Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols nojauta, ka gnoms jautā par viņam pie kājām guļošo Enethu. Vismaz nevienu citu suni viņš šobrīd nemanīja.
Viss atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku un citu būtņu tur savas kājas spēruši. Ja ne pārāk daudz, tad varētu. uz gnoma jautājumu jaunais puisis atbildēja. Ja vien, protams, man izdosies viņam paskaidrot, kas jāmeklē.

[Sindra]

Nē, nē tas pazuda vakar! Pareizāk būtu teikt pēc Daloka aizvešanas nevis aiziešanas. Redziet, man teica, ka tāds kauss maksājot daudz naudas un iespējams, ka to nozaga tieši vērtības dēļ, lai patiešām mni izputinātu līdz galam. Nu es tā domāju. Iespējams, ka man nav taisnība. Krodzinieks nopietni apskaidroja savu teoriju Maironai.

Es, protams, jums varu parādīt pagrabu. Taču no tā nozagt nebūtu bijusi nekāda lielā māksla. Tas nemaz nebija apsargāts kā vajadzētu apsargāt mantu kambarus. Nāciet paskatīties tie kuriem interesē. Krodzinieks pamāja ar roku un aizgājis līdz kādām durvīm ar aiz letes, atvēra tās. Priekšā bija mazas vītņveida kāpnītes uz pagrabu.

Nāciet! Tikai uzmanīgi. Te nav īpaši gaišs. Viņš ar lāpu spīdināja uz trepēm gaismu. Trepju lejasgalā pie sienas mirdzēja vientuļa lāpa. Pagrabs bija vēss un gar sienām bija sakrautas dažāda lieluma mucas.
Krodzinieks pieveda ziņkārīgos pie kādām durvīm, kuras bija apkaltas ar dzelzi un tām bija dzelzs slēdzene.

Nu lūk.. viņš norādija hallapu meitenei uz durvīm.

[Romija]

Arje sekoja krodziniekam pa vītņu kāpnēm uz pagrabu. Nokļuvusi lejā, viņa lāpas gaismā aplūkoja mucas, kas gan neizskatījās aizdomīgas. Tad viņa piegāja pie norādītajām durvīm.

"Paejiet, lūdzu, nost no gaismas!" viņa lūdza un apskatīja dzelzs slēdzeni, tad ar rokām nobrauca gar dzelzs apkalumiem vietā, kur durvis aizslēdzas.

"Vai jūs durvis turējāt aizslēgtas?" Arje vaicāja krodziniekam, tagad nopētīdama grīdu pie durvīm.

[Roviela]

Mairona palika augšā pie letes. Burvei nebija nekādas vēlēšanās līst pagrabā. Viņa jutās mazliet nogurusi no intensīvās skatīšanās lodītē, un labāk apdomāja, kā pierunāt vietvaldi pielaist Maironu Dalokam, protams, ja viņš vispār ir te, pilsētā. Tikpat labi viņš var sēdēt kaut vai tās pašas pils ar kausu kādā kambarī.
Viņa sēdēja un mierīgi ēda.

[Sindra]

Jā, bet man jau liekas, ka jebkurš, kurš kaut ko saprot no slēdzeņu atvēršanas, ar šo mierīgi spētu tikt galā. Krodzinieks nedaudz pavirzījās nostāk no durvīm, lai Arje varētu visu kārtīgi aplūkot.

Durvis neizskatās ne lauztas, ne kā citādi bojātas. Senas, apputējušas un smagas. Grīda ir no akmeņiem un arī tie neizskatās ne lauzti, ne grozīti vai celti ārā. Pie šīm durvīm nekas neliecina par ielaušanos.

[Romija]

"Šeit nekas neliecina par ielaušanos!" Arje secināja. "Vai nu te ir bijis kāds, kas kaut ko saprot no atslēgām, vai arī šim kādam ir bijusi īstā atslēga. Kur jūs glabājāt atslēgu?" viņa vaicāja. "Tur var tagad ieiet paskatīties?" Arje norādīja uz aizvērtajām durvīm.

[Sindra]

Jā, var! Krodzinieks izņēma no kabatas atslēgu un pasniedza to meitenei.
Man ir tikai viena atslēga. Nu nevienam citam izņemot mani nav atslēgas.

Kad Arje ieliek atslēgu slēdzenē tā pavisam viegli pagriežas un durvis ir atslēgtas. Durvis verot, tās nemaz nečīkst. Telpā iekšā ir gar malām plaukti uz kuriem stāv dažādi trauki, tīstokļi, vecas apputējušas grāmatas, pudeles ar ražošanas gada etiķetēm.Telpas vidū ir paliels galds un tam apkārt pāris krēsli.

Ak, jā.. interesanti bija tas, ka durvis bija ciet. Zaglis tās pēc tam arī aizslēdzis

[Romija]

Tīrs darbs, nodomāja Arje, bet neko neteica.

"Kauss stāvēja uz galda?" viņa prasīja krodziniekam, apejot šai mēbelei apkārt.

"Bet varbūt tas nemaz nav paņemts, bet aizdabūts prom ar maģijas palīdzību?"

Arje uzmeta skatu grāmatām un tīstokļiem. "Vai tajos ir kaut kas vērtīgs? Pietiekami vērtīgs, lai zagtu," viņa izlaboja. Arvien vairāk šķita, ka diez vai kāds te tiešām ir bijis iekšā. "Un, vai vēl kāds zināja, ka jums ir tas kauss?" meitene uzdeva jau nākamo jautājumu, cerēdama, ka uz visiem būs arī atbildes.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs arī bija palicis aukšā. PAgraā līst viņš šobrīd nevēlējās.
Kāda man daļa gar kaut kādām slēdzenēm! Gan jau viņi paši tiks galā!
Tā vietā viņš tagad sēdēja un klusēdams vērās uz Maironu. Skatiens bija caururbjošs un pētošs. Vīrietim interesēja šī burve. Viņš uz viņu lūkojās kā uz potenciālu sabiedroto, taču neaizmirsa, ka viņa var būt arī potenciāls ienaidnieks. Antejs vērtējoši vēroja Maironu...

[Roviela]

Mairona bija pabeigusi pusdienas un laimīgi nopūtās. Tādas reti dabūjamas! Tīri dusmas, ka kādam savajadzējies šo krogu nīdēt ārā.
Viņa beidzot pacēla acis no šķīvja un pamanīja sava tautieša pētošo skatienu.

Un jūs tā arī neko nepasūtījāt? viņa, tā, starp citu, ievaicājās. Bet tiešām, ir vērts!
Ja drīkst vaicāt, kas jūs uz šejieni atvedis? Ne katrreiz, šurp dodoties, pat sastopu kādu no Arskvīnas.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs parāva uz augšu vienu uzaci
Nešaubos, ka ēšanas un dzeršanas prieki šeit ir vēl priecīgāki nekā prieki citās prieka citadelēs...... viņš apzināti lietoja tik daudz "prieka" vārdus... taču šobrīd ne ēst, ne dzert man nekārojas. Es esmu atnācis, atsaucoties uz sludinājumu un labprāt kaut ko iebaudīšu tad, kad visa šī lieta būs kļuvusi kaut maķenīt skaidrāka un mums būs kaut aptuvens rīcības plāns.
Viņš vēlreiz nopētīja sievieti
Arī jūs esat no Arskvīnas? Prieks sastapt savējos, nudien!
Taču, ja arī viņš bija priecīgs, Antejs to neizrādīja. Viņa sejā nebija lasāms pilnīgi nekas.

[Roviela]

No Arskvīnas tikai tāpēc nācāt tik tālu? burve neticīgā balsī novilka. Bet tā jūsu darīšana, viņa bezrūpīgi piemetināja.
Vai tad vēlāk būs laiks ēst! Vismaz es taisos, tikko šie no pagraba izlīdīs, doties ceļā. Ā, jā, vispār jau es varētu iet tūlīt un tad atnākt atpakaļ un pastāstīt kā veicās ar vietvalža pierunāšanu. Ja viņš nebūs pierunājams, tas būs ātri, ja būs, tad jāierēķina sarunas laiks. Un tā var būt vai nu īsa vai gara. Re! Tāds plāns. Ko sakāt? Protams, man nava nekādas teikšanas par to, ciki no jums grib nākt man līdzi pie vietvalža. Tālākus plānus varam kalt pēc tam.

(OOC - Mairona pēc izskata arī ir tipiska arskvīniete (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Melnais Akvareļu...]

Ne jau no pašas Arskvīnas. Šeit man bija arī šādas tāds citādas darīšanas. Man rādās, ka jums pa galvu tikai domas par ēdienu vien grozās! Es neesmu badu cietis, tāpēc man vienalga, vai ēdu tagad vai vēlāk, vai arī ejot. Katrā ziņā es labprāt jums piebiedrotos ceļa pie vietvalža, taču laikam jau jācer, ka mēs nebūsiem vienīgie - tas izskatītos dīvaini - divi arskvīnieši mēģina pierunāt Telsetas vietvaldi! KAut arī es neesmu pārliecināts, cik starp mums ir vietējo...

[Roviela]

Mairona gandrīz neticīgi palūkojās uz melnmataino un zilacaino tautieti, sak, kā var būt vienalga, ko ēd! bet nolēma, ka tā tomēr ir viņa paša darīšana, kur citiem nav ko jaukties.

Man ir iemesls cerēt, ka mani viņš gribēs uzklausīt, burve pasmīnēja.
Par citiem šajā laikā galvot gan nevaru, bet līdz durvīm vienmēr var iet visi.

[rudo lapu vilcēn...]

Krodziniekam aicinot gribētājus doties lejā, Jaunekli pārņēma ziņkārība un viņš pievienojās hallapu meitenei.
Nonācis lejā, viņš tālāk par slieksni nekāpa, bet ļāva skatienam slīdēt pāri pustumšajai telpai.
Brīdi stāvējis, Ardenols nometās uz viena ceļa un viegli pieskārās pie akmeņiem ar pirkstu galiem, pats raudzīdamies uz melno suni, kas viņam bija atnācis līdzi. Meklē svešas pēdas. vinš centās sunim lūgt, bet tas cienīgi apsēdās uz grīdas un gudri vērās jauneklim pretī.

[echo3]

Nuvī pēdējo gaļas gabaliņu vilka uz savu pusi tā domīgi. Atmeta galvu un ļāva "sliekai" nozust rīkles dziļumos, pat kārtības pēc nepapurinājis un nenositis "beigtu". Nu, esi paēdis? - Ellīo strazdam pavaicāja, pretī saņemdams lēnīgi apmierinātu dzintarainās acs skatienu. - Tad guli nost, tūlīt sāks krēslot, ir jau laiks. Ellīo saudzīgi saņēma plaukstās pusmigušo spalvu kamoliņu un iekārtoja sev uz pleca. Strazds nekavējoties iekrampējās ar kājiņām ādas cilpā, kas tieši šim nolūkam tur bija piešūta, un sastinga.

Lejā pētīt pagrabu Ellīo negāja. Viņš neko nesaprata no kambariem, atslēgām un dārgām mantām, un tie viņu arī īpaši neinteresēja. Ja jau hallapu meitene tā interesējās, tad varbūt viņa ko atradīs. Vai arī puisis ar suni. Pareizāk sakot, - suns ar puisi, - Ellīo iekrita prātā jocīga doma. Gnoms pagriezās pret burvi un arskvīnieti, ieklausīdamies to sarunā. Viņa kustības tagad bija kļuvušas ļoti līganas, gandrīz kā lēna vēja šūpotam kokam.

Vai varu pieteikties jūs pavadīt? - Ellīo pieklājīgi pajautāja burvei. Viņš zināja, ka ar burvjiem ir jāuztur labas attiecības, ja vien tas ir iespējams. - Kaut vai līdz durvīm, ja tālāk ne.

[Roviela]

Jā gan! burve apstiprinoši pamāja. Droši, ja ir tāda vēlēšanās.
Viņa vērīgāk paskatījās uz gnomu. Lai arī šī tauta dzīvoja turpat vien, Arskvīnā, Mairona nekad tā īsti nebija nevienu no viņiem tuvumā redzējusi. Uz pilsētām viņi nenāca, vairāk pa saviem kalniem un kokiem dzīvojās. Tikai tagad viņa pamanīja, ka šim gnomam ir pānflauta - instruments ar tādu maigu un dzidru skaņu.
Nez, viņš nāks mums līdzi meklēt pazudušās mantas? Būs patīkami reizēm paklausīties flautu, viņa nodomāja.

[novemberunge]

Domicels joprojām stāvēja pie durvīm- kluss, teju vai nemanāms, kā ēna. Uz pagrabu viņš negāja, nē, viņš vispār negribēja kustēties un, kad abi arskvīnieši sāka apspriesties, vīrieša sejā iezagās skumjš smaids.

Atslēga, kas visu laiku tika grozīta rokās piepeši izslīdēja caur slaikajiem pirkstiem un nokrita uz zemes. Domicels sarāvās, izgrūda klusu nopūtu un noliecās, lai to paceltu. Prāts šķita bezdievīgi tukšs, it kā atteicies pieņemt faktu, ka tā saimnieks cenšās iekulties kādā piedzīvojumā. Vai vispār- bēdāt par kādu, kas nav viņš pats.

Atvainojiet. Jūs šeit neesat pirmo reizi? viņš pārjautāja, dzestri zilo acu skatienu pievērsis pārējiem. Brīvā roka mazliet nervozi atglauda kādu melnu matu šķipsnu no sejas un aizlika to aiz auss. Un ziniet ceļu līdz vietvaldim?

[Roviela]

Nevarētu teikt, ka pirmo, Mairona atsaucās smaidīdama, un iepriekšējā reize nebija tik sen, lai vietvalža rezidence būtu paspējusi mainīt savu vietu.

Interesants pajauns vīrietis, acimredzami vietējais, viņa novērtēja. Izskatā tīri kā arskvīnietis, re, tumši mati un acis arī zilas, varbūt senči no turienes? Kas zina! Un izskatās tā kā redzēts, bet kur?

Bet es, nudien, neatteiktos pastaigāt pa pilsētu kāda vietējā pavadībā, kas varētu pastāstīt vairāk, nekā tīri ar acīm redzams, par to, kas apkārt. Un es esmu jūs kaut kur šai pilsētā redzējusi, preizāk, jūsu balss šķiet pazīstama, jā, patiešām, bet neatceros kur! Vai... burve sarauca uzacis, bet ne aiz dusmām, bija skaidri redzams, ka viņa kaut ko grib atcerēties, vai... ja atļausiet minēt? Vai tas gadījumā nebija grāmatu veikalā? Atvainojiet, lūdzu, vēlreiz, ja es maldos.
Viņai bija interesanti. Grāmatas un tīstokļi! Kurš burvis iet tādām lietām garām nepainteresējoties, kas tur iekšā? Protams, viņa bija pa reizei iegriezusies visos šejienes grāmatu veikalos, bet tā kā lasāmviela viņu interesēja vairāk nekā pārdevēji, tad īpaši rūpīgi tos nebija nopētījusi. Tad jau drīzāk pēc balss atpazītu.

[novemberunge]

Domicels atplauka vieglā smaidā, iedomādamies staigājošu vietvalža māju, tādu uz divām putna kājām, kā vecos nostāstos. Lai gan... kas zina? Varbūt tādas pastāvēja- viņš to, mūždien dzīvodams savā veikaliņā, nevarēja zināt.

Nē, nē, viņš atmeta ar roku un nedaudz mulsi paspēra soli uz priekšu, rokās ciešāk sažņaugdams atslēgu, Jūs nemaldāties. Man patiešām pieder grāmatu veikals, pāris ielas tālāk. Bet, atvainojiet, jūs gan neatceros- dien dienā tur iegriežas desmitiem cilvēku, viens par otru dīvaināki un savādāki, ka daudzi izkrīt no atmiņas.

Bail pat iedomāties, kas noticis. Varbūt šeit tā stāvēdams un deldēdams grīdu esmu palaidis garām kādu fanātisku grāmatu kolekcionāru vai bagātu aristokrātu, kas nolēmis papildināt savu bibliotēku? vīrietis nodomāja un pameta savādu skatienu atpakaļ, uz izeju.

Doma par vietvalža apciemojumu nav peļama. Šķiet, es varētu jūs pavadīt, vienīgi, nebrīnieties- lai arī dzīvoju te daudzus gadus, nemaz tik labi pilsētu nepazīstu. Šo mainīgo labirintu pilnīgai izpētei vajadzētu mūžības. Domicels, saņēmis pēdējo drosmi, runāja klusi, taču pārsteidzoši skaidri- zemā, melodiskā balsī, kas plūda ausīs kā kalnu urga.