Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Antons Ego]

Manfelde
viņai vispār jauki sanāk


svētdienās pastniece dzer
spirtu un gāzēto ūdeni
svētdienās viņa nenāk
silts it kā lietus
plīst ziepju burbuļi
neaizsniedzot
zemi un ādu

pirmdien pastniece lūgs
sērkociņus
nodrebēs roka
un neuzšķils
it kā no lietus
vēstuļu nav nē nav

pasniedziet norēķinu
un šeit zem datuma
būs vajadzīgs paraksts paldies
nekaunīgi balts
pret jāņrožu lillīgo ādu

gadu gredzeni
cilvēkam
skaitāmi esot kā kokam
tikai vajagot pāršķelt
-------------------
ja nedreb roka

[Ouens]

Imants Ziedonis

Naktī pa klinti augšup no dzelmes rāpjas kuģi. Augšā tur būdā vecais kapteinis guļ.
Mēs, kas pa naktīm guļam, to nebūtu zinājuši. Ja nebūtu enkura ķēdē viens kuģis pakāries.
Tas bij no rīta. Starp diviem milzu klints zobiem - iesprūdis enkurs. Tā karājās kuģis pār fjordu.
Un tad mēs sapratām, ka augšā uz klints veco būdu naktīs pie vecā kapteiņa kuģi lien.

[Adē]

Mirdza Ķempe- "Ne jums"

Ne jums es vaicāšu: kas labs, kas ļauns?
Ne jums būs manu dzīvi vest pret gaismu!
Ne jums es vaicāšu: kas grēks, kas kauns?
Par velti draudat man ar tumsas baismu!
Es pati savu dzīvi celšu-
Vienalga man, kur ceļam reiz būs gals...
No savas dvēseles tik spēkus sevim smelšu
Lai trako ziemelis, lai stingdams ceļas sals!
Lai krīt uz mani jūsu zaimi,
Lai zvērodams ar mani kvēlo naids...
Es nīstu jūs- un jūsu laimi,
Un sejā neidzīs mans nicinošais smaids.
Es nezinu, kas mani sauc, kas baida.
Es nezinu, vai ceļš mans ļauns vai labs...
Es nezinu, vai gaisma mani gaida...
Vai tumšais, nevairāmais kaps...
Vienalga man! Es droši tālāk traucu.
Mans brīvais "es" pats ceļu sevim lauž,
Ja pati to par īsto dzīvi saucu,
Vienalga man, ko citi par to pauž!

[Juliette]

Māra Zālīte.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

Es tevi ļoti gaidīšu
Pie Darba un pie Gribas.
Pie Dziesmas, Goda, Valodas.
Pie mūsu mīlestības.

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā

Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani.

[Veela]

man ļoti patīk Māras Zālītes un Imanta Ziedoņa dzeja. daži dzejoļi, kas šeit vel nav:

Imants Ziedonis
***

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi.
Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi -
Tas jau vēl nebija it nekas.

Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi.
Liekas, nekā viņi neapjauž,
Bet pašā dziļumā mīlestība
Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

Nobrāztām rokām, bez viena vārda
Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
Nojauc un atkal no jauna ceļ.

Ku ir tavs "mīlu", un kur ir tavs 'gribu"?
Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
Tu jau nemaz pats to neapjaud.
Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi
Smejas par tevi
Un par tevi raud.

Māra Zālīte
***

Mana sirds vēl kumeļu baro,
Bet jau virsskaņā lido mans prāts.
Esmu krustceles. Manī abas.
Tu, kas aizej, un tu, kas nāc.

Pagātne. Nākotne. Krustceļu krustu
Nesu kā grēcinieks kāds.
Manī cīnās un izmīda mani
Skaidra sirds un samaitāst prāts.

Skaidra sirds un samaitāts prāts.

[Kalevale]

Ojārs Vācietis.
Traģēdija.

Viņam bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņš bija uguns meistars,
viņam bija mānija -
sildīt.

Viņai bija vajadzīgi
piķis un zēvele.
Viņa bija sildīties meistare,
viņai bija mānija -
sildīties.

Tajā pat laikā:
divas vardes lēca
viena otrai pretī
un aizlēca garām.

[Kalevale]

Ojārs Vācietis.
Savukārt.

Savukārt
der zināt savu kārtu,
savu reizi -
savu nepielūdzamo,
savu dzīvei maksājamo artavu;
nomirstiet tie,
kas gaida, lai tos lūdz.

Savukārt
nav izlūdzams nekas,
pašas tās tur izlūgšanās tiesības
vai nu tevi pļauj
kā asmens ass,
vai tev verga zīmi
iededzina miesā.

Savukārt
lūgt, tas ir - sevi kārt -
sirdsapziņu,
godu savu,
slavu
kārt!

Savukārt
ir tik daudz lielu sīkumu,
kuri liek
tev apkārt iet ar līkumu,
jo tu pats sev
apkārt ej ar līkumu
savukārt.


Imants Ziedonis.

ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkoks

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

[pekene]

Ronalds Briedis

***
Divreiz vienā upē
Neiekāpsi

Divreiz vienā upē
Neiekāpsi


***
Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Grēku plūdi
Aizies man garām

Un zibens pātaga
Atsitīsies pret pirkstiem

Zem tavas plaukstas
Es patveršos no lietus

Kamēr tā neaizsegs man
Sauli


***
Skrien basas kājas
Gar lielceļiem
Skrien tīrām kājām
Pa tīrumiem

Vēl zaļums sulīgs
Vēl nepļauts siens
Vēl kailu pēdu
Vēl pieskāriens

Skrien Laimes bērni
Bez apaviem
Skrien Laimes zirgi
Bez pakaviem


***
No debesīm šonakt
Zvaigznītes bira

Publika ielās
Sajūsmā mira

Sētnieki uzslauka
Sasistās plausktas

Zvaigznes prot krist
Tikai augšup un augšup


****
Lai citi ir šī laika sāls
Es atsakos no augstā goda

Ar savu mēra izjūtu
Es pārsālītu visu bļodu

Un pazustu zem kaudzes sāls
Tad rieciens simboliskās maizes

Un visi ēstu pudus sāls
Līdz kopā uznāk vēdergraizes

Teic sāli lietojot daudz raud
Ir apkopoti cipari

Lai citi ir šī laika sāls
Es labāk esmu pipari




Rihards Bargais

***
Sieviete sarkanā
Vīrietis melnā
Sievietes plaukstiņa
Vīrieša delnā

Skatieni laizās
Lencītes raisās
Bokseri krīt un aizās
Arskan nāvīgi smiekli

Atrast Īsto nav viegli

Šo rakstu rediģēja pekene: 30.10.2006 18:22

[evija]

Kārlis Vērdiņš

kad ar seju ārkārtēju
smaidu velc pa manu gurnu
itnekad tu neievēro
manu karsto sauso purnu

kustības ir līmes pilnas
stiepti augšup lejup ritmi
priekškars atvēries līdz ausīm
ātri izsmelts vārdu limits

tīra tīra apkaklīte
arī bikšupriekša tīra
lūk ar kādu augstu noti
beidzas tava uvertīra

[-LiL-zakis-]

Būt

Vienkārši būt,
Bez nopelniem,
Ko darbā vai
Sasniegumos gūt.
Būt
Kā rasai, kas
Saulē atmirdz
Kā dārgakmens
Un ātri žūst.
Būt
Kā upei
Augstu kalnos,
Kas pārgāzēs
Traucoties plūst.
Būt,
Baudīt vēju
Lietu un sauli...
Un savu –
Kaut mazo pasauli.

(veltīts bērniem ar attīstības traucējumiem)

/Inese Baltpurviņa/

[earnella]

K. Elsbergs.



Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu - mūžam neatgūsies.

Dvēsles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.
--------
^šis te man ļoti, ļoti asociējas ar kādu ļoti jauku cilvēku. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)



K. Elsbergs.



es tevi atkarošu
eksistencei un varām

es tevi iekarošu
ar durstīgām smilgām un skarām

es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām

lai dzīve tev nepaiet garām
---------------

^lai cik reizes jau lasīts, šodien kaut kā atkal uzrunāja un sagribējās ierakstīt.

[Kalevale]

Arvīds Grigulis.
Vējš ir mans brālis.

Es nebūt neesmu viens,
Vējš ir mans brālis
Un mēs dalām uz pusēm
Mieru un nemieru.
Tas bija viņš -
Mans brālis vējš,
Kurš aiznesa prom tavu vārdu
Un noslaucīja tavu soļu zīmes
No mana nama kāpnēm.
Tagad manā namā ir miers.
Tava kādreizējā pļāpāšana
Par mīlestību
Un klejojošām zvaigznēm
Ir iesalusi tālrunī
Un vairs neatkusīs nekad,
Jo pavasara vairs nebūs.
Esmu sapircis malku
Bezgalīgi garai ziemai,
Un man būs silti tāpat.
Mans brālis vējš
Kā pieradināts suns
Gulēs pie pliederu krūma,
Un ziemas dienas
Būs mierīgas un klusas.
Pārslas kritīs lēni, smagi un ilgi
Kā rudeņos zvaigznes.
Tās arī būs mana klusuma zvaigznes.

[Kalevale]

Klāvs Elsbergs.
Neatvadīsimies.

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies


Klāvs Elsbergs.

tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājies saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas - tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
tu Jau

[~Vanesa~]

Aleksandrs Čaks

Elēģija

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

[hellqueen]

Eduards Veidenbaums



***

Vēl desmit divdesmit gadu

Un lugai būs pienācis gals.

Vai slinkojis būtu, vai centies,

Reiz trūdēt sauc likteņa balss.



Bet tomēr te dzīvē sapņots

Par mūžīgām lietām tiek:

Par laimi, par godu, par salavu,

Uz kapa grib laurus lai liek.



Bet lauri, un gods, un slava,

Līdz iznīkst kā biedzies tu pats

Un tālāk un atkal tālāk,

Rit šausmīgais mūžības rats...

Šo rakstu rediģēja hellqueen: 26.11.2006 20:46

[Beppo]

I. Ziedonis
Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.
Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
Varbūt, ka par maz ir ļauts,
Un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigznes spīd un dubļi dus,
Un var skaidri redzēt laimes naudu.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

[mehaniskais koli...]

Ļoti patī šie dzeļoji
A.Terzens'

Čuču muižā labi iet
Tur var acis turēt ciet

Čuču muižas pārvaldnieks
Pats ir liels guļavnieks

Čuču muižā sabrauc viesi
Pilna sēta tā ka biezs

Katram līdzi spilvens savs
Nu tos čupu čupās raus

Čuču muiža melna nakts
Aizmidzis ikkatrs kakts

Bet pa sētu lielu punci
Staigā baltais sapņu runcis

Čuču muižā nodzied gailis
Guļavnieki nodreb bailēs

Ja tas gailis atkal dziedās
Mēs to liksiem katlā lielā

Čuču muižā ataust rīts
Viss vēl sapņu miglā tīts

Aizmidzis pat sapņu runcis
Apķēris pats savu punci


Čuču muižā labi iet
Tur vatr acis turēt ciet


A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

[Eriette]

vai, visi šie atsauc mīļas atmiņas. te būs kas no manis :

Māra Cielēna
Slimais Bērns

Pusnaktī pie citiem bērniem
Slimais Bērns nāk klusiņām -
Sadūšojies darīt to, ko
sird visvairāk kāro tam :

Viņš ar t a v ā m vieglām kājām
skrien, kā skrējis dienā nav
Lec kā varde, jož kā zaķis
un kā stārķis ilgi stāv.

Kamēr tu pa sapņiem lido
Slimais Bērns pa sapņiem skrien.
Neaizmirsti savas kājas
tam uz nakti aizdot vien!

Pastiep pretī savu roku -
viņš tev roku pretī dod.
Tad būs abiem diviem droši:
Skrienot - tam, tev - lidojot...



Ļoti patīk šis dzejolis, īpaāi pēdējā rindiņa...

[evija]

Jānis Vādons

***

biezas dūņu lupatas man zem kājām
viss ir tāpat
tumsa ar mazas meitenes rokām
plēš matus
un saveļ kankāļu laukus

es esmu vecs
vecāks par savu elpu kas izkaltē vaigu kaulus
vecāks par roku
neviena nelūgtu
izēstu tukšu plikiem kauliem bez ādas

pa ceļam nogrimstot
atnākot balsij
tīrai bez sapņu un asiņu dūrēm
aizlienot ceļā
vientulī vēju zēnā
zīmējot grabošus žoga rēgus
atspulgus trūdošu dēļu sirdīs

* * *

sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu

[nenuil]

Klāvs Elsbergs
Daba ņem elpu ciet


Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...

Nuja ...
Viņš ir miris jau.

Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?

Nuja ...
Sen jau ir pakārts.

Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu ...

Nuja.
Esmu jau auksts.

Dvēselē džinkst un džinkst
kāds brutāli pārrauts vads.

Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.