Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Bizii van Dope]

ooc:no shitās spēles sanāk labs, interesants stāsts. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Viljams slepus nopētīja Tomu - puisi, kuru viņam vakaros bija jāmāca. Viņš neizskatījās nepakļāvīgs. Toms likās jauks zēns un vīrietis nosprieda, ka viņš problēmas nesagādās.
Protams, ka Vils nobalsoja ar melno lozi. Kā gan savādāk?

Dienas kaut kā Vilam aizgāja lielākoties garlaikojoties, jo darba viņam bija maz. Un lai kādi rēķini tiktu uzdoti vīrietim viņš tos veica ātri un bez pūlēm.
Taisījās vētra. Vils atradās uz klāja un piepalīdzēja pārējiem sagatavot kuģi vētras pārciešanai.

ooc:Nu gan viss manā postā ir pareizi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[mr Bl@ck]

Brieda vētra to nu Džeks sajuta pat ar muguras smadzenēm pie pamales melni mākoņi un nejauks vējš. Džeks sprieda ka vējš vētrā varētu sasniegt patsavus 50 mezglus, tāpēc viņš savāca visu navigācijas instrumentus lādē strap drānām, un palīdzēja līdz matrožiem nolaist buras.
Kaptein, vai atļausiet atstāt arī pakaļējo klīveri? Mēs varētu ar to diezgan mierīgi dreifēt. Džeks uzsauca kapteinim kad tas parādījās uz klāja.

[echo3]

Atstāt visas apakšējās buras, citādi zaudēsim manevrētspēju. Sardzes matrozim pie stūres norīkot palīgu. Kursu turēt šķērsvilnī. - kapteinis nokomandēja, daļēji atbildot Džekam, daļēji dodot rīkojumu bocmanim. - Ja vējš vēl celsies, pāriesim uz klīveru.

[Andromeda]

Pēc sapulces Raiens bija devies uz kajīti, kurā viņš bija apmeties kopā ar Viljamu.
Viņš piegāja pie savas lādes, ko viņš nebija tā īsti aizticis jau veselu nedēļu, ja neskaita to, ka bij paņēmis pāris
apģērbu gabalus. No lādes virspuses Raiens izņēma liekās drēbju kārtas un zem tām atklājās kaste.
Raiens to izcēla laukā un atvēra. Tajā bija vijole. Tā bija dārgums ko Raiens turēja ļoti augstā vērtē. Tēvs viņam jau agrā bērnībā bija to iemācījis spēlēt. Viņš apsēdās uz dēļu plaukta, ko izmantoja gulēšanai un sāka spēlēt vecu īru dziesmu. Tad nolicis vijoli malā, viņš no lādes apakšas izņēma piezīmju bloku un spalvas kātu.
Aizritējusi jau nedēļa, kopš esam izbraukuši jūrā. Šovakar kapteinis sasauca sapulci. Viņš mums izstāstīja, ka vecais krodzinieks izrādās ir Lords Mortons un tas esot, atdevis savu kartes daļu. Ko tu neteiksi, laimīga kartes daļa, bet tā nav nekur liekama bez pārējām. Tad nu mums bija dota izvēle, vai nu dzīties pakaļ citām kartes daļām un dārgumiem vai dzīvot kā godīgiem jūrniekiem klājas. Mēs visi kā viens izlēmām, ka dodamies meklēt bagātības. Uz Portrojālu! Tagad tik sāksies īstie piedzīvojumi... Raiens pabeidza rakstīt un aizvēra bloku, viņa seju greznoja smaids.

Nemanot bija aizritējušas vēl piecas dienas. Diena rādījās nelāga un pamazam sākās nejauka vētra.
Raiens bij izgājis uz klāja un ņēmās palīdzēt matrožiem ar burām.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 22.10.2006 23:14

[josephine]

Kad visas buras bija nostiprinātas visi, mazliet satraukti gaidīja, kad sāksies vētra. Vējš aizvien pieņēmās spēkā un viļņi kļuva aizvien lielāki, bet vēl nelija. Gaiss bija spiedošs un smagnējs. Draudīgie mākoņi izstaroja spēku un neapvaldāmu enerģiju. Skats bija patiešām maģisks. Un vējam kļūstot aizvien lielākam, šķita, ka tā spēks nekad nepārstās pieaugt.

[Miss Doherty]

Melnais Džo, protams, bija iemetis melno lozi, kad pienāca kārta izvēlēties. Ak tad vecais tomēr izstāstīja kapteiniem par to kartiun dārgumiem.. redz, ka veicas vēl.. Domas par dārgumiem iedvesmots, Melnais Džo, pat uz mirkli apsvēra iespēju aktīvāk ņemt dalību pie virtuves darbiem, bet viņš pārdomāja un aizbāza aiz vaiga mazliet tabakas.

Eu, vecais.. ērnij! Ko tu zini par Portrojālu? Man nav bijusi tā laime tur iegriezies..

[Aiva]

Džess drūmi vēroja vētras tuvošanos, un pēc tam sāka trenkāt matrožus apkārt. Pēc viņa pavēlēm galvenās un augšējās buras tika rūpīgi satītas un nosietas, samazinot iespēju vējam tās sapluinīt.

"Novāc ka no klāj visu, kas nav divkārt pienaglot un vēl nosiet, vai ar mēs to mant vais neredzēs!" viņš auroja. "Un nostiep drošīb tauvs!"

"Izdzēst liekās uguns zem klāj!" Tas bij domāts pavāriem.

"Jūs tur, pārbaud enkurķēdes kast. Ka nesāk svaidīteis un nesalauž vēl ko!"

Vēl pāris vīri tika nodzīti zem klāja, pie namdara, pārbaudīt vai vajadzības gadījumā varēs viegli iedarbināt rokas sūkņus.

Džess tikai garāmejot uzmeta skatienu Reika nostiprinātajiem lielgabaliem, tomēr pats pārbaudīja kā ir aizvērtas un nostiprinātas šaujamlūkas kuģa bortos.

Protams, rūdītajiem matrožiem to nevajadzēja mācīt, taču vienbrīd pamanījis garām steidzamies Tomu, Džess ar vienu roku nogrāba puiku aiz skausta.

"Puis, ja negrib zivs barot, vienmēr ar vien rok turies pie kauč kā, skaidrs?" viņš uzšņāca, pirms ļaut zēnam skriet tālāk.

Kad visi steidzamie pirmsvērtas darbi bija padarīti, Džess pats noslāja zem klāja, pārvilkt citas drēbes, vairāk no ādas un mazāk no auduma, un tad atgriezās uz klāja.

"Izskatās ka kāds te grib pamatīg sakult gais ar ūden šodien, kap't," viņš piezīmēja, vērojot arvien samilztošos mākoņus un vēja brāzmas.

[Ausminta]

Dienas skrēja sasodīti ātri (gan ne vienmēr - dažkārt tās vilkās, sevišķi brīžos, kad Tomam bija paveicies ar kādu neaprakstāmi aizraujošu nodarbi kā, piemēram, klāja beršanu vai boksterēšana pie blondā rakstveža, kura izklaidība reizēm lika ārkārtīgi brīnīties par viņa vienlaicīgo spēju uzturēt jebkādā kārtībā rēķinus), vējš bija viņu sabiedrotais, un Portrojāla tuvojās. Piektājā dienā gan jūra šķita pārdomājusi savu līdzšinējo labvēlību. Mākoņi pamalē solīja vētru - un pamatīgu.

Džess laikam viņu uzskatīja par kaut kādu zaļu un stulbu cāli, ja varēja domāt tādas muļķības, ka šis nemācētu noturēties uz klāja kaut kādas tur nieka vētras laikā - Pats zinu, - Toms īgni noņurdēja, atbrīvodamies no sāpīgā tvēriena, tad, jau ar mazliet lielāku respektu piebilzdams - Bocman. - un nošļūca uz kambīzi.
- Pielīmējiet šķīvjus plauktiem un vākus pie katliem, tuvojas vētra, - junga paziņoja, plati pasmīnējis. - Ellīga. - viņš piemetināja, pametis aci apkārt un paošņādams gaisu - kas šodien paredzēts? Jā, pie velna, žēl tikai, ka nesanāks to ievērtēt - pēc brīža drīzāk viss nāks ārā un neko iekšā bāzt vairs negribēsies. - Labi, tas tā. Bocmanis pavēl nodzēst visas liekās ugunis. -
Ērnijs ņēmās gar katliem (lāga onka, Tomam viņš patika), bet Melnais Džo tikmēr apmierināti zelēja tabaku, atgāzies kā tāds pelavu maiss. Nekādus pārsteigumus uz kuģa viņš līdz šim nebija sagādājis, un tas vien bija krietns pārsteigums Tomam. - Un nekošļāt tabaku - viņš piebilda ļoti nopietnā balsī, bet smīnu tomēr nenovaldīja.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.10.2006 14:56

[Roviela]

Reiks, stāvēdams uz rājas un tīdams beidzamo nostiprināt paredzēto buru, ar vienu acs kaktiņu pamanīja kā bocmanis parausta priekšgala lielgabalus aizsedzošos bīdāmos bortus. Nu, kā tad! viņš apmierināti pie sevis nodomāja, kad nostiprinājums neizkustējās ne par matu. Bet bocmanis pa pirmo... Pats pārbauda, un labi vien ir. Kanonieris bija cieši pārliecināts, ka lieka pārbaude ir labākais veids, kā stulba sīkuma dēļ neaiziet pa burbuli.
Nupat jau bura bija gludi satīta un tapa stingri piesaitēta, un beidzis savu daļu, Reiks vēl pārlaida acīs pār ūdeņiem un debesīm, un tad rāpās lejā.

Viņš aizstaigāja uz savu kabūzi, lai pārliecinātos, ka arī tur nemētājas nekas vaļējs, un kur nu vēl - lai Svētā Dievmāte stāv klāt! - nav aizmirsta iedegta lampa. Nolēmis, kamēr var, pārbaudīt lampas visur, viņš apstaigāja visu apakšējo klāju, un iebāza degunu visās dzīvojamajās telpās. Ir uguns? Ir? Nodzēst!
Tā viņš beigās nokļuva līdz kambīzei, kur ieraudzīja Ērniju, paskat tik! Tomu, to nerimšu, un Džo.
Kā ar uguņiem? Šitos vajag nodzēst, gan pietiks ar to, kas no augšas pēc brīža nāks, tur tādi elles padebeši rēgojas, ka Dies' pasargā! viņš noteica, nemaz nepārbaudīdams, vai tāda pavēle jau nav izpildīta.

[Andromeda]

Raiens bija slapjš no galvas līdz kājām, tāpēc devās lejā uz savu kajīti un pārģērbās sausās drānās.
Derētu tā kā kaut ko siltu dabūt iekšā... viņš nodomāja un gāja uz virtuvi. Virtuvē valdīja neliels haoss. Ērnijs centās nobēdzināt traukus, lai arī tie pārciestu nejauko vētru. Pie galda sēdēja Melnais Džo un turpat netālu stāvēja Toms un Reiks. Sveiki, vīri! Raiens pasmaidīja Slēpjaties no vētras, vai palīdzat vecajam, labajam Ērnijam nobēdzināt traukus? viņš iesmējās. Ērnij? vai tev neatrastos kauč kas silts, ko ieliet māgā? Raiens pievērsās Ērnijam.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 23.10.2006 15:24

[Logan]

Džo iekārtojās un sāka zēlēt tabaku, Ērnijs neiebilda, darba nebija pārāk daudz, tuklāt ēdiens jau bija gandrīz gatavs. Taču likās, ka kaut kas nav kārtībā.
Portrojāla... mm... ērnijs aprāvās, jo kambīžē ienāca Toms, likdams nodzēst visas liekās ugunis.
Ērnijs veicīgi (cik nu veicīgi viņa gados var) nodzēsa ugunis krāsnīs. Tad ienāca Reiks, kurš, šķiet nemanīja, ka pavēle jau sasniegusi kambīzi. Ērnijs klusēdams nodzēsa dažas lāpas, atstādams tikai vienu pie ieejas. Dažas ogles krāsnī vēl kvēloja, tāpēc nācās tās apliet. Vākdams kopā traukus, Ērnijs centās iztēloties, kas notiek uz klāja.
Vai ta tik stipra tā vētra būs? tā bija tāda neuzticība jaunajiem.
Raeins bija slpajš no galvas līdz kājām, ienākot kambīzē.
Silts? ērnijs paskatījās uz krāsni. Bija palikusi tikko vārītā zirņu vira un pannā vēl čurkstēja speķis, kaut kur noliktavās bija arī karašas, bet tumsā meklēt tās nebija prātīgi. Ja gribi var ieēst tos zirņus, bet nekā labāka nav un trauki arī ir nolikti. Ēd no katla. Ērnijs ievilka elpu. Es aizeš' uz klāju.
Sajust vētru.

occ: ēst šitādas vētras laikā? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[josephine]

Nupat, nupat sākās arī pati vētra. No debesīm gāza baltu un viļņi bija kļuvuši tik lieli, ka šļakstījās virsū uz klāja. Ērnijam uzkāpjot uz klāja, viņš uzreiz kļuva cauri slapš, līdz pat pēdējai vīlītei, arī pārējiem, kas atradās uz lāja.

Lejā, kambīzē, kur atradās Reiks, Toms, Džo un Raiens bija stipri dzirdama trauku šķindoņa plauktos un pēc kāda lielāka viļņa Toms, nelaimīgā kārtā aizmisdams pieturēties uzkrita virsū Reikam.

[Aiva]

Džess stāvēja uz vidējā klāja, pūloties cauri vētras šļakatām saskatīt, kas darījās apkārt ar kuģi. Svilpes metāla iemutis bija cieši sažņaugts zobos. Likās, ka šeit kuģis turējās godam, tāpēc, ar vienu roku turoties nostieptajās vētras tauvās, Džess aizdevās uz pakaļgalu, uzmest aci stūresvīriem, kas cīnījās ar stūri, turot kuģi kapteiņa noteiktajā kursā.

Džess uzmeta aci stūresvīriem, novērtējot to spēju nesalaist neko grīstē, taču kur piesieties nebija.

Atlikās uz brīdi noskriet zem klāja, atvilkt elpu no jūras ūdens rīšanas, un kaut ko ātri iemest vēderā, lai nevelkas čokurā. Neko vairāk par kādu žāvētu gaļas šķēli...

[josephine]

Visiem jaunpieņemtajiem jūrniekiem, kas ilgu laiku bija pavadījuši uz sauszemes bija nelabi, no tādas šūpošanās, bet vissūdīgāk jutās Džo, ko, protams, viņš centās neizrādīt, bet viņam bija tik nelabi, ka pat sāpēja galva, vai arī tik ļoti sāpēja galva, ka bija nelabi... īsti nevarēja izšķirt.

[Flora]

vētra ritēja jau pilnaa sparaa...Par kuģi Zitko ipaši neustraucaas...tas bija labaa stavoklii un gan jau veetru pārcietiis, turklaat visa komanda vel pirms briiža bija visu kartiigi parbaudiijuši un sagatavojušies vetrai...
...tiesa, atrodoties lejaa savā darbniica pusis nodomaja ka viņam gan vel butu taa kaa nedaudz jaapamacaas - piemeram laikus nostiprinaat visus darbariikus...kas tagad kuģim šūpojoties, krita uz visaam pusem...

beidzot ticis galaa ar visu nepiestiprinaato, Zitko, kaut arii zilumains un nopūlējies, noleema uz briitiņu aizskriet pie pavaara...galu galaa, ja vetra šitaa pat turpinasies, vajadziigs kaads mierinajums...

[echo3]

Jā, labs pūtiens būs. - kapteinis atbildēja bocmanim. - Nodzen no klāja visus, kam nav tur tiešas darīšanas, lai kādu neaizskalo. Matrožiem - īsās maiņas. Es būšu pie stūresrata.

Van Burens bija uzvilcis tādu kā mēteli ar kapuci no ādas, un tādā solī, it kā kuģis slīdētu pa diedziņu, nevis zvalstītos viļņos, uzkāpa pa kāpnēm uz pakaļējā klāja. Stūresvīrs kopā ar kapteiņa norīkoto palīgu stūri valdīja divatā. Van Burens stājās stūrmaņa vietā, nomainīdams manāmi nogurušo matrozi.

[Ausminta]

Visiem no bailēm nežēlīgs izsalkums uznācis, Toms pasmīnējis nodomāja. Vai arī grib iepakoties drošībā kādā no pārtikas plauktiem.
- Ēd gan Raien, tikai pēc tam labāk turies patālāk no manis, - junga uzjautrinājās, bet nākamajā brīdī nāca nepatīkams pārsteigums: kuģi pamatīgi sašūpoja, un Toms, nepagūdams laikus reaģēt, ar slaidu loku uzgāzās tieši virsū Reikam, pie reizes paspēdams nogrūst no galda vēl nenovāktu šķīvi, kas ar brašu blīkšķi sašķīda uz kambīzes dēļiem. To visu pavadīja visai sulīgas Toma lamas.
Un vispār! Ķēms, ne bocmanis, viss viņa dēļ, nelaimi piesauca, *****. Nākamajā brīdī Toms nopriecājās, ka bija tikai to nodomājis, ne pateicis skaļi - jo kambīzes durvīs parādījās arī paša Džesa galva. Toms nosarka kā tomāts un cik vien iespējāms strauji centās pieslieties atkal taisni un pieķerties kaut kur pie sienas, kas gan nepadevās visai viegli - kuģi šūpoja arvien trakāk.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 23.10.2006 18:25

[echo3]

Turot kursu šķērsām viļņiem un savas īpašās konstrukcijas dēļ Zeehond sāniski gandrīz nemaz nezvalstījās, toties, vētrai pieaugot, sāka līgani cilāt priekšgalu. Nepieradušajiem tas likās vēl nepatīkamāk par sākotnējo haotisko viļņu dauzīšanu.

[Roviela]

Reiks no pirmā pēkšņā vētras zvēliena triecās pret kambīzes sienu, atsita plecu un piedevām viņam virsū uzlidoja junga. Toma sirsnīgajiem izteicieniem pievienojās pāris kanoniera tikpat sirsnīgi vētrai veltītu vārdu. Viņš tomēr pamanījās piestutēt puiku, kurš pats jau sāka ķepuroties taisni, un arī pats izslējās, apdomīgi turoties pie plaukta. Tumšs kā nēģera vēderā! Kāds pavēra durvis, Dies' to zina, kurš, laikam te ir tas miera mājoklis!
Reiks sāka uztraukties. Ja te sanāks vēl vairāk tautas, tad kāds noteikti pamanīsies iesēsties nodzēstajās, bet joprojām karstajās oglēs vai uz pannas.
Apčamdījis plauktu tikai, lai atklātu, ka uz tā nekā nav, Reiks nopūtās un sakāka taustīties ārā. Uz klāja viņam nav ko darīt, atlika vienīgi iet atpakaļ uz savu kaktu un likties slīpi. Ko viņš arī darīja.

[Flora]

šķiet pareejiem kambizze negaja labak...kad Zitko paradijas durviis daži biedri no kada gruudiena ķepurojaas pa griidu...paspraucies viņiem garam, puisis pieķeraa pie kaada no plauktiem...Vispar viņš bij naacis paluugt ko edamu, taču nupat jau kuģis šūpojaa taa, ka viņam likās - pratiiigak labak neest, jo sķiet taas taa pat agrak vai velak šito viļņu deļ iznaks ara...
eee...vai cienijamajam pavaram gadijuma neatrastos kas dzerams?... Zitko noprasija ceriigi pasmiadiidams...kaut ka šausmigi negribejas atgriesties darbniica...lidojoši darbariki puisim saaka likties nedaudz biistami...lai cik kartiigi viņš butu visu piestiprinajis...