Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ausminta]

Dženāro sevišķi nepūlējās pakot mantas rūpīgi, un ņemamais - gan ēdiens, gan drēbes - ātri vien bija sastūķēts mugursomā. Savus apskribelētos papīrus viņš neaizmirsa - kur nu tos, tie bija otrie svarīgākie aiz Merionas. Tad apbruņojies gan tiešā (zobens droši turējās pie siksnas un loks ar visu bultu maku - plecā (velns, cik tas tomēr bija garš!)) gan pārnestā nozīmē (naudas maišelis braši šķindēja pie jostas un brīnišķīgais apmetnis brīnišķīgi krita pār pleciem, he he), Dženāro bija gatavs gājējs. Pamest šo viesmīlīgo vietu viņam nebija žēl nemaz - jo tagad taču sākās pats aizraujošākais, kā varēja spriest. Erasdori, zobeni un mērķi. Itālis jau bija piemirsis īgņoties par mistiskiem dieviem un mistiskiem to nodomiem, šī jaunā pasaule bija gana interesanta un piedzīvojumi, ko tā solīja - pietiekami kārdinoši. Un kur nu vēl Meriona.
- Satraukums, lēdij? - Dženāro smaidīdams nosacīja, kad beidzot bija saniegta lielā zāle. Izskatās gan.
- Demiurga grāmata, ko. - itālis skaļi domāja, nevērsdamies ne pie viena konkrēti. - Diez, tas Demiurgs ir viens no tiem dieviem, kas mums sūta halucinācijas? -

[Romija]

"Spriešot pēc vārda, tas varētu pat būt tas, kas ir radījis pārējos dievus," Tesa padalījās ar savu viedokli uz Dženāro jautājumu.

Viņi visi pamazām pulcējās zālē. Vēl pēdējie vārdi pirms promiešanas. Un kas gan var būt vēl labāk, ja ne apspriest nākamo mērķi.

[Ného]

Argors savus viesus jau gaidīja zālē, kad tie nonāca no guļamtelpām apkrāvušies somām. - Nu ko, gatavi iešanai? - namatēvs smaidot jautāja - Būs žēl no jums šķirties, bet ko nu darīsi. Tad ejam. - Viņš devās uz kādām durvīm, kas nebija izmatotas viesu atrašanās laikā šeit, zāles pretējā galā.

OOC: būtu labi, ja jūs pamazām izpildītu jums uzdoto (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) md ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 03.12.2006 22:40

[Roviela]

Ēriks vēl reizi, uz atvadām, noskatīja zāli un ceļabiedrus, un sekoja saimniekam.

[Ného]

Aiz durvīm sākās gaitenis, kura sienas pamazām, no gludām, pārgāja rapjās, maz apstrādātās alas sienās. Ornamenti, kas visu laiku bija redzami pilī uz sienām arī pazuda. Un gaitenis izskatijās pēc vienkāršas ala, tādas, pa kādu Argora viesi bija ieradušies pie viņa - Paņemiet lāpas - namatēvs palūdza un pats paņema vienu priekš sevis. Turēdams to izstieptā rokā sev priekšā un apgaismodams ceļu, viņš turpināja iet uz priekšu. Ejas sienas sāka spīdēt no lāpas uguns, jo pamazām kļuva mitras.
Eja pamazām sāka vest slīpi uz leju un pēc kāda laiciņa parādijās arī klintīs izcirsti pakāpieni. Nokāpuši pa tiem gājēji turpināja iet, bet viņu cēļu aizšķērsoja pazemes strautiņš, kas plūda pa perpendikulāru eju. Pārlekuši pāri tam, viņi mazliet pakāpās uz augšu un tad atkal sāka savu kāpienu lejup visu laiku līkumojot.
Pēc kādām desmit minūtēm gājēji bija nonākuši līdz nākamajām kāpnē un, nokāpuši pa tām, viņu ceļu aizšķērsoja palielas divviru durvis, līdzīgas kā trenniņu telpai. Tās bija no bieza koka un apkaltas ar dzelzi. Tās noslēdza divi šķersām nolikti bomji.
Nu ko, tūlīt jūs tiksiet ārpasaulē. - Argors nocēla pasmagos koka gabalus un astutēja tos pret sienu. Pēc tam viņš atgrūda vaļā durvis, un pa tām iekšā iespīdēja saules stari apžilbinot alā esošos. Viņiem pretī brāzās sen nedzirdētas putnu balsis un vēja čaboņa koku lapās. Beidzot viesi varēja ieelpot svaigo gaisu, kas neiekļuva alās un pilī.
Durvis bija paslēpušās klinšu plaisā, un pašas klintis stiepās simtiem metru garumā uz abām pusēm padarot augstāk esošos kalnus grūti pieejamus. No Durvīm tālāk veda taciņa, kas iestiepās 100 m attālajā mežā un sliecās uz leju, prom no kalniem. Blakus izejai no Argora mītnes auga daudz augļu koku, kas tagad ziedēja pilnā sparā - bija silta vēla pavasara pēcpusdiena, kad saule jau bija pašā dienvidū.

Nu ko, laiks būtu atvadīties mani dārgie draugi, cerams, ka jums jūsu ceļā nebūs nopietnu šķēršļu.

[Romija]

Tad nu gan parādes durvis, Tesa pie sevis nodomāja, sekodama Argoram pa neapstrādāto alu. Lai gan te daudz kas ir savādāks.

Gan ceļš līdz durvīm, gan iziešana ārā notika klusējot. Par alu Tesai bija neērti kaut ko bilst saimniekam. Bet ārā vienkārši aizrāvās elpa. Lielpilsētas meitene, kas pēdējās dienas bija redzējusi vien tuksnesi, alas un telpas, pēkšņi sajutās tik neparasti pacilāti uz takas starp klintīm, ka pat acis žilbinošie saules stari šķita kā dvēseles šķīstītājs. Ko es esmu palaidusi garām! Pasakaini! Bet skaļi viņa to nespēja izteikt, vien stāvēt, brīnīties, priecāties un klausīties.

[Lia'angia]

Baiba pierasti ātri sakārtoja somu, pasvārstīja to rokā, smagi nopūtās un uzlika plecos. Tad viņa sekoja pārejiem. Sirds uztraukumā dauzījās. Nupat, nupat būs jāsākas tam, kā dēļ viņi vispār uz šejieni tika aizgādāti...

[Roviela]

Jauka, bet dīvaina ir šī vieta, Ēriks domāja, iedams saimniekam pakaļ ar lāpu rokās. Bet tagad, kad beidzot sākās ceļš, viņš juta patīkamu satraukumu. Kārtējais nezināmais, un tas viņam patika.
Pie izejas vārtiem Ēriks pieklājīgi palocījās pret namatēvu. Tas reizē bija gan pateicības žests, gan arī mēģinājums pierast pie jaunās lomas šai pasaulē.
Paldies par visu, Saimniek, es ceru kādreiz atmaksāt par laipnību. Es saprotu, ka "atmaksāt" - tas nav tas pareizais vārds, un tomēr. Ja kādreiz iznāks tikties, jūs vienmēr varat paļauties uz manu pateicību. Veiksmi jūsu namam, lai tajā vienmēr valda saticība un miers! Uz redzēšanos!

[Romija]

Ērika balss pārtrauca Tesas brīnīšanos un apkārtnes baudīšanu.

"Paldies vēlreiz par visu! Un īpaši par situācijas izskaidrošanu un tālāku norādījumu sniegšanu!" Tesa nedaudz pakniksēja saimniekam. "Ciems ir tur tālāk?" viņa pievērsās praktiskākām lietām, ar roku norādīdama virzienā, kur aizgāja taka.

[Ného]

Argors pateicās par laipnajiem vārdiem, pie reizes norādījis, ka ciems sasniedzams ejot pa šo ceļu aptuveni 10 km līdz upei un aiz tās ejot pa taku, kas nogriežas pa labi, pēc 2 km saniegts būs miestiņš.
Taka līdz upei vijās cauri mežam, vietām izejot kādā klajumiņā, aiz upes tā stiepās pāri pļavai un garām mežmalai. Daba šajā apvidū bija raksturīga mēranajai joslai uz Zemes.

Argors visiem paspieda rokas, atvadīdamies no ceļiniekiem, un devās atpakļ uz savu mītni - pie reizes teikdams - Nu tad uz sredzēšanos! - pēc tam viņa lūpās iegūla jokains smaids, kas izstaroja viltību. Pēc tam viņš pazuda aiz durvīm.

Nu bija sācies ceļojums, kas solijās būt pilns interesantu notikumu un arī negaidītu, nepatīkamu pārsteigumu caurvīts.
Tikmēr ceļinieki vēl stāvēja pie klinšu sienas un izbaudīja satikšanos ar vēja šalkoņu, putnu dziesmām un maigo saules siltumu.

[Romija]

Viltnieks! Viņš noteikti zina vairāk kā stāsta! Tesa nodomāja, redzēdama Argora smaidu. Viņa pamāja atvadas namatēvam.

"Laikam jau jādodas," viņa neveikli pārtrauca biedru iepazīšanos ar apkārtni. Tesai gribējās redzēt vairāk no šīs pasaules, kur viņi bija iesviesti. Jau tagad apkārtne šķita daudz tīkamāka par smoga apsēsto priekšpilsētu no tās tur dzīves. Kas būs tālāk? Vai gribēsies atgriezties - to varēja noskaidrot, dodoties pa norādīto ceļu.

[Hikari]

Robina uz atvadām palocījās un pateicās Argoram par visu, ko viņš ceļiniekiem bija iedevis un par ēdienu un mītni. Sieviete vēl pamanīja, ka, aizejot prom, Argors aizdomīgi nosmīn, tas nozīmē, ka viņus noteikti gaidījas kas interesants. Robina uz mirkli aizvēr acis, lai izbaudītu vēju, kurš purināja matus, ieklausītos putnu čalās, kuras pieskandināja apkārtni un sieviete pasmaidīja- bija patīkami atrasties dabā. Ieelpojusi svaigo un patīkamo gaisu, sieviete atvēra acis un bija sagatavojusies garam ceļojumam.

[Lia'angia]

Zaļa zāle! Koli! Ziedi! Putnu balsis! Baiba jau bija aizmirsusi, cik ļoti viņai tā visa trūka.
- Cik te ārā, ir labi! - viņa sapņaini novilka.
- Pilnai laimei trūkst vēl tikai zirgs. lai smaga soma nebūtu jāstiepj, un lai ceļš raitāk rit uz priekšu.
Baibai šķita, ka koki, zale un pat saules gaisma viņai kaut ko klusi, noslēpumaini čukst. Sirdī urdījās mazs, bet uzstājīgs ziņkārības velniņš. Viņa līksmi pasmaidīja un sāka kāpt lejup pa taku.

[Roviela]

Tad nu beidzot ejam, Ēriks nodomāja, skatoties apkārt. Taka veda lejup, bet viņu, nez kāpēc, tas īsti neielīksmoja. Varbūt tāpēc, ka viņam patika klintis?
Vienalga, izvēles jau nav, tāpēc jāiet vien būs.

[Romija]

"Tad... ejam?" Tesa nedroši ieminējās un pagājās nedaudz uz priekšu pa taku.

Nē, nudien, šejiene bija daudz labāka par tuksnesi un pilsētu. Tesa gandrīz jau sajutās šeit piederīga. Atbilstošais apģērbs un aksesuāri lika viņai iejusties kā filmā vai teātrī. Bet šī sajūta kļuva ar katru brīdi arvien reālāka, līdz sāka šķist, ka iepriekšējā dzīve ir sapnis. Vai pareizāk sakot - murgs, no kā meitene vairāk vai mazāk veiksmīgi ir pamodusies.

Tesa ar aicinošu skatienu skatījās uz pārējiem, ilgāk pakavēdamās pie Ērika.

[Ného]

Pāri Baibas un Tesas galvām aizšāvās trīs putni un pazuda mežā lidojot virs takas.

Tajā brīdī Baiba dzirdēja klusu - Sekojiet mums, meklējiet patvērumu!
Bet Tesai ēnas pārslīdot čukstēja - Negaidiet tumsu un ēnu atnākšanu!

[Lia'angia]

Baiba salēcās un izbrīnā papurināja galvu, tad pavērtu muti noskatījās pakaļ putniem.
- Nu tā, tagad "Viņš runāja ar putniem, zvēriem un zivīm" var teikt arī par mani - viņa pagriezās pret pārējiem.
- Es nupat sadzirdēju laikam jau šo putnu paziņojumu, lai mēs sekojam viņiem un meklējam, kur paslēpties. Es laikam taisos viņiem sekot, vēl jo vairāk tādēļ, ka taka arī ved turp, viņa teica, iekārtoja ērtāk loku uz muguras un straujā solī devēs lejup. Lieta, kas pirms mēneša viņai šķistu psihiatra apmeklējuma vērta, tagad šķita gluži dabiska.

[Romija]

"Jā, es arī labāk sekošu! Nevajadzētu gaidīt tumsu šeit. Tad labāk ciemā kādā ēdnīcā, kafejnīcā vai laikam pareizāk būtu teikt - krogā?" Tasa piekrita, uz beigām samežģīdamās divu dažādo pasauļu jēdzienos. Lai arī viņa vēl nekādas vīzijas nebija redzējusi, tomēr šķita, ka šie putni arī viņai čukst. Un viņa nedomāja, ka prātīgi būtu neklausīt.

[Roviela]

Jūs arī kaut ko dzirdējāt? Ērika balss skanēja visai priecīgi. Ja atklāti, viņam jau sāka šķist, ka viņš vienīgais dzird balsis un tā...

Noteikti! Darīsim tā, kā jums teica, ejam un nekavējamies, viņš piekrita abām meitenēm, un tā arī darīja, pielikdams soli.

[Ausminta]

Dženāro palocījies atvadījās no saimnieka (nožēlodams, ka nav paņēmis cepuri - tad to eleganti varētu pavēcināt) un nosvilpās, ieraudzījis skaisto dzirkstošo ainu, kas pavērās pēc masīvo vārtu sarga vārtu atvēršanas. Pavasaris un zaļums un puķes un... Un jā. Itālis pieliecās un noplūca vienu spoži sārtu ziediņu, kas auga takas malā, tad uzmeta viltīgi skatienu Merionai un, pirms tā paspēja izvairīties, veikli iesprauda to viņas vestes kabatā. Izskatījās tiešām jauki.
- Atkal jau kāds sāk dzirdēt balsis, - Dženāro skaļi klārēja pēc Baibas paziņojuma. - Ne mirkļa miera. Un kādiem viņiem vispār jāseko? Neredzu nevienu ceļrādi, - viņš runāja, sekodams pārējiem un uz augšu, protams, diez ko neskatījās. Bet pēc Tesas komentāra itālis šķita kļūstam krietni dedzīgāks. - O, jā, krogs. Tas skan labi. -