Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Kas ir ar to puisi? Ferata jautāja Fetam.
Eu, puis!Fets noteica un pierausa Sebastianu kājās ar savu stingro tvērienu.
Varbūt viņš vēl nav atguvies? Ferata jautāja un iepliķēja Bastianam pa vaigu.
Nezinu... Fets noteica, nostādījis Sebastianu uz kājām.
Mosties! viņš uzsauca.

~~~

Āaa... noeica dinungs un iekārtojās ērtāk tronī. Uz to neviens nevar rast atbildes. Liktenis lemj jums visiem šo ceļu. Tav un taviem draugiem...
Dinungs balss bija noteikta un stingra. Andžela juta, ka viss, ko viņš stāstīs ir tīrā patiesība. Taču kā viņš varēja zināt par pārējiem?
Nezinu kādēļ tieši jums viņš lēmisšo ceļu, bet zinu, ka tas nav nejauši. Liktenis mums uztic tikai tādus pārbaudījumus, ko mēs varam pārvarēt.
Dinungs apklusa. Tad viņš atkal iekārtojās tronī un turpināja:
Viss kas notiek ir jau likteņa lemts, tas ir skaidrs, bet tikai to kā viss izvērtīsies mēs varam lemt paši. Paši mainīt savu rīcību. Viss ir atkrīgs no mums pašiem...
Dinungs pīeliecās uz priekšu.
Jums visiem šajā stāstā ir īpaša loma, ja jau spējat mūs redzēt un tieši jūs esat šeit- Miglas kalna apkārtnē. Tas ir jāsaprot. Es nezinu kāda ir jūsu sūtība. To zini tikai tu, Sebastians, Sofija, Terija, Ītans un Kalle. Jūs visi...

[Seila]

-Nu tur bija viss zaļš un pamaz koku. Terija domīgi atbildēja meitenei lēni soļodama cauri mežam, bet man ir tāda dīvaina sajūta, ka mēs atradīsim to starutiņu un starp citu šķiet, ka es dzirdu viņu kaut kur te pat blakus čalojam. Viņa uz mirklīti apstājās un ieklausījās no kuras puses skan troksnis. Bet viss bija drausmīgi klusu un pat putni šķita nedziedam.

[Kalevale]

Sofija apstājās reizē ar Teriju un centās ieklausīties. Viņa pamanīja, ka saule pamazām iekrāso debesis oranžas un gatavojas rietam. Mirkli klusējušas viņas tā arī nesadzirdēja strautu, līdz pēkšņi Sofijai likās, ka izdzird tā čaloņu. Dzirdi? Viņa klusu nočukstēja un atkal apklusa ļaujot arī Terijai ieklausīties. Viņai sevišķi negribējās pa tumsu maldīties kaut kur pa mežmalu vai pašu mežu, tādēļ gribēja nokļūt pie mērķa pēc iespējas ātrāk. Kurš gan to negribēja? Tādēļ viņa jutās bezgala priecīga, ka dzirdēja strautu, tikai vajadzēja sagaidīt Terijas apstiprinājumu - tas tiešām ir strauts?

[Margo]

Meitenes ieraudzīja strautu. Tas bija kādus divus metrus tieši priekšā. Pavisam sīka tērcīte. Strauts bija atrasts. Tas klusi čaloja un vilināja tuvāk.
Uzdevums bija atrast nijādas un driādas. Strautu viņas bija atradušas, tikai kā lai atrod šīs būtnes?

[Seila]

-Nu lūk arī strauts Terija mierīgi ierunājās beidzot izvilkusi no paciņas vienu cigareti un aizsmēķēdama to. Nu un ko daram tālāk? galu galā mums ir jāatrod tās būtnes. Un es domāju, ka viss būs daudz vienkāršāk uzreiz kā atradīsim strautiņu, bet nekas skaidrāks nav kļuvis. Varbūt, ka šīs nav īstais strauts?

[Margo]

Pēkšņi meitenēm aiz muguras iečabējās koku lapotne. Putnu nebija. Neviens nečivināja. Neviens no lapotnes neaizlaidās. Arī vējš tas nebija. Bija iečabējušies tikai vienas lapotnes zari.
Tas bija kāds alksnis, kurš auga priežu un egļu ielokā.
Viss atkal norima. Klusums. Strauts mierīgi čaloja.

[Kalevale]

Es domāju, ka ir gan īstais! Sofija noteica un lūkojās apkārt. Saukt nedrīkst, pievilināsim ne to, ko vajag. Varbūt paiesim uz priekšu gar strautu? Nē, pagaidi, vispirms nedaudz apsēdīsimies, atvilksim elpu.Sofija atkal ieteicās, jo atcerējās, ka pagājušajā reizē mistiskās radības pašas viņu atradušas. (tā bija?) Varbūt arī šoreiz izdosies?


Hei, tā nedari!

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 04.01.2007 14:31

[Seila]

- Nu labi piekrītu, ka derētu pasēdēt un nedaudz atpūsties un tās radības pameklēsim pēc neilga brītiņa, kad būsim atpūtušās. Terija apsēdās tur pat blakus zālītē pie strauta un domīgi palūkojās ūdens tērcītē. Interesanti, kas gan notiks tālāk? Un šausmīgi gribas ēst. Patiešām meitene atcerējās, ka viņai drausmīgi gribas ēst. Aizmugurē, kaut, kas iečaukstējās, bet tajā brīdī, kad meitene pagriezās viss atkal no jauna noklusa un viņa atgriezās pie ūdens pētīšanas.

[Margo]

Strauta virsma saviļņojās uz nelielu brīdi. Tad tas atkal plūda tālāk. Likās, ka kāds tajā būtu iemetis akmentiņu, bet skaņas nebija. Atkal sakustējās kāda koka zari. Šoreiz kādas palielākas egles aiz strauta.
Pēkšņi likās, ka kāds uzmanīgi viņus vēro. Kāds nepiesardzīgs vērotājs.

Sofija pēkšņi ieraudzīja kādu nelielu stāvu aiz egles stumbra. Tūliņ pat tas noslēpās. Varbūt tā bija kāda ēna no koka zariem?

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela uzmanīgi uzklausīja veco dinungu. KādēL mēs te esam es gan nezinu, bet gan jau uzzināšu. Meitene ievilka dziļu elpu un uzmanīgi pārskrēja skatienu pāri visām telpas niansēm. Bet kādēļ jūs tik pēkšņi man uzticaties? Sākotnēji dažs labs šķiet bija gatavs pat mani nogalināt. Tagad esmu kļuvusi par ko līdzīgu uzticības personai.

[Margo]

Neviens negribēja nogalināt. Tikai neticēja ka pareģojums piepildīsies. dinungs noteica un pacēla roku virs gliemežvāka.
Pēkšņi no gliemežvāka dobuma (?) izšāvās gaismas stars, kas auga lielāks. 'Tad tas sāka virpuļot, līdz atdalījās no gliemežvāka, izveidodams lodi virs tā. Kā pērli.
Pēkšņi tā uzzibsnīja un Andžela ieraudzīja savus draugus.
Sofiju un Teriju, kuras bija apsēdušās zālītē. Tad Andžela ieraudzīja kādu zaļu radījumu paslepus slaikstāmie aiz koka.
Kalli, kurš likās bezsamaņā gulēja uz liela akmens galda pustumsā. Viņu cieši vēroja baltā tērpta dāma.
Ītanu. Viņš arī bija bezsamaņā. Viņš gulēja kādā alā un viņam blakus sēdēja kentaurs.
Pēkšņi attēlā parādījās Pjērs un Anna, kuri satraukti runāja kaut ko pie večas mājas.
Pērle atkal iegailējās balta. Viss izzuda. Iestājās klusums. Pērle peldēja virs gliemežnīcas. Vecais dinungs sēdēja savā krēslā neko neteikdams.

[Eņģeļu gūstekne]

Ak... ak... ak... Ak dievs. Andžela neticībā noskatījās uz visiem saviem draugiem. Pat nemanot meitenes roka bija pacēlusies un it kā grasījās notvert ainas kuras pēc tam pazuda. Kāds pareģojums, kapēc viņiem visiem uzglūn briesmas. Pie velna ko tā pretīgā Ledus karaliene grib no fantazētāja Kalles, kas tā par zaļu radību uzglūn meitenēm. Un kas ir ar Ītanu? Andžela uzdeva jautājumus vairāk gan pati sev. Nemanot viņa bija sākusi raudāt, vai tiešām viena pelde šajs ūdeņos tik ļoti varēja izmainīt egoistiskās un iedomīgās skuķes būtību? Kāds taču viņus izglābs vai ne? Tagad jau meitene klusi čukstēja vērodama balto pērli.

[Seila]

Terijai pār muguru pārskrēja skudriņas. Sajūta bija tieši tāda kā kāda uzdevuma laikā, kad ar automātu kāds tēmēja mugurā. Tagad viņa instinktīvi juta, ka kāds meiteni vēru. Kas? kuram nav ko darīt? Un kāpēc tas negrib parādīties? Terija nodomāja un pamanīja tajā pašā brīdī kā saviļņojas ūdens. Kas pie velna te notiek? Meitene neizturējusi pieleca kājās un palūkojās uz Sofiju. Zini, man tomēr ir tāda sajūta, ka mums nevajadzētu te palikt.

[Darka]

Vai tas bija šoks kas valdīja pār Bastanu, vai vienkārš reibuma stāvoklis no pārtikas trūkuma, no noguruma, bet kurš gan uz to varēja atbildēt.

Labi.. labi , tikai nesit mani. Puisis nostājās stabili uz savām kājām, bet nelikās, ka viņš vispār saprastu, kas notiek. Daži soļi un viņš bija aizgājis līdz alas sienai, kur atstutējās un uzsāka snauduļot kājās stāvot.

[Margo]

Kas ar to puiku? Ferata noteica un ātriem soīem piegāja pie Bastiana un iecirta kārtīgu pliķi.
Fets pakāpās pāris soļus nostāk.
Tu domā, ka viņš to būtu pelnījis? Fets viņai noprasīja.
Nē, taču tas viņu noteikti pamodināja. Ferata apmierināti noteica.

Patiesi. Bastians atvēra acis. Vaigs gan sūrtēja, tostarp miegs gan vairs nenāca.

Es taču teicu! viņa pasmaidīja uz Feta pusi un sakrustoja rokas uz krūtīm.

~~~

Ar Ītanu viss ir kārtībā, kad tiksimies ar viņu, gan jau viņš pats pastāstīs. Ar meitenēm viss būs kārtībā, pagaidām viņām briesmas nedraud. Kalle... šeit dinungs nopūtās.
Kalle cīnās, taču arī viām nekas slikts nenotiks. vīrs paskaidroja un pavērās Andželā.
Pareģojums.viņš turpināja.Es jau tā esmu izstāstījis pietiekami.
Vīrs piecēlās kājās.
Patiesībā par to man tev nevajadzēja stāstīt. viņš noteica un ielika gliemnīcu atpakaļ lādē.
Vairāk viņš neko nepaskaidroja.

~~~

Pēkšņi no ēnas izlīda kāds mazs zaļš stāvs. Tā bija metenīte, aptuveni metru gara. Viņa lēni tuvojās strautam. Ta nepārprotami bija driāda.
Zaļgana ādaskrāsa, basas kājas. Mati likās kā no zāles stiebriem, mugurā zaļa ar baltiem ziediem rotāta klaitiņa, bet matos likās, ka savijušies zari.
Viņa neko neteica. Viņa lēni atnāca līdz strautam un apsēdās pie tā, pievelkot kājas sev klāt. Ar savām actiņām viņa vērās te Terijā, te Sofijā.

[Seila]

Terija sastinga lūkodamās nepazīstamajā zaļajā metenē. Viņai vēl nekad nebija gadījies satikties ar Driādām un šī tikšanās. Viņai vismaz šķita, ka nesola neko īpaši labu. Tomēr tā kā Sofija jau bija saskārusies ar šīm maģiskajām radībām. Tad meitene nolēma nodot visu runāšanu vismaz pagaidām draudzenei.

[rudo lapu vilcēn...]

Kallem tomēr nebija ļauts apgriezties un ieskatīties Onabi acīs. Spēcīgās rokas viņu sagrāba un turēja cieši. Inolanī. ko tas nozīmē? ieklausoties klusajā vārdā, viņš aizdomājās. Taču paŗdomas atkal iztraucēja. Baltā sieviete, kas bija šķitusi daiļa un reizē tomēr arī neticami auksta, atkal parādījās priekšā.
Fantāzijas noslēpumu? Kādu fantāzijas noslēpumu? viņš nesaprata, kad sajuta sāpes plecā. Vismaz tāda kā sāpes. Pielic pirkstu galus brūcei, viņš sajuta asinis.
Fantāzija... fantāzija... viņš domāja raugoties uz asinīm, kas nu rotāja pirkstu galus. Ko kāds reiz teica par fantāziju. Neteica. Varbūt teica?
Fantāzijā... Fantāzijā viss notiek pēc mana prāta. Tā nav reāla pasaule. Pietiek iedomāties un viss... var mainīties. puisis pēkšņi ievilka elpu straujāk. Prātā atausa dažādas ainas un idejas. Viņš taču vienmēr bija iztēlojies reālajā pasaulē. Krāšņus putnus koku zaros, dejojošos faunus meņesgaismā, vienradžus, pegasus, nimfas un vēl daudz ko citu. Tas bija realitātē un viss ātri pagiasa, līdzko iztraucēja viņu no domām. Taču jau kopš brīža, kad viņš iegāja bākā, viss pēkšņi bija kļuvis gandrīz reāls. Bet šeit...
Man nav brūču un es zinu iemeslu, kādēļ es šeit esmu. Zinu, kas ir baltā dāma un kādēļ Ononago vilcinās. Zinu, kur es esmu. Kalle aizvēra acis un ļava domām brīvi plūst, koncentrējies vien uz šīm dažām. Lūpas neapzina'ti kustējās līdzi domās izteiktajiem vārdiem.

[Kalevale]

Sofija nedaudz sarāvās ieraugot driādu, taču nelika manīt savu satraukumu. Tuvu pie mērķa viņas bija. Meitene centās atsaukt atmiņās, kāda ziņa tai bija jānodod, taču prātā atzīmēja, ka nevajag steigties to uzreiz izklāstīt. Sveika. Sofija pusčukstus noteica lūkojoties driādai acīs. Viņa nezināja, vai šī zaļā meitene saprot, ko viņa saka. Ienāca prātā, ka vajadzētu vēl noteikt, lai tā pamāj, ja saprata, taču Sofija atkal nesteidzās. Lēnām un prātīgi vajadzēja mēģināt atrast kontaktu. Driādām ir kādas spējas? Pēkšņi Sofijas galvā iešāvās doma, jo pirms šīs vasaras viņa nemaz nezināja par šādu radību eksistenci, ne tikai dzīvē, bet arī pasakās.

[Margo]

Onabi lūkojās apkārt. Kas notika?
Zee atkal sāka trīcēt un drebēt. Onabi pārbijās, pakāpās pāris soļus atpakaļ. Pēkšņi pamats zem kājām iplaisāja. No tā "izlīda" paresna sakne. Pēkšņi tieši blaks nonabi izšāvās verens ozols. Pa visām plaisām ārā spraucās zāle. Kalle sajuta zāli sev zem kājām. Svaigi pļauta zāles smarža kutināja degunu. Siens itkā sabira, paverot skata pļavu. Tajā ziedēja daudz, daudz krāsainu ziedu.
Debesis bija pārklājušās tumšiem mākoņiem, bet tad sāka spīdēt saule. Onabi aizsedza acis un sāpēs iekliedzās. Nokrita pie zemes.
Pēkšņi ozola zarā parādījās koši sārts putns ar krāšņu asti. Kalle sadzirdēja kāju dipoņu. Pa pļaviņu sāka joņot balti zirgi. Kalle bija radījis savu fantāziju.

~~~

Driāda vienkārši paraudzījās Sofijai acīs. Tad nolaida skatienu un pieskārās zālītei. Laikam tas bija saules stars, kas apžilbināja acis, vai arī mazā driāda patiesi tikko bija radījusi skaistu, baltu sniegpulkstenīti vasaras laikā?
Sveika. viņa klusi noteica un pacēla acis.Bieži neredzu šajā mežā cilvēkus. Tikai nijādas strautā. Driāda norādīja ar pirkstu uz dzidro ūdeni.
Tur nekā nebija.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle vēl neatvēra acis. viņš kā apmāts ieklausījās savādajās skaņās un dziļi ieelpoja zāles smaržu, kas strauji pārņēma apkārtnmi un šķita ieplūstam un āttīram sirdi. Zem ceļgaliem un plaukstām varēja just maigu zālīti, saules stari silti sildīja seju.
Atvēris acis, puisis pavērās apkārt. Silts smaids zaigoja viņa lūpās. Šeit ir brīnišķīgi, kā sapnī! viņš nodomāja un jutās laimīgs. Šīs bija sapnis, kurā ir vērts atgreizties.
Šoreiz Kalle nevēlējās vilkt laukā blociņu un iemūžināt šeit redzamās ainas. viņš itkā zināja, ka tas viss nekur nepazudīs, bet vienmēr būs blakus.
Piecēlies kājās, puisis pārlaida skatienu apkārtnei, cieņā palocīdams galvu pret ozolā sēdošo putnu un ar smaidu noraudzīdamies aizskrejošajos zirgos. Taču tad viņa sktiens pievērsās Onabi, kas bija pakritis ozola pakājē.
Paspēris paŗis soļus, puisis pelēko, čuskai līdzīgo četraci uzlūkoja ar vieglu žēlumu.
-Vai paskaidrosi ko vairāk?- viņš vaicāja.