Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Andromeda]

Raiens bija agri piecēlies un apvilcis labāko drēbju kārtu, matus, kas parasti bija izspūruši, viņš sasēja pieklājīgā astē. Viņš paņēma visus vajadzīgos papīrus un devās uz klāja palūkoties kā ir ar laikapstākļiem.
Tad Raiens iekāpa laivā kopā ar Džonu un kapteini. Kad ostas un bankas lietas bija nokārtotas, viņi devās uz lielo tirgotāju noliktavām. Ar darījumiem viņiem veicās neslikti. Un pēc pusdienām Raiens devās uz piestātni, kur kapteinis bija norīkojis pieskatīt kravas izkraušanu. Īrs visu cītīgi pārbaudīja, lai nebūtu nekādas neprecizitātes. Ē! Uzmanīgāk ar šo! Iekšā atrodas dārgas, plīstošas lietas! Jūs taču negribēsiet kaut ko saplēst! Raiens uzsauca un skatījās ar stingru skatienu uz diviem strādniekiem, kas palīdzēja pie izkraušanas.
Kad arī kravas lietas bija nokārtotas, Raiens nolēma doties iegādāties šādas tādas lietas un pie viena apskatīt Portrojālu, kas sen nebija redzēta.

[Flora]

(occ. ir Zītko lidz...)

Zītko tiešam priecājas tikdams krastaa, šeit viņš vel nekad nebij bijis puisis ar interesi pētija apkārtni. Uzklausījis Reika padomus pusis ar patiesu smaidu sejā sekoja pārejiem. Krogi viņam patika - viņš tajos varētu pavadīt ilgu laiku - gan izklaidejoties, gan vienkārši malkodams ko stiprāku, sežot stūrītī un klausoties vecu jūrnieku stāstos...
Tomēr nācās sev arī atgādināt ka ne tikai izklaides pec viņi te nākuši...

Šo rakstu rediģēja Flora: 23.11.2006 20:50

[Vēja dvēsele]

Bērtijs slaistījās pa ostmalu. Kā parasti, kad nebija ko darīt. Ko tik te nevarēja redzēt! Lielus un mazus, tievus un resnus, meičas un večus.... vēl jau nebija īstais vecums, lai kaut ko pasāktu ar tādām meičām, bet par skatīšanos tak nebij ne jāmaksā, ne jākaunas. Un kur tad vēl lielie prieki, ja izdevās ieraudzīt kāda no jauna pienākuša kuģa vīrus! Tie tik bij cilvēki.... Bērtijam, skatoties uz viņiem, arī sagribējās braukt jūrā.
Un nu te bija pietauvojies kāds brīnišķīgs kuģis! Būs atkal, ko darīt! Eh, gan saimnieks pagaidīs kādu brīsniņu, nekur jau nepaliks..... sanaglot tos pāris dēļus jau varēs arī vēlāk... tagad bija citas darīšanas. Jāmēģina noķert kāds no kuģiniekiem, kazi, varbūt paķers šo arī uz kuģa. Tad tik būtu zaļa dzīve!

[Piligrims]

Pirms nokāpšanas krastā, Džons uzrakstīja divas vēstules. Vienu sirsnīgu brālim Viljamam, kurā viņš pastāstīja, ka cietis kuģa katastrofā, bet tomēr laimīgi izglābies. Viņš apliecināja brālim, ka vēstuļu apmaiņa notiks tā kā runāts caur Vestindijas Portrojālas filiāli, kur Džons varēs saņemt brāļa sūtītās vēstules. Viņš lūdza brāli galvot par viņu, ja Vestindijas kompānija tādu no viņa prasīs. Par ‘Zeehond’ viņš neminēja ne vārda.
Otro, lietišķo vēstuli viņš rakstīja uz Vestindijas kompānijas galveno pārstāvniecību Londonā, kur lūdza atjaunot viņa kredītvēstuli, kura bija gājusi bojā kuģa katastrofā.
Parādījis abas vēstules kapteinim, Džons tās aizzīmogoja ar savu zīmoggredzenu.
Nezinātājam tās liktos pilnīgi parastas vēstules, bet tām bija kāds noslēpums, kuru pirms došanās ceļā Džons bija saskaņojis gan ar brāli, gan kompānijas pārvaldnieku, lai viņi zinātu, ka tās ir rakstījis Džons no brīva prāta bez ārēja spiediena, katrā vēstulē bija pilnīgi precīzs vārdu skaits, kuru ieguva pie norunātā skaitļa pieskaitot datumu, kurā šī vēstule tika rakstīta. Arī pazudušajai vēstulei bija šāds skaitlis, kurš Džonam bija jānosauc, kā izņemamā summa, uzrādot vēstuli, ja šie skaitļi nesakrita, filiāles pārvaldniekam bija jāatvainojas blēdim, ka prasītā summa pašreiz nav pieejama, un jānorunā tikšanās nākošā dienā, kur viņu jau laipni gaidītu vietējās varas pārstāvji.
Krastā viņiem necerēti veicās, gan pārdodot, gan iepērkot preces un pēc tik veiksmīga darījuma viņi devās līdzi kapteinim ieturēt pusdienas.

[Melnais Akvareļu...]

Tā kā Karloss neplānoja izkāpt krastā, viņs uz sauszemes pavadīja tikai paris mirkļus - tik daudz, lai varetu uzskatīt, ka ir bijis Portlojālā - un pēc tam jau atkal klīda pa kuģi, iepazīdams tos nostūrus, pa kuriem izstagāt viņam, visiem redzot, neklātos. Tas no viņa prsīja kādas paris stundas. Pēc tam viņš izgāja atpakaļ uz klāja un to apstaigājis apsēdās un griezīgā, ķērcošā un pavisam noteikti ausij netīkamā baritonā iesāka skumju spāņu dziesmu.

[echo3]

Kapteiņa Van Burena apmierināto basu, no izsoles telpas ārā ejot, izdzirdēja Portrojālas doku īpašnieks Rīnejs, kas bija nopircis Zeehond atvestos buraudeklus. - Kaptein Van Buren, vai drīkstu Jūs uzaicināt ar savu klātbūtni pagodināt pusdienu galda sabiedrību manā namā? Ja pareizi atceros, esam tikušies pirms gadiem desmit, kad vēl ar tik lielisku kuģi nebraucāt, un arī tirgošanās vēriens nebija tik plašs. Es, protams, ielūdzu arī Jūsu pavadoņus.

Kapteinis pagriezās pret runātāju, ieskatīdamies ciešāk tā sejā un cenzdamies atcerēties brīdi, kad to iepriekšējoreiz redzējis. Jā! Tas taču bija Vilhelms Rīnejs! Pirms desmit gadiem viņš bija jaunākais partneris Portrojālas kuģubūvētavā, un tikušies viņi bija tajā sasodītajā reizē, kad "vecā tupele", kas tolaik piederēja Van Burenam, bija kārtīgi ielauzusi sānu, vēja uztriekta uz krasta klints. Tā GAN bija vētra!

Dārgais Vilhelm! Kā es priecājos Tevi satikt! Es pieņemu Tavu uzaicinājumu, vien nodošu rīkojumus bocmanim. Tas nebūs liels līkums. - Tad stādīja priekšā abus līdznācējus, - Kravas pārzinis Grejs un rakstvedis Smits. - Pagriezās pret abiem, - Vilhelms Rīnejs, Portrojālas doku īpašnieks.

Patīkami sarunājoties par pagājušajiem laikiem, Van Burens un Rīnejs lēnā solī aizstaigāja līdz piestātnei, kur kapteinis nodeva rīkojumus un dažus dokumentus, ko aizvest bocmanim. Rīnejs tikmēr ar vērtējošu skatienu vēroja margrietiņu dzelteno kuģi reidā. - Tas nav te būvēts. Pēc Amsterdamas dokiem izskatās. Tā ir? - Sākot stāstīt par Zeehond, Van Burens vēl uzmeta aci matrozim, kas jau centīgi airēja mazo laivu prom no krasta, pildot kapteiņa rīkojumu. Nu atkal varēja pievērsties patīkamajām jūrnieku sarunām, un visi četri nesteidzīgā gaitā nonāca pie liela nama durvīm, kas varēja lepoties ar daudziem kokgriezumiem un metālkalumiem.

Iekšā sarunas turpinājās, un pēc neilga laika tika pasniegtas lieliskas pusdienas un vēl lieliskāks vīns.

[Aiva]

Džess izrīkoja uz kuģa palikšos matrožus pārlūkot visu, kas bija tā vērts, lai pārbaudītu ostas apstākļos. Pat ja nebija nekas manāms, tad vienalga tika atritināta un pa posmam pārbaudīta enkurķēde, pa vienai atritinātas un izvērtētas rezerves buras, pārbaudītas tilpnes, ūdens sūknis, tauvu rituļi. Tika arī sagatavots trīsis kravu izcelšanai no lūkas.

Kad atgriezās kaptenis, kravas izkraušana notika visai ātri un organizēti.

[rudo lapu vilcēn...]

Tobiass noskaījās no kuģa, kā pārējie dodas uz ostas pilsētu. Viņ apienākums šobrīd bija aprūpēties par slimo Ērniju. Viegli pasmaidījis, jauneklis devās atapakaļ uz kajīti, kur gulēja Ērnijs. Karstums bija daudzus padarījis vārgākus, bet kokam, pateicotis tā pietiekoši lielajam gadu skaitam, tas izpaudās smagāk, kaut arī ne tik smagi, kā Viljamam.
Viņš atgirzās kajītē. Ērnijs tobrīd gulēja. Aši paŗbaudījis pulsu, jauneklis apsēdās turpat blakus slimnieka lāvai.

[Melnais Akvareļu...]

... ticis līdz dziesmas beigām, Karloss paņema rokā savu kūju un uzsvempās kājās.
Ak kungs... es palieku aizvien vārgāks...
viņš pārlaida skatu tukšajam (cilveku ziņā) klājam un nolēma apciemot Ērniju, lai nebūtu tik vientuļi.
Iegājis Ērnija kajītē, viņš pamanīja Tobiasu
Kā t' šim iet?
vīrietis Tobiasam jautāja un apsēdās, īsti nemaz nepievērsdams uzmanību, uz kā.

[Logan]

Ērnijs izdzirdēja balsis un atvēra acis.
Brīt' viņš nomurmināja. Kas dzerams neatradīsies?

[Vēja dvēsele]

Nu re, un te jau arī bija šamējie apbrīnojamie vīri. Kur dodas? Ah, uz krogu, protams... Bērtijs gudri sarauca uzacis un nosmīnēja pie sevis. Jā, šitie ir traki paredzami. Kā tik krastā, tā uz krogu pie meičām.
Pievirzījies tuvāk, viņš mēģināja saklausīt, ko šie runā. Neko daudz jau neatklāja, tomēr kāda piezīme par lordu Deju lika puikam aizdomāties. Varbūt šeit slēpjas lielā iespēja??
Kamēr Bērtijs prātoja, jūrnieki jau spērās krogā iekšā. Tā kā neērti sekot... bet ka kāds cits šos nepārtver... Ievilcis elpu, Bērtijs saņēmās un līda krogā iekšā. Lūkodamies apkārt, viņš centās neievērot sev veltītos izsmejošos skatienus, tā teikt, knauķi, kas tev teitan darāms, nav tak vēl laiks ne miestiņu tempt, ne ar meičām jārēties. Ieraudzījis spurainu, sarkanu pakausi, Bērtijs metās uz to pusi un iebakstīja ribās pusaudzim (Tomam), kas turējās kopā ar vienu no pārējiem jaunā kuģa jūrniekiem. "Vecīt, izsperies ārā! Svarīga runa," Bērtijs noteica puisim pie auss, to sabiedējot.

Šo rakstu rediģēja Vēja dvēsele: 25.11.2006 18:32

[Ausminta]

Tumšmatainā slaikā skuķe ar sārtajām lūpiņām un apaļajām, tumšajām acīm piemiedza Tomam ar aci. Labi, ka rokās nebija neviena kausa, tad viņš to apgāztu. Toties jau nākamajā brīdī junga salecās, un ne jau no valšķīgiem smaidiem.
- Ko vajag, sīci, - Toms atcirta traucētājam visai rupji. Tad apdomājās, noskatījis pienākušo puiku piemiegtām acīm. Njā, šitādi tiešām reizēm var pastāstīt šo to vērtīgu. - Labs ir. -
Viņš sekoja ārā, pie sevis spriezdams, vai tik šamais ko nav noklausījies par viņu uzdevumu. Tas gan nebūtu lāga.
- Nu, ko t' stāstīsi? Svarīgu, - Toms pasmīnēja.

[Roviela]

Reiks, krodziniekam pasūtījis sev un Tomam pa kausam vīna un pusdienas pie reizes, nogruntējās krogā pie brīva galda, un pētoši skatīdamies apkārt, vēroja un klausījās, lai nedaudz pierastu pie apkārt valdošā noskaņojuma.
Jāsaka, ka to viņš nedarīja ilgi, jo ātri vien ieraudzīja nesen pieminēto Molliju, un, atstājis biedrus devās "atpazīties". Šis pasākums izvērtās ar vētrainām bučām uz saimnieces vaiga, draudzīgiem apskāvieniem un skaļiem smiekliem, jo, izrādās, Mollija gluži labi atcerējās Reiku un viņa vēlmes, un sarunāt līksmu nakti šeit nebija nekādu grūtību. Beigu beigās atstājis Mollijas azotē pāris zelta gabalu pirmajai iemaksai, un pačukstējis ko uz auss, kanonieris atgriezās pie biedriem.
Tūlīt, kā uz burvju mājiena, pie viņu galdiņa parādījās vairākas valšķīgi smaidošas dažādas meičas, kas, šķiet, būtu spējīgas izdabāt jebkurai gaumei.
Reiks, pagaidot, kamēr biedri izvēlas, izlikās aizņemts ar vīna kausu un uzrakstu lasīšanu kaut kur virs letes - tur netrūka visādu svarīgu gubernatora paziņojumu -, pēc tam sev klēpī iesēdināja nedaudz "nokavējušu" meiču.
Viņš bija tā aizņemts, ka nemaz nepamanīja pusaudzi, kas pienāca pie viņiem un kaut ko pateica Tomam.

[Vēja dvēsele]

Bērtijs nopriecājās, kad pusaudzis bez liekas stīvēšanās iznāca ārā. "Varbūt svarīgu, jā," viņš apstiprināja, "atkarībā no tā, ko jumsim šite vajag." Puika pieklusināja balsi: "Dzirdēju jūs pieminam veco Deju. Jūs tik nedomā, ka es te pa kaktiem ložņā un blēņ's perin', nē, nemaz, tik es netīšām dzirdēj'.Ja jumsim nekas slikts nav padomā, es varbūt var palīdzēt atrast šo.... ja ir vajadzīb'. Man lieks, jūs ir labi ļaudis. Te jau visādi staigā, ik pa laikam kāds par veco taujā, bet kāpēc, pats vells laikam nezin. Nu vismaz es riktīgi nē. Man jau neko nesaka. Nu šā vai tā - vajag jums mani palīgos?"

[Ausminta]

Velns ar tavu plātīgo muti, Reik. Kaut gan... Toms noklausījās zeņķa runas plūdos, pamatīgi nosmīnot pie "labi ļaudis". Cik labus ļaudis diez šis dienā satiek? Vispār, noderīgs jau būtu gan, bet satiks vēl nākamo "labo" un - ar dievu, biedri uzticamie. Tomēr - šitādi jau tāpat zagsies pakaļ, aicināti vai neaicināti, ja vienreiz ir kaut ko uzoduši (vai t' viņš pats tā nemēdza darīt?) un turēt pie sāna būtu pat drošāk, pirms izmuldējies visiem iespējamiem.
- Nu, ja baigi gribi, - Toms tēloti vienaldzīgi novilka. - Jā, tas lords Dejs. Vajag mums viņam ... vienu lietu nodot. Zini, kur šamējais dzīvo? Ā, vārds tev ir? Es esmu Toms. -

[Vēja dvēsele]

"Bērtijs. Ja grib' sauc par rudo. Es tā ir pieradis. Nu ko, Tom, prieks iepazīties ar tev'," Bērtijs pasmaidīja plašu smaidu, zaļās acis mirdzēja. "Es aizvedīs." Brīdi minstinājies, viņš paskatījās apkārt un nosarcis aši nočukstēja: "Kā tev lieks, ja es būs noderīgs, man' varēt' pajemt uz to jūs' kuģ' pa kuģpuik'?"

[Ausminta]

OOC: Tieku gan (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

- Bērtijs, ko. Nē, nesaukšu vis tevi par rudo, neceri, citādi vēl sadomāsi mani saukt par sarkano, - Toms nosmīnēja. - Bet par kuģi... neko nevar galvot. Tur tev jārunā ar kapteini, viss viens, - Vēl gan par jauno paziņu nekas skaidrs nebija, bet savādā kārtā jungam šis zeņķis jau bija sācis iepatikties, un pat tīri vai gribējās cerēt, ka Van Burenam dubulta kuģa puikas pozīcija liktos gana derīga. - Bet tas vēlāk. Nāc tagad šurp. -
Pamājis sekot, Toms šļūca atpakaļ pie skuķu ielenktās Zeehond jūrnieku trijotnes.
- Šit's ir Bērtijs. Zinot te šo un to. -

[Roviela]

Jei-jei! Ko saki! Reiks atrāvās no patīkamas nodarbes - redz, nupat viņa meiča bija atnesusi pasūtītās pusdienas, un pati kā rozīte tepat vien grozījās. Sproganā melnace lielajām acīm arī nekur tālu nebija aizceļojusi. Nedaudz tā kā uzmetusi lūpu, viņa sēdēja otrpus galdam, un palika acīmredzami priecīgāka, kad Toms atkal parādījās. Melnmate pietrūkās no savas vietas un aizspurdza aiz letes. Pavisam drīz viņa bija atpakaļ, nolikdama Tomam priekšā lielu šķīvi.
Tā, Bērtij, pareizi sadzirdēju? Sēdies vien mums te pa vidu, kanonieris taisni vai novilka puiku aiz galda starp sevi un vietu, kur paredzēts sēdēt Tomam.
Ēst gribēsi? Nemaz negaidot atbildi, Reiks ieslidināja meičas korsetē monētu. Aizteci nu vēl, saulīt, atnes, kas labs ķēķī atrodams. Viņš pavadīja meiču, tai rotaļīgi uzšaujot pa dibenu.
Kamēr neviena no meičām īsti tuvumā nebija, Reiks paspēja pateikt Tad zini kur? Aizvedīsi? Parādā nepaliksim. To apstiprināja vairākas sudraba monētas, kas nez kā, slēpti zem galda nokļuva Bērtija plaukstā.
Jeb ko citu no mums vēlies?

[mr Bl@ck]

Džeks tikai nosmaidīja vērodams kā meičas rosās ap galdu arī pats bija kādu noskatījis pēc viņa gaumes un patikas. Kad uzradās jaumnais puika Džeks mazliet sarauca uzacis. Un ja domāsi jokus laist zini mēs neesam cimperlīgi... viņš klusiņām piebilda uzsmaidīdams puikam pastumdams uzviņa pusi nule atnesto vīna kausiņu.

[Ausminta]

Melnmates spožā smaida iespaidā Tomam visādu Bērniju? Bērtiju? klātbūtnes apziņa pamazām šķita aizplīvurojamies. Viņš gan nenožēloja faktu, ka tagad viņa priekšā, pateicoties šīm slaikajām rociņām, gozējās ar ēdienu piekrauts šķīvis, ko vajadzēja nokopt, kas savukārt deva laiku izdomāt, ko sakarīgu varētu pateikt, un pamazām šis tas arī atradās, pie tam viņš uzzināja, ka meiču sauc Sallija. Monētas palika uz galda (tas ir, ilgi jau nepalika). Bāzt korsetē ... ē. Lai gan, Toma skatiens pie šī apģērba gabala glīti izceltā ķermeņa apvidus atgriezās visai bieži, un vakara pavadīšanas iespējas jau sāka iemiesoties visai konkrētos tēlos.