Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Vienradži nevaldāmi zviedza. VIsa zāle dunēja no to zviedzieniem.
Pēkšņi trokšņi norima. Terija un Sofija pat neuzdrīkstējās elpot.
Tad viņas izdzirdēja pakavu dipoņu. Tā nāca no augšas, ne no lejas. Vienu "stāvu" augstāk par Sofiju izslējies stāvēja kentaurs. Terija viņu pazina. Tas bija kentauru Vadonis.
Vienradži jūs brīdināja par mūsu klātbūtni.viņš nodimdināja.
Arī no apakšas atskaneja pakavu dipoņa.
Mūsu bars nogādās vienradžus drošībā. Mūsu uzdevums ir gādāt par Miglas kalna iemītniekiem.kentaurs stingri teica un vērās abās meitenēs.

Likās, ka viņa seja pat nejauš līdzjūtību, jo viņš pat nepsatījās uz zemē guļošo, asiņojušo Ītanu.

Vienradži nepretojās kenteuru baram. Vairs ne. Ja iepriekš tie bija izturējušies naidīgi, tad tagad kaut kas viņus vienoja. Tikai kas?

Miglas kKalnā briest lielas pārmaiņas. Visa mūsu zeme ir gatava celties vai krist par Miglas kalnu.viņš paskaidroja.
Senvīrs ir devis vārdu. Mūsu Dzīvības koks ir gandrīz nokaltis. Laiks atjaunot agrāko miglas kalna varenību.viņš noteica, bet meitenes nesaprata, par ko viņš runāa. Kas bija šis koks un Senvīrs?
Kentars runāja stingri un pārliecinoši, tāpēc lietas par kurām vņš runāja patiesi likās svarīgas.

Puisis var palikt pie mums.viņš beidzot pievērsās Ītanam.Senvīrs jums uzticējis uzdevumu. Jums ir jāatrod Likteņa upe. Jāsameklē drādas, nijādas un knibiņi.
Kā kentaurs zināja par meiteņu uzdevumu?
Vienradža raga pulveris izārstēs puisi.viņā atkārtoja, pamezdams skatu uz Ītana pusi.
Ejiet. Ir maz laika.viņš noteica un izslējās staltāk.

~~~

Nāc...Fets noteica un viņi sāka peldēt uz citu pusi.
Kāpēc viņi negāja caur slepeno eju kuģa vrakā?
Izskatījās, ka dinungiem padomā ir kas cits.
Drīz vien peldot viņi nonāca pazīstamā apvidū. VIņi peldēja tieši uz Nāru pils pusi.
Tad Ferata, Fets un dinungu ķēniņš apstājās. Neviens nepaskaidroja. VIsi klusēja, tikai Andželai kā izskatījās nekas nebija skaidrs.

~~~

[Fantāzijā]

Zemestrīce mitējās. Viss noklusa. Ķlusum pārpludināja telpu kā jūra. Likās, ka gaiss ir spiedīgs. Kļuva karsti. Bet klusums nerimās. Viss apkārt likās tukšs un nedzīvs.
Kalle tupēja zemē. Nekas nenotika. Vai šis dīvainais vīrs bija izspēlējis kādu joku?
Pēkšņi Kalle izdzirdēja tādu kā čukstus. Tie nāca no plaisas pils grīdā.
Čuksti bija gandrīz nedzirdami, bet Kalle sadzirdēja to nozīmi: Nogalināt...lauj nogalināt...
Kalles prātā atkal uzzibsnīja skaistā sieviee. Viņa smīnēja.
Atpakaļceļa vairs nav...viņa noteica puisim un atkal šīs le'dijas portrets it kā izdzisa.
Tieši tajpat brīdī čuksti kļuv skaļāki.
Jā...ļauj izjust asiņu garšu...ļauj...tik ilgi mēs esam gaidījuši...tie čukstēja un Kalles sirds sāka pukstēt straujāk. Tā itkā pārkliedza visus čukstus zālē.
Baiļu kamols uzkāpa kaklā, tikai puisis pats nesaprata, no kā jābaidās. Uzbrucēju neredzēa, tikai sirds teica priekšā, ka nekāds jaukai pārsteigums tas vis nebūs...

[Realitāte]
Sieviete sēdēja tronī smīnēdama. Viņa pārskatīja Kalle sķermeni, kas gulēja uz akmens galda.
Viņa smaidīja.
Fantāzijas valgi tevi apvīs Kalle.čukstēja.
Sieviete pacēla roku. No viņas baltās ādas it kā pacēlās putekļu vērpetīte. Vņa nopētīja savu roku ar nedzīvajām tukšajām acīm.
Kā no porcelāna vāzes, no viņas ādas atdalījās gabals māla kārtas biezumā. Tas kā lauska no porcelāna poda ar troksni nokrita zemē un atsitoties pret grīdu saplīsa tūkstoš gabaliņos.
Sieviete paskatījās uz Kalles ķermeni.
Kalle, tu man esi vajadzīgs. Vairāk kā jebkad.viņa nočukstēja.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis kā sastindzis vērās bezdibenī, kas slējās viņam priekšā. Laukā plūda čuksti. Blasis, kas alka asiņu.
-Bet kādēļ asinis? Kādēļ? Vai tās nes sevī dzīvību? Nes atbrīvošanu?- puisis čukstēja.
Sirds sāka sisties straujāk, kā bailēs, kā nedrošibā. Neziņa māca prātu, taču nojauta teica priekšā, ka viss vēl tikai sāksies. Bet vai vajag?
Uzzibsnīja sievietes tēls, kā dūmakā, kā atmiņa, vāra un nedroša, itkā nebūtu īsta. Bet vai šeit vispār kas ir īsts? puisis sev jautāja. Atpakaļ ceļa vairs nebija. Vai bija lemts būt?
Skatiens turpināja kavēties bezdibenī.
-Zemes sirds, vai tu tur esi?- jautājums klusi pārvēlās pār lūpām.
Nesteidzīgi, itkā negribīgi Kalle celās kājās. Sirds šķita pukstam kaklā. Neko tādu aptiesībā viņš vēl nebija piedzīvojis. Neko tik neparastu, tik fantastisku, tik neticamu.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sekoja, viņa bija sasodīti apmulsusi, skatiens vēl mirkli kavejās pie tiem kas bija pazuduši kuģa vrakā. Meitene peldēja vēl atgriežoties atmiņās par laiku pirms vecāki viņu azisūtīja uz šejieni. Meitene bija iedomīga un izlepusi, bet tagad viņa pat uztraucās par kādu puisi kam bija pieķērusies viņas sirds. Andžela sāka atpazīt apvidu viņa pamanīja tālumā vīdošo Nāru pili. Meitene bija gatava pa taisno burtiski lidot uz turieni un atsist visas tās iedomīgās zivis, bet dinungi stāvēja uz vietas un klusēja. Andžela parāva vienu uzaci uz augšu Kādēļ jūs klusējat? Nu daram taču kaut ko. Sebastians varbūt tagad ir pārvērties par tunča pastētes piedevu.

[Darka]

Sebastians vēl joprojām kails, kā no mātes misām atradās šai bezpalīdzīgajā stāvoklī, nespēdams sagaidīt tālākos notikumus, tas viņu burtiski nomocīja. Nē viņš nepadevās liktenim, viņš tikai gaidīja, kad tas piespēlēs, kādu iespēju bēgt. Vienmēr no šādām situācijām viņš bija izslīdējis, kāpēc, lai tā nebūtu šoreiz.

Pār Jums nāks Superro lāsts! Tas bija pirmais, kas nāca prāta, nu un kāpēc, lai tas nenostrādātu, filmās, tas citiem izdevās.

[Margo]

Kalle sajuta vieglu vēja plūsumu. Tā nāca no aizas, kas bija izveidojusies viņa priekšā.
Zemes elpa?

Čuksti nemitējās tikai kļuva skaļāki.
Asinis...kāds sauca.
Tad kalle ieraudzīja acu pāri. Tad vēlvienu tieši zem tā.
Acis bija derdzīgas un dzeltenas. Acu zīlītes sašaurinājušās kā kaķim. Tās blenza uz puisi un tuvojās. Tā nevarēja būt Zemes sirds, ne šādu to bija iztēlojies Kalle.

~~~

Nāras tas neinteresēja. Viņas stāvēja noliektām galvām. Gājiens nebedza iet. Flautas skaņas plūda cauri ūdenim un likās, ka tās silda ķermeni. Sebastians redzēja, kā tuvojas akmens galds, kuram viņš bija peldējis garām.

Tad flautas skaņas noklusa.
Tad Sebastians izdzirdēja Kādas nāras balsi.
Iebrucēji!kāda nāra kliedza no pūļa.Pilī iebrucēji!
Visas Jūrasmeitas saausījās. Sākās čuksti un sarunas. Izskatījās, ka nāras pat ir priecīgas nekā izbijušās par šo faktu.
Aizstāvēt pili!kliedza karaliene pieceļoties no sava krēsla. Uzradās vairākas sargnāras, kas bija izpeldējušas no pūļa.

Bastiana rokas tika palaistas vaļīgāk.
Turiet puiku!Karaliene uzkliedza un Bastians atkal tika rauts no visām pusēm.
Nāras neizklīda. Tikai lielākā daļa no pulka bija aizpeldējušas. Tās visas bij Jūrasmeitas ar šķēpiem-sargnāras.
Ieskanējās raga skaņas...

~~~

Tā ir zīme!Fets iesaucās.
Raga skaņas atskanēja no pils.

[Seila]

Terija palūkojās uz zemē guļošo ītanu un tad uz Sofiju. Viņiem var uzticēties. Kentauri nekad neko sliktu neieteiks un ītans kopā ar viņiem būs drošībā. Meitene vēl reiz palūkojās uz guļošo zemē zēnu. Kas gan ir šis senvīrs un kāpēc uzdevums ir dots tieši mums. Un kas gan tas vispār ir par uzdevumu. Un kāpēc koks ir nokaltis? Pārāk daudz jautājumu un pārāk maz atbilžu Meitene nopūtās un palūkojās uz Sofiju. Izskatās, ka mūsu ceļi ir kopistiski. Kas tur īsti ir ar tām driādām, niādām un knibiņiem? Un kāpēc viņš teica, ka mums tas uzdevums ir jāizpilda. Galu galā es neesmu satikusi nevienu no šīm radībām atskaitot vienradžus par kuriem gan jāatzīst, ka jūtos atbildīga.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle kā apmāts turpināja raudzīties aizā. Pretī uzpūta vēja dvesma, kā kāda elpa. Paradījās acis. Puiša prātā tās piederēja pūķim ar divām galvām. Pazemes sargam.
Tomēr prāts vēl mulsi līdz galam nespēja noticēt. airautība mirdzēja acīs, bet lūpas viedoja citus vārdus.
-Kas tu esi? Kādēļ asinis?- viņš viacāja.

[Margo]

Pēkšņi klusie čuksti pārvērtās mežonīgā rēcienā, kas bija skaļāks par jebkuru skaņu, ko puisis bija dzirdējis. No aizas sāka pūst nevaldāms vējš, ka tas bija tik spēcīgs, ka atmeta puisi atpakaļ. Kalle gulēja uz muguras.
Lāpas nodzisa iesptājās tumsa. Rēciens bija apklusis.
Kalles ausis bija aizkritušas. Sadzirdēt neko nevarēja. Likās, ka visas maņas ir atņemtas.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis mulsi izgrūda aizturēto elpu. Tā bija smaga. Mugura smeldza no trieciena, bet acis šķita kļuvušas aklas. Apkaŗtnē valdīja pilnīga tumsa. Pacēlis roku, Kalle paberzēja pieri. Kaut kas nebija kaŗtībā. Viss bija pārāk kluss un pārāk tumšs.
Aizvēris acis, viņš ievilka elpu dziļāk. Gaisā vajadzēja būt miklai akmens smaržai. Vismaz to Kalle cerēja sajust, ja neko nespēja ne redzēt, ne dzirdēt.
Kas noticis? prātā skanēja tikai viens jautājums.

[Margo]

Kalle sajuta kaut ko glumu pārslīdam pār roku, arko puisis bija atspiedies pret grīdu.
Tad viņš sasmaržoja kaut ko smakojošu. Viņš juta, kā viegls vējiņš sitas sejā. Pūš, tad pāsrstāj...
Elpa...
Un tikai tad puisis ieraudzīja divus acu pārus, kas bija sarindoti viens zem otra.
Tās lūkojās tieši Kallem acīs.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela šokēti paskatījās uz Fetu Ko tu gribi teikt ar to, ka tā ir zīme? Meitene skatījās uz pusi no kuras nāca raga skaņas. Viņas acīs ieplūda tādas kā bailes, bet no kā? vēl nekas nebija noticis. Un tad šī dīvainā sajūta izplandēja kā nebijusi un meitene sasparojās no jauna. Viņa jutās entuziasma pilna, vismaz uz doto brīdi. Tur taisās uzbrukt nākošais cepetis, vai ne? Andžela ironiski vaicāja Fetam.

[rudo lapu vilcēn...]

Sajūtas tormēr nebija pilnībā zudušas. Vēja dvesma tika iepūsta sejā, kā elpa. Tai līdzi nāca arī neliela sasmakuma smaka.
Tad parādījās acis. Tās nešķita līdzināmies kaut vienam no zvēriem, ko Kalle bija savā prātā iztēlojies. Tomēr reizē šķita arī kaut kur redzētas. Lai arī neīstas.
-Kas tu esi?- klusajā jautājuma bija jūtama krietna ziņkārība.
Aukstais akmens grīdas segums nedaudz spieda mugurā. Augumum dažbrīd pārskrēja drebuļu. Vai tas bija sastinguma dēļ? Varbūt izxbrīna un neziņas? Varbūt aukstuma. Bet varbūt visa kopā.

[Margo]

Bija ieskanējies Nāru pērļu rags. Tas nozīmēja, ka tām draudēja briesmas. Tas jau bija stāvējis klusumā vairākus gadus. Neviens nārām vēl nebija uzbrucis, jo naidošanās ar tām varēja beigties pavisam nelabi.
Jūru valstībā Jūrasmeitām nebija īpaši laba slava.
Felts palūkojās uz Andželu.
Tev jāizglābj savs draugs...viņš noteica un dinungi sāka peldēt uz cietokšā pusi.

~~~

Sebastians ieraudzīja, ka lelais Nāru pūls paž neamierinātību.
Tā ir mūsu iespēja!āda nāra pārkliedza ragu un nemierīgo pūli.
Pūlis uzgavilēja. Sargnāras bija sašutumā.
Dumpis, karalien!viena no tām noteica.
Sākās īsta kņada. Bastians tika nolaists zemē (nosviests, bet to ūdenī nejūt). Neliels bariņš nāru bija uzklupušas sargnārām.
Dažas aizsargāja karalieni.
Tad Sebastians ieraudzīja pārīti delfīnu, kas peldēja cauri nāru bariem.
Glābiņš? Vai patiesi glābiņš?

~~~

Vēlreiz Kalle sajuta glumus pieskārienus.
Mani sauc Onabi.kā čūsa šņāca radība, visas savas četras acis mirkšķinot.Un es vēlos asinis...
Kalle apjua. Pēkšņi pa vienai iedegās lāpas. Telpa nu bija apgaismota un Kalles priekšā slējās pretīga radība, kādu nekad agrāk viņš nebija skatīījis vaigā.

Tai bija čūskas ķermenis. Pelēkas gļotas klāja to.
Tai bija divas cilvēciskas rokas un arī galva, kurai bija divi acu pāri. Matu radībai nebia. Uz galvas tai bija vairāki izciļņi, uzaugumi.
Tās četrmetrīgais ķermenis vijās ap Kali.
Tās bija viņa asinis, ko Onabi vajadzēja...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela palūkojās uz Fetu ar draudzīgi starojošām acīm, paldies tev par visu, viņa negaidīti iedeva viņam strauju buču,uz priekšu un pasteidzās lai ātrāk nokļūtu pie Sebastiana, viņam kaut kur bija jābūt, violetais skatiens šaudījās šurpu turpu, te nu viņš bija. Meitene burtiski iespiedzās, bet Bastianam tas izklausījās pēc delfīna trallināšanas jeb kā to var nosaukt..... Andžela izmantodama izdevību izspraucās cauri pāris dumpinieciskajām nārām un piepeldēja pie Bastiana kurš meiteni redzēja kā delfīnu, viņa gribēja viņu apķert, bet nē, tā nevajadzēja, tagad galvenais bija ātrāk tikt prom no nārām. Meitene atcerējās, kā Fets bija sazinājies ar viņu, Feta balss skanēja Andželas galvā, tad tā vajadzēja būt arī ar Sebastianu. Bastian, ejam, tā esmu es, Andžela! Atrāk pasteidzies! Meitene steidzināja neskatoties uz to, ka šaj situācijā Sebastians bija kails.

[Darka]

Bastians vēroja notiekošo, kāds bija iebrucis, viņa važas turētāsa vairs nebija savu uzdevumu augstumos. Bet pēc karalienes pavēles, puisis nepamanījās izmantot šo iespēju, tā bija paslīdējusi garām. Bet ar to viss nebeidzās, jo jau pēc mirkļa viņš bija ar seju pret zemi. Glābiņš!!!! Tas bija vārds, kas atbalsojās viņa galvā, viņš jau bija gatavs peldēt prom, kad kāds delfīns piepeldēja pie viņa. Tas bija visnotaļdīvaini, bet visu vēl dīvaināku padarīja Andželas balss, kas atbalsojās galvā. lai gan no otras puses, ne kas nelikās neiespējams.

Andžela... Bet Tu taču nomiri...Vai tā ir paātrināta reerkanācija? Puisis nedaudz ar neuzticību vērsās pretīm delfīnam. Bet ja tā bija tiešām Andžela tas bija nedaudz sarežģīti un mūlsinoši. Jo puisis taču bija kails... Kā no mātes miesām.

Manas drēbes... Mums tās ir jāatrod! Viņš centās piesegt savu labumus.

Šo rakstu rediģēja Darka: 23.12.2006 16:58

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela klusi iespurdzās un nopētīja puisi ar savām mistiski violetajām acīm. Hmm.. tev ir labs augums, viņa neķītri nodūdoja Bastiana galvā un rāva viņu prom. Vai tad es izskatos pēc līķa? Es zaudēju samaņu, ne nomiru. Es sev nekad nepiedotu nāvi. Un par drēbēm vari nedomāt, ja mani redzētu tagadējajā izskatā varu apzvērēt, arī es esmu kaila. Nu vismaz es sevi redzu kā dinungu, tu kā delfīnu. Man šķiet Meitene nobeidza savus runas plūdus acīm pārlaimīgi dzirkstot.. Ja tu mani redzētu kā cilvēku vai vismaz dinungu es varu apzvērēt, es tevi apskautu.

[Darka]

Bastians nedaudz apmūlsa, pa visam nedaudz. Nāru klātbūtnē tas nebija šķitis mūlsinoši, bet Andželas... Nu tas jau bija cits stāsts. Lai arī augums bija labs, dēļ hokeja nodarbībām un citiem sporta veidiem, tomēr nebija patīkami atklāt visas savas ķermeņa daļas... It īpaši jau tās kas atradās zemāk.

Paldies... Laikam jau, Puisis pasmaidīja un apskāva delfīnu Toties es Tevi varu apskaut. Starp citu, man liekas, ka nebūtu iebildumi redzēt Tevi kā cilvēku... Bet par dinungu... Kas tas tāds. Puisis uzspieda skūpstu uz delfīna purniņu un tad to atlaida vaļā.

[Margo]

Karaliene slēpjas pilī!kliedza nāru pūlis.
Ieņemt pili!!!kāda jūras meita iekliedzās.
Nāru pūlis staidzās uz pili. Sargnāras nebija spējušas pretoties lielajam', saniknotajam nāru baram. Karaliene bija neaizsargāta.

Pamazām apkārt uzradās delfīni, kas sekoja Andželai. (Andžela tos redz kā dinungus.)
Mūsu darbs šeit ir padarīts...Fets noteica Andželai.

Bastians sajuta elpas trūkumu, beidzot arī viņa dziras iedarbība bija beigusies. Andžela sajuta, kā Bastiana roka slīd no spuras, kur viņš bija pieķēries.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela paskatījās uz Fetu.. Paldies jums... viņa jau gribēja teikt laikam jau man jūs vairs nekad nenāksies sastapt, ardievu, bet tad viņa sajuta kā Bastiana roka gandrīz vai bezspēcīgi noslīgst gar viņas spuru, viņa ievēroja, ka Bastians tāpat kā viņa pirms jau branga laiciņa smok. Meitene aši palūkojās atpakaļ uz dinungiem. Palīdziet lūdzu. Meitenes skatiens bija lūdzošs, tāds kas nepieļāva iebildumus, vai pareizāk būtu, vienkārši žēl neatsaukties uz meitenes lūgumu. Viņa skāra savu seju kur tikko bija sniedzis skūpstu Sebstians. Šķiet, ne velti es pinos cauri šīm šausmīgajām, mistikas pilnajām padarīšanām. Viņa piepeldēja maksimāli tuvu Bastianam cerot dabūt atbildi no Feta un pārējiem.

[Kalevale]

Hm. Jāpaziņo par kauju. Sofija strupi noteica, jo domas bija pavisam citur. Domas par Ītana drošību. Uzticēties, jā. Kā gan var uzticēties kādam pirmo reizi redzētam?
Tad meitenes domas aizklīda līdz mājām, pie mātes. Sajūsmas par šo braucienu uz kalnu. Pēkšņi iesāpējās celis, it kā, atgādinādams par vasaras sākumu, par kritienu. Terij, tu neesi satikusi citus vasarniekus? Bastianu? Sofija norūpējusies jautāja, atcerēdamās puiša rūpes, par viņas kāju.