Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[mr Bl@ck]

Džeks no jau vētras sākuma un līdz ar stūres matrozi mēģināja noturēt kuģi uz kursa un mēģināja to tik traki nešūpot lai starpklājā sēdošajiem nebūtu nepatīkami, lieki teikt ka šajā ziņā nekas nebija līdzams kuģis žvārojās tik vai tā. Arī lietus darīja savu stūrmanis bija izmircis līdz ādai pat neņemot vērā ādas vamzi kas bija viņam mugurā. Kad ieradās kapteinis lai nomainītu viņa palīgu jutās visai iepriecināts. Nu kaptein, turēsim to ratu kopā, es paredzu ilgu naksniņu. Džeks uzsauca kapteinim pārkliedzot vētras aurus.

[Andromeda]

Brīdī, kad kuģis sašūpojās un Toms uzkrita virsū Reikam, katls ko Ērnijs bija pasniedzis Raienam, izlidoja no rokām un viss, kas tajā bija iekšā nu atradās uz dēļu grīdas. Laikam jau prātīgāk būs neko neēst... Raiens nosprieda. Rezultāts tāpat nebūtu nekāds jaukais....
Redz nu Tom, vētrai labpatīkas ar mums paspēlēties! Raiens iesmējās un palīdzēja Ērnijam savākt saplīsušo trauku lauskas un izbārstītos zirņus.

[echo3]

Šitas pūtieniņš var būt pagarš, visi strādās īsajās maiņās! Pēc brīža arī tevi nomainīs! - kapteinis atauroja pretī. - Noturēt tikai šķērsvilnī, nekas cits nav vajadzīgs! Esam tālu no krasta, virsū nekam neuznesīs!

Džeks varēja sajust, cik stingri kapteiņa rokas satvērušas stūres ratu. Lietus gāzma skalojās pāri Zeehond klājam, vējš plosījās, bet buras neplandīja, un kuģis gaitu turēja stabili.

[Ausminta]

- Paspēlēties, ko neteiksi, - Toms noņurdēja, ar vienu roku turēdamies pie plaukta, ar otru - brīvo slaucīdams nost uz krekla Raiena uzlieto ēdmaņu. - Takš liec mieru tiem traukiem, tāpat neko nevar redzēt. - Pieklājīgs kā tāds angļu lords! Toma omu krietni sāka bojāt arī nepārprotamā nelabuma sajūta, dūša kļuva arvien šķērmāka, un viņa seja visdrīzāk jau paspējusi zaudēt sārto krāsu, kļūstot bāla un varbūt pat zalģana. Labi, ka bija tumšs. Velna vētra.
- Es eju... atpakaļ... - turēdamies pie sienām un visa, pie kā varēja pieķerties, junga sāka virzīties uz durvju pusi, uz klāju.

[Logan]

Ērnijs bija caurcaurem slapjš. Taču viņš stingri turējās uz klāja. Kambīzē bija dzirdama trauku plīšana, acīmredzot puisu mēģinājums ēst izgāzās.
Zeņķi... Cerams, ka paši savāks
Uz kuģa sen nebija būts, par to liecināja kuņģa dīvainā reakcija, kad kuģis sāka cilāties uz priekšu un atpakaļ. Ērnijs papurināja galvu. Cik vien tikai vajag, lai viss aizmirstos.

[josephine]

Vētra plosījās gandrīz visu nakti un norima uz rīta pusi. Par laimi Zeehond stipri nebija cietis saplīsusi bija tikai fokbura. No rīta, kad no vētras vairs nebija ne ziņas, nebija arī ne vēja pūsmiņas. Vīri izjuta lielu atvieglojuma sajūtu par vētras beigšanos un bija nežēlīgi izsalkuši, jo vētras laikā neko ieēst īsti nevarēja. Džo veljoprojām nebija atguvies no vētras un jutās ļoti nelāgi.

[Roviela]

Kanonieris bija novāļājies savā kojā gandrīz visu laiku, tāpēc nejuta neko tādu īpašu, ja neskaita zvērīgu izsalkumu. Kopējiem darbiem uz klāja viņu aicinājuši nebija, tāpēc Reiks bija pārliecināts, ka kuģis - lai slavēta Dievmāte! - ir ticis cauri sveikā, un nekas daudz sapostīts nav.
Līdzko vētra pierima tiktāl, ka staigāt pa kuģi vairs nenozīmēja tikt mētātam no vienas sienas pret otru, vai atsist kājas īsti nezinot, cik tālu būs klājs, kad nākamo reizi spersi soli, viņš vēlreiz apstaigāja lielgabalus. Kārtībā! Nav izkustējušies nu ne drusciņas. Reiks nopriecājās, un tikai pēc tam viņš izlīda augšā uz klāja.
Tā... lielā bura būs jālāpa... bet caurums neizskatās TIK liels, ka būtu daudz darba paredzams. Gan lāpītāji tiks galā!
Nākošais, ko viņš pamanīja, bija kapteinis, kas taisni kā klints joprojām stāvēja pie stūres rata. Kurš tur bija otrais, Reiks īsti nesaskatīja.
Ēst gribu! Puisis kāpa lejā uz kambīzi.

[Bizii van Dope]

Viljams rītu sagaidīja ar lielu gurdumu un caur caurēm slapjš.
Vīrs izgrūda garu nopūtu un nolēma doties uz savu kajīti pārģērbt sausas drēbes un, tad doties uzmeklēt, ko ēdamu. Vīrieša vēders burtiski kauca pēc ēdiena.
Vils kopā ar pārējiem bija cīnijies par vētru ticis gandrīz pārskalots pār bortam. Tas viņam tā druscītiņ bija uzsitis uz nerviem.
Erifrots ienāca kajītē un pārģērba sausas drēbes. Tad vīrs apsēdās uz savas guļamvietas malas un nolēma brīdi pasēdēt uz atpūsties.

[echo3]

Pret rīta pusi vējš sāka pierimt, un bija pilnīgi skaidrs, ka kuģis ticis cauri sveikā. Kapteinis pie stūres rata bija nostāvējis visu nakti, vairākas reizes nomainot pārinieku - pēc Džeka bija nācis Karloss, tad Nikolass, un tad atkal Džeks, jo Karlosu Van Burens bija aizsūtījis uz kajīti, lai pēc vētras beigām būtu viens skaidrs prāts, kam noteikt Zeehond atrašanās vietu.

Pirmajā ausmā uz klāja sāka parādīties ļaudis, jo nu vairs šūpojiens nebija tik liels. Pasaucis bocmani, kapteinis norīkoja atsūtīt sardzes matrozi, kas nu stūres ratu varēja valdīt viens. Kad matrozis ieradās, Van Burens noteica tagad ieturamo kursu, lika Džekam doties gulēt, bet pats, nokāpis no pakaļējā klāja, sāka novērtēt kuģim nodarītos postījumus. Bura - tas ir sīkums!

Džek, pasaki Karlosam, lai novērtē, kur esam aizpūsti! Bocman, norīko savest kārtībā buras, nomainīt plīsušo un cel tik pārējās augšā! Kas ar komandu? Viss kārtībā? Nevienam nav savainojumu? Tagad tā kā derētu kāds groks un kārtīgas brokastis.

Kapteinis devās uz savu kajīti pārģērbties.

[Aiva]

Džess novērtēja zaudējumus kuģim.

"Paties labs kuģs," viņš atzīnīgi norūca, ievērtējis zaudējumus.

"Tā, vai vis matrož viet?" Itkā pa vētras laiku nevienu menanīja pazudušu esam.

"Labs ir, puiš, nav ko te žāvēt savas miesas, pusducs vīrs uz fokmast, man vaig to fokbur drisk no fokmast zemē uz fiksāk, un kāds lai sagādā rezerves bur no zemklāj!" viņš iesaucās. "Sagatavot uzvilt viet rezervs bur tiklīdz fokbur būs vzeme!"

"Pacelt visas burs!" atskanēja komanda pārējiem. Matroži devās atsaitēt buras, kas bija sapakotas pārcietušas vētru neskartas.

"Kok! Vētr pār, derēt tā kā kas siltāks ko vīr ielikt vēders! Un sakur pamatīgāk silt tējūden! Tas jūras sāls jāizskalo! Dzirdēj ko kapteins par grok teic? Junga! Tec ka tu ar pei kok, palīdzēs ar kurināšan!"

Kad Foks bija atbrīvots, Džess pavēlēja uzvilkt tur rezerves buru, bet saplēsto noglabāt izžāvēšanai un pēc tam novērtēt vai varēs salāpīt un izmantot kā rezerves buru, vai arī nekam vairs tās driskas nederēs.

Visbeidzot arī viņš varēja atstāt klāju un doties uz savu guļvietu pārģērbties sausās drānās, pa ceļam iemetot skatienu kambīzē un paķerot kādu kumosu.

[mr Bl@ck]

Džeks bija pārguris, kā jau vienmēr pēc lielākas vētras, viņš uz maiņām bija nostāvējis pie stūres pinnes labu tiesu nakts, tikai tad kad kapteins aizsūtīja viņu uz kajīti Džeks atviegloti uzelpoja. Ienācis kajīte viņš pienāca pie Karlosa kojas un papurināja gulētāju. Hei, pārniek, Kapteinis lika tev noteikt mūsu atraašanās vietu un izlabot kursu. Džeks sacīja pirmajam stūrmanis ko nu viņš bija sācis cienīt. Tad piegājis pie savas lādes viņš sameklēja tajā tīru drēbju kārtu un pārģērba to, tad gan viņš likās uz auss. A, un Karloss kad būs brokastis pasauc lūdzu arī mani, to es negribu nogulēt. Viņš uzsauca stūrmanim.

[Roviela]

Na! Tuu, leā, nefienu nefana pasudusu esam! Reiks noziņoja bocmanim, nākdams tikko no kambīzes, par ko nepārprotami liecināja viņa dīvainā izruna un ar kaut ko piebāztie vaigi.
Pēc maza mirklīša, kad viņš bija ticis galā ar lielo kumosu, puisis noslaucīja muti piedurknē un ziņoja tālāk, šoreiz arī kapteinim, kas pēc Reika domām arī taisījās apciemot koku.

Kaptein, ser! Uzmanās tur, kambīzē. Zirņus izbārstījuši, kaklu var nolauzt un vēl pret galda stūri atsist piedevām, viņš teica, rāpjoties pa vantīm, lai palīdzētu matrožiem tikt galā ar fokburas pārpalikumu.

[Andromeda]

Raiens pamodās galīgi saburzīts, brīdī, kad Viljams atvēra durvis.
Sveiks! viņš uzsauca pāri kajītei un piecēlās kājās. Viņš jutās tā it kā būtu gulējis uz naglām vai šķīvja lauskām. Viņš izstaipījās un sakārtoja apģērbu. Tā nu gan bija viena mežonīgi nejauka vētra! Raiens iesmējās. Došos palūkot kā kuģis pārcietis šito nejauceni.
Izgājis uz klāja Raiens redzēja, ka kuģis turējies lieliski, tikai viena bura bija saplīsusi.
Lieliski! viņš nodomāja tagad gan derētu tā kā kaut ko apēst... un devās lejā uz kambīzes pusi.

[Logan]

Kambīze bija pamatīgi apgānīta. Zirņu putra klāja grīdu, trauku lauskas bija sabirušas pa visiem galiem. Lai gan kāds lielumus bija savācis, skats tomēr nebija no glītajiem.
Ērnijs, nepārģērbies, joprojām slapjš, steidzīgi visu vāca kopā, zirņus izbarodams cūkām, kas vētru likās pārcietušas labi.
Kad lielākais bija savākts, vajadzēja iekurt atkal krāsnis.
Kur ta Džo palicis? Palīgs noderētu.
Ei, Ērnijs pabāza galvu ārā no kamīzes. Gādājiet par ko stiprāku dzeramu! Pašam Ērnijam atslēgas nebija.
Brokastis vajadzēja siltas un sātīgas.
Tā nu Ērnijs ielika uzsildīties vakar ceptās karašas, sameklēja kaut kādus dārzeņus, atrada žāvētu gaļu, ko sacept kopā ar sīpoliem.
Paralēli vārījās arī ūdens stiprai kafijai vai tējai, un kapteinim mazā katliņā tika sutināta mērce.
Ek, Džo, varēja jau palīdzēt... Un kur tas junga kavējas?

[Andromeda]

Vēl neiegājis kambīzē Raiens saņēma rīkojumu no Ērnija atnest no kravas telpām rumu, pēc kapteiņa lūguma.
Raiens no kabatas izņēma atslēgu saišķi un devās uz kravas telpām. Atslēdzis durvis Raiens devās turp, kur stāvēja ruma krājumi. Viņš paņēma vienu mučeli un uzcēla uz pleca. Izgājis laukā viņš aizslēdz durvis un devās uz kambīzi. Te būs Ērnij! Raiens teica un nolika mučeli kambīzes stūrī, tad apsēdās pie galda.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 26.10.2006 11:22

[Ausminta]

Toms pamodās vispretīgākajā sajūtā, kādā bija pamodies uz šī kuģa. Galva griezas un dūša bija tik šķērma, ka pat izsalkumu nejuta. Pusceļā viņš saskrējās ar kapteini, kas taisni kā nāca uz kajīti, laikam tikko kā pēc nakts (ko viņš pats - pie deviņiem velniem un viņu vecāmātēm! - bija pavadījis, pūloties aizmigt un pūloties nevemt). Bet no klāja viņu tikpat aizdzina.
- Labrīt, Kapt'n! - Sveiciens cienījamam kapteinim gan šorīt nesanāca nekāds brašais. - Vai masti kuģim vēl vietā? -

Uz klāja visi, protams, jau ņēmās pilnā sparā.
- Jā, jā, skrienu jau, - viņš neskaidri atņurdēja Džesa rīkojumam.
- ...brīt, - Toms iešļūca kambīzē. Vakarnakts zirņi jau bija savākti, lauskas tāpat, un Ērnijs jau ņēmās ap katliem un pannām. Nevarētu teikt, ka tas jungu ļoti apbēdinātu. - Sūtīja pielikt roku. Kur tieši man viņu pielikt? - Toms nosmīnēja, un uzreiz sajutās jēdzīgāk. Pat tīri jau varēja sākt domāt pa kaut kā ieēšanu. - Kas tad te par mielastu? Svinam izdzīvošanu? -

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 26.10.2006 11:29

[Flora]

Labrit - Zitko vārgi pasmaidot ienaca kambizee....
Paldies Dievam vetra bij galaa un puisis atkal jutaas ta kaa spees edienu patureet sev ieksha....
apseedies pie galda blakus Raienam, pusis paskatiijas uz Tomu...Škiet ne man vienigajam šī naksniņa ir bijusi diezgan draņķīga... pusis noteca, klusiiba vel pratodams vai to var pamaniit ari no malas.

[Roviela]

Ei! Kas te par sapulci? Brīt', visiem, ko vēl neesmu redzējis!
Tā, protams, bija Reika skaļā balss. Viņš, tikko kā palīdzējis novākt saplēsto buru, vēja sapūsts, sārtiem vaigiem, izskatījās nebūt ne tā, kā varētu gaidīt pēc tādas vētras nakts. Apģērbs sauss un kārtībā, tāpat balss, kā ierasti, braša.
Kā naksniņa, ko? kanonieris piestutēja pakaļgalu galda malai.
Zītko! Re, kur tu esi ielīdis! viņš pamanīja namdari. Tev darbiņš būs - tikko fokburu novācām, saplēsta, negantele, tev jāiet lāpīt, ja nolemsi, ka ir vērts.

[Ausminta]

- Ar manu naksniņu viss bija kārtībā - Toms noburkšķēja. Pārliecinoši gan tas neizklausījās vai drīzāk - neizskatījās.
Reiks gan izskatījās pārliecinošs un pārliecnāts kā vienmēr. Kur tādas ieškšas dabū, viņš skaudīgi nodomāja.
- Tavus lielgabalus no klāja nenonesa? -

[Roviela]

Nea! Reiks atsaucās jungam.
Kārtīgi bija piesieti, lūkas ciet, nekas neizkustējās. Man tikpat kā darba nebija, vienīgi kā kojā vāļāties, ko arī darīju. Nu, pirms vētras un tagad, no rīta, ar burām drusku paņemties. Tāds sīkums vien ir.
Ei! Ērnij! Groks drīzi būs? Pats savām ausīm dzirdēju, ka došot visiem. Jā, puika! Uz tevi tas arī attiecas, ka visiem, tad visiem.
Viņš nebēdnīgi pasmaidīja.