Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Piligrims]

(OCC Džons kontraktu ir parakstījis)

Kapteini, Džek, cik saprotu jūs sargājat kādu lielu noslēpumu – smagi nopūšoties sāka Džons.
Lai viestu skaidrību un izvairītos no tālākiem pārpratumiem es sākšu ar savu noslēpumu. Kad nomira mans tēvs lords Čārlzs Stenlijs man bija 8 gadi un es tiku nodots karaļa galmā, kur izrādīju centību militārās karjeras veidošanā, piedalījos vairākās militārās kampaņās Flandrijā kopā ar viņa majestāti Viljamu III. Mana drosme un panākumi kaujas laukā bija tik veiksmīgi, ka es iemantoju gan slavu ( viņa majestātes un galveno kārt kareivju un jaunāko virsnieku vidū), gan daudz ienaidnieku (starp vecākajiem virsniekiem).
Kādas kaujas laikā es tiku smagi ievainots. Kad pēc kaujas notika ievainoto savākšana, mani tur „nejauši” aizmirsa. Mani atrada kāds katoļu mūks un aizveda uz klosteri, kur es nogulēju vairākus mēnešus bez samaņas. Viņa pacietība, rūpīgā kopšana un Providences žēlastība ļāva man atgūt veselību.
Pie brāļa Marka slēpos vairākus gadus, jo mūsu armija bija šo teritoriju atstājusi un es skaitījos pazudis bez vēsts. Dzīve klosterī mani tuvināja Dievam un mana karavīra asiņainā pagātne vairs nerādījās tādā rožainā gaismā kā līdz šim. Bet arī mūka apmetnis nedeva manai sirdij mieru un ilgas pēc dzimtenes ar katru gadu tikai pieauga. Tā pirms gada man izdevās tikt uz franču tirdzniecības kuģa un atgriezties dzimtenē.
Taču arī šeit mani negaidīja cerētais miers, tā kā militārā karjera mani vairs nevaldzināja, tad galmā es kritu nežēlastībā un mani ienaidnieki, jūtot iespēju atriebties, centās mani iznīcināt, vairāk kārt nācās cīnīties ar algotiem slepkavām, baidījos pieskarties ēdienam un dzērienam. Dzīve bija kļuvusi par elli. Un tā pirms 3 mēnešiem sakravāju mantas un nolēmu izmēģināt laimi un sākt jaunu dzīvi Jaunajā pasaulē, taču kā redziet arī šeit man Fortūna nav pagriezusi pareizo vaigu. – sāji pasmaidīja Džons/Džeims Smits/Stenlijs.
Es nožēloju, ka esmu jūs maldinājis par savu pagātni, kuru vēlējos atstāt aiz muguras un aizmirst kā ļaunu murgu, tā pat atvainojos kaptein, ka meloju par to, ka neesmu nogalinājis nevienu cilvēku. Es tikai vēlējos, lai man tas nekad vairs nebūtu jādara, tāpēc noslēpu savu militāro pieredzi. Tāpat vēlējos tikt vaļa no visa, kas mani saistīja ar galmu, tā liekulību, uzpūtību un intrigām un tāpēc izvēlējos vienkārša cilvēka vārdu bez visiem tiem seriem, grāfiem un lordiem, nevēlējos pakļaut sevi briesmām arī šeit, jo mani ienaidnieki ir vareni un viņiem ir garas rokas.
Redzu, ka jūs esat vienkārši, godīgi ļaudis tāpēc arī apgrūtināju jūs ar savu garo grēksūdzi un uzticu savu noslēpumu un dzīvību jums, jo jūs mani jau vienreiz izglābāt. Protams, tie ir tikai vārdi un mans goda vārds, kurš jau ir aptraipīts ar meliem, bet es varu sagādāt arī materiālus pierādījumus.
Es varu aizsūtīt vēstuli brālim lordam Viljamam Stenlijam, kurš pārvalda tēva īpašumus Menas salā un viņš apstiprinās manu identitāti. Manu vēstuli viņš pazīs pēc rokraksta un dzimtas zīmoggredzena, kuru viņš man atvadoties ar laba ceļa vēlējumiem deva līdz. To teicis Džons/Džeims Smits/Stenlijs izņēma no jostas slepenās kabatiņas greznu zelta gredzenu, uz kura bija dzimtas ģerbonis

(IMG:http://i123.photobucket.com/albums/o301/Piligrims/LS/Juura/crest.jpg)

(OCC no šitās bildes tas sarkanais vairogs)

un viņu senā senča lorda Džona Stenlija iniciāļi - JS.[/b]
Piecēlies no galda, Džons/Džeims Smits/Stenlijs paklanījas kapteinim un Džekam un pēc visām galma etiķetēm stādījās priekša - Lords Džeims Stenlijs. Bet ja tas ir iespējams, es vēlētos palikt vienkārši Džons Smits. Ja jūs izlemsiet, ka neesmu jūsu uzticības cienīgs, es Portrojālā atstāšu jūsu kuģi un segšu visus materiālos zaudējumus kādi manis dēļ jums ir radušies, kad saņemšu galvojuma vēstuli no Vestindijas rēderejas finansu nama un pārskaitīšu uz jūsu norādīto kontu jūsu finansu iestādē kaptein – nobeidza savu pagaro vēstījumu Džons un apsēdās.
Iestājās nospiedošs un neomulīgs klusums. Džons ar mazliet skumju, bet atklātu skatienu raudzījās savos , pagaidām vēl, komandas biedros un gaidīja viņu lēmumu.

[echo3]

Šajā pasaules daļā gan mieru atrast būs grūti, - Van Burens nokomentēja Zeehond jaunā rakstveža grēksūdzi. - Dokumentos tu tagad skaities Džons Smits, un, ja vēlies, tāds arī paliksi.

Stingri paskatījās uz Džeku, - Vai tavas šaubas ir kliedētas? Nevienam ne vārda, ko dzirdēji. Esam izglābuši Džonu Smitu, angli, Fortūnas pasažieri. Viss.

Bet tagad, ja tu uzticējies mums, arī mēs uzticēsimies tev. Parakstīdams līgumu, tu esi, iespējams, parakstījis vērtīgāko dokumentu savā dzīvē. Mēs braucam meklēt Četru Lordu dārgumus, un iesākumam mums ir ne tikai nostāsts par lorda Deja, lorda Mortona, lorda Stemforda un lorda Meldona bagātībām, bet arī divas no četrām kartes daļām. Portrojāla ir vieta, kur mēs ceram atrast trešo, lorda Deja kartes fragmentu. Uz Zeehond to zina visi, par meklējumu kārtību ir norunāts. Kas attiecas uz tevi, tad kopā ar mani un kravas pārzini Raienu, kā rakstvedis iesi kārtot oficiālos dokumentus, kā jau tirgoņiem pieklājas, lai pilsētā nevienam nerastos nekādas aizdomas.

Pagaidījis gan Džeka, gan Džona piekrītošos galvas mājienus, kapteinis piecēlās, un, uzaicinājis abus viņam sekot, izgāja uz klāja. Tad spalgi nosvilpa savā svilpē, sasaukdams kopā visus, kas nav šajā brīdī tieši aizņemti, pienākumus pildot.

Šis ir Džons Smits, Zeehond jaunais rakstvedis! - Van Burens skaļi nosauca pāri klājam. - Ar tādām pašām tiesībām, kā visi, ieskaitot bagātību meklēšanu.

[Roviela]

Lai dzīvo! kanonieris, labo roku virs galvas pacēlis, norēcās. Kā jau tas piedien, sveicinot jaunu komandas biedru. Viņš tagad labāk varēja nopētīt jaunatnācēju. Pirmīt, kad vilka slapju no ūdens, nekas daudz tur redzams nebija. Neko vairāk kā to, ka mati tumši un gari, jau nepamanīsi.
Jā, viņš tiešām ir no smalkiem ļaužiem - tāds bija Reika spriedums tagad. Nu un? Rakstvedim piedienas, un smalki ļauži pie lasīt un rakstīt prasmes tiek biežāk nekā citi.

[mr Bl@ck]

Džeka žoklis atkarās diezgan pamatīgi ieraugot zīmoggredzenu, tiešām īsts jo šo ģērboni viņš bija jau redzējis. Atvaino manu neuzticību Džon. Džeks sacīja pastiepdams roku mierizlīguma rokasspiedienam. Bet tomēr dzīve piespieda mani būt aizdomīgam, tāda ir mana daba. Tad Džeks sekoja kapteinim uzklaja lai varetu godam sveikt jauno komandas biedru.

[Piligrims]

Pateicos par dāvāto uzticību – teica Džons un cieši saspieda Džeka pasniegto roku – centīšos to attaisnot ne vairs vārdiem, bet darbos.
Kopīgi ar Džeku un kapteini Džons izgāja uz klāja. Redzot vienkāršo un sirsnīgo uzņemšanu, Džons apveltīja savus komandas biedrus ar siltu smaidu. Izskatās, ka arī šo vētru būšu veiksmīgi pārcietis – nodomāja Džons – jāpainteresējas tikai kur būs mana vieta uz šī kuģa, tāpat vajadzētu parūpēties par pieklājīgiem zābakiem un ieročiem, kurus, iekrītot jūrā, nācās izsviest. Jāuzraksta arī vēstule brālim un Vestindijas kompānijai. Bet galvenais kārtīgi izgulēties, esmu noguris pēc medību suņa.

[Aiva]

Dzess bija vēsā mierā ar norādījumiem piepalīdzējis matrožiem izzvejot no ūdens svešo. Kad kapteinis

Izskatījās, ka tagad viņiem ir jauns ceļa biedrs, izdzirdis kapteiņa paziņojumu, viņš nodomāja. Tad jau matīs, vai būs lietaskoks.

"Džes Argails, bocmans" viņš stādījās priekšā, nopētot jauno ceļabiedru un pastiepjot roku sveicienam.

[Flora]

Zītko ļoti priecājās par jauna biedra klāt pienākšanu. Kopš Viljama nāves pusis nebij diez ko labi juties, taču tagad sveicot jauno biedru viņš, pasmaidīdams savu visgaišako un naivāko smaidu stādījās priekšā -
Zītko, kuģa namdaris. nav vēl sanācis iepazīties, bet man prieks par jaunu biedru.

[Logan]

occ: beidzot uzradās laiks, apsveicu Piligrimu ar jaun[k]o tēlu.

Ērnijs bija pabarojis visus, ko vajadzēja pabarot, bez Melnā Džo klājās grūti. Arī iepriekš nekāds dižais palīgs viņš nebija, tomēr matrozis, ko katru dienu norīkoja virtuvē, Ērnijaprāt, īpaši neko nevarēja palīdzēt, kā vien atnest kaut ko no noliktavas, jo smalkā ēst gatavošanas māksla katram nepadevās. Un Ērnijs negribēja, lai kapteinim domātajā virā uzpeldētu kāds mats vai neizņemts kaula gabals.
Jaunais aprūpējamais bija uz kājām un runājās kapteiņa kajītē. Kaut kas tur nav kāvajag. Nez kāpēc Ērnijam nelikās, ka Džonu Smitu sauc Džons Smits. Tas bija pārāk tipisks angļu vārds un uzvārds. Pārāk.
Tomēr, kapteinis laikam viņam uzticējās.
Kapteiņa svilpienu ērnijs dzirdēja, tomēr bija pārāk aizņemts ar vistas griešanu gabalos, lai atsauktos.
Cer', ka kāds no šiem atnāks un pateiks, kas tur notiek.
ērnijs mirkli strādāja, tad apstājās. Viņam noreiba galva, kā tas jau bija noticis vairākkārt pēdējās dienās. iespējams pie vainas bija daudzi satraucošie notikumi. Ērnijs cerēja, ka tas nav kāds drudzis vai saindēšanās. Varbūt pārtika bija sākusi bojāties? Bet ko tādu taču pavāra deguns apazītu?
Reibšana nepārgāja, tāpēc večuks pameta visu pusratā un iegāja mazliet vēsākajā noliktavā.
Atspiedies pret sienu, viņš noslīga līdz grīdai aiz zirņu apcirkņa. Tikšais miltu maiss uzkrita virsū, tomēr Ērnijs pat nepakustējās.
Miers...

occ: Ērnijs vēl nenomira, ja kādam tā likās. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Ausminta]

Toms uz jauno rakstvedi Džonu Smitu paglūnēja caur pieri. Un stūrmanis, kurš vēl pirms brīža pats! bija brīdinājis būt piesardzīgam, tagad soļoja ar jauno elementu pat tīri sadraudzīga paskatā. Tur kaut kas nebija tīrs, nē. Smaidi vai nesmaidi. Un dārgumi arī, ko?
- Toms, junga - viņš tikai noteica, kad pārējie stādījās priekšā. Bet gan jau šis to tāpat redz, ja nav galīgs aunapiere.

- Ē ... kaptein? - Toms piegāja pie Van Burena, kad svinīgā '"uzņemšana" bija beigusies un, saglabājot pēc iespējas neitrālāku sejas izteiksmi un intonāciju, pajautāja - Vai lasīšanas un rakstīšanas mācīšanās turpināsies arī pie šī - junga saminstinājās, bet uzreiz pabeidza - pie Džona Smita?-

[josephine]

Jaunajam rakstvedim tika ierādīta vieta aizgājēja Viljama guļamvietā, vienā kaītē ar Raienu. Šķita, ka nevienam pret to nekādu iebildumu nebija, vismazāk jau pašam rakstvedim, kas bija pateicīgs Raienam, par viņa izglābšanu.
Van Burens, būdams stingras dabas cilvēks, nekādas vaļības Tomam neatļāva un lika tam turpināt iesāktās mācības pie jaunā rakstveža.

Tā, uzņēmuši savā vidū jauno biedru, jūrnieki centās morāli nobriest nākošajam pārbaudījumam - Lorda Deja kartes daļas meklēšanai. Bija jāatzīst, kas pasākums ir visnotaļ riskants un nav jau arī nekādas garantijas, ka šī meklēšana vainagosies panākumiem. Tad nu nākošās dienas priekšpusdienā Zeehond lepni ieburāja Portrojālas ostā un nu tika veikti pēdējie organizatoriskie pasākumi, kas vēl bija nepieciešami.

Šo rakstu rediģēja Josephine...: 22.11.2006 19:49

[josephine]

Ernijam bija uzmācies nespēks no pārlieku lielā karstuma, kas pieturējās jau trešo dienu. Pēc Ērnija apģībšanas pieliekamajā viņam tika atļauts neveikt koka pienākumus līdz viņš atgūst spēkus un atkal ir spējīgs strādāt, bet tā nekas nopietns Ērnijam nedraudēja.

[Piligrims]

Pēc oficiālās iepazīstināšanas ar komandu, Džons kopā ar Raienu devās uz abu kopīgo mitekli. Viņi salika Viljama mantas viņa ceļa somā un Raiens tās aiznesa. Džons iekārtojās savā kojā un kad Raiens atgriezās jau gulēja kā nosists. Viņš nogulēja arī vakariņas, kurās visi dabūja tikai sauso devu, jo vecajam Ērnijam bija uznācis vājums.
No rīta pamodies, Džons tīksmi izstaipīja notirpušos locekļus – būšu laikam visu nakti nogulējis vienā pozā. Viņš jutās možs un spēka pilns. Blakus gultai atradās viņa neapēstās vakariņas. Laikam Raiens būs parūpējies. Džona sirdī ielija patīkams siltums par biedra rūpēm. Viņš gribēja pateikties biedram, bet Raiena koja jau bija tukša. Nekas, gan paspēšu, tagad jāpaēd – nosprieda Džons un ķērās pie maltītes.
Paēdis, viņš savāca tukšos traukus un devās uz kambīzi. Izgājis uz klāja viņš ievilka plaušās dzestro rīta gaisu un ar patiku nodomāja – būs jauka diena. Pretī kuģim lidoja neliels jūras putnu bariņš, kurš apmeta kuģim slaidu loku un satupās uz augšējām rājām. Mirkli pavērojis putnus, Džons nogāja kambīzē. Tur viņš uzzināja par Ērnija likstām. No piedāvātajām brokastīm Džons laipni atteicās, jo tikko bija ēdis un izskatījās, ka tās daudzveidības ziņā daudz neatšķirsies no vakariņām.

[echo3]

Izteicis Tobiasam atzinību par Džona ātro dabūšanu uz kājām un norīkojis viņu pieskatīt sasirgušo Ērniju, Van Burens saimniekošanu kambīzē atkal uzticēja Terijam Benetam, par palīgu piekomandēdams Deivisu.

Nākošajā rītā kapteinis bija augšā jau pirms gaismas, tāpat Džeks un Karloss. Laiks bija labs, stūrmaņu aprēķini pareizi, un īsi pirms pusdienlaika Zeehond izmeta enkurus Portrojālas reidā. Komanda rosījās, kārtodamās uz došanos krastā vai laika pavadīšanu uz kuģa. Nekādu strīdu vai skaudīgu nopūtu nedzirdēja, - visiem bija iepriekš zināms, kādā kārtībā tas notiks. Uz zoba tika pavilkts vienīgi karcerī nakti pavadījušais matrozis, pieminot "īpaši saldu izgulēšanos", bet tas viņam netraucēja jau šobrīd labākajā apģērbā un ar naudas zutni zem platās jostas grozīties pie lielās kuģa laivas, - pēc saraksta viņš bija pirmajā krastā braucēju grupā.

Tūlīt pēc brokastīm Van Burens vēlreiz aprunājās ar Lorda Deja tiešajiem meklētājiem - Reiku, Džeku, Tomu un Zītko, un iedeva Reikam Mortona karogu. Tad izsauca pie sevis Džonu un izstāstīja tam veicamos pienākumus, iedeva kases un dokumentu lādes atslēgas.

Par galveno kapteiņa prombūtnes laikā tika nozīmēts bocmanis Džess, uz Zeehond palika arī Karloss un joprojām īsti neatlabušais Ērnijs (un puse no matrožiem). Pārējiem atlika tikai posties uz krastu, gaidot ostas priekšnieka atļauju, pie kura (ar mazo laivu) devās Van Burens, Raiens un Džons. Jau pēc stundas ostas nodevas bija samaksātas (kopā ar īpašu dāvanu priekšniekam), atļauja nokārtota, un matrozis, kas dežurēja pie mazās laivas, signalizēja, ka komanda drīkst braukt krastā.

Van Burens kopā ar abiem biedriem tālāk devās uz Holandes banku un apdrošināšanas sabiedrību, kur bez visām parastajām darīšanām nokārtoja arī Džo un Viljama lietas. Tad visi trīs kopā aizstaigāja uz lielo tirgotāju noliktavām un kantoriem, - līgt cenas pašreizējās kravas pārdošanai un jaunas iegādei.

[Roviela]

Reiks, jau "uzcirties" izejamā kārtā, ar garo zobenu pie platas zobensiksnas, košu zīda lakatu ap galvu, kam pa virsu nāca trijstūrene, nopietni saņēma karogu no kapteiņa rokām un to rūpīgi noglabāja, lai, Dievs pasarga! tam nekas nenotiktu.
Viņš ar saviem norunātajiem palīgiem meklēšanā krastā devās pirmajā laivā.

Kanonieris pagaidīja, līdz kapteinis aizdodas savās darīšanās, tad pa taisno stūrēja uz še lielāko krogu - ne jau nu gluži lētu dzertuvi matrožiem, bet tādu, kur vairāk apgrozās turīgāki jūras ļaudis, lai kā viņu turība būtu iegūta. Un kā ne - viņi paši arī izskatījās ne gluži no kādas tupeles nokāpuši, bet no kārtīga kuģa. To jau pa gabalu varēja redzēt.

Ieliņā, netālu no kroga durvīm, pie kurām, kā jau tas bieži ir, bija saslieta vesela kaudze lielu mucu, Reiks apstājās.
Tā, esam klāt. Tas ir "Zelta kuilis". Cik atceros, lielākais un skaļākais krogs šai ostā. Tauta visāda, galvenokārt - karstasinīga un uz ķildām dedzīga, tāpēc labāk muti vairāk turēt ciet, un dūres gatavībā. Viņš pamīnēja ūsās.
Nu, stāstus par vētru var apstāstīt vienmēr, bet ieteiktu kuģa vārdu neminēt. Kaut kā būs uz četru lordu leģendu saruna jānovirza, vai arī, cerams, kāds cits par to ierunāsies. Toreiz, kad biju te beidzamo reizi, vakarā vismaz reizes trīs kāds to pieminēja. Tad tik' klausamies abām ausīm, vai kāds nepiemin Lordu Deju, kurš te vietējais ira. Mums jānoskaidro, kur šis dzīvo, bet es vēl neesmu izdomājis iemeslu, lai pie šā ietu. Varbūt jums iešaujas kāda doma, kāpēc mums pie viņa jāiet? Labi būtu, ja šim būtu kāds arods, tad varētu tāpēc meklēt, bet to nezinu. Redzēsim!
Balsi kanonieris ļoti nepieklusināja, nevienu jau tuvumā nemanīja.

Nu tad ejam! Krogs labs, uz galvošanu, meičas tāpat. Zinu. Tom, Reiks stingri paskatījās uz puiku, dzersi to, ko es tev došu, man vajag ņipru un varošu palīgu, nevis maišeli, ko staipīt. Balss izklausījās ļoti stingra, bet acis smējās, skaidrs, ka gluži striķī piesietu Reiks jungu neturēs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 23.11.2006 18:44

[Ausminta]

Tā diena bija pienākusi. Viņi bija ieradušies Portrojālā. Toms skatījās apkārt vien un ausis bija saspicējis jau pirms Reika padoma.
Krogs, ko. Kārtējais.
- Tādi lordi jau tikai sēž savās lordu rezidencēs vai braukā apkārt un triec naudu, nevis mokās ar kaut kādiem arodiem, - Tomam jau bija spriedums šai sakarībā. Bet pie kanoniera draudzīgā izteikuma junga sabozās un nepalika atbildi parādā - Bet tu, Reik, labāk uzmanies ar tām meičām, viņām mēdz būt gari nagi un viltīgas mēles, ne tikai glīti ģīmji un ..., - viņš aprāvās, bet radušos pauzi aizpildīja ar smīnu.

[Roviela]

Reiks pa jokam nogrāba jungu aiz čupra.
Ha! Nu tu man esi nagos! Daudz zini par meičām? Tagad, gribi vai negribi, iepazīstināšu ar kādu.
Viņš itin kā grasījās tāpat arī puiku vilkt uz kroga durvīm, bet tad iesmējās un palaida vaļā.
Pats zinu, kas un kā. Domā, bez izvēles ar visām pēc kārtas ielaižos? Nea.
Viņš sāka skaidrot: Ja nekas nav mainījies, tad viņu galvenā te ir tāda Mollija, stingra un prasīga, ka tavs ģenerālis, toties nekad nekādu nepatikšanu, ja tieši ar viņu runāts. Tad sarunāt jums pa kādai?
Reiks piemiedza aci saviem biedriem.
Maksāsiet gan paši! nosmīnēja un piemiedza ar aci jungam, Tom, tev arī? Pietiekami liels esi.
Bet meičām gan ne vārda ne par kuģi, ne lordiem, tas man jums nav jāstāsta. Viņas gan daudz zin, bet tikpat labprāt arī izpļāpā visiem, kas nav slinki samaksāt.

[Ausminta]

Toms ne pamirkšķināt nepaspēja.
- Ej tu ... ellē, Reik, - viņš ņurdēja, stīvēdamies pretī kanoniera dzelžainajam tvērienam, un kad tas atlaidās, izpurināja plecus, veltīdams Reikam greizu skatienu. - Pats dabūšu, ja vajadzēs. - Pārliecinoši gan tas neskanēja, un sejas krāsa pie šīs tēmas apspriešanas puisim bija kļuvusi krietni sārta.
- Takš ejam vienreiz iekšā, - junga spērās kroga atvērtajās durvīs, no kurām jau skanēja katram krogam raksturīgais troksnis - svilpieni, jūrnieku rupjie un meiču valšķīgie smiekli, bravūrīgas runas un trauku šķindoņa.

[mr Bl@ck]

Džeks bija uzcirties līdzīgi kā Reiks lai ar izskatu radītu ietekmīga cilvēka iespaidu. Viņs jau norīta bija noskuvis sev bārdu un nu izskatījās mazliet neierasti bez bārdas rugājiem. Aiz paltās jostas atradā viņa abas pistoles un zobens kā arī naudas zutnis. Kad kuģis bija ievadīts reidā viņš un pārējiem biedriem devās krastā.
Pie kroga Džeks klusi smējās par Reika un Toma strīdu, bet Reikam piedāvājot sagādāt meiču viņš nenovaldījās un skaļi iesmējās. Eh Reik liels paldies protams, bet nē nezini tu manu gaumi un es domāju ka tam vēl laika atliku likām. Džekas sakārto ja savu vamzi un paspēra soli uz kroga pusi. Nu ko, ejam iekšā, stāsta te labs rums esot. Ne tāds kā tajā midzenī pie steķiem.

[Roviela]

Džek, vai tad es tev kādu pēc savas izvēles klēpī sēdināšu? Es tik' piedāvājos parunāt ar saimnieci, lai Tev vispār ir no kā izvēlēties, kad vakarā te atnāksim.
No tā visa varēja saprast, ka Reiks grib vispirms vismaz mēģināt nokārtot kārtojamās lietas un tikai tad tā īsti nodoties izpriecām.
Nu labi, ka ne, ta ne! Reiks paraustīja plecus. Ejam! Piekrītu, rums te labs.
Par puikas kautrību viņš pat negrasījās smieties. Tā tam jābūt. Galu galā, viņš atcerējās, kā tas pašam bija.

Viņš sekoja Tomam un Džekam krogā.

(OOC - vēl mums Zītko ir līdzi, vai ne?)

[echo3]

(OOC - Aizmirsu ierakstīt, ka arī Džona dokumenti tiek nokārtoti gan komandas sarakstos, gan bankā, un Džons dabū savus 5% no nolīgtās algas uz rokas)

Spīķeros kapteinim, Raienam un Džonam veicās veiksmīgāk par veiksmīgu - viņi uztrāpīja lielo tirgotāju namu rīkotā preču izsolē. Nadzīgi pieteikušies gan pārdevējos, gan pircējos, pārdeva lielu daļu kravas par paaugstinātu cenu, - pēc pāris mēnešiem Portrojālā bija paredzēts ierasties vairāku valdību kuģiem ar prominentām personām diplomātisku sarunu vešanai, un pilsētas valdei lielajam banketam trūka labas kvalitātes trauku. Holandes fajanss, - ko vēl labāku var vēlēties! Zīds un vadmala tika izsolīti un nopirkti par četrkāršu cenu, linu buraudeklu nekavējoties iegādājās kuģu būvētāju sabiedrība. Arī sieram un siļķēm bija piekrišana. Van Burens smīnēja vien, - viņš taču zināja, ko, kad un uz kurieni vest. Te sen nav bijusi tirgoņu karavāna!

Paši, kopīgi apspriežoties, sapirka labu labo tabaku, labas kvalitātes vietējā ražojuma ieročus un stikla izstrādājumus. Kad izsole beidzās, nokārtoja dokumentus, līgumus un kravas izkraušanas un iekraušanas atļaujas, kā arī sarunāja sabiedrību un tirdzniecības namu pilnvaroto pārstāvju ierašanās laiku uz Zeehond.

Kapteinis visai apmierināts izsoļoja no noliktavām. - Tagad būtu laiks kārtīgām pusdienām! Ko sakāt? Noiesim tikai gar piestātni, nodosim ziņas bocmanim. Pēc pusdienām, Tev, Raien, būs jāpieskata kravas izkraušana, - pilsētas valde fajansu gribēja dabūt jau šodien. Pārējie, Tu jau dzirdēji, sāks rosīties rīt.