Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Vēja dvēsele]

Bērtijs sagrozījās un mēģināja aptvert, ka ir jau ievilkts atpakaļ un nosēdināts starp jūrniekiem. "Ē," puika nostomījās, "jā nu es zinu jau, kur vecais atronams... Man jau neko nevaig, samaksu nē, tpu tu, kur es viņ' liks! Vienīg varbūt jums uz kuģ' vēl kuģpuikam vieta atradīsies... Nu ja, ta jau jums vaig pie paša vecā tikt, ja?" Bērtijs nobēra, cenzdamies neskatīties uz meiču daiļumiem un juzdamies mazlietiņ neērti šajā vietā.

[Roviela]

Reiks uzlika roku puikam uz pleca.
Nomierinies, Bērtij! Nestreb karstu. Pasēdēsim te, uzēdīsim pusdienas, tad iesim pastaigāt pa pilsētu, un tu mums parādīsi, ko te vērts redzēt.
Viņš piemiedza ar aci jaunulim un pieliecies tam tuvāk, klusu teica
Ņem vien, noderēs! Vispirms iesim uz kādu bodi, kur sadabūsim tev pieklājīgu apģērbu. Šis, kas tev mugurā, ir ērts, nenoliedzami, bet mūsu kapteinim nepatīk, kā viņš saka, "skrandaiņi", un tādus uz kuģa viņš nevēlas redzēt. Nevaru solīt, kas galā sanāks, bet, ja Fortuna ar tavu palīdzību mums uzsmaidīs, noteikti aizlikšu savu vārdu par tevi kapteinim. Bet tagad un te - par to vairāk ne vārda!
Viņš paliecās atpakaļ un, ieraudzījis, ka žiperīgā meiča ir atnesusi pusdienu šķīvi arī Bērtijam, plati uzsmaidīja tai un stādījās priekšā reizē abiem - puikam un meičai:
Mani sauc Reiks, es esmu kanonieris.
Noliec to šķīvi, un nāc, sēdies man blakus! Vienam man negaršo tik labi kā varētu gribēt, tik' ielej sev ko pati vēlies pirms tam, uz mana rēķina, saulīt!

[rudo lapu vilcēn...]

Tobiass gandrīz nedomājot piecēlās kājās, kad Karloss iegajā kajītē.
-Vēl guļ, gulēja.- jauneklis klusi atbildēja un tūlīt pat peivērsās Ērnijam.
-Atradīsies, atradīsies.- pusis viegli pasmaidīja un paņēma dzeramo kausu ar ūdeni, piedāvādams to kokam, pats piepalīdzot padzerties, ja nepieciešams

[Vēja dvēsele]

Bērtijs nomierinājās un pasmaidīja platu smaidu. "Es centīsies būt noderīgs, ser," viņš priecīgi teica. Doma par jaunu apģērbu viņu tā kā drusku satrauca, bet, nu, kas būs - būs. Negribējās runāt pretī, savādāk vēl sadusmosies un neaizliks vārdu kapteinim.
Tagad bija laiks ķerties klāt ēdienam. Meiča viņu vairs neinteresēja nemaz. Viņš beidzot dabū kārtīgu ēdienu!

[Flora]

Zītko bija sev pasuutijis edienu, un gaidiidams, pieversa uzmaniibu rudmtainajam zēnam, ko Toms bija pievedis klāt...Pusis nopriecajas- cik viņš saprata, Bērtijs viņus aizvediis, kur nepieciešms...turklat namdarim nebija ari nekadu iebildumu, ja zens pievienotos komandai...Zītko vieniigi cerēja ka, tādā gadījumāla puika būs labāks kuģapuika, nekā savlaik bija viņš pats ...vispar tas gruuts pienakums.... Pusis pasmaidija, atcerēdamies vecos laikus...un tūliņ pasmaidīja vel gaišāk, jo pie galdiņa pienaca gaišmataina meiča un atnesa Zītko viņa pusdienas un dzeramo...

[josephine]

Pēc pusdienu notiesāšanas Reiks, Zītko, Džeks, Toms un jaunpienācējs Bērtijs devās ārā no kroga. Viņu mērķis bija skaidrs, atrast Deja kartes daļu, bet kā šo mērķi īstenot, nevienam tā arī nebija ne jausmas. Bērtijs, manāmi notrūcies, gāja visiem pa priekšu. Viņš tomēr nebija izstāstījis visu..., jo nebija jau arī kad. Zēnu māca bažas par to, ka jūrnieki varētu pagalam apskaisties uz viņu, jo tas, ko Bērtijs taisījās viņiem parādīt nebija nekas iepriecinošs. Zēns, visu ko zināja, grasījās pateikt, kad viņi būs nonākuši galā, jo tur nebūtu tik daudz ausu, kas varētu to visu noklausīties. Reiks gan ievēroja Bērtija tramīgumu, bet neko neteica. Tā, visi klusēdami, viņi gāja pa šaurajām, dzīvīgajām Port Rojālas ieliņām. Pilsēta bija tik krāsaina un kustīga, ka Toms īsti nevarēja saprast, vai viņam galva tā mēreni griežas no tās pārpilnības, kas bija visapkārt vai no kāda grādīga dzēriena. Tā klaiņodami pa dažādām ielām, vīri visbeidzot nonāca uz kādas šauras zemes taciņas, kas veda meža virzienā. Nogājuši vēl kādu gabaliņu viņi atdūrās pret metru augstu akmens mūri un parūsējušiem dzelzs vārtiņiem. Bērtijs uzmanīgi attaisīja vārtiņus un iegāja iekšā, aicinādams arī pārējos. Tā bija kapsēta. Nu, ja, tur pat netālu jau arī no koku galotnēm laukā slējās baznīcas tornis, ko gan jūrnieki pamanīja tikai tad, kad bija sapratuši, kur viņi visbeidzot ir nonākuši. Veikli izlavierēdams pa šaurajām kapu taciņām, Bērtijs apstājās pie melnas akmens plāksnes uz kuras stāvēja rakstīts: "Šeit atduss Lords Dejs, "Deizijas" kapteinis."

[Roviela]

Hmmm... lai miers viņa pīšļiem! Reiks norūca, domīgi vērodams kapakmeni. Tad paskatījās apkārt, un, ieraudzījis baznīciņu, tā kā taisījās iesvilpties, bet, atcerējies, ka atrodas kapsētā, pēdējā brīdī atturējās no tā.

Bērtij, tu, blēdi, uzruna nebija īpaši maiga, bet dusmas kanoniera balsī nemanīja, kas tā par baznīciņu, un vai tur ir cerības atrast kādu pietiekami sagrabējušu kapsētas sargu, kas atcerētos ko par šo bēdīgo gadījumu? Vai, varbūt, tu pazīsti kādu no "Deizijas" komandas? Tikai dzīvu šoreiz?

(OOC - gadskaitļi uz akmeņa? Cik sen tas ir bijis?)

[josephine]

Kapteinis Van Burens, Raiens un Smits, jautri tērzēdami, ieturēja sātīgas pusdienas pie Vilhelma Rīneja. Van Burens tiko bija beidzis stāstīt kādu senu atgadījumu un, smiekliem norimstot, iestājās neveikls klusums, kuru pārtraukdams, Vilhelms ievaicājās - Ar ko tad tu tagad nodarbojies Hendrik? Tāpat tirgojies? Varbūt varu tev kā izpalīdzēt? -
Van Burens mazliet neveikli sastomījās, gluži labi saprasdams, ka šie pēdējie vārdi tika teikti tikai tādēļ, lai aizpildītu neveiklo klusumu.

[echo3]

Nu ja, tirgojos vēl arvien. Kā pats redzi, vecais draugs, esmu tā pamazām uz augšu vien kāpis - re, ar skaistuli Zeehond no Amsterdamas šurp varēju atzēģelēt, labu labo preci atvest. Pats tak' linu buraudeklus novērtēji. Redzu, redzu - Tu jau ar' neesi uz vietas mīcījies, darījumi plašumā gājuši, un īpašumi vairojušies. Šodienas tirgus mums abiem arī bija izdevīgs. Ā, gribu Tev paprasīt, vai nevēlies kādu īpašu kravu no nākamā reisa pasūtīt? Atvedīšu droši, tik saki, ko vajag.

Te Van Burens, ko atcerējies, nosmaidīja vien. - Izpalīdzēt? Ar to, kas man raizes dara, Tu nevari man izpalīdzēt - jūrniekiem savas ligas reizi pa reizei piemetas. Re, kā man bija - no pašas Nīderlandes līdz Sentkitsai veiksmīgi un ātri atkuģojām, un te izrādījās, ka puse komandas tādi puskoka lēcēji vien bijuši - krastā hop! un līgums beidzies. Nīkuļi! - kapteinis izteiksmīgi atmeta ar roku. - Dabūju jaunus uz vietas līgt vietējā krogā. Nosaukums tam gan bija, domādams neizdomāsi, - "Pirātu midzenis"! Pilsētas rātslaukumā viens laupītājs karātavās karājas, bet turpat ostā taverna šitā nosaukta! Ha-ha! Vispār jau jūrnieki tur labi atradās, un, ko domā? kroga īpašnieks teicās esam pats Lords Mortons! Zini tak' to stāstu par četriem Lordiem? Runāja vecais daudz, gan neko tā īsti vairs neatcerējās, kā pa sapņiem vien, un vai nu visa tā bija taisnība, ko šis teica. Portrojālu pieminēja, te vēl divi Lordi dzīvojot - nez', tā ir tiesa, nezini pastāstīt? Un visiem zināmo stāstu par dārgumu kaudzi, protams, arī kā pie bikts nostāstīja.

Šurpbraucot vētrā iekļuvām, kādas dienas peldējumu sāņus aizdzina, bet Zeehond turējās lieliski, ļāvu, lai skrien pa vējam, tad tikai vienu zēģeli ieplēsa, viss cits sveiks un vesels. Jā, - kapteinis pārmeta krustu, - divus vīrus gan zaudējām. Vienu vētrā pār bortu pārskaloja, otram vājums pēc vētras karstumā uznāca, pret rītu atdeva Dievam dvēseli.

Šo rakstu rediģēja echo3: 30.12.2006 19:06

[josephine]

- Njā... - domīgi norūca Vilhelms - Izsaku līdzjūtību par zaudētajiem vīriem. Par Lordiem un viņu dārgumiem... daudz teiku jau klīst. Es personīgi nekam no tā visa neticu. Nu labi, skaidrs, ka tādi Lordi bija, par to neviens nešaubās. Lords Dejs pats te Portroijālā dzīvojis un arī nomiris, arī Lords Meldons te vienu laiku dzīvoja, bet tad aizbrauca, nezinu, ļaudis runā, ka uz kādu senu inku pilsētu. Bet par to, ka viņi būtu noslēpuši kaut kādus dārgumus, tam gan es neticu. Visiem zināms, ka Lordi uz vecumu sākuši kļūt paranojiski. Mortons un Stemfords nozuda, kā nebijuši..., ja tas ko tu teici par lordu Mortonu ir patiesība, tad kļūst skaidrs, ka viņš vienkārši nomainīja identitāti un nolīda kādā klusā stūrī, kur mierīgi pavadīt vecumdienas. arī meldons aizbrauca visticamāk, lai paslēptos no visas pasaules un mierīgi varētu izbaudīt vecumdienas, vienīgi nabaga Dejs, sievas pierunāts, palika te pat Portrijālā, bailēs par savu drošību, pazaudēja saprātu un tā arī nomira. Bet manuprāt teika par paslēptajiem dārgumiem tika izdomāta tādēļ, lai novērstu potenciālo naudaskāro avantūristu uzmanību no viņiem pašiem. Tā vismaz man tas viss izskatās. -

[echo3]

Pacēlis vīna pokālu uz Vilhelma un pārējo klātesošo veselību, Van Burens atzinīgi uzteica Rīneja nama teicamo saimniecību.

- Ja jau pat līdz tik cienījama birģeļa ausīm stāsti par Deja un Meldona likteņiem nonākuši, tad te, droši vien, katrs pretimnācējs vai pusduci melšu stāstu par Četriem Lodriem spēj pateicīgam klausītājam priekšā likt. Un nebeidz un nebeidz par tiem dārgumiem runāt, lai arī liels laiks pagājis. Naudas velns stipri kārdina! - Van Burens nelikās pārsteigts, izdzirdis, ka Dejs miris. Tie divi kartes gabali jau kā no debesīm klēpī iekrita, nevar tādu veiksmi vienmēr gaidīt. - Meldons uz inku pilsētu devies? Vai tad inku zemes nav spāņu valdījumi, kādu mieru tur anglis var cerēt? - Kapteinis bija izbrīnījies. - Vai kādu konkrētu vietu ļaudis ar' piemin šajā sakarā?

[josephine]

- Man grūti spriest. - atteica Vilhelms - neko konkrētāk neizinu, kā jau teicu tās ir tikai runas, ļoti iespējams, ka tās visas ir blēņas, bet nu tā ļaudis mēļo. Neņemos spriest, bet varbūt arī Meldons ir nomainījis identitāti, pirms devies uz inku pilsētu... protams, ja viņš vispār uz tādu ir devies. Nu nezinu neko. Mēs jau te varam izteikt dažādus spriedelējumus, bet kā tur ir patiesībā to zin tikai paši Lordi. -
Tad it kā atvainodamies vēl piebilda - Vēl vīnu? -

[echo3]

Lai Dievs svētī Tavu dāsno roku! - Van Burens pateicās viesmīlīgajam saimniekam. Tālākais pusdienu laiks tika pavadīts, tērzējot par vietējiem jaunumiem, par neseniem pirātu uzbrukumiem (netieši mēģinot ko noskaidrot par melno kuģi), un par daudz ko citu. Van Burens pie Četru Lordu tēmas vairs neatgriezās.
Pēc divām stundām patīkami pavadīta laika kapteinis un abi viņa pavadoņi sirsnīgi atvadījās no Rīneja, apsolot ar nākošo reisu atvest noteiktas markas buraudeklu.

Kad visi trīs viesi bija izgājuši no doku īpašnieka nama, Van Burens pagriezās uz pilsētas centrālā laukuma pusi, Džonam un mazliet izbrīnītajam Raienam paskaidrojot, - Iesim, samaksāsim par kārtīgu aizlūgumu. Domāju, gan Erifrots, gan Bellamijs, gan pirātu nogremdētās Fortūnas vīri ir to pelnījuši.
Visi trīs, dievbijīgi pārmetuši krustu, pārkāpa Portrojālas protestantu baznīcas slieksnim. Pieskrējušajam baznīcas kalpotājam Van Burens pieteica audienci pie mācītāja.

(OOC - lūgums nepiesieties pie "protestantu". Vienīgais, ko varu pateikt, ka baznīca nav katoļu.)

[Vēja dvēsele]

Bērtijs saminstinājās pēc Reika jautājuma. "Baznīciņā, ser? Nu es nezin'. Tur i viens vecs kapsēt's sargs, bet viš ir līdz ar acu gaišumu arī labo atmiņu pazaudēj's. Nez vai derēs. Bet nu šo to jau es ar' jums var izstāstīt. Nu tā.

Vecais Dejs bij' galīg' jocīgs vīrs. Drosmīgs un straujš, jā, es jau neko slikt' pa viņ' nevar pateikt.... Vīrs uz goda, kā man saimnieks sak. Bet viņam bija vien' nelaime. Kad viš atgriezās no jūras uz savu grezno (ak, tik greznu reti gadās redzēt!) māju, viš bij' galīgi dīvains palicis. Baidījās, ka viņu kāds taisās noslepkavot, visu laiku baidījās. Viņš domāj', ka viņam vislaik uzglūn un seko. Galīgi traks palika, ser, pilnīgi traks. Pat no savas sievas baidījās, un tas, ser, ir kaut kas traks, jo vīru, kas būtu tik ļoti mīlējs savu sievu, grūti atrast. Un tad laikam ka bija tā, ka viš ieslēdzās savā istabā un vairs ne ēda, ne dzēra.... Galīg' traks, ser, jā. Tā nu šis pavisam nojūdzās, zin, prātiņš laikam jūrā noslīka. Nobeidzās kungs, ser. Labs cilvēks bija. Žēl. Nabaga atraitne, gubernatora meita, dikti pārdzīvo vēl tagad. Dzīvo viena pati tai vecajā mājā. Pati drūma, māja drūma. Jā. Žēl." Bērtijs nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. "Tā nu es jūs atvedu pie lorda Deja, mani kungi. Nekād' dižā jēga jau gan laikam nebij, bet kungi saka, ka viņiem vajag veco kungu, un Bērtijs atved. Vēl Bērtijs var arī parādīt, kur vecā kundze dzīvo, ja vajag."

[Roviela]

Man šķiet, ka mēs kursu nupat nospraudīsim uz to drūmo māju ar drūmo atraitni, ja jau kapsētas sargs šite tāds ē... Dieva dots. Saki, Bērtij, kas vecajai kundzei patiktu? Un vai vispār ir cerības pie viņas klāt tikt? Jeb sēž ieslēgusies un nevienu nepieņem, kur nu vēl vienkāršus jūrniekus?

Padomā tik! Gubernatora meita... Reiks nodomāja.

Ko teiksiet? viņš vērsās pie Zītko, Džeka un Toma.
Klau, Džek, Tev būs jāatceras sava labākā audzināšana un manieres, un vārds, lai mēs tai mājai kaut tuvumā taptu pielaisti, un Tev, Reiks pabakstīja pirkstu namdarim krūtīs, būs jāsmaida tik gaiši kā vēl nekad! Varbūt tad mums izdosies viņu vismaz satikt.

Nu tad ved mūs uz turieni, blēdi! kanonieris draudzīgi pamirkšķināja puikam, kas, pa ceļam iegādātajās jaunajās drēbēs nemaz vairs neizskatījās pēc nošņurkuša puņķutapas.
Un nepiemirsti! Nekāda deguna urbināšana lai nebūtu! Reiks pasmējās, vismaz, kamēr vecā kundze redz.

[Vēja dvēsele]

"Jā, ser, sapratu, ser. Nu vecā kundze ir laba un jauka, viņai tikai arī drusku bail no spiegiem un nodevējiem un visadiem šitādiem. Bet vispār viņai jūrnieki patīk... Jo viņi atgādina viņai veco Deju, kad šis vēl bij sprauns un vesels. Bet runīga viņa nav, tas gan. Var cerēt viņu satikt, jā var, bet nu ir dien's, kad viņai gribas satikt svešus, un ir arī, kad negribas, un tad viņa ir barga jo barga. Viņa mani vienā šitādā dienā pieķēra ložņājam gar logu.. Es jau neko sliktu negribēju, ser, tik tiešām ne.... man tik gribējās redzēt, kā tur iekšā izskatās.... Tad viņa lika sargam mani noķert un nopērt." Bērtijs atcerējās un saviebies piešāva roku pēcpusei, it kā vēl tagad sāpētu. "Bet citreiz viņa ir lapna, ser, ļoti laipna."

[Roviela]

Ek, kas bijis, nebijis, ejam izmēģināt laimi! Vismaz pieteiksimies, ka gribam viņu satikt, tad jau redzēs, kas un kā un kad, Reiks nolēma.
Rādi vien, kur viņa dzīvo! Ja veiksies, tad mēs visi redzēsim, kā tur iekšā izskatās.

[Flora]

Nonākot pie kapakmeņa Zītko jutās diezgan pārsteigts...žel jau bij - pusim gribējās veco Deju satikt, tāds cilvēks noteikti bij piedzivojis apbrīnojamas lietas un redzējis daudz ko interesantu...taču ja jau miris, tad miris...lai vieglas smiltis.
taču padzirdēji par veco atraitni Zītko atkal sejā atkal parādījās ierastā gaišā izteiksme.
Ak tad lika nopērt Bērtiju? Puisis pats atcerējās , bērnibā bija neskaitāmas reizes iekaustīts par ložņāšanu pa citu īpašumiem...tomēr tādi sīki, ziņķārīgi vaszaņķi jau laikam tiešām krita uz nerviem...

uz Reika scītīto namdaīs neko neatbildēja, vienigi pmaidīja pretim tik sirsnīgi, ka varēja nodomāt - viņš no pašām debesīm nolaidies...

[Andromeda]

Raienam prāts nenesās uz runāšanu pusdienojot, viņš ieklausījās sarunās un visu domās salika pa plauktiņiem tā teikt. Padzirdējis, ka Lords Dejs miris, Raiens izskatījās makten izbrīnījies.
Lords Dejs vairs nav starp dzīvajiem? Pie kā tad nez karte nonākusi...Varbūt kāds to jau atradis un mums nav nemazāko cerību to atrast.... Raiens prātā pārcilāja dažādus variantus, kas būtu varējis notikt ar karti pēc Deja nāves.
Pēc viesmīlīgajām pusdienām kapteinis pavēstīja par aizlūgumu un viņi visi kopā devās uz baznīcu.

[mr Bl@ck]

Džeks ieraudzījis ierakstu uz kapa plāksnes noņēma cepuri kapa priekšā. Lai miers viņa dvēselei. sacīja puisis noklausījies Bērija skaidrošanos. Jā Reik, nevajag mācīt, neticēsi mana māte bija varen barga šajā ziņā. Tad sameklējis tabakas maku škiltavas un pīpi viņš to aizsmēķēja un devās laukā no kapsētas, palaikam atskatoties uz tēvoča draugu kapu. Žēl, ka nesatiku viņu vēl dzīvu esam tēvocis teica vecais Dejs bijis jautrs vīrs...