašam Rūperta fortam, teica Mārtins. Viņi pagāja garām preču tirgum, tiesas namam aiz kura bija divi cietumi abās ielas malās.
Nu gan dīvainu vietu dzīvei un savam biznesam ir izvēlējies tavs paziņa?, Džons ar smaidu uzrunāja Mārtinu.
Nav nemaz tik dīvaina, jo šeit visi jūt respektu un nav lieku traču un problēmu, jo neviena no iesaistītajām pusēm nevēlās sev pievērst uzmanību. Tā, esam klāt, mirkli uzgaidiet, es ieiešu aprunāties. Mārtins pazuda kādas necilas mājeles vārtiņos. Pēc kāda brītiņa viņi iznāca kopā ar vecāku vīru, kas kliboja viņam nopakaļ ar koka kāju. Šis ir tas vīrs, par kuru es jums stāstīju un šie ir tie džentelmeņi, kuri vēlas apskatīt preci, Mārtins iepazīstināja abas darījuma puses. Nāciet iekšā, nepatīkami čerkstošā, bet vēl tīri spēcīgā balsī aicināja vecais vīrs. Džons ar Raienu devās līdzi vecajam vīram mājas pagalmā. Iegājuši mājiņā no spilgtās dienas gaismas, viņi sākumā tumsā neko neredzēja. Pamazām acis aprada ar šeit valdošo krēslu. Istabā bija, gulta, liela lāde, kamīns, galds un sols pie tā. Vienīgā dīvainā lieta bija milzīgs paklājs pa visu gala sienu, pie kura bija piekarināti pāris parasti zobeni un pistoles. Un tā ir visa jūsu kolekcija? manāmi vīlies novilka Džons. Vecais vīrs šķībi pasmaidīja, labi esmu tos nobēdzinājis, ne Mārtī? Viņš piegāja pie paklāja un ,Mārtinam piepalīdzot, sāka to no apakšas rullēt kopā. Gala sienā atklājās durvju aile. Domāju, ka pietiks, mazliet palocot muguras, kungi varēs tikt iekšā. Džons ar Raienu devās tumšajā durvju ailē. Drusku uzgaidiet, vecais teica, es tūlīt salūkošu kādu gaismekli. Viņš drusku pagrabinājās un sāka šķilt uguni, drīz tas iedegās un pārsteigto pircēju skatam atklājās pasakains ieroču klāsts. Visā Karību dīķi jūs neatradīsiet lielāku izvēli, ar lepnumu norūca vecais, izvēlieties, ko sirds kāro.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 10.01.2007 03:00

[mr Bl@ck]

Ienīstu šito padarīšanu... Džeks klusi nomurmināja sev galvā. Mūsu kapteinis ir vēlējis viņa un kuģa vārdu atklāt tikai misis Dejai personīgi. Piedodiet pavēle ir pavēle. Džeks sacīja censdamies balsī iepludināt tik daudz nožēlas cik spēja šobrīd sagrābstīt. Piesakiet mūs kā, Džeku Feisu, Reiku Gatiju, Tomu Makdenu un Bērtiju mūsu pavadoni. Džeks sacīja pašķielēdams uz pulciņa pusi varēja manīt ka viņa māžošanās klātesošosvaren uzjautrina, vai arī viņš izskatās smieklīgs?
Sakiet ka mūms ir sens sūtījums no drauga Senkitsā. viņš deva mājienu Reikam lai iedod karogu. Nododiet to Misis Dejai, tieši rokās. Džeks īpaši uzsvēra pēdējos divus vārdus.

[Roviela]

Tu esi dulls... Reiks nomurmināja tik klusi, cik vien varēja, lai sulainis neizdzirdētu, bet paklausīgi izvilka un atdeva Džekam karogu, šai brīdī izskatīdamies pēc ideāli izdresēta ierindnieka, kas ģenerālim pasniedz viņa ordeņa lentes.

[Aiva]

"Miers viņa pīšļiem," Džess aši pārmeta krustu, izdzirdējis par Deja nāvi. "Nu, atliekas vien noskaidrot kam viņš savu daļu novēlējs, ja novēlējs."

Ķapteiņa palabots, viņš atkārtoja visiem zināšanai informāciju par izkraušanu un par rītdienas plāniem, un tad paklanījās pret kapteini.

"Ar jūs atļauj es bikīt izkāps krast tagad, līdz vakariņ laik es būs atpakaļ," Džess sacīja. "laiv man nevajadzēs, es paņems kād pie piestātn, alai atvizin atpak."

Saņēmis kapteiņa klusējošu mājienu par piekrišanu, bocmanis pazuda tilpnē un pēc brīža bija atpakaļ, uzmetis pār jūrnieka kreklu ādas vesti un apjozis paplatu jostu. Viņš ātri pievienojās laivā Delam un matrožiem.

Pāri ostas netīrajiem ūdeņiem - Džess saruaca degunu, kaut arī bija daudz ko pieredzējis, jo karstais laiks padarīja elpošanu šeit iespējamu tikai kaut kādam mūdzm nevis baltam cilvēkam - laiva drīz vien sasniedza piestātni, kur Džess atvadījās no pārējiem, un klusi pie sevis kaut ko murminot, aizsoļoja prom pa līkumainajām pilsētas ieliņām. No drošajiem soļiem varēja manīt, ka pilsētā viņš nav pirmoreiz un ceļu acīmredzami zin.

[josephine]

Īgnais sulainis, saņemdams saini, skābi nošķobījās un lūdza pārējiem viņam sekot. Lielā zāle, kas pavērās skatam ienācējiem bija manāmi noplukusi, taču skaidri bija redzams tas, ka šī savos laikos ir bijusi ļoti grezna telpa. Lai gan apputējusi un padilusi, tā bija gaiša un pa lielajiem logiem krītošā saules gaisma rotaļājās ar lustras kristāliņiem vietām uz grīdas un sienām atstājot mazas varavīksnītes.
Sulainis gāja taisni pāri gaišajai zālei un atverdam baltas divviru durvis ielaida jūrniekus bibliotēkā. Tā, atšķirībā no gaišās gandrīz vai sirmās zāles, laistījās zeltaini brūnā kokā. Bibliotēka bija divos stāvos ar daudz plauktiem, bet tās vidū atradās smagnējs koka galds, tur pat netālu atradās ar dzeltenu rīdu apvilkts dīvāns.
- Uzgaidiet šeit! - norūca sulainis un pats gāja meklēt Deja kundzi.
Pēc kāda laika atkal atvērās bibliotēkas divviru durvis un tajās parādījās tas pats īgnais sulainis un turpat aiz viņa pati Deja kundze. Viņa bija tērpusies baltā, pavisam vāja pēc skata un gaiši pelēkajās acīs bija skaidri samanāmas skumjas. Sirmie garie mati bija atsprausti, bet vietām dažas matu šķipsnas bija izslīgējušas, tā padarot akurāto frizūru mazliet piemīlīgāku.
Palūgusi sulaini iziet, Deja kundze aizsteberēja līdz galdam un apsēdusies aiz tā ar pētošu un jautājošu skatu pievērsās atnācējiem.

[Roviela]

Reiks, ar vienu aci uzmanot, ko dara Bērtijs, bija palicis stāvam kājās tāpat, bibliotēkas vidū. Viņš pēc nostāstiem noprata, ka tai vajadzētu būt bibliotēkai - cik gan daudz grāmatu! Tik daudz viņš mūžā nebija redzējis.
Pamanot ienākam saimnieci, kanonieris veicīgi norāva trijstūreni, un pieklājīgi palocījās, pēc tam atstādams cepuri rokā, ko turēja sev pie krūtīm.

Viņu runasvīrs pašlaik bija Džeks, tāpēc Reiks turēja muti ciet.

[Aiva]

Džess naski soļoja cauri PortRojāla šaurajām līkumotajām ieliņām, izvairoties no uzgrūšanās kādam pārdzērušu jūrnieku baram, kas izmeinuroja no kārtējā krodziņa svilpienu un aurošanas pavadīts.

Tīri intereses pēc uzmetis acis aizdzertajām sejām, viņš nepamanīja nevienu kaut cik pazīstamu.

Un tad jau klāt bija meklētais nams, ierāvies līkumā, citu namu paēnī.

"Jē?" pēc kādu laiku ilgušas dauzīšanās atskanēja aiz smagajām koka durvīm.

"Te Džess. Domājos garāmejot apraudzīt vecu paziņu," bocmanis atbildēja.

"Labe, nāce iekše," vecišķā balss atbildēja, un durvis pavērās.

Pēc neilga laika Džess jau sēdēja pie piekrautās istabas vienīgā brīvā galdiņa un lēnām malkoja tēju ar nedaudz ruma, kā arī ievāca ziņas par to, kas jauns noticis mūžam mainīgajā un nepastāvīgajā jūras laupītāju neoficiālajā galvaspilsētā, kamēr pats atstāstī'ja šo un to, ko bija saklausījis vazājoties apkārt.

"Sak, vecais, no māj kād ziņ nav atnākuš?" Džess beidzot painteresējās, vienīgais īstais iemesls šai vizītei, ko viņš mēdza iekārtot vismaz reizi gadā kopš vazājās pa Karībiem.

"Kā nu nav, kā nu nav. Daudz kas atnākuš," večuks nostenējās vien. "Vei kur pims mēnēs bij vien kuģ, akurāt tur vien matrož no tav dzint puš nāc, tas ar klāstīj, ak nekas labs jau tur neietan, peč pēdēj bunt tie brit kung to skot zemniek muši trakāk kā tie sarnakādain mūs balt iekš džungļ."

"Un ko par Ārgailiem dzird?"

"Vei puiš, nezin, bet tas vīrs spļaudīj vien, kad Ārgail pie'minēj. tiec, tie tak vein mait esot, pārde'vus brit kungs par rokassuņ, piedod man vec vīr ka atkārto."

"Par klana vadon nekād run nebij?"

"Nē."

Džess nokāra galvu.

Tā vēl viņi pasēdēja, pieminot dažādus laikus, līdz Džess atvadījās un atstāja večukam maisiņu ar nedaudz naudas par pakalpojumu.

"Pieskati, un ja kas nāk tev ausīs, atmini. Es maksāšu kā parasti."

[Andromeda]

Raiens aiz pārsteiguma nosvilpās.
Jā...paskat tik! Kaut ko tādu es nebiju gaidījis...
Telpā bij atrodami dažnedažādi zobeni un šaujamieroči, dunči un citi ieroči,
kurus nevarēja ne salīdzināt ar tiem ieročiem, ko pārdeva tirgū.
Raienam vajadzēja iegādāties pieklājīgu zobenu, jo nevar jau zināt, kas var gadīties.
Tad nu viņš ar interesi pieķērās pie to apskates un iemēģināšanas.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 22.01.2007 17:58

[josephine]

Deja kundze, kārtīgi nopētījusi atnācējus, mazliet čerkstošā balsī vaicāja - Kā sūtīti jūs nākat un kā pazīstat Lordu Mortonu? - Lai gan jautājumi bija pavisam tieši un nepārprotami, tomiēr tie neizklausījās skarbi, drīzāk tie atklāja jautātājas neviltoto interesi. Bet par to jau arī nekāds pārsteigums nebija, jo acīmredzot Deja kundzei pat prātā nebija nācis, ka kāds avantūrists vēl uzņemtos tādu risku, kā mistisku, teiku apvītu dārgumu meklējumus, nemaz nezinot vai šādi dārgumi patiesībā eksistē.

[Roviela]

Kundze, mēs nākam pēc sava kapteiņa rīkojuma, Reiks, godbijīgi turēdams trijstūreni rokā, atbildēja, kuģojam tieši no Sentkitsas, kur Lordam Mortonam pieder krogs. Karogu, kuru jums lūdzām nodot, mūsu kapteinim iedeva pats Lords Mortons, ar novēlējumu, nodot sveicienus viņa bijušajiem biedriem un lai citi Lordi varētu zināt, ka mēs nerunājam pa tukšo, bet tiešām nākam ar viņa ziņu. Kopā ar karogu, kundze, Lords Mortons mūsu kapteinim atdeva vēl vienu nelielu lietu. Es par to runāt nezinu, tur Džeks, kanonieris pamāja ar galvu uz stūrmaņa pusi, pastāstīs sīkāk.

[rudo lapu vilcēn...]

Tobiass bija izgājis uz klāja un domīgi vērās pretī esošajā ostā. Puiša skatiens klejoja pa ielām un ieliņām, īpaši nekur neķerdamies. Viņš škita paceram iespēju kaut kur doties, jeb arī domās bija aizklīdis pavisam kaut kur citur, citās pilsētās, citās ielās. To bija grūti pateikt.
Veigli nopūties, puisis ļa'va skatienam atgriezties pie kuģa. Veiglā solī viņš devās nelielā apstaigā pa klāju.

[Piligrims]

Džons bija pārsteigts par šīs kolekcijas plašumu un izmeklētību, tā bija izraudzīta ar labu gaumi un sava aroda pārziņu. Ieroči bija izkārtoti statīvos un greznākie atradās acu priekšā, taču Džonu tie neinteresēja, jo bija pārāk uzkrītoši un varētu sagādāt nepatikšanas, ja kāds atpazītu tik zīmīgu ieroci, tad būtu grūti paskaidrot, kā tas pie viņa nonācis. Tāpat šie ieroči nebija tie paši labākie kaujā. Vienā no apakšējiem plauktiem Džons ieraudzīja kaut ko pazīstamu, tas bija Tolēdo vecmeistara Huana Aravjedas darbnīcā darināts zobens.

Pēc Vestindijas atklāšanas un plašas kolonizācijas sākuma Spānijas karalis Filips II pasūtīja 10 000 zobenu saviem jaunākajiem jūras virsniekiem. Ar šiem zobeniem bija plānots arī atriebties Anglijai par zaudēto Nīderlandi, ietekmes mazināšanos jaunajā pasaulē un vispasaules tirdzniecībā. Šie bija zobeni, ar kuriem bija bruņoti Armādas 150 kuģu virsnieki. Ar šiem zobeniem Džons iepazinās Flandrijas kampaņas laikā un bija pārsteigts par to kvalitāti. Tie bija viegli, ne pārāk gari, ļoti asi un nelūza, bet nereti spēcīgāks cirtiens pārcirta atvairošo zobenu it kā tas būtu izgatavots no koka. Šo zobenu cirtieni atstāja pamatīgus robus pretinieka zobenos. Arī Džons tika pie tāda trofejas zobena un tas viņam ne reizi vien glāba dzīvību kaujas laukā. No viena sagūstīta spāņu virsnieka viņš uzzināja zobena darinātāja Huana Aravjedas vārdu un tā meistarības noslēpumu. Viņa tāls sencis vēl krusta karu laikā, krita saracēņu gūstā un nokļuva Damaskā, kur apguva tērauda un zobenu izgatavošanas noslēpumus, kurus vēlāk, kad Ričarda Lauvassirds vadītais karaspēks viņu atbrīvoja un viņš atgriezās mājās, nodeva savas dzimtās pilsētas Tolēdo ieroču meistariem, tā radot Tolēdo ieroču slavu.

Cik jūs gribat par šo zobenu? Džons vērsās pie vecā vīra. Tas paskatījās uz viņa izraudzīto zobenu, bet viņa sejā nepakustējās ne muskulis. Vai ta’ kungs ir tik nabags, ka viņam jārakņājas pa apakšējiem plauktiem. Tas tak ir pavisam prasts zobens. Redziet kur augstāk guļ kunga cienīgi zobeni, rapieri, vecais slavēja savu preci.
Bet man iepatikās taisni šis un tiešām ar rocību man pat reiz ir diezgan pašvaki.
Nu ja jūs tik ļoti gribat to, labi, un viņš nosauca cenu, kas sastādīja gandrīz visu, kas Džonam bija atlicis no kapteiņa izsniegtā avansa. Jā, dārgi jums tie ieroči, ja šis vienkāršais, kā jūs teicāt ‘prastais’ zobens maksā tik, cik tad maksā tie no augstākiem plauktiem, Džons ar viltīgu smīnu uzlūkoja tirgoni. Labi, beigsim spēlēt tejāteri, es redzu, ka jūs par ieročiem zināt ne sliktāk par mani pašu un šis ir viens no labākajiem manā kolekcijā un es jums to atdodu tik lēti, jo man prieks, ka tas nonāks cienīga saimnieka rokās, kas spēj novērtēt tā īsto vērtību. Arī vecais beidzot pasmaidīja, lai gan šķita, ka šādu grimasi viņa sejas muskuļi nav spējīgi izveidot, varēja redzēt, ka tie nu nav tie, kuri visbiežāk ir tikuši noslogoti.

[Flora]

ienākot telpā, Zītko vispirms pamanīja pašu Deja kundzi. Viņa izskatījās ļoti nopietna, un stingra rakstura sieviete, kaut arī viesu ierašānās viņu noteikti bija pārsteigusi. Īsti nezinādams kā pareizāk izsturēties pusis darīja vienīgo, kas ienāca prātā un ko arī reiks bija ieteicis - pakāpās nedaudz maliņā un smaidīja.To Zītko viennozīmīgi pieprata vislabāk. Runāt pusis baidījās,bet par laimi viņam tas nebija arī jādara- un tā arī bij labāk, vismaz kārtot šādas nopietnas lietas lietas viņam nepadevās, un godīgi sakot nekas nopietns pusi nemaz arī nekad nebija interesējis. Runātāji te bija Džeks un Reiks.

[mr Bl@ck]

Džeks klusi pamāja biedram ka paldies , tad rūpīgi izradzidamies vārdus turpināja. Jā, vecais Mortons iedeva mums vēl ko ceļā mazu daļiņū kartes, kā šo. Džeks izvilka no kabatas gabaliņu savas kartes un parādīja vecajai dāmai. Viņš tikai cerēja ka viņa nepazīs temforda gabaliņu jo tad naktos arī par sevi šo to skaidrot. Ar novelējumu atrast to ko tā glabā. Stūrmanis nobeidz sakāmo.

[josephine]

-Mm... - Novilka vecā dāma - tad Lords Mortons vēl ir sveiks un vesels, jūs sakat? Redz, kā! kādi patīkami jaunumi ar` pa reizei uzrodas. -
Pēc neilga, mokoša klusuma brīža, Deja kundze pēkšņi ierunājās no jauna - ja es visu pareizi saprotu, tad jūs jau neesat šeit nākuši, lai nodotu man Lorda Mortona sveicienus, ne tā? -
Tad pēc vēl viena klusuma brīža, vecā kundze sāka pavisam citu runu, it kā ar sevi sarunātos - Jā, mans nabaga nelaiķa vīrs dabūja gan nelabu galu. Māte jau gan toreiz, tais senajās dienās brīdināja, ka nekas labs jau no tādiem pirātiem gaidāms neesot, tā arī pierunāja to nelabo galu. Bet es viņu mīlēju... pirāts vai nē, viss vienalga! Labāka vīra visā karību jūrā neatrast...-
Tad atgūdamās no atmiņām, Deja kundze nopūtās un klusi piebilda - Tā kartes daļa adusas turpat līdzās mana nelaiķa vīra pīšļiem -

[mr Bl@ck]

Miers viņa pīšļiem kundze, vismaz manam vecajam tēvocim piebiedrojas vēl kāds no vecās komandas. Viņš domīgi piebilda pavērsdams acis pret griestiem itin kā vēlēamies ieraudzīt debesis. Tad nodūra acis un pārlika prātā domas. ziņa ka būs jātrok kaps Džekam nu galīgi nepatika. Vai vismaz viņš cerēja ka biedri vai kapteinis izdomās kaut ko prātīgu.