Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

-Nē, Terija skumji pakratīja galvu. Neesmu satikusi pilnīgi nevienu. Viņa instinktīvi sāka meklēt kabatā cigaretes, bet attapās, ka tās var vēl noderēt. Interesanti, gan kur? Meitene rūgti nodomāja. Sofij, mēs nedrīkstam palikt uz vietas. Varbūt, ka kaut kur tur ir vēl kāds no mūsējiem, un es zinu, ka par Ītanu šeit parūpēsies.

[Kalevale]

Sofija nopūtās un klusi atbildēja - Labi, tad dodamies. Sofija pameta skatienu apkārt, cenzdamās saskatīt ko neparastu, tiesa, ko gan vēl neparastāku par to, kas viss šeit bija varēja ieraudzīt? Kalna virsotne vai upe? viņa jautāja it kā Terijai, it kā savām domām. Kur gan bija labāk? Kur gan drošāk? Un ātrāk? Jel. Uz kurieni? Un pa kurieni?

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 24.12.2006 17:43

[Margo]

Dodatie uz strautu pie nijādām.kentaurs noteica, viņš bija nokāpis pie Ītana, kas gulēja zemē. Spēcīgās, muskuļotās rokas pacēla Ītanu, tā it kā puisim nebūtu svara.
Strauts ved un kalna virsotni un iztek no Likteņa upes.viņš paskaidroja, kad jau kāpa augšup uz alu, no kuras bija parādījies.
Nonācis augšā kentaurs atskatījās. Tad pasmaidīja.
Labu veiksmi... viņš noteica un lepni iesoļoja alā.

[Kalevale]

Paldies! Sofija spēji iesaucās un ņēma Teriju aiz rokas. Iesim? Nez kādēļ pēkšņi bija radusies sajūta, ka apkārt ir tūkstošiem mazu acu, kas viņu vēro un, ka ātrāk jātiek prom, tādēļ arī viņa steidzināja otru meiteni. Viņa klusējot - domās centās atrast vārdus, kurus bija teicis knibiņš - tos, kurus viņai bija jānodod tālāk. Tas tomēr ir ļoti svarīgi! Meitenei ienāca prātā. Vai varētu būt, ka no manis atkarīgs uzvarētājs kaujā?

[Darka]

Kaut kas nebija lāgā, gar acīm viss satums, elot kļuva ar vien grūtāk un grūtāk, nerunājot par to vien, ka spēki pameta, lai noturētos pie Andželas spuras. Vai tiešām nogurums beidzot ir guvis virsroku? Bastians centās rast spēkus, laiacis noturēt vaļā, bet jo vairāk viņš cīnījās jo grūtāk kļuva.... Viss pagaisa.

[Seila]

Jā, kurp, gan , lai dodas? Un , kas mūs sagaida priekšā? teriju no domām izrāva Kentaura teiktais un tad arī Sofija saņēma meiteni aiz rokas. Jā ejam gan, es zinu, kur ir izeja. Mums tikai jānokāpj lejā tur no kurienes mēs ar vienradžiem ieradāmies iekšā un jādodas meklēt strautru. Tikai man nav ne mazākās nojausmas kur tas ir Viņa godīgi atzinās.

[rudo lapu vilcēn...]

-Onabi.- puisis klusi atkārtoja vārdu, kā to izgaršodams, cenzdamies atrast tam īsto formu un veidolu.
-Esmu Kalle.- viņš mulsi stādījās priekšā.

Tad iedegās gaismas, ļaudamas Kallem ieraudzīt Onabi. Kecakelots, indiāņu dievs. pirmais salīdzinājums, kas ienāca prātā, ieraugot Pelēkajām gļotām klāto Onabi, ar cilvēka rokām, galvu un čuskas ķermeni. Taču Kecakelots bija savādāks.
Kalle centās saņemt visus prātus kopā. Situācija mulsināja. Būt notikumu vidū nepavisam nebija Kalles garā. viņš vairāk bija novērotājs. Bet tagad...
-Kādēļ tieši asinis?- cerēdams, ka lielāks ļaunums no tā necelsies, Kalle pajautāja. Viņš spēja iedoma'ties visdazādākos variantus, bet šoreiz lūdza prātam klusēt. Bija jāsagaida atbilde.

[Margo]

Onabi kā čūska līda apkārt Kallem. Acis zvēroja. Likās, ka nezvērs pat nemirkšķina.
Tad Onabi iesmējās. Smiekli drīzāk izklausījās pēc čūskas šņācieniem. Būtne aplaizīja lielās lūpas ar savu žuburaino mēli, atklādama devas zobu rindas. Likās, ka nezvēram ir divas mutes. Cita iekš citas.
Kalle sajuta smakojoša elpu pakausī. Tad vēlreiz. Onabi bija apstājusies.
Vai tu tiešām nesaproti puisīt?viņa užšņāca.
Tad pieskārās Kallem ar savām gļotainajām rokām un pieliekusies pavisam tuvu puiša ausij, nočukstēja.
Tavas...Kalle sajuta smaku iecērtamies degunā un auss ļipiņu aizskaram Onabi mēli.
Taču briesmonis neuzbruka.

~~~

Fets sadzirdēdams Andželas lūguma staidzās pie puiša. Ferata arī palīdzēja dinungam.
Ātri uz alu. Puisim vajadzīga gaiss... atskanēja vecā dinunga balss, un viss dinungu bars traucās uz alu.
Ferata un Fets bija iespieduši Sebastianu starp saviem augumiem un veda uz alu.

Drīz bars pa vienam pa vienam dinungam izklīda. Pie alas bija palikuši tikai pieci dinungi. Ferata, Andžela, Fets, vecais dinungs-Peorbeluss, tad arī piektais aizpeldēja uz citu pusi.
Ferata un Fets ātri iepeldēja alā. Abi noguldīja Sebastianu uz zemes.
Zāles...Ferata noteica un Fets aizjoza uz kambari.
Pēc tam alā iepeldēja (ienāca) ari Andžela un Peorbeluss-visi bija atguvuši ceilvēkveidīgu veidolu.
Tu vēl kādu laiku būsi dinungu veidolā.vecais dinungs, pagriezies pret Andželu, noteica.Ar puisi viss būs kārtībā, nesatraucies. Tagad-nāc man līdzi.
Dinungs norādīja uz kādas citas alas pusi.Viņš vedināja Andželu uz turieni.
Ir laiks tev atklāt atbildes uz dažiem jautājumiem, kas nomāc tavu sirdi.viņš noteica.

Fets ātri vien bija atpakaļ. Ferata pliķēja Sebastianam pa vaigiem.
Andžela, ej ar manu tēvu.Fets noteica, kad liecās pie Sebastiana.Ar tavu draugu viss būs kārtībā.
Ferata paskatījās uz Andželu, tad palīdzēja Fetam. Dinungs bija atnesis pudelīti, kas bija darināta no aļģēm. Tā bija savīta un sastiprināta ar pērlēm. Korkā vietā bija pamatīga pērle. Fets attaisīja pudelīti.
Ātrāk, Fet, viņš knapi velk dzīvību.Ferata mudināja, kad Andžela un Peorbeluss, bija iegājuši alā.
Fets ielēja Sebastianam mutē šķidrumu, kas bija ūdeņa dzidrumā.
Pēc dažām minūtēm Sebastians atvēra acis. Viņa lūkojās Fets un Ferata, kas bija pārliekušies pār puisi.

Andžela tika ievesta alā, kas nebija apgaismota. Pa tumsu viņa uzmanīgi spēra soļus un devās līdzi vecajam dinungam.
Tad Andžela iegāja kādā brīnumskaistā alā, ja to maz varēja nosaukt par alu. Tā drīzāk bija grezna zāle.
Dinungs lēniem soļiem devās un alas vidu, kur atradās no ūdenszālēm vīts tronis, kas greznots ar melnām pērlēm. Telpa bija sniega baltumā. Sienas bija baltas, alas griesti-augsti un pērlēm rotāti.
Telpa bija pilna ar dažādām cilvēku lietām. Drēbes, dažādi priekšemti, lādes, mucas, audekli- bet tas nepadarīja telpu neglītu. Telpa izskatījās, kā no pasakas "Mazā Nāriņa"-slepenā nāras ala.
Visas cilvēku lietas stāvēja gar alas sienām. Grīda bija noklāta ar gliemežvākiem, kas izskatījās, kā skaists bruģakmens.

~~~

[Seila; Mazais Princi-es atļauju jums pašām pagaidām tikt līdz strautam. Saliekot kopā jūsu zināšanas (manus dotos aprakstus-piedzīvojumus)m jūs drīz vien nonāksiet līdz strautam.]

Šo rakstu rediģēja North_see: 27.12.2006 17:16

[Kalevale]

Labi. Tad dodamies. Sofija gaidīja, kad Terija vedīs viņu. Nesatraucies. Gan jau strautu atradīsim. Ved cik tālu zini ceļu. Meitene iedrošinoši uzsmaidīja un centās noslēpt savu raižu pilno skatienu. Viņas devās ceļā. Sofijā mita šaubas par to, vai uzticēties Terijai, jo jau pašā sākumā tā, gluži kā Ītans nebija viņai iepatikusies. Bet nu apstākļi bija sagrozījušies savādāk. Nu vairs nebija iespēju...


OOC: Ziemeļjūr, atgādini kaut ko, kaut kā, neko neatceros. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) Tobiš aptuveni kur tas strauts ir.

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 27.12.2006 17:20

[rudo lapu vilcēn...]

Pār skaustu paŗskrēja skudriņas, taču Kalle neko nedarīja, sēdēja kā sastindzis un klausījās čuskveidīgajā Onabi. Nāsīs sitās sasmakusī elpa, tomēr puisis turejās. Manas... Kād sno amnām asinīm labums? viņš pats sev jautāja.
Samirkšķinājis acis, viņš centās atkratīties no nomačošās sajūtas.
-Bet kādēļ, jums vajadzīgas tieši asinis? Kādam nolūkam?- Kalle turpināja jautāt. Onabi šķiet ivairījašno atbildes. Lai mani mulsinātu? Iedvestu baies? Kalle vaicāja pats sev.

[Margo]

Sofija iedomājās par Ītanu. Ķad viņš elsojot atzinās, kad meitene puisim liekas simpātiska. Sofija atcerējās savu sāpošo kāju.
Strauts...
Ītans norādīja pusi, kur atradās strauts! Tad, kad Sofija, bēgot no nezināmā vīra, bija pārsitusi kāju. Strauts atradās netālu no kalna, tuvējā mežiņā.

Arī terija atcerējās strautu. Tas vīdēja caur krūmājiem, kad viņi bija devušies uz Derfildu. Netālu no strauta taču bija satikts Kalle.

[Seila]

Nu, labi tad uz priekšu un, lai visi svētie stāv mums klāt. Starp citu šķiet es nesen kaut kur esmu redzējusi vienu strautu, bet neesmu pārliecināta vai tas ir īstais Terija devās uz to pašu vietu pa kuru pirms pāris stundām viņa kopā ar vienradžiem bija iekļuvusi iekšā alā... Interesanti vai tas ir tas pats strauts pie kura es satiku Kalli? Meitene pie sevis nodomāja ienākdama skaistajā zālē lurā vēl pirms brīža bija bijis pilns ar vienradžiem. Vēl pēc mirklīša viņa jau atradās pie izejas un rāpās ārā pa alu.

[Margo]

Onabi atkāpās no puiša.
Viņš nebaidās?viņa nočukstēja, ka tikai viņa pati to varēja dzirdēt. Kalle bija pirmais, kurš nebēga un nebijās Onabi baisā skata un tukšo vārdu.

Baltā sieviete saaspieda plaukstu dūrē. Atkal no viņas rokas zemē nobira kā porcelāna gabaliņi un putekļi. Seja savilkās dusmās. Arī seja sāka plaisāt.
Viņas acis tukši vērās Kalles ķermenī.
Puis, tu biji mana izeja. Tu biji pēdējais upuris.
Tu būsi mens pēdējais upuris.

Uzbrūc!!! Kalle atkal ieraudzīja Sievieti un tad tā atkal pazuda skatam.
Onabi Kallem aiz muguras iešņācās.
Nu un kas, ka tu nebaidies.Onabi sakustējās un atkal aplaizīja lūpas.Tavas asinis līs kā upuris. Kā pēdējais upuris. Tu kļūsi par rozi Ēnu Fantāziju dārzā un Viņa atkal būs brīva...
Onabi iesmējās.

[rudo lapu vilcēn...]

Viņš šķita sajūtam, ka Onabi atkāpjas. Nesapratu? bija viss, ko Kalle varēja izdomāt.
Tad paŗādījās sieviete. Tā pati sieviete, kā rēgs, kā sapnis. Elpa tika ievilkta straujāk, kā pirms kaut kā teikšanas. Taču sievietes dusmīgais kliedziens vārdu vietā lika savilkt pieri neizpratnē. Vai šeit vēlas manu nāvi? Nu nē! Mani taču Derfildas vasarnīcā giada molberts un krāsas. Ir taču jaātdzīvina skices! kā apmāts Kalle saspringa.
Tad puisis sakustējās. Bet ne lai bēgtu. Viņš mēģināja apgreizties, lai vārētu ielūkoties Onabi četrās acīs.
-Upuris kam?- Kalle atvaicāja, vēl aizvien cenšoties apgriezties. -Ja esmu upuris, tad ļauj man savu nāvi skatīt sejā.- pusiis turpināja. -Es šeit atnaču no brīva prāta. Un ja man sēit būs arī jāpaliek, tad es vēlos zināt kādēļ.- puisis turpināja runāt.

[Darka]

Viss gar acīm satumsa, pazuda, atstājot tikai viegluma sajūta, kas lika justies, ka viņš lido, lido uz spožu gaismu, apkārt skanot dažādām balsīm. Dažas no tām piederēja vecākiem, citas Aleksai, kas bija palikusi Londonā, komandas biedriem un māsiņai. Visi šie cilvēki, teica lai viņš nepadodas un neiet vieglāko ceļu, lai cīnas par sevi, par viņiem, par mīlestību, kas bija pret vecākiem, draugiem un māsu....

Acis lēnām pavērās, tās vēl bija apmiglojušās un viņš ne ko daudz neredzēja.

Mamm... viņš neskaidri izteica.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela vēl bija veltījusi īsu skatu Sebastianam un smagi nopūtusies viņa sekoja vecajam dinungam. Kādas atbildes? Meitene jautāja sabužinot ugunssarkanās cirtas. Atbildi vēl neguvusi Andžela iegāja alā kura bija tumša un tādēļ bija jāsper uzmanīgi soļi. Pēc mirkļa viņa jau bija nokļuvusi kādā alā kas lika aizrauties elpai. Šī ala izskatījās pasakaini no šīs burvības ko tā izstaroja gandrīz vai reiba galva. Tātad kādas atbildes viņa atkārtoja jautājumu.

[Kalevale]

Sofija mēmi sekoja Terijai, klusībā atcerēdamās iepriekšējos notikumus. Savu kritienu un domāja, vai tas varētu būt īstais strauts. Vai tomēr, nē? Meitenes virzījās ātri. Vai tas kādreiz beigsies? Kāda izskatījās tā strauta apkārtne, kuru tu domā, Terij? Arī es vienu tikko atminējos... Tālāk Sofija neturpināja, jo gaidīja, kad Terija aprakstīs šo vietu, tajā pat laikā mēģinādama virzīties pēc iespējas ātrāk.

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 28.12.2006 17:16

[Margo]

Saule jau lēni laidās uz rietu. Tumšs gfan vēl nepalika, tikai saule lēni sāka iekrāsot debesjumu sarkanu.

Viņš mostas... Fets noteica un pavērās uz Feratu.
Abi dinungi piecēlās kājās.
Vai tev vis kārtībā?vaicāja dinungu meitene, kad Sebastians atvēra acis.
Pie visām ūdenszālēm, tas tik gan bija par spuras tiesu.Fets klusi noteica. Nāc, celies augšā.
Fets pastiepa savu sudraboto plaukstu uz Sebastiana pusi.
Drīz atkal jutīsies kā savā ādā.Ferata noteica.Serums var likt justies nedaudz dīvaini.

Patiesi. Nedaudz lauza kaulus, bet citādi Sebastians jutās labi.

~~~

Es tev atļauju uzdot visus tev interesējošos jautājumus. vecais dinungs noteica un iekārtojās krēslā.
Nāc, apsēdies!viņš uzsauca Andželai un norādīja uz vietu, kura bija noklāta ar ūdenszālēm. Tā bija tieši pretī tronim.
Vari jautāt jebkuru jautājumu, kas nomāc tavu sirdi. viņš noteica, nogrozīdams galvu. Jebkuru...

Dinungs paņēma jādu koka lādīti. Sās vāks bija ieapaļš, slēzene bija no zelta. Tā bija apaugusi ar ūdenszālēm. Viņš to atvēra. Likād, ka telpa kļūst vēl gaišāka un baltāka.
Tajā bija balts gliemežvāks,kas bija trīs pieauguša cilvēka dūru lielumā.
Tam bija septiņi gredzeni, tā spice bija smaila un tieva.
Dinungs to izņēma na lādītes. Likād ka gliemežvāks ir tik trausls, ka tas sabruks dinungs rokās. Viņš to nolika tieši sev un Andželai pa vidu.
Telpā kādu brīdi valdīja klusums.

~~~

Meitenes (Terija un Sofija) bija izgājušas no alas. Tagad abas raitā solī devās meklēt strautu. Neviena īsti nezināja uz kuru pusi tas bija, taču sirdī bija tāda sajūta, ka viņas to atradīs. Sirds it kā rādīja ceļu.
Kādu laiku viņas soļoja gar kalna piekāji, tad abas devās iekšā tuvējā kārklu krūmāja pie meža. Tur bija neliela taciņa.

Saule jau rietēja un koki meta biedējošas ēnas. Meitenes jau manevrēja cauri priežu un cietu koku stumbriem.Drīz vien koki auga retāki. Sūnu paklāju nomainīja zālīte. Ausīs ieskanējās strautiņa čalas. Viņas bija pavisam netālu.Priekšā, saules mestajos staros, iemirdzējās ūdens virsma.

Visapkārt bija zaļa zālīte. Koki bija izkārtojušies retāk. Strauts tecēja līkumoti, cauri kokiem.
Visapkārt bija kluss. Putni nevīteroja. Tikai meiteņu soļi zālītē ieskandināja mežu.

~~~

Onabi neuzbruka. Viņa spēlēja Kalles spēli. Likās, ka viņa ir uzēdusies uz puiša izmestā āķa.
Būtne atkal pielīda Kalem pavisam tuvu. Stiprās rokas sagrāba Kelles plecus. Rokām bija tikai četri pirksti. Garie nagi nagi ieurbās miesā. Onabi atkal bija aizturējusi puisi, lai tas neapgrieztos.
Inolanī. Onabi nočukstēja, taču šis vārds puisim neko neizteica.

Baltā lēdija savilka seju dusmās. Kā maska seja ieplaisāja. Tukšās acis zvēroja.
Kalle atkal viņu ieraudzīja.
Muļķe! viņa kliedza. Uzbrūc, kamēr puika na atklājis Fantāzijas noslēpumus!
Sieviete pacēla roku.
Attēls izdzisa.

Onabi sāpēs iekliedzās uz atlēca no Kalles. Nagi paspēja aizķert puiša plecu. Tagad to rotāja asinis.

Sievietes vārdi lika Kallem aizdomāties.
Fantāzija... viņš nodomāja. Fantāzijā viss notiek pēc manas girbas...

Šo rakstu rediģēja North_see: 29.12.2006 14:46

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela klusēja, viņa skatījās uz dinungu un nespēja izdomāt nevienu jautājumu, tad vīrs atvēra lādīti un meitene saprata, ka pagaidām ir iespēja klusēt. Pagāja kāds brītiņš viņa ievilka elpu, jāpiebilst, ka Andžela bija iekārtojusies krēslā. Skatiens bija piekalts gliemežvākam, meitene nodūra galvu. Man nav ko jums jautāt, jo patiesību sakot pilnīgi viss kas ir noticis ir viena milzīga jautājuma vērts. Sākot ar to kādēļ tik pēkšņi šaj vasarā, šaj laikā ir uzradušās tik daudz nereālas būtnes beidzot ar to kāds tam visam ir sakars ar Miglas kalnu un kāpēc Jūs tik pēkšņi esat sākuši man uzticēties. Tas viss ir neaprakstāmi dīvani. Andžela jau atkal ievilka dziļu elpu un paskatījās uz savām spurām. Vēl aizvien likās neticami, ka viņa ir tāda pati kā pārējie dinungi.

[Darka]

Es vēl nedaudz pagulēšu mamm...

Bastians noteica, pagriezdamies uz otriem sāniem, lai turpinātu snauduļot, pa šo laiku viņš tikai vienreiz bija gulējis. Tikai vienreiz. Bet vai viņš bija ēdis, nē.

Es neiešu uz skolu, man liekas, ka man ir gripa... Kauli lauzījās un pār ķermeni gāja drebuļi, gluži kā toreiz, kad iekūlās gripas epidēmijas centrā.