Jānis Rainis, "Galvā spainis?" Jeb nav vis? Opcijas

[Sol Invictus]

Pēc dažu Raiņa lugu izlasīšana man radās aizdomas, ka viņa darbu galvenā ideja ir uzupurēšanās - atdot vairāk kā cilvēks var dot, nolaisties zemāk kā cilvēks var nolaisties, lai celtos augstāk... Kā jums šķiet un ko jūs vispār domājat par viņu un viņa darbiem ?

[Antons Ego]

nu nu nu.... Pat tad, ja latviešu darbi, ko jālasa literatūras stunāds ir... nu vismaz 90% nenormāli garlaicīgi, tad nevajag aizmirt, ka ir jau arī citi.
Ir latviešim laba literatūra, maz, bet ir! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

un par Raini runājot, Pūt vējiņi vēl pat ir lasāms. Zelta Zirgs ir vienkārši murgs, bet latviešu fantasy tipa dramaturģija jāciena (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) (ņems, kas atdos, veiks kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies), Raiņa dzeja... nu manuprāt nekas īpašs. Ievērības cienīgu neko vairāk par Lauztām priedēm un Lellīti lollīti šādā ziņā viņš tāpat nav izdomājis...

Vnk psc posts.
Bet visā visumā, jā, man ļoti patīk gan Pūt, Vējiņi, gan, patiesībā, tas pats Zelta Zirgs.
Jāzeps un Krauklītis no lugām tā pamazāk. Mušu ķēniņš ir kaut kas burvīgs.

Ū jā, iestudētas, Raiņa lugas ir vnk (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) .
Liepājas Dramā bija tāda luga Stikla Kalns, pēc ZZ motīviem. Tik Tiešām ļoti labi uztaisīta. un Pūt Vējiņi jau arī tagat nu ideāla esot.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif)

Nav gan wūt, patizla tā izrāde. Laiepājas gan laba.
Bet Rainis vieglāk lasās, nekā skatās vai iestudējas, šķiet.

Sieviņa gan viņam bišķi foršāka par pašu.

Šo rakstu rediģēja rakitins: 02.08.2006 02:10

[Kedriks]

Rainis ir ģēnijs, grozies kā gribi. Viņam jau nav visiem jāpatīk. Un jebkurš sevi cienošs ģēnijs ir mazliet traks (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Dzeja viņam nu tā, gaumes jautājums (es pats par to īpaši nefanotu), bet lugas gan ir ģeniālas. Lasāmas vairākos līmeņos. Viņš vienkārši ir tāda līmeņa Gars, kura darbos paustās vispārcilvēcīgi-humānās idejas daudziem vienkarši neaiziet, vai sanāk tāda zema līmeņa profanācija. Bet ko vērts ir Iļģu "Spēlēju dancoju" sacerētā mūzika vien! Uzreiz viss atdzīvojas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Galu galā labi neizprotot laiku kādā viņam bija jādarbojas (cara laika "jaukumi" ar visādām "ekstrām" brīvdomātājiem) , un to kādā sakarā konkrētais darbs tapis, piem viens no smagākajiem gabaliem "Daugava", nevar arī pienācīgi novērtēt viņa darbu nozīmi..

[Louhi]

Rainis tiešām ir labs, bet arī liekas ka tiešām lugās ir tikai viena doma ziedošanās!

Citāts no Raiņa lugas ''Spēlēju dancoju''

Nevajag man tavas asins! Pašam tev ir jāziedojas!!!

[Bite]

Man šķiet, ka Rainas savā ziņā ir dīvains, bet lugas viņš raksta tīri ciešamas!

[Heiliona]

Esmu lasījusi 2 Raiņa lugas, proti, "Zelta Zirgs" un "Spēlēju, Dancoju". "Zelta Zirgs" man likās kā tradicionāla latviešu pasaka par 3 dēliem, kur viens no viņiem ir muļķis. Grāmata bija visai paredzama, bet iespējams tas bija pluss, jo tā bija ļoti viegli lasāma. Katrā ziņā, man šī grāmata patika. "Spēlēju, Dancoju" bija visai savāda grāmata. Manuprāt, Rainim ir savdabīga iztēle. Un jā, nopirku Iļģu disku. Šķiet, ka grupas dalībnieki bija sajutušies kā Raiņi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Grēkmeistars]

Hmm. dīvainā kārtā sāku lasīt Raini - tieši viņa lugas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) Izlasīju "Zelta zirgu", "Ģirts Vilks", "Uguns un nakts" un man iepatikās. Diezgan savdabīgi. Arī dzejoļi viņam ir normāli daži. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Sieviņa gan viņam bišķi foršāka par pašu.

jāpiekrīt.

[Džūna]

Tikko literatūrā beidzām strādāt ar Raiņa lugu ''Jāzeps un viņa brāļi''. Jāatzīost, ka lielāku bezsakaru līdz šim nebiju lasījusi. No viņa dzejas man patika tikai ''Kad nakts''.

[Hēbe]

Raiņa lugas pagaidām manu uzmanību nav izpelnijušās. Man patīk viņa dzejoļi,kurus sāku ar interesi lasīt,pēc tam,kad man uzdāvināja viņa grāmatu "Sudrabota gaisma" . Gaidu to mirkli,kad mūsu skolā runāsim par Raiņa pašiem filozofiskākajiem darbiem: dzejoļu krājumu „Gals un sākums” un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi”.

[Sol Invictus]

Hmm. dīvainā kārtā sāku lasīt Raini - tieši viņa lugas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) Izlasīju "Zelta zirgu", "Ģirts Vilks", "Uguns un nakts" un man iepatikās. Diezgan savdabīgi. Arī dzejoļi viņam ir normāli daži. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)
jāpiekrīt.

Ģirts Vilks tev arī iepatikās ? Tas taču ir slimi

[Roviela]

Ģirts Vilks tev arī iepatikās ? Tas taču ir slimi

Nav slimi. Tikai Ģirts Vilks ir scenogrāfs, kas veidojis dekorāciju metus Raiņa lugām. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Sol Invictus]

Manuprāt šajā gadījumā runa ir par Raiņa darbu "Ģirts Vilks" (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[·spid·]

Neviens nezin kur var atrst Raiņa dzejas krājuma "Gals un sākums" analīzi? Un lietas par tiem vaiņagiem u.t.t. Aptuvenus pavedienus ieguvu šeit

“Gala un sākuma” nodaļas atdalītas nevis ar virsrakstiem, bet ar moto, kurā variējas viena un tā pati frāze: “Es ritu, ritu.” Šī frāze dažādos kontekstos pamazām pārtop par mūžīgās kustības, mūžīgās mainības metaforu - un vienlaikus šī mainība ir arī Raiņa ētiskais ideāls: “Es ritu, ritu, / Ņemot un dodot topu par citu - / Vēl ritu.”
“Gala un sākuma” neparasto vērienīgumu vislabāk komentējis pats Rainis savās dienasgrāmatā. Krājumu veido desmit nodaļas. Ievadu Rainis nosacīti dēvē par “Atjēgšanu”: “Cilvēks atjēdz, apzinās nepieciešamību meklēt savas esības jēgu.” Seko septiņi “Meklēšanas” loki: pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība; šiem lokiem tekstā atbilst septiņas krāsas, septiņas dabas balsis, septiņi vainagi.

Goddamn! Atlantā referāts kautvi iedvesmai ( bet viņus jau tas neuztrauc) maksā 3 ls >_<

[Kniepiņa]

Raiņa rakstījumos vienmēt ir kāda pamācība vai dzīves gudrība, vajag tikai to mācēt atrast, jo stila ziņā tik tiešām viņam "galvā spainis"

[Malduguns]

kā sacīja mūsu informātikas skolotājs, kad mēs skatījāmies "Pūt vējiņi" - kurš normāls vīrietis pavadītu laiku sacerot dzejolīšus? Bet kas to lai zina, galvā jau viņam bija diezgan daudz un visādas pamācības visur iekšā. Simbolisms tāpat.
Vien tā dzeja dažkārt piegriežas.
Kā sacīja mans klasesbiedrs, kad skatījāmies tos pašus nelaimīgos "Pūt vējiņi" - izklausās, ka viņi ir mazliet atpalikuši, ka visu laiku rīmes.

[washulis]

caur pasakām viņš izteica visu, kas cilvēkos ir cēls, ko bieži paši piemirstam...

man patīk viņa saraktītās lietas, bet noteiti nesāktu tās lasīt katru dienu (ne tik apsēsta...)

[Anck-Su-Namun]

Man agrak patika Rainis ,bet kad es izlasiju viņā biogrāfiju ,sapratu ,ka nevēlos lasīt tik egoistiska ,sautīga un augstprātiga cilvēka darbus.
Viņš raksta par cilvēku uzuperēšanos ,bet pats nekad nav to nav darijis.
Ja nebūtu Aspāzijas viņs būtu nomiris nekurienē un neviens par viņu neko nezinātu.

[Antons Ego]

Man agrak patika Rainis ,bet kad es izlasiju viņā biogrāfiju ,sapratu ,ka nevēlos lasīt tik egoistiska ,sautīga un augstprātiga cilvēka darbus.
Viņš raksta par cilvēku uzuperēšanos ,bet pats nekad nav to nav darijis.
Ja nebūtu Aspāzijas viņs būtu nomiris nekurienē un neviens par viņu neko nezinātu.

man, tieši otrādi, Rainis vienmēr bija šķitis tāds samērā neitrāls, lai arī uz pozitīvo pusi pavilka.
tagad, kad esmu izlasījis entās viņa biogrāfijas es sapratu, ka viņš ir vienkārši nereāli kruts! jā, egoistisks, jā, savtīgs, bet, manuprāt, tas egoisms viņā ir pat ļoti argumentēts. viena liela daļa lietu, kuras viņš ir izfunktierējis ir tik ļoti jaunekligi sakarīgas, tik ļoti svaigas, tāda jaudīga maksimālisma pilnas, ka nebūt neliecina, ka to autors ir beigts jau gandrīz 100 gadu.

un par to Aspaziju - jā, protams, Rainis ir Rainis tikai Aspazijas dēļ. BET arī viņš savu sievu, neskatoties uz slēpto sāncensību, tomēr ļoti mīlējis. arī pati Aspazija, varētu sacīt, daudzējādā ziņā ziedoja lielu daļu sava radošā potenciāla tieši tādēļ, ka redzēja Raiņa ģenialitāti, un ne vienu, ne otru par to nevar vainot.

[branvels]

Viņa dzeja ir vienmuļa, bet pats autors melanholisks.
Viņš it kā mudina uz labām pārmaiņām, bet vairākumā izklausās, ka žēlojas.

Aspazijas dzeja daudz dzīvāka un patīkamāka.

[Hermaine]

Man laikam Rainis tā līdz galam nekad nav iepaticies, pirmkārt, biogrāfijas dēļ - tā misijas apziņa ir kaut kas dīvains, un es patiešām līdz galam neizprotu viņa šo filozofiju; otrkārt, varoņu nemainības dēļ - viņa varoņi lielākoties ir vai nu melni, vai balti. Protams, labajiem varoņiem tiek piedēvētas visas labās un cēlās īpašības, kuras viņš pats uzskata par pārākām rakstura un gara iezīmēm, savukārt ļaunums tiek atspoguļots tikai ļauns, kas tāds arī ir radies bez cēloņa. Varbūt neesmu īsti lasījusi pareizās lugas, bet kaut kā neesmu novērojusi, ka viņa daiļradē būtu, tā teikt, parastie cilvēku, ar visām viņu vājībām un labajiem nodomiem.
Starp citu, lugā "Indulis un Ārija" man tas patiešām likās ļauni vai nežēlīgi pret Aspaziju, kā viņš bija aprakstījis Vijolītes tēlu, tā it kā iesviežot savai sievai sejā, ka viņa ne tuvu nav tā sieviete, kas viņam patīk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif)

P.S. "Jāzeps un viņa brāļi" vai man vienīgajai šī luga likās gejiska un pārāk uci puci - bezjēdzīga?

[Mattiass]

Nē, ne tev vienīgajai. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Tas pats Rainis, kad trimdā Aspazija šo apciemoja cietumā (un darīja to regulāri), pacieta šamējā izgājienus un nesa viņam Fausta (ja neko nejaucu) fragmentus tulkot, katru reizi paranoiski cieši uz viņu skatījies un prasījis, vai tikai šamējā viņu nekrāpjot.

Tā kā viņa labajiem varoņiem bieži ir tieši viņa ideālās īpašības tie mēdz būt visai garlaicīgi, vienādi un nūģīgi. Un misijas apziņa ir fanātisms, kas vismaz man nešķiet racionāla rakstura iezīme. Te varētu iebilst, ka runa jau ir par to, ko viņš radījis, taču — kāds autors, tādi darbi.

Kas attiecas uz bezjēdzīgo ļaunumu, tā toreiz vispār bija visai populāra lieta, gluži kā vēl nesen lielākajā daļā bērnu pasaku. Meklēt ļaunīšos cilvēcisko ir relatīvi nesena iezīme, agrāk viņus dēmonizēja, un morāli vienīgā pareizā rīcība bija šo ļaunumu iznīcināt / iebāzt aiz restēm, un ļaut lasītājam simpatizēt ļaunītim vispār ir relatīva inovācija. Vismaz ļaunītim autora izpratnē (nevis vienmēr — mūsdienu cilvēka). Piemērs — Konans Doils, kura Šerlokā Holmsā figurēja tāds dēmons kā Moriartijs, kurā cilvēcisko meklēt būtu ārkārtīgi grūti.