Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Reiks pasmaidīja vēl platāk un uzsita jungam uz pleca tā, ka tas nozvārojās vien:
Malacis! Tā turēt! Neteiksim kapteinim neko, viņš pamirkšķināja stūrmanim.
Tagadiņ nāc šurp, tūlīt viss būs kārtībā.

Kanonieris paķēra spaini un aizveda jungu atpakaļ pie masta, kur bija vairākas muciņas, kuras tur stāvēja ar gudru ziņu - krāt lietus ūdeni. Tagad tās bija pilnas. Nav brīnums - lietus bija pamatīgs.
Reiks pasmēla nedaudz no vienas
Izskalo sāli no acīm. Es palaistīšu ūdeni.
Ko viņš arī darīja.

[Aiva]

"Labs i vīr, es a laižas slīp līdz vakar," Džess piebeidza savu groka krūzi, nokampa vēl pamatīgu kumosu no ēdamā, un pamāja pārējiem. "Ja kas, purin man augš," viņš piemetināja. "Un pieskat to jung, ka nesāk laist pār lūp, pas dies, kapteins vēl matīs..."

Tā nu Džess aizvilkās uz savu guļvietu, atkrita tur un, kā kritis, tā tūlīt pat iegrima dziļā miegā.

[echo3]

Van Burens nesteidzīgi paēda. Ērnija pavārmāksla viņam gāja pie sirds - iepriekšējais kambīzes saimnieks pašreizējam nebūtu derējis pat katlus un pannas berzt. Kapteinis pie sevis nopriecājās, ka nebija smādējis gados veco jūrnieku, - jo, kas tādos gados vēl grib jūrā braukt, tas to, ko prot, dara labi. Taisnība vien ir!

Groks pēc pamatīgās izmirkšanas patīkami sildīja gan dvēseli, gan miesu, un kapteinis, pabeidzis savu pīpi, kārtīgi izdauzīja to pret papēdi, tad iegāja savā kajītē, novilka virssvārkus un zābakus, un likās gulēt.

[Ausminta]

Līdz ar acu izskalošanu pasaule sāka izskatīties skaidrāka un arī domas sāka kārtoties kaut cik jēdzīgā kārtībā. Rāpšanās mastos gan vēl likās šim brīdim visai pārdrošs pasākums, ko Toms cerēja nepārbaudīt tuvāko stundu laikā.
Vajadzētu aiziet uz koju pēc sausām drēbēm. Bet, ja kapteinis vēl neguļ - o, nē, tad jau labāk pamirkt. Tāpat drīz izžūs.
- Ei, Reik, - jungam uznāca atklātības brīdis. - Paklau, tev nekad nav grūti? Nu. Ka lietas vienmēr notiek - ko gribi, to dabū, un tā?

[Roviela]

Nē, tu ko! Reiks nopietni atbildēja, nolikdams spaini. Tad paskatījās apkārt, vai vēl kāds nedzird. Kaut kā negribējās runāt tā, visiem dzirdot.
Vai tā maz' iespējams, ka vienmēr visu dabū, ko grib? Un ir, ir, gan nogurums, gan vilšanās, gan zaudējumi. Viss kas ir. Es tikai neļauju to citiem redzēt, un, ek, bez cenšanās, pūlēm un darīšanas, nekas pats no sevis nenāk, debessmanna nebirst vis. Kā redzi, par izskatu, spēku un veselību sūdzēties nevaru, lai pateicība Visaugstākajam! Pārējais ir paša rokās. Čurnēsi kaktiņā un žēlosies, ka nekā nav - tad arī nebūs. Es tā nedaru. Gribēju būt kareivis uz kuģa - atstāju mājas, iestājos par jungu uz karakuģa. Gribēju būt kanonieris, un lai jūra mani uz vietas aprij, ja padevos slinkumam mācīties! Grūti bija. Karakuģa mācības nav medusmaize, toties tagad droši varu lielīties visos krogos labi zinot, ka katrs, kas to sagribēs pārbaudīt, aplauzīs ragus un nagus. Nu tā, Tom. Gribēsi kaut ko, darīsi visu, lai to dabūtu, ar Dieva palīgu dabūsi, gandrīz droši, ka tā. Gadās gan, ka visas pūles vējā, nu, priekš tam ir gribasspēks, lai no neveiksmes nesaļimtu. Lai Dievs tev nedod pieredzēt šo un to, ko man nācies!
Jā. Tādas tās lietas.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 30.10.2006 14:31

[Ausminta]

- Tādas tās lietas. - Toms atkārtoja. - Bet es gribu kļūt par stūrmani. - to pateicis, viņš aprāvās, kā būtu izpļāpājies par daudz, un šķībi palūrēja uz kanonieri - vai tik šis nesmiesies, pēc visām Toma izdarībām brīdi atpakaļ.
Jā, gribasspēks, gan jau vajag viņu. Cietu galvu gan Tomam šobrīd gribējās vairāk.
- Bet dārgumi? - zēnam piepeši ienāca prātā. - Tā taču gan ir tīrā veiksme, vai t' ne? Vienreiz paveicas, un visu turpmāko dzīvi pavadi, cepuri kuldams.

[Melnais Akvareļu...]

Karloss skatījās uz abiem jūrniekiem (ciktāl viņs to varēja, īsti nesapratu...) un greizi iesmējās. Pēc tam viņš uzsauca
Ja Ērn's pielaistu mani pie sav' krāj'miem, es satais'tu tād' vella dzir'. ka puis's būt uz pekām viens div' un trīs dien's negultos ne sitams
Vēl viens greizs smiekliņš no viņa puses...

[Roviela]

Karlos, būs jau labi! Puika ir vislabākajā kārtībā, vai ne? Reiks atsaucās stūrmanim, reizē pamādams Tomam.
Viņam dziru rīklē nevajag, viņam citur kas ielejams vajadzīgs! Pastāsti mums abiem, ja nav noslēpumi kādi, kā Tu rīkojies ar tiem štrumentiem, lai zinātu, kur mēs esam? Man tas nekad nav bijis skaidrs. Nu, es saprotu, kā var kuģim trāpīt tur vai citur, pēc vajadzības, bet kā te, kur re, viļņi nēsājas uz visām pusēm un nekad nav uz vietas un kuģis līdz ar tiem, var pateikt, cik tālu līdz ostai un uz kuru pusi?
Sasodīts! Pilnīgi nesaprotu. Pašlaik mierīgs brīdis, ne kapteinis, ne bocmanis neuznāks, ko saki? Toms brokastis un groku tev mirklī te atnesīs, un tad varētu aprunāties. Par šo un to.

Gaidot stūrmaņa atbildi atlika mazs mirklītis klusām atbildēt jungam.
Dārgumi ir veiksme, kas jāķer aiz ļipas, bet fortūna, viņa ir tāda, kā dziesmā teikts - kā mēness. Te lec, te riet, un reizēm esi karalis fortūnas rata virspusē, un pēkšņi esi nomests lejā, bez graša kabatā. Viņai vis neizdabāsi, un nepielūgsi šo arī. Kamēr esi karalis, tikmēr ir jauki, bet tur, lejā, brālīt, tevi paglābs tikai paša galva, zināšanas un darbs. A ja galvā nekā nebūs, tad neglābs nekas, tici man!

[mr Bl@ck]

Džeks bija pagulējis kādu stundiņu divas kad beidzot izkārpījās no savas migas. Uzkāpis uz klāja viņš ieraudzīja ka saule jau ir gana augstu un velns lai parauj izskatījās ka arī brokastis nogulētas. Hei Reik! viņš uzsauca kanonierim, Sak, nebūsiet tak visas brokastis aprijuši ko, man tākā vajadzētu krūzīti groka un ko māgā bāžamu, tā vētra bija pamatīga negantnie ja gribi zināt. Un jā Karloss kur tad īsti esam, cik tur īsti ir līdz tai Protrojālai? Viņš sacīja dodamies klāt bariņam.

[Roviela]

Hei, hei! kanonieris atsaucās. Rāpies vien lejā kambīzē, Džek! Tur brokastīm un grokam vēl jābūt dabūjamiem. Vismaz vēl bija, kad no turienes izlīdu, un tā kā atceros dzirdējis, ka visiem tapšot atstāts.

[mr Bl@ck]

Labs ir, iešu palūkot kas un kā. Džeks atsaucās un aši kāpa lejā starpklājā izskatījās ka guļ vai visa komanda laikam jau aizsūtīti atpūtā. Pārmijis pāris vārdus ar dažiem matrožiem viņš devās tālāk uz kambīzi. Jā, tur bija brokastis, pat daži labi gaļas gabali palikuši. Ieēdis pamtīgu tiesu ēdmaņas Džeks ielēja sev pamatīgu šļuku ruma un tad pa virsu vēl tēju un mazulietu ūdens. Dzēriens`garšoja lieliski vai tur bija pie vainas Ērnija labā pavārmāksla vai vecā Mortona stiprais Rums Džeks nemācēja teikt. Nesteidzoties izdzēris vienu krūzi Džeks ielēja sev vēlvienu un kāpa uz klāja, kur arī piebāza savu pīpi un nosēdies uz muciņas pie vidējā masta sāka to kūpināt un ik pamirklim iestrēba kādu malku. Diena bija lieliska.

[Ausminta]

- Jā, es esmu gan vislabākajā kārtībā! - Toms bija pietiekoši atžirdzis, lai spētu saīgt par Karlosa nepārprotamo apsmieklu. Bet, Reikam nevainīgi ierunājoties par stūrēšanas mākslām, Toms saausījās. Zelts tu esi, Reik.
Pie otrā stūrmaņa parādīšanās junga izslējās, cenzdamies izskatīties pēc iespējas tikai slapjš. Neizskatījās, ka viņš ko būtu pamanījis un tas krietni uzlaboja Toma omu. Pagaidījis, līdz Džeks aiziet - lai tomēr nejauši sevi nenodotu, junga devās uz kambīzi. Tīri veiksmīgi ticis galā ar viltīgajiem pakāpieniem un visai smīnīgajiem kamabīzes iemītnieku skatieniem, Toms drīz bija atpakaļ - ar broksatīm uz palātes un groka krūzi (uz kuru skatīties viņam pašam šobrīd prāts nepavisam nenesās).
- Brokastis, stūrman. - un ar visu uzmanību ieklausījās, ko abi stūrmaņi un Reiks pārspriež.

[Roviela]

(OOC - ceru, stūrmaņi izglīto kanonieri vietas noteikšanas mākslā? Spēlē attēlot, tieši kā darboties ar sekstantu, busoli, astrolabu vai vēl kādiem daiktiem, nevajag, es domāju. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Pietiks, ja kāds teiks, ka viņš uz visu atbildēja.)

Reiks sēdēja uz mučeles turpat vien pie grotmasta un iztaujāja stūrmaņus par vietas noteikšanas smalkumiem, uzmanīgi cilāja instrumentus, cenzdamies neko nepareizi nesagrozīt, un tiešām apjēgt, kas, kā un kāpēc. Kad uzradās junga, kanonieris itin kā nevērīgi tam pamāja, sak' sēdies vien tepat blakus, un turpināja savus jautājumus.

[Andromeda]

Paēdis Ērnija gatavotās pusdienas, Raiens uzreiz jutās labāk.
Viņš izgāja uz klāja palūkot, kādi darbi darāmi un uzgāja abus stūrmaņus, Tomu un Reiku sēžam uz mučeles pētam visādus, smalkus instrumentus. Sveiki vīri! Ieinteresēts arī Raiens piegāja klāt pie stūrmaņiem un ieklausījās viņu sarunās.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 30.10.2006 17:33

[Melnais Akvareļu...]

Karloss šo un to pastāstīja abiem interesentiem un pats bija nonācis pie vajadzīgajām koordinātām. Pasaucis matrozi, kurš bija ieguvis viņa uzticību ka spējīgs jūrnieks, vīrietis viņu iepazīstināja ar turpmāko darba plānu un piekodināja, lai tas tiktu izpildīts, kā arī tūdaļ saukt Karlosu, ja kaut kas nav kā vajag.

[mr Bl@ck]

Džeks bija labā omā un visai labprāt skaidroja kā būtu nosakāma atrašanās vispirms viņš izskaidroja par tām dīvainajām taisnajām līnijām uz kartes un ka kuģis atrodas šo līniju krutpunktā un kā ar sekstantu noteikt saules augstumu un vēl daudz ko tādā garā. Džeks ievēroja junga visā šajā sarunā ieklausā ar vēl pamtīgu vērību. Laikam jau interesē tā lieta. viņš nodomāja un pie reizes nolsolījās kādreiz pamācīt ar pinni darboties. Viņi tā kādu laiciņu, arī Džeka ziņkārība sāka uzdarboties. ...un tā lūk arī mēs zinām kur mēs esam. Džeks nobeidza savu stāstāmo. Klau Reik, bet saki kā īsti tu tur tēmē ar to lielgabalu nav jau tā nekāda pistole tomēr.... viņš novilka uzpakšķinādam dūmu mutulīti no pīpes.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 30.10.2006 20:43

[Flora]

pēc ērnija gatavotjaam brokastiim, Zītko jutaas vienkārši brīnišķīgi...
nu ko, laikam tad beidzot buss jaķeras pie darba.... pusis nodomaaja...
Paslaveejis koku par maltiiti, viņš iznaaca uz klaaja un devaas apskaatit ieplisušajai burai nodariitos bojajumus....

[Roviela]

Reiks klausījās un brīnījās. Skat, kā! Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Uzreiz jau neko daudz iegaumēt nevar, bet tagad vismaz bija kāda apjēga, nu, nedaudz, kas un kā. Vismaz, sasodīts, kur ir Ziemeļi un Dienvidi, un ka kompasa adata rāda uz tiem. Un kartes kanonieri bija pilnīgi apbūrušas. Vajadzēs papētīt vēl kādu reizi. Vismaz to lietu ar attālumu rēķiniem Reiks saprata uzreiz. Lineāli un cirkuļi viņam nebija sveši, tāpat aprēķinu māka.
Brīdi klusējot pasēdējis, lai "sagremotu" jauniegūtās zināšanas, Reiks Džekam atvaicāja
Ar lielgabaliem? Tiesa, pistole tā nav. Redz, ar pistoli tēmē taisni, ja tuvumā, un viss. Lielgabalu var drīzāk salīdzināt ar loku. Vai esi kādreiz ar tādu niekojies? Ja esi, tad noteikti zini, ka vieta, kur trāpīsi un kā jāmērķē, atkarīga no trim lietām - cik stipri atvilki loku, cik smaga bulta un cik tālu mērķis. Nu tā. Lielgabalam lodes dažādi sver, pulveri var iebērt dažādi un stobru pagrozīt tāpat. Un tāpat kā bulta, lode ies ne taisni, bet ar kūkumu.
Un kanonieris ņēmās ar pa rokai pagadījušos koka gabalu un izlīdzoties ar zābaka purngalu, švīkāt līkumus uz kuģa klāja, lai iztēlotu, kā tieši lidos šāviņš, ja iebērs tik-un-tik pulvera, lode svērs tik-un-tik mārciņas, un notēmēts būs uz tik-un-tik attālu esoša kuģa ūdenslīniju. Cik augstu un ar kādu nobīdi vajadzētu pacelt stobru, tiesa, kuģa lielgabaliem to nevar, tikai uz sāniem pagriezt, atliek variēt pulvera daudzumu un pareizi noteikt attālumu un šāviena brīdi.

[josephine]

Saule nupat jau bija zenītā un sāka tā labi cepināt. Ieplēstā bura, kas tika atstāta izžūt, bija paspējusi pārkalst. Vējš vēljoprojām nebija pieņēmies spēkā, tā ka neatlika nekas cits kā vien gaidīt. Tādēļ tagad vīriem bija salīdzinoši daudz brīva laika, ko katrs varēja izmantot pa saviem ieskatiem.

[Roviela]

Aizrāvies ar savas iemīļotās tēmas klāstīšanu, Reiks pēc krietna laiciņa beidzot pacēla acis un ieraudzīja vai veselu baru klausītāju, starp kuriem pamanīja Raienu, otro kanonieri.
Taisnību runāju, Pelēkais?
Viņš atlieca muguru un izstaipījās. Saule tieši virs galvas, karsts un vēja nekāda.
Veikli nogrābis Džeka tagad tukšo kausu, kanonieris piecēlās un, pagājies tos pāris soļus līdz muciņai ar ūdeni, iesmēla pilnu kausu un izdzēra to. Uh! Labi.

Atgriezies atpakaļ bariņā un nosēdies uz mučeles, Reiks iebāza mutē pirkstu, tad pacēla to gaisā un pagrozīja. To izdarījis, viņš pagrozīja galvu un padrūmi pablenza apkārt.
Ek, vīri, man tas nemaz nepatīk! Uzsvilposim kaut ko.