Maģiskais dārzs, [c]/[pzp] Opcijas

[..:Kerija:..]

Reiz kāds teica - gan jau, ka vēlāk nākotne būs labāka, bet, kad šī nākotne pienāca, ne visi tā uzskatīja, jo tagad daudzi teica - kaut viss būtu tā kā bija senču senču laikos.

Reiz viss bija tik mierīgs un kluss, bet tad pēkšņi sāka brukt ēkas, mūsdienīgā tehnoloģija vienkārši atsacījās darboties. Vienīgais, kas attīstījās pilnā sparā, bija daba, kura pārauga visu, apauga visu un iznīcināja vājo. Izdzīvoja tikai retais un tas pas ar laiku pārvērtās, pielāgojoties meža iedzīvei un tam bargumam, kuru tas pieprasīja.

Mežā varēja ik pa solim manīt ko neparastu, ko no veciem laikiem palikušu, dabas neaprītu, tomēr lielākoties bija jāpaļaujas, ka šodien daba nemainīsies un šodien būs žēlīga pret tevi.

Stāsts iesākas ar ikdienišķu rītu, kad iznākot no savas mītnes, kārtējo reizi liekas, ka tā ir kur citur pārvietota, jo koki pārauguši, saauguši, apauguši un kļuvuši vairāk bīstami. Tomēr dīvainā deguma smaka liecināja, ka šī nebūs no tām ikdienišķajām dienām, kad būs jāuzmanās no kokiem, augiem, dīvainiem dzīvniekiem, bet kas liecināja, ka notiks kas biedējošs.

Katras būtnes rīts iesākās kā viņam bija ierasts iesākties, kāds devās pastaigā, kāds cits ilgāk gulšņāja, cits negulēja nemaz, vērojot apkārtni un jau sajūtot vieglu deguma smaku, tomēr dūmus apkārt nemanīja.

Aptuvens meža izskats:
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/84586f88.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/4365b66f.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/86086d0b.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/558d7fc1.jpg

Šeit drīkst postot:
Roviela
Darka
Kristy Light
Rudens bērns Renīna
Sfinx
aww sugar
Melnais Akvareļu Vienradzis
eXplode
Flora
Demiurgs
kaca95

[Melnais Akvareļu...]

Tavas pusdienas? Gronors ņerkstoši paņirgājās, kaut arī pats bija apjucis. Tuttimūra gaļa ir cieta un sīksta, muļķe! Tā ir arīdzan rūgta un garšo pēc ķērpjiem. Tev es nebūšu nekāda delikatese! viņš coleca visiem priekšā un ņerkstoši jautāja Kas jūs tādi un uz kurieni?

[Grēkmeistars]

Es esmu Nātans un piederu pie vientuļajiem ūdensļaudīm. Nātans smīnēdams paklanījās mazās radības priekšā. Viņa čūska Leo snaikstījās uz Gronora pusi, bet Nātans par to nelikās ne zinis. Pats īsti neizprotu, uz kurieni šeit visi salasījušies, bet izskatās, ka mežam, jeb mums visiem draud briesmas. Nātans saviebās, jo smaka kļuva arvien pretīgāka.

[rudo lapu vilcēn...]

Neinderens laiski izstaipījās. Rīta gaisma cauri logiem iespraucās istabā un lika kentauram celties kājās. Izslējies un vēlreiz izstaipījies, Neinderens viegli noskurinājās.

Apvilcis vesti, apjozis jostu ar nelielo somiņu un uzlicis uz muguras loku, staltais, bērais kentaurs izgāja no sava namiņa. Meža ainava atkal bija nedaudz mainījusies, vienīgi ūdenskritums šalca turpat netālu, bet upe jau atkal šķita mazliet mainījusi savu gultni.
Dziļi ieelpojis spirgto meža gaisu, kentaurs saspringa. Kaut kas nebija tā kā vajag. Gaisā bija jūtama deguma smaka, un tas zirgveidīgajam nepatiks.
Vēlreiz noskurinājies, Neinderens pavērās apkārt. Tuvākā apkārtne šķita esam pilnīgā kārtībā. Tātad, tas, kas notika, risinājaš kaut kur tālāk.

'Pēc neilga brīža kentaurs bija jau uzsācis strauju riksi.

[aww sugar]

DoHalu uzmodināja viņas tauriņi nedaudz paraustot elfu aiz pirkstiem... Do piecēlās sēdus no savas guļvietas un paskatījās uz ūdenskrituma pusi cerēdama, ka izejot tam cauri tas ko viņa varētu ieraudzīt viņu nesarūgtinās... Viņa piecēlās pavisam un piegājusi pie sava akmens galda viņa no tā paņēma varen lielu zivs asaku un ar to izķemmēja savus vijīgos matus, kuri vienmēr izskatījās slapji... Do piegāja pie paša ūdenskrituma un pavērsa pret to savu labo roku, pavirzījusi roku pa labi viņa atvēra ūdenskritumu kā tādu aizskaru un izgājam tam cauri. Piegājusi pie upes krasta viņa izpētīja apkārtni... Koki gar upi bija nedaudz saauguši un tas elfu mazliet kaitināja jo ar katru dienu piekļūšana mājām kļuva aizvien grūtāka un grūtāka... Do vienmēr pakaļ lidoja viņas spožie tauriņi un arī šoreiz viņi sekoja saimniecei viņas rīta pastaigā, bet tad pēķšņi Do sajuta tādu kā deguma smaku, bet dūmus nekur nemanīja... un ja nu kaut kur tomār deg? nodomāja elfa un piegājusi atkal pie upes viņa paņēma saujā nedaudz ūdens un saspiedusi to plaukstā kā tāduakmeni viņa devās uz to pusi no kuras viņasprāt nāca šī smaka, un Do tauriņi viņai lidoja līdzi vienmēr gatavi palīdzēt...

[..:Kerija:..]

Gārdzošās skaņas bija jau tuvu unu aiz kokiem un krūmiem, kur iepriekš likās tik tumšs un spocīgs izlīda laukā kāds orkam vai trollim līdzīgs radījums, kuram uz muguras bija degoša kvēle, tb viņs mugura bija liesmās.
--Deugu.. eu.. deugu!!--
Caur nezināmas valodas tīmekļiem un gārdzieniem kā arī mēles režģim un šļupstiem no radības mutes laukā atkārtoti nāca kliedzieni.
--Deugu.. eu.. deugu!!--
Viņš tikai atkārtoja un atkārtoja. Pēc pāris minūtēm jau arī apkārtcitās pusēs likās skanam šie gārdzieni, tikai tie likās velkam sērīgākas un draudošākas notis nekā šis te viens, kura muguru klāja uguns mutulis un dūmi, kuri plaši slējās koku galotnēs.
Smaka bija neizturama - kā svilinātai cūkai, nē, pat vēl drausmīgāk, pat aprakstīt nevarēja un dvaka, kura panesās gaisā vēl viņam ko pasakot bija vēl jo briesmīgāka. bet būtne tikai atkārtoja savā klaigājoši, biedējoši pārgārgtajā balsī
--Deugu.. eu.. deugu!!--

[Roviela]

Fu! Var iedomāties, kāds tas bija pārbaudījums tengu jūtīgajam degunam! Otoki pacēlās vēl mazliet augstāk - lai redzētu, cik tādu radījumu vēl ir, un vai tie visi deg, jeb tikai šis viens. Un, jā, lai apskatītos, kurā pusē pašlaik ir ūdens.

[aww sugar]

sadzirdeejusi kliedzienu briesmiigajaa balsii Do ilgi nedomaaja, bet meta raddīmumam virsū ūdni kuru pirms došanās šurs bija nospēopusi savā plaukstā... saakotneejis noteikti izskatiijaas, ka shie mazie pilieni nekiam neliidzees, bet lidojuma laikaa uudens palika aizvien vairaak un vairaak, liidz nonaacis pie degoshaa radiijuma tas to nodzeesa ar veseliem spainjiem.... izdariijusi sho mazo nenoziimiigo darbinju Do cereeja ka šis radiijums beidzot beigs breekt savaa briesmiigajaa balsii... šai domai pievienojaas arii veelme par smakas pazushanu

[Demiurgs]

Kad teitijs kopā ar Fino pēkšņi nokļuva vienā barā ar pārējiem viņš pieplaka tuvāk zemei un izvilcis dunčus nikni nopētija pārējos.
Viņš klusu nočukstēja pie sevis
- Kurš to izdarīja-
Finto pat pēķšni satraucies izauga lielāks.
Taču tad parādijās degošais radījums un Teitijs strauji nomainīja dunčus pret loku un būltām. Finto no drausmīgās smakas sāka nevaldāmi šķaudīt, nabaga suns nogūlās un ar ķepām aizsedza purnu cenšoties aizspiest degunu.
Tikmēr teitijs jau precīzi notēmēja savu būltu uz vienu no radījuma acīm. Taču tad kāds nodzēsa liesmas uz radījuma muguras, tas lika Teitijam satrūkties un viņš aizšāva garām trāpīdams kokā turpat blakus minstra galvai.

[kaca95]

Vienmēr graciozā lūšaste Eva, šoreiz dusmīga izlīda no savas alas. Kurš te bļauj??!! Kurš man neļauj snaust???!! Kurš tas bij!!!?? viņa ieķērcās un tad pamanīja neglīto radījumu kurš dega. Tas biji tu???!!! Eva norādīja ar ķepu uz nelaimīgo. Izstaipījusi un atkal sakļāvusi savus spārnus, viņa skaļi nožāvājās. Laikam jau tādam lempim būs jāpiedod.... viņa nomurmināja.

[Flora]

Ieraudziiji degošo radiijumu Umberts tiesham sabijaas. Paķeeris bultu un uzvilcis loku, viņš atkāpās, taču nešāva. Arī smaka vēl jo projām bija neizsturama...
Par laimi liesmojošo briesmoni tūliņ kāds apdzēsa un tagad bailes nomainiija vienīgi žēlums pret šo radījumu...
Taču drīz vien kentaurs atkal saspringa...tāadi paši kliedzienu tuvojās arī no citām pusēm...

[vārna Elīza]

Šonakt viņa juta neparastas pārmaiņas, citādākas, kā parasti. Taču arī tas nebija neparasti, pārmaiņas bija pārmaiņas tieši savāduma dēļ. Sapnī viņa redzēja ilgu lietusgāzi un stirnveidīgu dzīvnieku baru, kurā visas mātītes bija grūsnas.
Persefone pamodās no miega. Neparastā laikā , jo bija rīts, vēls ilgi pēc saullēkta. Brīdi pagaidījusi, līdz pamodās pavisam, viņa saprata, kas viņu iztraucējis. Tā bija baismīga deguma smaka un skaļi brēcienu, kam sekoja liela kņada.
Viņa nesteidzīgi piecēlās un pameta savu mītni, koka miza aiz viņas sakļāvās tā, ka palika redzama tikai vāja svītriņa. Izgājusi ārpus ziedoši zaļajam laukumam, ko aizsedza viņas vītola nokarenie zari, viņa krietnu gabalu tālāk ieraudzīja veselu pulku ar šķietami satrauktiem radījumiem un kādu, no kura, šķiet, nāca gan brēcieni, gan smaka. Degt gan viņš vairs nedega, taču gruzdēšanas smaka bija drausmīga.
Nolēmusi iesaistīties notiekošajā, lai uzzinātu, kas noticis, viņa devās pie pārējām radībām.

[aww sugar]

Do pamanīja ka ir ieradušās vēl dažas radības... paaraak daudz tautas... viņa nodomāja un sāka pētīt apkārti vai gadījumā vēl kaut kur neparaadiisies vēl kaads degošs radiijums, jo smaka veel nebija pazudusi izskataas ka netikšu mājās pirms šis sviests būs pilnībā atrisināts... bez tam, man rokās noslēptas vēl pavisam maz ūdens rezerves... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/getlost.gif)

Šo rakstu rediģēja aww sugar: 24.08.2006 19:59

[Darka]

Karhara bija uzskrējusi līdz pašai koka virsotnei un tad pamanīja gaisā uzlaižamies kaut ko kraukļveidīgu. Bet tas nu kaķenīti uztrauca vismazāk,jo skaņa bija pieņēmusies spēkā un līdz ar to smaka tā pat, lai gan meitene bija augstāk, tas neliedza smakai viņai sekot.

Pamanījusi degošo orku, Karhara ļauni pasmīnēja un tad nolēca atkal uz zemes, ne gluži nolēca drīzāk, jau pateicoties lidplēvai, laiski noplanēja lejā.

Vakariņas ir galdā... Karhara iesmējās un nolūkojās uz nu jau atpestīto orku, šie radījumi bija tik pretīgi un noteikti nebaudāmi, bet ne kas cits šai brīdī neienāca prātā.

[Demiurgs]

Teitijs Paskatījās rinķī un ieraudzīja elfu kurš bija nodzēsis liesmas, viegli paraustījis plecus viņš uzrunāja elfu.
-Lielisks gājiens!! Patiešām lielisks!!-
Teitijam nekas nebija iebilstams pret elfiem, pat varētu teikt ka viņam tie mēreni patika!!
-Bet ko nu janu tas monstrs ticis vaļā no liesmām metas mums virsū!!-
Teitijs bija viegli uztraucies!!

[Darka]

Karhara klausījās bažīgajā balsī,lai gan citus sarunas nebija pieklājīgi klausīties, bet no otras puses, ja negrib lai dzird, lai tad runā klusāk.

Ko tad? Karhara čīktulīgi atdarināja radījumu Tad mēs sarīkosim pikniku Meitene pacēla vienu rokveidīgo ķepu acu līmenī un izlaida no tās sudrabainus garus nagus, kas bija tik pat asi kā žīleta.

Ko gan citu mēs tad iesāktu... Ja nesataisītu orku cepeti??? meitene uzsmaidīja parādot savus ilknīšus, kas bija vēl asāki par nagiem.

[Demiurgs]

Teitijs paskatījās uz to kaķveidīgo radījumu un nošķaudījās, viņam nekas īpašs nebija arī pret tādiem.
-Cik viegli izrunāties vai ne ko, nemaz nerunājot par noklausīšanos. Man no šitā- Viņš norādija uz orku -Nav īpaši bail, bet es nedomāju ka šādi radījumi mēdz staigāt rinķī vieni paši-
Teitijs vērīgi paraudzījās apkārt.

[Flora]

Umbertam, vērojot kā Kararaha bez maz vai taisās radījumu ēst, gandrīz nelabi palika...
Kaut arī tā neizskatījās viņš bija diezgan vecs un zināja un ko spējīgi riktīgi gaļēdāji, un tomēr viņam jau no tās smakas vemt gribējās kur nu vel doma par tā šasumoņa eešhanu...

Pagaidi, need viņu! viņš uzsauca Kararahai un pievērās vaidošajam radiijumum, tiesa, turēdamies pienācīgā attāluma : kurš tev to nodarīja viņš skaļā balsī noprasīja.

[Darka]

Karhara ierāva nagus atkal iekšā un novērsās no iepriekšējā saruna biedra, lai pievērstos tam, kas tikko viņu uzrunāja.

Nebaidies, viņš nav gana labs, lai es to ēstu, bet lai nogalētu... Karhara laiski noteica, bet arī nagus smērēt ar šo lopiņu nevēlējās, jo, kurš gan nezin cik orki ir netīri.

Bet tikai tad, ja viņš uzbruktu, vai kāds CITS KAS ATRODAS KRŪMOS! karhara diezgan skaļi noteica pēdējos vārdus.

[Melnais Akvareļu...]

Gronors bija nobijies nepajokam. Neko tādu viņš nebija redzējis. Smaka bija neizturama, skats - baiss. Pašam nemanot, tuttimūrs jau bija paslēpies kāda koka lapotnē.

[Roviela]

Tengu tikmēr lidinājās virs koku galotnēm vērodams, kas notiek apakšā. Varētu jau laisties projām, uz māju pusi, kopš nezināmā glītā elfa bija apdzēsusi nejēdzīgo radījumu, bet kentaurs, ar kuru viņš nesen bija tik laipni parunājies, bija tur lejā. Un, skat! Tur, lejā ir vesels bars visādu būtņu. Kā tas gadījies, ka visi tā, uzreiz, ir vienuviet? Otoki pārņēma ziņkāre. Nē, viņš nelaidīsies vis projām tagad, jāapskatās, kas te vēl notiks.
Bet kur ir ūdens? Un vai te vēl ir kāds degošs ķēms? Karasu tengu skatījās vērīgi.