Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Reiks padeva savu lādi matrožiem un tad iekāpa pats. Citas palīdzīgas rokas padeva lādi līdz vietai, kur paredzēts stāvēt kravai. Kanonieris pats savāca savus parādes svārkus un novietojās tuvāk laivas priekšgalam, lai netraucētu iekāpt citiem biedriem. Viņš īpaši uzmanīja savu garo zobenu. Nav jau īstais ierocis uz kuģa, bet kad ir, tad ir, un Reiks pieskatīja, lai ar to nevienam neiebakstītu un netraucētu.

[mr Bl@ck]

Džeks padeva savu lādi un kuru tāpat kā Reika lādi novietoja pie kravas tad apsēdies viņš no jauna piebāza pīpi, bet neaizdedzināja to, gaidīja kad visis sakāps un dosies ceļā. asinis priecīgi iesitās dzīslās kā kareivim pirms došanās triecienā.

[Aiva]

Džess pamāja vienam no jūrniekiem un parādīja uz lādi, kuru varēja pakustināt tikai divi vīri reizē, vai viens, ja to pats dievs ar raženu spēku būtu apveltījis. Kopīgi ar to vīru tad iecēla lādi laivā, padodot tālāk Raienam un kādam citam matrozim, lai novieto pie pārējām.

"Tā arī būs, kas neatnāk, pats kuļās uz kuģ," viņš sacīja, vēršoties pie matrožiem. "Kā jūs dēvēt, vīr?"

[Flora]

Ziitko padevis savu somu taalak iekaapa laivaa. Pusis nevareeja vien nociesties, kad varees tikt uz kuģa klaaja...ar mantu kravašanu jau nodarbojaas citi, tāpēz Zitko , gaidiidams, kameer citi sakāpj jau apseedas kaada vietiņā, kur netrauceetu pārejiem iekāpējiem un gaidiija izbraukšanu....

[echo3]

Matrozis, kas bija kopā ar Džesu iecēlis laivā lādi, atlieca muguru un atbildēja, - Mani sauc Nikolass Vromme, heer. Tie, - pēc kārtas norādīja uz biedriem, - ir Dels Skots, Terijs Benets un Deiviss Leits.

[Ausminta]

OOC: Es ļoti atvainojos... bet man atkal sarakstījās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) sāku teju vai paralēlo stāstu rakstīt, blēde (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

Plātīzeris... Toms pasmīnēja par Reika bravūrību.
Vēlreiz viņš pagriezās uz pilsētas pusi. Labu laiciņu to vairs neredzēt. Nu, ko, tad ar dievu, siļķu muca, šovakar pat Toms kāps uz kuģa dēļiem. Viņš tīksmīgi pasmaidīja.
Bet pēkšņi... Pie velna! Šo pinkaino, sarkano matu ērkuli viņš pazina, pārāk labi pazina. Toms, nomurminājis kaut ko neskaidru, steidzīgi pameta biedrus.
- Ko tu te dari?? – Toms nošņāca, atgrūzdams mazās, netīrās roķeles, kas centās apķerties viņam ap vidukli un piederēja sprogainam, sarkanmatainam, gadus sešus vecam skuķēnam. – Tūliņ taisies prom no šejienes, Betsij, -
Mazā šņukstēja un elsoja, un raustīja Toma piedurkni.
- Keta teics, ka krogā teics, ka tu kļūšot par pirātu, ka tev esot kapteins ar mello karogu un briesmīgo galvaskaus, un ka tev pakāršot par tādu grēka darbu, - vārdi bira kā pupas.
- Ko?? – Toms nenoturējās neiesmējies. – Sīkā, - viņš mazliet parupji sabužināja māsameitas jau tā pinkainos matus – tās nu gan ir stulbas sievišķu pļāpas. Redzi – viņš pamāja uz Zeehond pusi – tas ir mans kuģis, un nav tur nekāda melnā karoga. Tā kā noslauki degunu, ej mājās, un pasaki tai stulbajai Ketai, lai nejauc tev galvu. –
Betsija pārstāja elsot, bet Toma roku satvēra ciešāk.
- Bet tu drīz būs atpakaļ? – viņa jautāja, bēdīgi savilkusi vasarasraibumaino un piemīlīgo, kaut nosmulēto sejiņu.
- Būšu, būšu. Atvedīšu tev veselu lādi ar salaupītiem pirātu dārgumiem. – Toms greizi pasmīnēja. – Bet tagad taisies, ka tiec, – viņš vieglām iedunkāja māsasmeitai sānos.
Pie „pirātu dārgumiem” Betsijai acis vien iezaigojās, bet sapratusi, ka Toms viņu tikai ķircina, viņa pikti saviebās un parādīja puisim mēli.
- Es tik ‘n tā pas’tīšos, - viņa blēdīgi pasmaidīja, labi zinādama, ka Tomam vairs nav laika ar viņu noņemties, vedot mājās, un aizskrēja uz savu mīļo vietu dokos, kur iekārtojusies un priecīgi šūpodama kājas, viņa ļoti labi varēja novērot piebraucošās un aizbraucošās laivas.
Toms klusām pie sevis nolamājās, pavadīdams ar skatienu nepaklausīgo Betsiju, bet tad nenoturējies pasmaidīja. Sīkajai bija raksturiņš.
Laiva tikmēr jau bija piebraukusi, viņš iekāpa viens no pēdējiem. Par laimi, vismaz nekādas mantas kravāt nevajadzēja.
- Toms Makdens, - junga nosauca arī savu vārdu.

[Bizii van Dope]

Viljams palīdzēja iekravāt citu mantas, tad ļāva, lai laivā iekrauj viņa lielo paunu un, tad visbeidzot vīrietis iesēdās laivā pats blakus Džesam.
Tā arī noteikti būs ar pāris vīriem.Vils piekrītoši noteica un neapvaldījies pasmīnēja.Nesaprotu kā var neierasties laikā.Erifrots norūca, palūkojoties uz mazo meitenīti kura bija ieķērusies Toma roka un, ko murmulēja.
Kad meitene bija prom Viljams smīnēja vēl platāk.
Jauks skuķēnēns. Kas viņa tev ir?vīrietis pajautāja.

[Ausminta]

Toms paskatījās uz jautātāju mazliet aizdomīgi - vai tik šis neņirgājās? Lāga nevarēja saprast.
- Betsija, - viņš neloģiski atbildēja. - Ē... nu, māsasmeita.
To, ka māsa mirusi ar tīfu pirms gadiem trijiem, atstājot Betsiju un Maiklu viņa un mātes rūpēm, jau nu gan Toms netaisījās stāstīt. Arī to ne, ka tas žurka Bens tā arī to nebija papūlējies uzzināt. Bet, ja viņam pietiktu nekaunības uzrasties tagad, - ar suņiem norīdītu. Drusku nemierīgu gan darīja fakts, ka tas varētu notikt tikmēr, kamēr Toms būs prom. Phe, nieki, gan jau sen zivīm par barību, tādi nelaimes putni ilgi pa zemi nestaigā - un arī pa jūru nebraukā.
- Cik tad vēl nav ieradušies? - viņš izmantoja izdevību mainīt tematu.

[Melnais Akvareļu...]

Karloss diezgan steidzigi klumbureja uz laivas pusi. Ticis klat, virietis jau bija manami aizelsies.
Jus uz Zeehond vai? Es i Karloss. Sturmans.
un negaididams atbildi, vinjsh jau trausas iekshaa. Mantas vinjam nekadas nebija, tikai viens sainis uz muguras.

[Miss Doherty]

Džo aši, aši steidzās uz ostu un tavu laimi - tur tiešām viņi vēl bija. Vidēja izmēra pauna pār plecu un pats ātri laivā iekšā.


ooc: Ausminta, ir forši, ka tu raxti. Man patīk. Un es atvainojos, ka man tik īsi - tas šoreiz tā.

[Ausminta]

Viens.
Toms nevarēja novaldīties, ziņkārīgi nenopētījis iekāpušo ekscentriska paskata vīru, kurš sacījās esam stūrmanis. Vēl viens stūrmanis, ko. Nē, nudien veiksme. Iespējas, ka vismaz viens no abiem būs ar mieru (un ar brīvu laiku) ko pamācīt, jau bija vērā ņemamas. Piecdesmit pret piecdesmit, Toms nosmīnēja. Ja tik pašam tas laiks būs, njā, un šie neizrādīsies uzpūtīgi riebekļi.
Divi.
Ho -ho! Pirātzellis arī. Šo braucēju Toms jau noskatīja ne vairs ziņkārīgi, bet slēpti aizdomīgi. Paskats kā pēc villošanās, kaut uz atkopšanās pusi. Būs sūdus savārījis, he. Un gan uz kuģa vēl arī paspēs. Bet vispār... šitie bija visinteresantākie - ja nebija pretējā pusē. Njā. Tad jau redzēs.
Krastmalā sēdošā Betsija tikmēr bija sākusi ķīvēties ar diviem zvejniekpuikām, un, par lielu atvieglojumu Tomam, viņam vairs uzmanību nepievērsa.

[rudo lapu vilcēn...]

Tobiass steidzās. Iepriekšējās dienas rītā nolsēgtā lkīguma noraksts glabājās pie pārējiem dokumentiem lādē. Skatiens meklēja ka'du nesēju, bet visi šķiet bija aizņemti, tādēl jūrnieks pats devās uz krastmalu ar lādi plecos.
Šķeit pietrūka vien pāris mirkļu, lai jauneklis nokavētu laivu. Piestātnē viņš ieradās viens no pēdējajiem, ja ne pats pēdējais. Laivā , kas dstāvēja pie piestātnes, varēja manīt dažas tā kā redzētas sejas. Nospriedis, ka tā ir šitā, Tobiass viekli nolika lādi laivai blakus uz steķiem.
Uz Zeehod?
Saņēmis apstiprinošu atbildi, jauneklis palīdzēja iecelt savu la'di un apsēdās pats vienā no brīvājām vietām.

[echo3]

Baznīcas torņa pukstenis vēl nebija nositis ceturksni pāri četriem, kad visi jaunsalīgtie jūrnieki bija ieradušies un sakāpuši laivā. Tad arī trīs matroži tajā iekāpa un apsēdās savās vietās, ceturtais attina piesietos virvju galus, priekšgala virvi pameta savam laivā sēdošajam biedram, ar pakaļgala virvi rokās veikli pats ielēca laivā. Tuvāk priekšgalam sēdošie matroži jau grieza laivu kursā, kad pēdējais nosēdās savā vietā un satvēra airi. Tagad Džess saprata saskaņotās airēšanas "noslēpumu" - matroži uzsāka dziedāt ritmisku joku dziesmiņu, un airi ātri pielāgojās tās ritmam.

Tuvojoties kuģim tie, kam kuģošanā lielāka pieredze, varēja saskatīt signālkarodziņu rindu, kas augstu plīvoja virs Zeehond klāja un vēstīja par drīzu iziešanu jūrā. Pēc desmit minūtēm laiva jau šūpojās blakus dzeltenajam kuģim. Gar bortu karājās virvju kāpnes, kas aicināt aicināja nepacietīgos jūrā braucējus uz klāja. Kad visi bija uzkāpuši, matroži laivu aizairēja līdz trīšu celtnim, kas to pacēla augšā kopā ar lādēm un citu kravu.

Uz klāja visus sagaidīja kapteinis, matroži un milzīgs ruds runcis.

[echo3]

Van Burens nogaidīja, līdz uz klāja nonāca arī lādes un saiņi, un četri matroži pievienojas pārējo gaidošajam bariņam. Tad skaļi nosauca jaunatbraucēju vārdus un amatus, un norīkoja matrožus palīdzēt aiznest mantas uz katram paredzēto vietu.

(OOC - stūrmaņi dzīvo kopā vienā palielā kajītē uz augšklāja, junga - kapteiņa kajītes priekštelpā-apspriežu telpā, pārējie - pie savām darba vietām apakšklājā.)

Tagad iepazīstieties ar kuģi, kamēr gaišs, un ķerieties pie saviem pienākumiem. - kapteinis nobeidza. - Stūrmaņiem, - nospraust kursu uz Providensu. Kanonierim, - sagatavoties rītdienas salūtam.

(OOC - Un pavāri taisa ēst. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

----------------------------------

Rīts uzausa spirgts, visi darīja, kas darāms pirms tāla brauciena. Pie stūres rata bija Džeks.

Pacelt enkurus! Uzvilkt buras! Atvadu salūtu! - nokomandēja Van Burens.

[Miss Doherty]

Melnais Džo dezgan apmierināts ar notiekošo, uzkāpa uz klāja un pavērās visapkārt. Fantastiski - aiziet jūriņā!

Tā - kuģa apskate, darba pienākumi.. kas būs viņa darba pienākumi? Plaša profila speciālists.. Melnais Džo pie sevis nosmīnēja, viņš nudien varētu būt plaša profila speciālists, ja tas būtu vajadzīgs. Protams, ja tas nenozīmētu darītu nevis vienu, bet daudzus darbus.

Lai nu kā - viņš nebija sliņķis, gana strādīgs un centīgs puisis, bet lieki nostrādināt sevi viņam nebija pa prātam.

Tātad es tā kā uz... kambīzi dodos?

Džo nebija pārliecināts, ka kapteinis tieši tur ir paredzējis viņam vietu, bet šķiet ka jā - turp vien būs jāiet.. Palūkojies apkārt, kurš vēl būs ar viņu biedros, viņš ievēroja jauno puisi - ja nebūs gana daudz strādnieku, varbūt viņu varēs ņemt palīgos.

ooc: kā sastāv ar kambīzi? kas tur ir no pārtikas, kas no cilvēkiem?

[Roviela]

Reiks, ļoti apmierināti smīnēdams ūsās, pēc kapteiņa dotās komandas ar lāpu aizdedzināja gropē iebērto pulveri un nedaudz pakāpās sāņus un atpakaļ. Būkšķis bija varens. Pret krastu vērstā sānu lielgabala stobrs ietinās efektīgos mutuļos. Kanonieris bija parūpējies gan par troksni, gan dūmiem, tikai reāla labuma no tāda šāviena nebija nekāda. Salūts paliek salūts! Atvadas ostai un pilsētai.
Reiks jau vakar, atmetis visu dižošanos, bija rūpīgi pārbaudījis visus sešus kuģa lielgabalus, no kuriem veidu, kā novietoti divi priekšējie, viņš agrāk nekad nebija redzējis. Raugoties uz Zeehond pa gabalu, bija skaidri redzams, ka kuģim apakšklājā katrā pusē ir pa diviem artilērijas šaujamajiem, un braucot laivā kanonieris bija pat sācis šaubīties, vai tik' būs pareizi sadzirdējis lielgabalu skaitu. Bet izrādījās, ka kuģa priekšgalā aiz izbīdāmiem bortiem ir vēl divi lielgabali, par ko tie, kas šo kuģi redz pirmo reizi, pat iedomāties nevar. Viltīgi!
Pulvera, ložu u.c. nepieciešamo lietu krājums bija pamatīgs un labā kārtībā, lielgabali bija rūpīgi iztīrīti, žēloties nevarēja ne par ko, ieskaitot viņam paredzēto guļasvietu un vakariņām. Un tagad Reiks gluži apmierināts varēja droši pildīt kapteiņa pavēles.

[Andromeda]

Kad Raiens uzkāpa uz Zeehond klāja, viņam rokās aizvien bija krodzinieka iedotais sainis.
Pamanījis kapteini, Raiens to pasveicināja.
Sveiki Kaptein! Man jums nododams šis sainis.
To man iedeva krodzinieks un lika jums to nodot tieši rokās. viņš pasniedza kapteinim saini.
Raiens vērīgi lūkojās apkārt uz kuģi. Tad viņš devās pēc savas mantu lādes un nonesa to lejā.
Viņš ļoti vēlējās apskatīt visu kuģi, tāpēc atstājis mantu lādi, devās atpakaļ uz klāja.

Kā jau otrais kanonieris, nākamajā dienā Raiens gatavojās atvadu salūtam, ko kapteinis bij licis sarīkot.
Beidzot ticis uz kuģa, Raiens bija ļoti labā omā.

[echo3]

Van Burens paņēma Raiena atvesto krodzinieka sūtījumu. - Pateicos. - Tad no jostas noāķēja atslēgu saišķi, iedeva to īram, sacīdams, - Te ir kravas telpu un papīru lādes atslēgas. Apskati visu kārtīgi, lai jebkurā brīdī zinātu, kur kas atrodams.

Mazliet domīgāks palicis, kapteinis pagriezās un ar saini rokās iegāja savā kajītē. Ieslēdzis to lādē, atkal iznāca uz klāja.

[Ausminta]

Toms svilpodams nokāpa uz klāja. Kuģi izložņājis viņš bija jau vakar vakarā, paspējot uzlīst arī masta grozā - pēc tam, kad bija savu mantību salicis jaunajos apartamentos, kas ar savu plašumu drusku lika justies neomulīgi. Paša kapteiņa durvjpriekšā. Sulainis gatavais, he.
Bet kuģītis bija glīti glītais un labi būvēts, cik nu viņš no tā sajēdza.
- Kādi pienākumi Kapt' n? - zēns moži sveica Van Burenu. Kaut vai buras vilkt. Nagi vien niezēja.

[echo3]

Strādāt gribi, junga? - kapteinis bija labā garastāvoklī. - Tad marš pie bocmaņa, un tā ka ar jēgu darītu, lai ko iemācies arī. - piebilda, - Atvadies no krasta - ilgi tagad neredzēsi.