Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Aiva]

Kad pēc vairāku stundu ilgas kuģa pārmeklēšanas Melnais Džo nekur neatradās, Džess ar svilpi pārtrauca matrožu pūles un devās pie kapteiņa.

"Kapt'n," viņš ziņoja. "Viljams atrasts, smag stavokl, vai lauzis ko vai citādi sasirdzs. Par viņ šobrīd rūpējs. Melnais Džo uz kuģ nav atrodams. Laik vētrā būs pārskalot pār bort... Pārēj gan vis vietā. Kād būs rīkojum?"

[echo3]

Skaidrs. - Van Burens, ar dūrēm pret galdu atspiezdamies, piecēlās kājās. - Tobiasu un Ērniju, - abus atbrīvot no citiem darbiem! Lai palīdz Viljamam, kā māk un var. Vakariņas uztaisīs Terijs Benets, viņam labi sanāk.

Kopā ar bocmani kapteinis izgāja no apspriežu telpas un devās uz Viljama kajīti, noskaidrot, kas īsti noticis.

[Aiva]

Džess sekoja kapteinim.

Nu jā, jācer ka nekādas lipīgas kaites... Roka pati no sevis pārmeta krustu un pataustīja sīko sudraba krustiņu ko īsti pat zem drēbēm sajust nevarēja. Sargi, Svētā Jaunava, no sērgas...

Izejot uz klāja, karstums atkal iesitās sejā. Un teju nekādas vēja pūsmas joprojām. Daļa matroži jau bija izmantojuši nostiepto buru kā paēņa devēju, tā vietā lai tupētu saulē vai arī zem klāja.

Palocījis galvu, Džess atgāja pie matrožiem.

"Bennet!" atskanēja skaļa balss. "Šovakar saimniekos pa kambīz, kamēr Tobiass un Ērnijs aizņemt. Skats, ko var pagatavot. Ja vaig palīg, sauc jung arī."

Nokomandējis to, Džess steidzās pakaļ kapteinim.

[rudo lapu vilcēn...]

Tobiass bija pārmeklējis namdara darbnīcu un ieksatījies apr ārsta kajīte, vismaz reizes piecas. Tācu no abiem pazudusājiem nebija ne vēsts.
Tad strauji kuģi apskrēja ziņa, ka Viljamss atrasts. Gatavs nest un darīt visu, ko vien Ērnijs viānm liks, jauneklis veikli aizsteidzās pie pavāra.

[echo3]

Van Burens lietišķā solī pārgāja pāri saules uzkarsētajam klājam un nokāpa starpklājā. Kravas pārziņa un rakstveža kajītes durvis bija plaši vaļā, pie tām mīņājās un kaklus staipīja daži ieinteresēti matroži, kurus kāds, - acīmredzot, Tobiass, - kajītē iekšā nelaida. Kapteinis iestājās durvīs, ar savu plato muguru aizsegdams ziņkārīgajiem visu skatu.

Kas noticis? - Van Burens noprasīja Ērnijam un Tobiasam, kas mērcēja ūdenī linu lupatas un lika tās pie nekustīgā Viljama ķermeņa. - Drudzis? Nav kāda lipīga sērga? - Tad pagrieza galvu uz pienākušā bocmaņa pusi, - Visus liekos - prom! Raienam norīko pārcelties pie namdara, tur ir otra koja.

Kapteinis gaidīja, ko teiks Ērnijs.

[Flora]

Zitko, uzzinajis par Viljama saslimšanu saka satraukties, gan pasa viljama veslibas stavokļa seļ, gan ari taa vai slimiiba nav lipiiga...
Gribeedams zinaat, kas isti noticis pusis devas uz vna kajiti, taču pie taas jau ieraudziija kapteini, kurš trieca visu projaam...Tomer Zitko paspeja saprast ka slimiiba tomeer neesot lipiiga un ka Raienam šķiet naaksies kaadu laiku parcelties pie viņa...

Zītko nolema Raienu pagaidit un nostaajas maliņaa, kur nevienam netrauceja...
pusis izkatiijas diezgan noruupejies...taa bija viņam diezgan neraksturiiga sejas izsteiksme...
Vispirms veetra...tad neizturams karstums...tad atkal viens biedrs izraadaas pazuudis un viens atrasts galiigi slims...
Un nez kas noticis ar melno džo...? Cik pusis saprata arii viņa mekleešana beigusies neveiksmiigi.

[Aiva]

Džess pats ari bija visai ieinteresēts uzzināt, kas vājniekam kaiš, taču kapteiņa vārdi atgrieza viņu pie prozaiskākām lietām.

"Dzirdēj ko keps teic?!" viņš uzsauca matrožiem. "Redz, jums laikam darb maz, ka laiks tā brīv slaistīts. Es to pielabos. Tu, tu, tu un tu!" ar roku tika izvēlēti pāris tuvākie matroži. "Laiks karsts, klāj pras pēc drūvēšan. Kur pakul un darb, jūs ar zin, tā ka ķer pei darb. Ja es vēl kād manīs te garām slaistams, tas ar jums ies palīgos."

"Raien! Padzīvos pie namdar, kamēr zinās, kas Viljam par kait." viņs piebilda.

Matroži izklīda, pāris pie darba norīkotie ar visai sadrūmušām sejām devās meklēt norādītos materiālus un ķerties pie darba.

[Roviela]

Reiks negāja citiem līdzi vēlreiz lejā. Tā dakteru darīšana. Un ko tad viņš tur daudz saprot? Citi te par sērgu runāja, bet kanonieris stipri šaubījās, ka tā būtu sērga. Drīzāk jau karstuma par daudz. Bija viņš tādu lietu redzējis, kā pēc izskata pavisam stipri vīri pēkšņi kļūst bāli un krīt ģībonī, kad karstumā vai saulē par ilgu pabija. Un tās te tagad netrūka, lai pestītājs atsvabina! Ne velti viņš pats visu dienu bija uz galvas slapju lupatu turējis.
Ek, gan būs ar šo labi, viņš domāja, nosēžoties uz klāja ēnā, kājas sacēlis gaisā, lai darbā norīkoties matroži varētu netraucēti berzt klāju Reikam tieši apakšā. Kas atliek, kā gaidīt vakariņas?

[Andromeda]

Raiens saņēma rīkojumu, ka kādu laiciņu būs jāpadzīvo pie Zītko. Paņēmis vajadzīgākās lietas viņš kopā ar Zītko devās iekārtoties jaunajā kojā. Īra acīs bija jaušamas skumjas. Uz runāšanos viņam prāts nenesās, tāpēc viņš paņēmis piezīmju bloku un spalvu devās uz klāja. Raiens apsēdās uz dēļiem un atspieda muguru pret mucu. Viņš jutās nomākts.
Pārvarēta pirmā nopietnā vētra. Melnais Džo nekur nav atrodams.
Iespējams vētra viņu būs noskalojusi no klāja. Viņa dzīvību paņēmusi jūra.
Tagad pēc vētras valda bezvējš, laiks ir karsts un uz kuģa neiet viegli, jo rakstvedis Viljams ir sasirdzis. Ar viņu nav lāgā, iespējams viņš var nesagaidīt rītdienu...... Tālāk Raiens vairs nespēja rakstīt. Viņš vērās tālumā ar neko neredzošu acu skatu.

[rudo lapu vilcēn...]

Jauneklis bija diezgan aizņemts, cenšoties ziņkaŗīgajiem paŗāk netraucēt Ērnijam strādāt. Ierodoties kapteinim, puisis nedaudz atvilka elpu.
Uzmetis īsu skatienu vecākajam ārstam, Tobiass diezgan mundri atbildēja uz kapteiņa jautājumiem.
Mēs šaubāmies, ka tā ir kaut kāda lipīga sērga, kapitan. Viljams iespējams par ilgu uzturējies saulē un dabūjis smagu karstuma dūrienu.

[mr Bl@ck]

Džeks bija izmeklējis visu kuģa kāju un telpas it ne kā nebija nemazākās miņas no Melnā Džo vai Viljama. vienīgais ko viņš atrada bija Melnā Džo cepure kas kāut kādā dīvainā kārtā bija iesprukusi starp mucām kuģa priekšgalā.
Pa to laiku arī atrada Viljamu, sasirgušu kā rādījās smagi. Džeks vēl mirkli pastaigāja pa kuģi tad piebiedrojās Reikam pie masta.
Ne kā neatradu tikai šo. Džeks parādīja atradumu vecu savu laiku nokalpojušu trīsstūreni.

[josephine]

Tā, Ērnijam un Tobiasam visu nakti nesekmīgi mēģinot atdzīvināt Viljamu, beidzot pienāca rīts, ar skumju vēsti. Viljams bija nomiris. Zītko iešuva nabaga nelaiķi burā un Raiens atnesa lielgabala lodi, ko piesiet pie kājām. kapteinim noturot aizlūgumu par mirušā dvēseli, burā ietīto nelaiķi uzlika uz dēļa un ielaida jūrā. Līdz ko aizlūgums beidzās, buras sāka plandīties, līdz piepūtās pavisam un kuģis sāka kustēties uz priekšu.
Pēc dienas ilgas burāšanas Raiens aiz borta kaut ko pamanīja.

[Andromeda]

Raiens visu nakti bija nosēdējis pie mucas, jo miegs nenāca. Kad no rīta tika paziņota skumjā vēsts, Raiens devās palīgā aizvadīt nelaiķi. Viņš sameklēja lodi, ko piesiet pie kājām kā tas bija pieņemts.
Tad sacēlās vējš un beidzot atsākās burāšana Portrojālas virzienā.
Pagāja vēl viena diena.
Raiens lielākoties uzturējās uz klāja un pēkšņi pamanīja kaut ko baltu zibināmies starp viļņiem. Sākumā viņš īsti nevarēja saprast, kas tas ir, bet tad skaļā, satraukuma pilnā balsī izsaucās: CILVĒKS AIZ BORTA! Nolaidiet laivu!

[echo3]

Noturējis aizlūgumu, kā pieklājas, Van Burens, cepuri rokā turēdams, noskatījās, kā to, kas vēl pirms nedaudzām stundām bija Viljams, ar godu atdod spoguļgludajai jūrai. Un tieši tobrīd vējš, it kā šo mirkli vien gaidījis, saraibināja ūdens spoguli sīkā ņirbā, tad, ar to vien neapmierinājies, sapurināja vantis un piepūta nošļukušās buras. - Visi vietās! Turēt kursu uz Portrojālu! - kapteinis nokomandēja.

Vējš, kā sacēlies, tā arī turpināja pūst, un visa atlikusī diena, lai gan sākusies bēdīgi, turpinājās mundri. Pret vakaru visi savos ierastajos darbos jau Viljamu bija aizmirsuši. Miers viņa dvēselei!

Naktī un nākamajā dienā nekas nemainījās, un Zeehond neatlaidīgi šķēla viļņus, turēdams kursu uz savu mērķi. Van Burens nomoda laiku pavadīja, kārtodams dokumentus, rakstīdams jaunus, pārbaudīdams visu, kas jāpārbauda pirms ieiešanas ostā. Un turpināja domāt par Lorda Deja atrašanu. Tieši no šādām pārdomām viņu iztraucēja Raiena sauciens "Cilvēks aiz borta!". Ar lēcienu kapteinis bija ārā no apspriežu kajītes. - Kur? - Pacēla pie acīm tālskati. - Nolaist buras! Divi matroži - mazajā laivā! Sagatavot nolaist laivu!

Pacēla acis uz fokmasta marsu - kur skatās tur esošais sardzes matrozis? Kāpēc pirmais neziņoja?

[josephine]

Matroži nekavējoties steidzās pildīt kaptēņa doto pavēli un nolaida lejā laivu. Steidzīgi aizairējušies, tie iecēla laivā nelaimīgo, bezsamaņā esošo, jauno vīrieti, kas bija turējies virs ūdens pieķēries pie mucas. Viņš izskatīās pagalam pārguris un nomocījies.
Matroži uzcēla un noguldīja atrasto cilvēku uz Zeehond klāja.


Šo rakstu rediģēja Josephine...: 18.11.2006 18:55

[Andromeda]

Raiens aizsteidzās pēc spaiņa ūdens, ko uzlēja bezsamaņā esošajam vīrietim, atstājot krietnu šļuku, ko padzerties. Īrs rūpīgi nopētija atrasto jauno vīrieti un ievēroja, ka tas ir diezgan kalsns un garš ar smalki veidotiem vaibstiem un garu degunu.

[Piligrims]

Atguvis samaņu, Džons atvēra acis un centās savākt kopā visus piecus prātus. Viņš saprata, ka jūrā viņš vairs neatrodās, jo sajuta klāja cieto pamatu zem sevis. Ieraudzījis ap sevi daudz svešu cilvēku, kuri ziņkāri viņu aplūkoja, savu 1. domu viņš pateica skaļi - Kur es atrodos?

[Roviela]

Reiks, spēkavīrs būdams, bija centīgi palīdzējis uzcelt cietušo uz klāja un atbrīvot no liekā ūdens, ko tas bija sarijies vairāk nekā cilvēciska būtne varētu vēlēties.
Tagad viņš, smaidīdams ūsās stāvēja blakus un skatījās, kā tas atgūst samaņu.
Kaptein, ser, vai viņam nederētu kāds malciņš kā stiprāka?

[Ausminta]

Toms dienā pēc Viljama apglabāšanas staigāja un runāja visai drūms un uz apkārtējiem glūnēja tā kā aizdomīgs, tā kā piesardzīgs - kā cilvēks, kuru grauž kāds nepatīkams noslēpums, un viņa nepamierinātībai nebija nekādas sakara ar klāja drīvēšanu. Taisnība bija tāda: jungu nelika mierā nejēdzīga sajūta, ka Viljama salimšanā un, visbeidzot, nāvē, ir dalība arī viņa nemitīgajiem, daudzkārt lasīšanas nodarbībās patiesi sirsnīgi nodomātajiem lāstiem, no kuriem viens vārds vārdā skanēja Kaut saule izcepinātu tavu pārgudro gaišo galvu!!
Pat strādāšana šai svelmē neļāva aizmirsties, drīzāk otrādi - Tomu arvien vairāk sāka mocīt bailes, ka saule izlems un izcepinās arī viņa smadzeņupodu. Plus vēl melnais Džo, ko viņš bija zākājis kā pirātzelli. Toms sāka izjust lielu vajadzību pēc grēksūdzes un vecā Santkitsas garīdznieka Feleka, par kuru līdzšinējā dzīve bija lielākoties tikai uzjautrinājies.
Bet no šīm ne sevišķi optimistiskajām pārdomām viņš tika iztraucēts.
Kas tad tur par kņadu? Kā kādu ruma mucu būtu izzvejojuši... Toms izlauzās cauri pūlītim un, nostājies blakus Reikam, acis vien iepleta.
- Kas viņš ir? - jungam paspruka visai muļķīgs jautājums.

[echo3]

Dzīvs? - Van Burens nokonstatēja un tūlīt norīkoja apkārt esošos, - Aizvediet un noguldiet viņu Tobiasa kajītē, brīvajā vietā. Lai atgūstas. Tobias! Parūpējies un pieskati. Kad būs kārtīgi runājams, pasauc mani. Ērnij! Sagādā kaut ko ēdamu un dzeramu. Un ruma mēriņu iedod tūlīt, nekaitēs. Raien! Gādā sausu drēbju kārtu, lai nesaķer vēl karsoni.