Nekropole, [B][PZP] Opcijas

[novemberunge]

Kvistīle, vakars, taverna "Pie Lielceļa".

Debesis bija iekrāsojušos tumšas un zilas kā tinte un lejup vēlās smagas, lielas sniegpārslas- tādas, kas pinās matos, bārdās, ūsās, uzacīs, un, kuras, noķertas cimdā vai uz mēles, varēja droši ēst. Kādas ieceļotājs teiktu, ka ir auksts, bet vietējie labi zināja, ka patiesībā vakars izvērties tīri omulīgs. Sniega mākoņi nelaida cauri ne zvaigžņu, ne mēness gaismu, tāpēc nevajadzēja bēdāt par vilku sirojumiem, taču lākturi ielās bija jāsadedz gan.
Viens, īpaši spožs un aicinošs, dega pie tavernas, no kuras plūda smiekli, sarunas, mūzika un kausu šķindēšana. Aiz loga vērtās tik saviļņojošs skats, ka pat sīkstākajam un nesabiedriskākajam bija jāieiet iekšā un vismaz jāpaskatās, kas notiek.
Lielajā zālē bija sapulcējies patiešām raibs un liels pulks. Rūķi, cilvēki, arī daži elfi un citas būtnes, visi vienkopus sasēduši ap nobružātajiem, vecajiem ozolkoka galdiem, liela akmens kamīna apspīdēti un sildīti.
Ik brīdi kāds telpā te ienāca, te izgāja. Viesmīles, viesi, reizēm pats krodzinieks Karpuķis, priekšautu apsējis un garajā bārdā ducinādams.

Līdz ar to neviens nepamanīja staltu, tumšu stāvu, kas pārkāpa pār slieksni, visus kārtīgi nopētīja un palika stāvam turpat, durvju priekšā, gaidīdams. Viņš bija tērpies melnā, no dārga audum gatavotā, taču krietnu laiku nokalpojušā un vietām padilušā apmetnī, pūķādas zābakos. Vārajā, oranžīgajā kamīna liesmu gaismā varēja saskatīt svešinieka sejas pantus- viņš likās jauneklīgs, taču reizē- simtiem gadu vecas gudrības apsēsts, skarbs un reizē juteklisks. Pār pleciem vēlās gari, zeltaini mati, nedaudz naivi zilās acis dzirkstīja-viennozmīgi, ieceļotājs bija elfs. Turklāt bards, spriežot pēc viņa bagāžas- koka flautas, pāris zāļu saiņiem un zobena pie jostas.

Pie svešā piesteidzās krodzinieks, abi apsveicinājās un nozuda kādas durvīs, kas noteikti veda uz virtuvi, jo no to iekšpuses plūda netverama cepeša un alus smarža.

Gāja stunda, divas. Taverna nebija tukšojusies, tieši otrādi- nu gandrīz visi soli un galdi bija aizņemti, bet kalpotājiem trūka elpas visus apkalpojot. Ik pa brīdim kāds uzsāka aizrautīgu dziesmu (it īpaši skaļi un bieži tās skanēja no pāris iereibuši rūķu puses), viens galds pat tika pārvērsts par deju galdu,- pa to jautri lēkāja un, plaukstu pavadījumam skanot, dziedāja pāris vīri.
No virtuves bija parādījies arī krodzinieks ar savu viesi, elfu, kas apmetni bija kur pazaudējis, tāpat kā savus saiņus un zobenu, un tagad stāvēja vienā kreklā un biksēs, flautu saspiedis slaikajos pirkstos.
-Mīļie, dāsnie viesi, devīgākie no Kvistīles ļaudīm,- telpu, dejas un dziesmas, pāršķēla krodzinieka skaļā, pērkondārdiem līdzīgā, zemā balss, -Jūsu ausu labvēlībai šovakar mums pāris dziesmas nospēlēs, lūk, Laurefeass, kas atceļojis no Pieklanes biežņām!
Atskanēja labvēlīgi, pat pārspīlēti sajūsmināti applausu, pāris svilpieni un gaišmatainais bards, vēlīgi pasmaidījis, paklanījās. Pāris soļi un viņš apstājās kamīna priekšā, brīdi vēroja, kā viņa paša ēna spēlējas uz tavernas grīdas čīkstošajiem dēļiem, tad ievilka elpu un pielika flautu pie lūpām.
Zāli piepildīja maigas, pacilājošas skaņas. Melodija vijās augšup un lejup kā pavasara putna treļļi,- tā bija viegla un skaista, gracioza, taču reizē tik vienkārša un svēta kā saules gaisma, kā smaržojošs rīts...

... dziesmas gāja viena pēc otras, viesi klausījās kā apburti. Un, kad Laurefeass savā klusajā balsī paziņoja, ka vairāk šovakar nespēlēs, telpā atskanēja neapmierināti auri.
-Nu tad stāstu! Pastāstiet mums kaut ko!- norēca kāds bārdains vīrs zāles pakaļgalā, atskanēja apstiprinoša murdoņa.
Elfs atkal pasmaidīja un piekrita.
-Ir kāds stāsts, par Nemheiru Rozi, un...
Kāds nosvilpās.
-Par viņu jau gana esam dzirdējuši!
Elfs samulsa un samirkšķināja acis.
-Labie ļaudis, ļaujiet bardam stāstīt,- no stūra uzmundrinoši iesaucās krodzinieks, tā savādi, nedaudz viltīgi smaidot,- viņš zināja un bija pārliecināts par Laurefeasu.
Bards atmeta no jauneklīgās sejas matus un atsāka:
-Tātad, mēs visi labi zinām, kas bija Nemheirs Roze un, kas notika ar viņa vadīto burvju ordeni, vai ne? apstiprinoša murdoņa. -Lūk, un kā Kelegulla ordeņa biedri ieradās pilī pēc desmit dienām, tieši tajā laikā, kad Nenrosā noslīka Nemheira mīlētie brāļi. Un arī to, ka viņi nekad neatgriezās... Vai jūs ticat, ka to visu spējis paveikt viens burvis, viens tumāis elfs? Nemheirs Nekrorosa?
Reiz biju aizklīdis līdz kādam kalējam, kas kādreiz skaitījās labākais visā Piekalnē. Viņš gatavoja tādus ieročus, zobenus un šķēpus, kādi labākaiem karotājiem tiaki sapņos rādījās. Katrā bija ielikts kāds spēks, kāda burvestība, kaut kas maģisks, kas padarīja to vienreizīgu un īpašu. Taču šis kalējs tika aizmirst, un aizmirsti tika viņa darbi... bet kāpēc?
To es gribēju noskaidrot, tāpat kā jebkurš sevis cienošs bards vēlējās noskaidrot senelfu noslēpumus. Jo, redz, kalējs bija gaužām vecs, vecs jebkurai dzīvai būtnei, kas vēl elpo. Viņš savas vasaras un ziemas vairs neskaitīja, tikai dzīvoja mežā, mazā mājiņā ar smēdi, vientuļš.
Lūk, šīs vīrs, man pēc lielas lūgšanas un labināšanās pastāstīja, ka reiz pēc pasūtījuma izgatavojis kādu ieroci, vistīrākā sudraba zobenu ar tik skaistu un smalku spalu, kā nekad iepriekš, taču šoreiz pasūtītājs lika tajā iekalt pats savus akmeņus- vairākstaru zvaigžnu formas, melnus kā piķis, taču ar savādiem, gaismā zaigojošiem, ziliem lāsumiem dziļi iekšienē.
Kalējs jau juta, ka kautkas nav kārtībā, taču pasūtītājs atnāca, samaksāja viņam neaprakstāmu bagātību un aizgāja, tā vienkārši.
Gāja gadi, dienas, un vīrs padzirdēja par kādu tumšo elfu, Nemheiru Nekrorosu, kas sacēlis vispārēju ziemas haosu visos Fomedu kalnos. Viņu pārņēma šausmas... jā, dārgie klausītāji, JĀ!- bards ievilka dziļu elpu un turpināja, - Viņš saprata, ka to zobenu, to ar melnajiem akmeņiem... ir izkalis Viņam. Nemheiram Rozei.
Skaidra lieta, ka šo mūžīgo ziemu, kas mums ir visapkārt, elfs pārlaida zīmīgu skatienu pār zāli, Ir radījis nevis kāds burvis, tumšais elfs no Fuinrana, bet gan šis zobens! "Sasalusī Sirds"

Klusums. Visi zāles viesi, šķiet, neelpoja. Vajadzēja attapties.
Un, kad tas notika, domas dalījās, visus pāršalca otrais sarunu vilnis- visur, visur, pie katra galdiņa sačukstējās. Citi neticēja barda stāstam, citi ticēja, bet atradās arī tādi, kas ne tikai noticēja, bet šo zobenu gribēja iegūt.
Tad nu tie treši sāka Laurefeasu vērot.
Elfs, stāstu pabeidzis, skumji pasmaidīja un nopūtās, pamāja krodziniekam un pazuda virtuves durvīs.

OOC: jūs, spēlētāji, protams, ar saviem iemesliem un domām, piederat tiem trešajiem,- tiem, kas vēlās zobenu iegūt. tālākais jūsu ziņā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)