Alķīmiķa dienasgrāmata Opcijas

[Hikari]

Tātad, spēle sākas.

Šodien ir saulaina vasaras diena. Eksāmeni jau ir aiz muguras, izlaidums vēl nav bijis. Lai sagādātu neaizmirstamas atmiņas par 12 klases beigām Jūs (spēles dalībnieki) kopā ar savu skolotāju esat nolēmuši doties ekskursijā uz izslavētajām alām, kurās notiek dažādas dīvainības. Norunātā tikšanās vieta ir skolas pagalms, pie ieejas. Jūs visi pamazām tur pulcējaties un skolotāja (es) Jūs tur jau gaida. Autobuss, ar kuru Jums jādodas ceļā, vēl nav piebraucis, tapēc vēl atliek laika sarunām, par eksāmeniem, kuri tikko ir beigušies un citām lietām.

vairāk par pašām alām un pārējo lasiet šeit- spēles ATD

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.11.2006 14:11

[Hikari]

Skolotāja uzlūkoja pārējos un nopūtusies atzina savu sakāvi. Nu labi, lai jau tā būtu. Bet nedomājiet, ka esat tik viegli tikuši vaļā no tā, ka nākšu pārbaudīt, ko Jūs darāt! skolotāja paziņoja un iedeva Mišelam istabiņas atslēgu Bet nu ejiet iekārtoties, pēc stundas visi satiksimies lejā, tur mūs gaidīs gids!Sieviete pagriezās un aizgāja iekārtoties pati savā istabiņā, atstājot pārējos vienus pašus.



Šo rakstu rediģēja Rowenny: 05.01.2007 00:22

[Margo]

Super. Grēta noteica un palūkojās uz atslēdziņu Miēla rokās.
Paldies, skolotāj! Grēta uzsauca sievietei nopakaļ.
Brīnišķīgi. Vismaz to esam panākuši. Ejam? Grēta uzsauca pārējiem un pasmaidīja. Pa tundu vēl visu ko var padarīt...
Meitene atkal sakārtoja mugursomu, tā visu laiku slīdēja nost no pleca.

[Darka]

Līva jutās kā uzvarējusi nāvīgi svarīgā cīņā un tieši šādas uzvaras rezultātā uz sejas parādījās pašapmierināts smaidiņš.

Nu kurš tad te ir diplomāts? Banda, dodamies uz istabu? Tas izklausījās bezgala draudzīgi un jauki, jo tiši tā viņa jutās - labi!

[Pūķēns Sāra]

Mišels plati pasmaidīja, kad skolotāja iedeva viņam atslēgu. Nu lūk, Artur. Viena vajadzība pēc āmura izpalika, bet neuztraucies būs citas iespējas, kur to izmantot. Puisis viltīgi noteica, un tad pievērsās pārējiem. Nu tad kustamies, tārpu banda! Viņš jautri noteica, Un atvainojos tiem, kuri vēl saglabājuši savu cilvēcīgo veidolu. Puisis iesmējās. Ejam?! Viņš sagrāba Nanu aiz rokas un sāka vilkt uz durvju pusi.
Atradis durvis, kurām pēc nummura vajadzēja atbilst atslēgai, viņš atlaida Nanu un atslēdza durvis. Vai gatavi? Viņš uzsauca pērējiem un atvēra durvis.


OCC. Hmm, tik nopratu, mēs varam velties iekšā istabā, bet vai mēs būsim nopelnījuši tās aprakstu?

[Margo]

Grēta priecīgu prātu devās Mišelam un Nanai līdzi uz istabiņu. Cīņa par istabiņām bija galā. Nu bija stunda laiks iekārtoties. Grēta pameta skatu atpakaļ, vai vēl kāds nedevās līdzi.
Ver taču vaļā, sasodīts! Grēta uzsauca Mišelam, kad viņš bija nonācis pie durvīm un ieminējies par vaļā vēršanu.Gāžamies iekšā!

[Hikari]

Kad draugi pavēra istabiņas durvis, viņi ieraudzīja omulīgu, gaišu istabiņu, šeit bija liels logs. Istabiņa bija veidota no guļbaļķiem, siena vienā pusē bija slīpa. Šeit bija piecas gultas, kuras bija diezgan tuvu sabīdītas viena otrai, starp tām bija atstarpes, kurās atradās mazi galdiņi uz kuriem virsū stāvēja lampiņas. Gultas atradās tur, kur istabas siena bija taisna, tur, kur istabas siena bija slīpa, tur bija brīva vieta un netālu no durvīm atradās neliels galdiņš, tālāk sienā iebūvēts skapis un tieši tam pretī bija durvis uz vannas istabu. Paverot duris uz to varēja ieraudzīt kārtīgu vannasistabu ar dušas kabīni, toaletes podu un izlietni. Pie sienas karājās spogulis.

[Pūķēns Sāra]

Piemīlīgi. Iegājis istabā, viņš secināja. Uz galdiņa, kurš atradās netālu no durvīm tika uzmanīgi nolikta Līvas soma, un pats viņš aizgāja pie slīpās sienas, kur bija brīva vieta. Tā kā teicu, ka gulēšu uz zemes. Es ieņemu šo vietu! Mišels apsēdās uz zemes. Ērta gan man tā gulta. Viņš palūkojās uz draugiem, kas vēlās iekšā telpā, pamanījis Līvu viņš tai draudzīgi pamāja. Nāc apskaties kāda man ērta guļvieta, negribi pievienoties? Viņš jau viltīgāk noteica.

[Margo]

Grēta iegāja istabā uzreiz pēc Mišela. Viņa aizņēma gultu, kas atradās vistālāk, no durvīm, pašā istabas galā.
Šeit ir skaisti! viņa noteica, kad bija nolikusi somu uz gultas un pati tajā iegūlusies, kājas karājās pāri gultas malai.
Mīlas balodīši jau sāk rosīties?Grēta nosmēja, kad bija piecēlusies uz elkoņiem. Ātri gan.
Tad meitene piecēlās sēdus un attaisīja somu, izņemdama no tās matu gumiju. Uzmaukusi gumiju uz rokas Grēta piecēlās un pavēra durvis, kas bija istabas galā.
Vannasistaba. viņa klusi noteica un piegāja pie spoguļa. Sasējusi matus astē, viņa atgriezās istabā un apsēdās gultā.

[Darka]

Lēnā solī, ne kur nesteidzoties, pamanīdama katru istabas nepilnību sākot ar nolupušu tapetes stūrīti un beidzot ar bariņu mušu, meitene iegāja iekšā apgriezdamās ap savu asi reizes trīs un tad automātiski sākdama kaut ko skaitīt.

Viens,divi, trīs, četri, pieci... Piecas... Cik mēs meitenes esam? Līva nešpetni pasmaidīja, lai gan vienlaikus bija dzimusi ideja par to, kā šo mazo problēmiņu atrisināt, bet pagaidām tā palika pie sevis, jo kāds bija piesaistījis viņas uzmanību.

Tavu vietiņu? keķeti pagāja uz puiša pusi. Tā izskatās sasodīti kārdinoša. Balss un uzvedība bija pilīdzināma kaķenītei, kas pamanījusi idiālu persiešu runčuku!

[Snorkes Jaunkund...]

Nana sajuta, ka Mišels jau velk viņu aiz rokas un iegāja istabā. Parāk daudz nesapņodama par istabas iskatu, meitene savu somu nolika uz gultas, kas bija vistuvāk Mišela "guļvietai". Nu, un ko tagad daram? meitene vaicāja.

[Pūķēns Sāra]

Ja Mišelam pa rokai būtu spilvens, tas noteikti tiktu adresēts Grētai, bet tā kā nekas tāds nebija, viņš pievērsais Līvai, kura kārdinoši viņam tuvojās. Nu tad nāc un izmēģini, es apsolu, ka nedarīšu sliktas lietas. Viņš klusām vēl piebilda, Vismaz centīšos. Mazs smaidiņā tika veltīts Līvai, bet tad turpat netālu ierunājās Nana, Es zinu, ko daru es. Puisis greizi pasmīnēja, Un tas nozīmē, ka kritīšu tev uz nerviem. Protams, tas nebija tas ko Mišels plānoja darīt, tas pat nebija tuvu tam, skatiens atkal aizklīda līdz Līvai un uz brīdi puiša sejā parādījās viltīgs smaidiņš, kurš ātri tika apslēpts.

[rudo lapu vilcēn...]

Aspers sekoja pāŗejiem uz istabiņu, tāpat smaidīdams. Viņam nebija nekādu iebildumu pret bandām un tārpiem.
Ienākot telpā, puisis pasmaidīja un apstiprinoši palocīja galvu uz Mišela teikto. Rādījās, ka uz grīdas būs gana vietas, tādēļ puisis devās pie slīpās sienas un nolika somu kaktā. Vai vēl vajadzēja iekārtot ko viarāk?

[Darka]

'Meitene bija nonākusi līdz Nanas gultai, nu vismaz pagaidām tā šķita, jo meitene uz tās bija nolikusi savas mantas, viņa uz to apsēdās, jo Mišels bija pietiekoši tuvu, lai pats tālak atnāktu. Teiksim tā Līva bija pagājusi pretī, tagad bija jāsper soļi puisim.

a kurš ir teicis, ka es nevēlos, lai Tu dari kaut ko tādu? Smaids bija neizsakāmi viltīgs, tie kas Līvu pazina līdz šim, noteikti liktos, ka meitene ir pamatīgi mainījusies, bet tas viss tikai dēļ tā, ka garām bija viena no dzīves lielākajām problēmām - eksāmeni.

[Pūķēns Sāra]

Un tu tālāk nenāksi? Puisis žēlā balstiņā teica, Es tā cerēju, ka varēsim iemēģināt kopā šo jauko grīdu. Mišels piecēlās un izstaipījās, viņš pārlaida vēl vienu skatu istabai, un tad piegāja pie Līvas. Viņš pieliecās, tā lai sejas būtu vienā līmenī. Ja tu būtu mantiņa, es tevi ņemtu līdzi gultā, Puisis jautri smaidīja, Bet tu esi mana dārgā Līva un mana gulta ir par mazu. Puisis tēloti nošņaukājās, Man par skādi. Seja atplauka atkal smaidā, Bet ārā pļaviņa pietiekoši liela. Mišels piemiedza Līvai un iztaisnojās.
Varbūt izejam ārā? Nedomāju, ka te vajag darīt vēl kaut ko, kā vienīgi nolikt somas. Viņš teica visiem, kas jau bija sākuši garlaikoties.

[Darka]

Es jau cerēju, ka Tu man panāksi pretīm Līva vērās pašpārliecināti Mišela acīs, nemirkli nepamirkšķinādama savējās. Un parādīsi man ceļu, lai neapmaldos. Balss nu atdarināja Mišelu, jo skanēja tai pašā žēlabajā balstiņā, tikai daudz smalkākā, jo bija taču dziedoša meitene, kas no skatuves nebaidījās. Bet tagad viņai gar skatuvi nebija ne kāda daļa, tagad tikai kārojās iekosties, tai nešpetnajā Mišela degungalā, kas nenoliedzami bija pievilcīgi seksīgs.

Piekrītu Mišelam, lai gan mums bija dota stunda laika. Viņa piecēlās un pacēla savu somu, kuru bija nolicis Mišels. Pie Nanas gūltas naktsgaldiņa, Līva notupās un to atvēra. Es ceru Tev nebūs iebildumu, ja mantas likšu pie Tevis. Lai gan būtu brīnums, ja Nanai būtu iebildumu, viņas tomēr bija labas draudzenes. Ja nē negribas ņemt pilnu somu uz tām alām. Soma atvērās un no tās tika izņemts lielais kosmētikas maks, bet tas nenozīmēja, ka mazais arī, mazais palika, ar pašām nepieciešamākajām lietām. Tad tika izņemtas divas pudeles. Viena bija zaļa - Absints. To rotāja tik pat zaļa feja, bet otra bija kola, diezgan neierasta kombinācija, bet Liva jau vispār nebija kā visas.

[Margo]

Ak, balodīši, kas balodīši. Grēta noteica Mišelam, lai vēl viņu paķircinātu. Laižam! Nāksi Nana? Grēta āsi pieleca kājās un parakājāspa somu. Tajā bija digitālais fotoaparāts. Ta nebija liels. Grēta to uzkāra uz rokas.
Asper ejam?! Ko nīksim, patiesi! Grēta smaidot teica un jau gāja uz durvju pusi.

[Hikari]

Ja draugi nolēma iziet ārā no viesnīcas, tad viņi, protams, šķērsoja visas iepriekš aprakstītas iekštelpas un tālāk izgāja ārā. Šeti bija terasīte, kur vienā pusē atradās galdiņi un krēsli, pie kuriem varēja apsēsties un paēst- tie bija no guļbaļķiem veidoti, pavisam divi, bet lieli un gari, tā kā varēja satilpt daudz cilvēku pie viena galdiņa. Lejā no terasītes veda trepītes uz lielu mašīnu stāvvietu, kur atradās vairākas tūristu mašīnas un skolēnu autobuss. Tālāk varēja redzēt ceļu, pa kuru viņi bija atbraukuši. Viesnīcas aizmugurē bija pagalms, kurā no guļbaļķiem bija izveidots atpūtas vietiņa mazākajiem apmeklētājiem- dažādas šūpoles un kāpelēšanas stieņi. Šeit bija arī soliņi, kur apsēsties. Visur citur apkārt bija jaukto koku mežs, uz kuru veda pāris taciņas, kuras gan bija norobežotas un zīme vēstīja, ka tur nav ieteicams iet bez gida pavadības.

ooc: tas tā, ja nu Jums paliek garlaicīgi, jo cik sapratu, gribat iet ārā no viesnīcas.

[Pūķēns Sāra]

Puisim par laimi tagad pa rokai bija spilvens. Tas tika satverts un sviests Grētai, kas jau bija uzgriezusi viņam muguru, spilvens tieši trāpīja starp lāpstiņām. Ups, refleksi. Mišels kā atvainodamies teica, bet seju rotāja negants smaidiņš, kas vēstīja, ka nekas nebija 'Ups', bet gan 'Hahā'.
Kamēr Mišels bija sēdējis uz zemes, viņš no somas bija izņēmis digitālo kameru un fotoaparātu, tagad viņš tos pasniedza Līvai. Vai, dārgumiņ, ieliksi pie sevis? Jo noprotu, ka par spīti visam ņemsi līdzi somu. Puisis pametu skatu uz Grētas pusi un zinot, ka noteikti dabūs tapakaļ ar spilvenu, noslēpās aiz Līvas. Tu tak mani pasargāsi? Viņš kā mazs bērns noprasīja.

[Margo]

````is! Grēta pirmais, ko izdvesa, kad viņai tika iesviests ar spilvenu. Nu, bumbulīt, dabūsi ādā!
Grēta devās tiešajā uzbrukumā. Paķērusi spilvenu viņa skriešus metās pie Mišela un klapēja puisim pa galvu. Tā kā spilvens bija mīksts, nekas nevarēja notikt. Meitenes sejā bija atriebības smaidiņš.
Saņem! Grēta noteica nosviežot spilvenu uz grīdas. Mati bija pilnīgi izjukuši. Rudie mati slējās uz visām pusēm. Viņa bija situsi Mišelam no visas sirds.
Ak... viņa nopūtās un pagāja soli nostāk, saņemot atus atkal astē. Nu, bruņiniek. Būšu tevi pievārējusi? viņa pasmīnēja salikusi rokas sānos.

[Pūķēns Sāra]

Puisis mazliet pieglauda jau tā izpūrušos matus, un piecēlās kājās. Vai tu gribi zināt, kas ir pievarēšana? Viņš pagāja pāris soļus tuvāk Grētai, Skaties! Puisis metās virsū Grētai, viņu iegāzdams gultā, tur sākdams viņu kutināt līdz asarām. Kurš te runā rupjos vārdos? Un apsaukā labo onkuli? Vai zināji, ka eņģeļi tādas lietas nedrīkst atļauties. Slikts eņģelis, slikts eņģelis. Kutinot Grētu viņš teica kā mazam bērnam, kad to ieper.