![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Valara ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.08.03 Kur: kaut kur te Dzejnieks 2008 ![]() |
tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.
Aleksandrs Čaks Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairs nezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats, Rauju lapas no kokiem un ceru, Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats, Bet -- tās tukšas es notekās beru. Tad es veros tāpat visos logos, varbūt Tavas acis tur redzēšu spīdam, Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd, Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam. Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst Man no vientuļā mākoņa sejā?... Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst Manā asā un satrauktā dzejā? Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc, Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?... Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44 |
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#101
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
Visi ir Māras Zālītes.
* No ezera skatienā manā ielēca zivs dzīva, lunkana, vēsa un sveša. No skatiena mana ezerā ielēca zivs dzīva. Nekad to vairs neredzēšu. Aplis apvelkas apkārt un pielaiko mani laikam. Laiks pieder mums? Mēs piederam laikam? Laikam. * Es neesmu burve, Es tikai mācos, Man tā vēl īsti Noburt nav nācies, Bet naktīs, kad skumjas Kā pūces smejas, Man gribas, lai nātres Kļūst orhidejas, Un rītos, kad gaisma Kā pelēka seja, Man gribas, lai akmeņi Aizpūko vējā, Un dienās, kad mākoņi Nēsā dzeju, Man gribas, lai debesis Papīrā lejas, Bet vakaros, taureņi skropstām garām Kad ugunī iekšā dejo, Es dzirdu jā skumjas atkal Kā pūces smejas. Es neesmu burve, Es tikko mācīties sāku, Tik daudz es gribētu noburt, Man neiznāk. * Atstāšu lapu uz galda pa nakti, Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies, Un es beidzot uzzināšu, Kas viņa ir īsti. Ko viņa grib no manis, Laipna līdz apnikumam, Ko pie gultas man stāv Kā pie šūpuļa kūma. Ko viņa iedomājas, Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas. Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas Ir Laimas vai Nelaimas lēmums? Varbūt beidzot es uzzināšu, Kas viņa ir īsti. Atstāšu lapu uz galda pa nakti, Varbūt tumsa tur parakstīsies. * Es nelūdzu tev it neko. Es pielūdzu. Bet visus pārējos es ielūdzu uz mūsu šķiršanos. Mēs dejosim kā lapas, kad tās krīt no koka, nerrs nerros mūs un jokā vērtīs visu, dzers rūgtu misu viesi, skaļās balsīs izkliegs salds! galds servēts à la rococo. Es nelūdzu tev it neko. Es pielūdzu. Bet visus pārējos es ielūdzu uz mūsu šķiršanos. * Tajā naktī mēs izšķīrāmies. Ceriņu krūms Vilka sīkus, smaržīgus krustus Mums abiem pāri. Grieze pabeidza savu griežamo, Un mēs kļuvām Par divām daļām Tu viena, Es otra. Tajā naktī mēs izšķīrāmies. Bet starp ceriņu krustiem Es atradu vienu Sīkziedīti, sīklaimīti Septiņām lapiņām Smaržīgu, smaržīgu. *ELĒĢIJA violets vakara gulbis lēni vēcina spārnus pār torņiem kārniem pār kārniņiem guļ Daugava drēgnos vālos rītu nāks bāla un neizgulējusies austra varbūt tā būs Skujiņu Austra lēnām pār tiltu lēnām tu vari uzgrūsties mirušu dzejnieku ēnām lēnām pār tiltu lēnām pār latviešu Sēnu lēni vēcina spārnus violets vakara gulbis |
|
|
![]()
Raksts
#102
|
|
Dzer sviestalu Trijos slotaskātos ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.05.05 Kur: Pie Cerības ![]() |
Vizma Belševica
Tu biji kails un vēju aplauzts koks Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem. Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok. Nu pilni tavi zari ziediem maniem. Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā. Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā Tev liekas ka tu ssalapojis pats Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs Lej asaras pār lapu rokām tavām Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem Es aiziet nevaru no tevis, raupjais koks Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem. |
|
|
![]()
Raksts
#103
|
|
Kārto SLIM-us ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 24.09.05 ![]() |
O. Vācietis
Piesaukšana Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries. Buries pāri senču kauliem, mana sirdsapziņa, buries. Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies. Turies debesīs un zemē, mana nolemtība, turies. Šo rakstu rediģēja miu : miu: 01.06.2006 17:27 |
|
|
![]()
Raksts
#104
|
|
Studē augstākās pārvērtības ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 09.01.06 Kur: zaudētava ![]() |
J.Plotnieks
Divas puses Melnā naktī tālas gaismas salas Rāda man, kur aiziet putnu ceļš: Balta josta debess puses dala, Arī sirdi man uz pusēm šķeļ. Pirmā puse putnu ceļā ietu, Otra paliks te, kur bite dzeļ. Paliks salnā sargāt baltu ziedu. Paliks te un melnu vagu dzīs, Lai var pirmā aiziet debsīs. |
|
|
![]()
Raksts
#105
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
Roberts Mūks
LŪGŠANAS SKICE PASAULES TELPAS LAIKMETA SĀKUMĀ Kas visa pasaules telpa būs apbraukāta un visās zvaigžņu ieliņās būts, es mīlēšu Jūs atkal, būdams vecāks un zinīgāks, ka ir vajadzīgi gismas gadi, lai aizbēgtu no sevis un ieraudzītu - cik tuvu jūs esat vislielākā tumsā. Varbūt reiz mēs visi atjēgsim, ka bēgt no jums ir tas pats, kas jūs meklēt, un, ks strssdtd, Jūs itkā bēgat no mums. Mūsu tēvs, ka neesat debesīs. |
|
|
![]()
Raksts
#106
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 04.03.06 Kur: somewhere else ![]() |
Aleksandrs Čaks.
Strēlnieka dziesma latviešu meitenei. Ja tev skumji, mans draugs, neej, neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā: tur vairs sēd tikai dāmas, kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes, austrumu esencēm un savu mīļāko cigāriem, tur vijolists žīds, par daudz skaists, un daži jaunekļi kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases, slepeni veroties vientuļās jaunavās. Neej. Ja tev skumji, mans draugs, nāc pie manis. Man sveces gals izdzertā balzama pudelē, mazs, iebrūns pasjansa galds, ko es nopirku vakar, un glāze matrožu degvīna. Nāc. Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas, mēness mums spīdēs pa logu, uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas, un es tev dziedāšu dziesmas par putniem un ūdeni Nāc... |
|
|
![]()
Raksts
#107
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.06.04 Labākais GP atdzejotājs 2007 ![]() |
Māris Čaklais. man ne īpaši, bet es iemaldījos viņa saitā un pāris kontrolcē-kontolvē tomēr gribējās uzveikt.
Kājāmgājējs un Mūžība Jūrā peld diži kuģi, Padebešos peld lidmašīnas. Mēs peldam, lidojam... Tad Izkāpjam no šiem brīnumiem Un topam kājāmgājēji, Iejūkam cilvēku barā. Vēdera rūpēs, lupatu rūpēs Dzīve var aizslīdēt garām. Un tad pēkšņi skatāmies - Arī viens kājāmgājējs! Iet un savā nodabā Ar mūžību sarunājas. "Muļķis vai arī savādnieks," Ar epitetiem mēs devīgi. "Cik jocīgs - iet un sarunājas Pats ar sevi." Balāde par zivi un invalīdu. Invalīds nenēsā ordeni, Bet koka kāju smagu. Ik vakaru atnāk pie upes Pēc darba mazliet saguris, Atslēdz būdu, paņem airus Un līdz naktij upē pazūd. Ko nu viņš tur noķer, Bet tāpat kādu mazumu. Toties - kas par mieru - Tikai retumis kāda motorlaiva vai barža. Toties - kas par klusumu - Ūdenszāļu un vasaras vakara smarža. Zivs arī bija laimīga Ūdens plašumā šajā - Tārpu un kukaiņu pietiek, Un ko tad daudz vairāk vajag? Plašumu vajag? - Plašums milzīgs: Kur gribi, tur staigā. Mēs visi kādreiz laimīgi esam. Līdz zināmam laikam. Zivs bija līdz dzenskrūvei. Līdz kuģa dzenskrūvei smagai. Un tagad nu slapjajās smiltīs guļ - Sa-vainota, sa-dragāta. Nāk invalīds airiem pār plecu Un slaikiem makšķerkātiem. Zivs sausumā beidzas nost Un slāpdama žaunas plāta. Briesmīgi ir, ja jāmirst Un uz priekšu nekādi netiek, Kad līdz brīvībai tikai Trīsdesmit centimetri. Invalīds paņem airi, Tūlīt zivi upē bīdīs - - Cilvēki, iegaumējiet Un atcerieties šo brīdi! Atcerieties savās svētku dienās, Savos ikdienas sīkumos: Var gadīties kaut kas līdzīgs - Nelaimīgais sit nelaimīgo. Sit, it kā darītu darbu. Kā spēcīgāk iesist meklē. Sit, un - nevienas skaņas. Zivis nekliedz. (..) Sveicinājums bīskapam Albertam Esi sveicināts, bīskap Albert, Pagānu zemē. Netici tiem, kas teic, Ka mēs tevi nemīlot. Tā nav taisnība. Mēs tevi mīlam Pat ļoti. Mēs tevi mīlam tikpat, Cik tu mūsu meitenes Izvarotās. Mēs tevi mīlam tikpat, Cik tu mūsu tautu - Kristīto, pazemoto. Tu droši vien zini - Ir tāds sakāmais: "Dots pret dotu." Tu mums soli - Ļaut cītīgi kalpot Septiņus simtus gadu. Mēs esam maza tauta. Daudz nav mums ko solīt. Bet kaut ko mēs varam atdot. (..) Kā būšot ar mūsu kaunu? Kā nu tā vēl var prasīt? Tavu kristījumu Mēs Daugavā nomazgāsim. Kaut arī nekristīta Šī upe un grēcīga, Tā tomēr ir Visuspēcīga Nu tad nāc vien, bīskap, Mēs tevi gaidām. Nevajag baidīties - Mēs taču smaidām. Dzejolis par divdesmit pieciem gadiem Šovakar sanāks draugi, Un man tiks parādīts gods - Kā nekā gadsimta ceturksnis Nodzīvots. Mēs dzersim tumšu vīnu, Un zvaigzne logā stāvēs. No vīna mēs mazliet ieskurbsim Un pārspriedīsim par dzīvi un nāvi. Ceturksnis, ceturksnis, ceturksnis... Ceturto nodzīvo retais. Un tā nu galu galā Nomirst tīrais un nomirst netīrais. Un tā nu galu galā Nomirst krāpējs un nomirst kāpējs. Dažs tik ātri, ka nepagūst pajautāt, Kam viņš dzīvo un kāpēc. Cits nodzīvo grūti un smagi, Cits noslido kā ar slidām... Bet svarīgākais nav gals. Svarīgākais ir tas, kas pa vidam. Svarīgākais ir uzceltais nams, Koks, iestādīts klajā laukā, Svarīgākais ir čūskai atņemta inde Zilganā stikla traukā. Bet vispār tagad cilvēki dzīvo ilgi - Vidēji tā ap septiņdesmit pieci. Tā ka mums nav ko uztraukties, Mēs varam būt priecīgi. Mēs priecājamies un dzīvojam. Nokrīt zvaigzne aiz loga, Bēda pie durvīm pieklauvē, Un atnāk pirmais nogurums... Divdesmit pieci, un neder vairs Kazlēnu priecīgums. Tas nemaz nav tik maz - Divdesmit pieci. Veidenbauma vecums (Kapsētā oši nošalc). Un vēl pēc diviem - Ļermontovu nošaus. Kā saka, jūsmas laiks jau aiz muguras, Kaut kam jau jābūt darītam, Un nevar visu atstāt vairs Parītam. Nokrita pirmā zvaigzne... Un, kad pulkstens divpadsmit sitīs, Mēs pamanīsim, ka tā nav bijusi vienīgā. Ir arī citas. Nu tad, mani viengadnieki, Gaišus prātus un gaišus logus! Un lai pēc divdesmit pieciem nav jāraksta Jubilejas nekrologi. Lai paliek redzīgas acis Pret pašu un citu trumiem. Nu tad, kā tagad mēdz sacīt, Uz jauniem sasniegumiem! Dzejolis par ļoti vecu tēmu Katram savs darbiņš jādara. Un tādēļ nav noslēpums - Šim nolūkam spārnoti zirgi Pegazi doti mums. Kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis Kopš tā sengrieķu mīta. Kādi tikai darbi nav tikuši Un kādi vēl netiks padarīti! Kā jau dzīvē parasts, Viens strādā ar gudru prātu, Otrs ar to nevar lepoties, Bet trešais tik runā un plātās. Vieni grauž spalvaskātus, Glauda Pegazam spalvu un lūdz. "Lops paliek lops," teic otri Un tūlīt to arklā jūdz, Un gudro, ko visupirms - Savu vai piefermas lauciņu. Bet Pegazam spārni ir, Un tie mazliet traucē. Cik tie Pegazi tomēr savādi! Tu vari to sist kaut ar bomi - Viņš tomēr neies pa vagu, Bet drīzāk gan ņems un nomirs. Patiešām, ja labi apdomā, Ar viņiem ir tīrais negals, Kaut arī spārni doti, Tomēr nav eņģeļi Pegazi. Bet paskaties - laikmetu pārgrozībās: Vai zvaigzne tur debesīs dega? Vai tā bija Vega, kas dega? Nē, tikai Pegazs. Pegazs Šķiļ dzirkstis tērauda pakaviem, Pret krūtīm, pret rūtīm dzirkstis. Un pasaule skatās un klausās Skrejošo zvaigžņu švirkstienus. Un tad atkal norimst pakavi, Un teikts top kārajām sejām: "Šitas zirdziņš nav pārdodams, Viņš tikai ir izīrējams." Par ļoti dārgu maksu. Pie tam - šajā trakajā skrējienā Tu vari iegūt pasauli, Tu vari to palaist vējā. Puszirgs un pa pusei eņģelis, Un tomēr ne viens, ne otrs - - Starp zemi un debesīm dzīvodams - Noturies! Noturies! Noturies! |
|
|
![]()
Raksts
#108
|
|
Pārvērš vaboles par pogām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.03.04 Reģis 2008 ![]() |
Knuts Skujenieks
vilciens izgāja no punkta A vilciens izgāja no punkta A vilciens izgāja no punkta A nopūtās un nomira punktā B punktā B punktā B gauži raudāja |
|
|
![]()
Raksts
#109
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
Ieva Bite
* klausulē pasaulē vienatnē es apēdu savu cilvēku apēd tu pats savējo vai paturi to un izliec apskatei gan jau tev izdosies viņu piejaucēt * parklife! es izklepoju plaušas parklife! pa dibenu izkrīt nieres parklife! es nokožu sev kājas pirkstu parklife! vēnas pušu parklife! palīdziet man noskrūvēt galvu * baloži pārojas tavā virtuvē tu izcepi pankūkas viņi tās apēda tagad tie pārojas tavā virtuvē Šo rakstu rediģēja evija: 14.07.2006 20:47 |
|
|
![]()
Raksts
#110
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.06.04 Labākais GP atdzejotājs 2007 ![]() |
Tautasdziesma.
Dievs nolaida bumbul' zemē, Bumbuls negrib zemē augt; Dievs nolaida cilvek' zemē, Cilveks negrib bumbuļ' raut; Dievs nolaida spieķit' zemē, Spieķits negrib cilvek' sist; Dievs nolaida ugun' zemē, Uguns negrib spieķit' degt; Dievs nolaida ūden' zemē, Ūdens negrib guni dzēst; Dievs nolaida vērsi zemē, Vērsis negrib ūden' dzert! Dievs nolaida slakter' zemē, Slakters negrib vērsi kaut; Dievs nolaida nāvi zemē, Nāve grib to slakter' kaut. Slakters grib to vērsi kaut, Vērsis grib to ūden' dzert, Ūdens grib to ugun' dzēst, Uguns grib to spieķit' degt, Spieķits grib to cilvek' sist, Cilveks grib to bumbul' raut, Nu grib bumbuls zemē augt. |
|
|
![]()
Raksts
#111
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.03.05 ![]() |
CITĀTS(evija @ 01.06.2006 17:57) [snapback]644227[/snapback] Visi ir Māras Zālītes. *ELĒĢIJA guļ Daugava drēgnos vālos rītu nāks bāla un neizgulējusies austra varbūt tā būs Skujiņu Austra lēnām pār tiltu lēnām tu vari uzgrūsties mirušu dzejnieku ēnām Nu ko-seit dazi dzejolji no Austras iisaas biograafijas lapaam.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) Tu vari raudāt Tu vari raudāt, un tu vari lūgties, tu vari saļimt nevarīgs un slims - tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm, bet soļu ritmi ielās neaprims. Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā, neviens tev nenāks pieri glāstā skārt, neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs. Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala- viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl: nevienas durvis nevērsies tev vaļā, nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls. "Mans draugs." Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot, kam spārni straujāki kā bezdelīgai, kas skumju važas iesviež vējos brīvos un skanēt liek pat satrūkušai stīgai. Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo, kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi un bijušā nekad vairs nenožēlo, kas mīlē dzīvi pelēko un lēto un gavilēm sveic dienu neredzēto." Tukšums Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi, ja tev vēl patīk skatīties uz zvaigznēm un nesaredzēt tukšumu aiz tām. Tev viņas dzirkstis met kā acis, kas raudājušas maz, un zili salti stari blāv kā rokas, kas citai pierei glāstot pāri slīd, bet tevi aizmirsušas. Un vēl tu netici, ka arī mīla beidzas tukšumā, ka cilvēks noveco ar katru gadu un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi, kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās un jauns ir pavasars, kas jūrā ledu lauž, un rudens cits un citas- svešas skumjas pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas... Krīt zvaigznes rudeņos, skrien dienu gājputni uz dzīves rieta pusi, un visu, visu skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) |
|
|
![]()
Raksts
#112
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
Hildegarde Grīnberga
sažņaugta tipveida roka lokās viena kā vienmēr pastāstiet man kas es biju pirms pastāstiet man kā bija pirms naktīs mokās vasaras zelts uz sārtām lūpām gaida gaida gaida tikai vienu zvanu privātā čatrūmā vienu skatu nevērīgu garāmslīdošā kafejnīcā es esmu plaģiāts un manas galvas tur vairs nav pietiek ir laiks ir laiks noguris un smags tikai viena diena mani turpina neviļus jautā kā tev iet |
|
|
![]()
Raksts
#113
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
elīna veckaktiņa
saule izskrēja piedzimšanu un vasaras sagraizītajās karstuma plaukstās parādijās lāsteka ar mitriem glāstiem aplaimoja lapas kas atlidojušas no ārzemēm un pļavu cietokšņus ar neasām žiletēm un smaržas izskrēja elpas un lietu neskaidrības ar ūdeni mainījās ar zibens glāstiem saulei ir karsti no sevis tagad mēs dzīvojam dubultpoēzijās |
|
|
![]()
Raksts
#114
|
|
Cep speķi Dūdijam ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 22.01.06 ![]() |
Valts Ernštreits
Bez dzīvošanas atļaujas Un tad pienāk brīdis, pēc kura nekā nav, ko sacīt. Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm. Tik gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp, un tik netīrs tagad, kad mums ir jādodas projām. Un tas viss, kad šeit bijis - nekad tas nav bijis mūsu. Tā kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks zem kājām. Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli šņabja, un tad atkal būs labi. Man pietiek, ka zinu - tu esi. Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās. Tās mūs glāsta un saka: pacieties tikai šo ziemu. Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm. Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz notikt. Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks. Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot. Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu. Beigas. _________ 20 l dīzeļa un 1 burka ar eļļu - dzīve ir tramvaja līnija no pilsētas centra uz elli. Maršruta pēdējā pieturā, kurā kase jau gadiem ir slēgta, nopērkams alus, bulciņas, pasaules karte un rētas. 20 soļi līdz debesīm - ne vairāk kā pārdesmit metru. Tikai nav it neviena tramvaja no elles uz pilsētas centru. __________ Visiem, kas gāja pret rītu aiz ziemeļu polārā loka, lai dzīvotu naktīs, bet dienās mirtu. Visiem, kas neatgriezās no ziemeļblāzmām un varavīkšņu ceļiem. Es uzcelšu māju ar 365 durvīm, un aiz katrām no tām ik dienas būs daļa saules. |
|
|
![]()
Raksts
#115
|
|
Pārvērš vaboles par pogām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.03.04 Reģis 2008 ![]() |
Artis Ostups
* un atkal atceros: es guļu zem lodžijas divi silti bēthoveni skrien mani samīļot viņiem ir uguns astros ieaugušas acis nez par ko viņi domā kad nāk un aplaiza manu purniņu kad nāk un redz kā es satumstu bez sava lācīša * aizlāčo zili pielijis gaiss plaukstās kas iemigušas aizsmēķētiem pirkstiem pār ezeru zaigo degoša lapene (klusītēm aizcilpo satraukta diena) piemiedzu sev ar gaismu --- es katrus ziemassvētkus zibsnīju nevainīgo eglīšu korī pelēks un bez mantiņām pelēks un bez mantiņām MILZIS mani sauc lejā no kalna bet mākonim kāds uzsitis melnu zilumu es taču nevaru atstāt viņu vienu šeit bimbojam es raudu līdzi un milzim padusē mazi punktiņi sarunājas: gāž kā ar saujām |
|
|
![]()
Raksts
#116
|
|
Pārvērš vaboles par pogām ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.03.04 Reģis 2008 ![]() |
Andris Akmentiņš
pēc lietus es izeju laukā pavērot sliekas pēc lietus sliekas rāpo pa ceļiem un nesatiekas tieši pēc lietus uz ceļiem ir treknāko slieku bari tikai tāpēc tās ir tik tievas ka nostiepušās tik garas tik sķērsām sliekas pēc lietus pār ceļiem lien ka liekas šīs sliekas šos ceļus pārzina labāk jo sliekām nav labo vai kreiso sliekām ir priekša un pakaļa un ja kārtīgai sliekai jāiet tā pakaļu savelk uz priekšu un priekšu pastumj tālāk uz priekšu un tālāk jau iet kā pa sviestu |
|
|
![]()
Raksts
#117
|
|
Gāž podus mikstūrās ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 16.03.05 Kur: ormaņu iela ![]() |
kārlis vērdiņš
ceturtdienās es esmu dievs un pasaule ir mans vaļasprieks līdz pusdienlaikam gulu gulu mākoņus slaku ar burkānu sulu pusdienās aicinu kalnu grēdu no viņas rokas rasolu ēdu redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu vāvere katlā čiekuru iemet gājputni atgriežas pārlido pāri klačojas pieber vannu ar sāli papīrgrozā sēkliņas saber izdīgst trausls līķabāls rabarbers pagaršoju un jūtu baudu iesnaužos: sapnī par pasauli raudu pamostos tumsā un esmu viens aiz logiem egļu zobeni vien lēnām paveras pusnakts slūžas circenis pamet krāsni uz mūžiem aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts nolīst pār mēness sudraba spermu apslaka mani rāmu un dzestru atkal atceros kas es esmu slauku istabu saslaukas maisu no saslaukām rītdienas rasolu taisu |
|
|
![]()
Raksts
#118
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Ojārs Vācietis.
Meitene no manas klases. Ir aizaugušas takas, redzi pati - Tur katru pavasari jauna zāle dīgs, Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs... Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk Un tagad gandrīz nepārmainām tos, - Nē, divi ceļi bieži projām griežas, Lai tālumā ar citiem sastaptos. Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām, Kad palu migla atnāk iepīt, Es gāju, tavu roku jūtot savā Un baidīdamies... tevi noskūpstīt. Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes, Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij', Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes Tās tālās dienas sauli neapvij. Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases - Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs, Tu esi meitene no manas klases, Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs. Un dzīve visus - viņu, tevi, mani - Kur vajadzēja, nostādīja draugi. Mūs skolas klusie koridoru zvani No tādām tālēm kopā nesasauks. Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati - Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs. |
|
|
![]()
Raksts
#119
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 10.06.04 Kur: «Голая пионерка» ![]() |
* * * naktstauriņi paukšķēdami krita atsitās pret mūsu elpām ēnu nenotveramajām dejām krita atsitās samirka sāļās lāsēs smagi kā dimanti zvīļodami naktstauriņi paukšķēdami krita atsitās krita sajuka elpu neprātā ievijās starp mūsu delnām kā mēnesgaisma iepinās sapinās atsitās krita /Magdalēna/ Šo rakstu rediģēja nera: 13.09.2006 17:43 |
|
|
![]()
Raksts
#120
|
|
Bēg no sera Kedogena ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 04.03.06 Kur: somewhere else ![]() |
Gitai.
I. Ziedonis Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām, Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām, Kādām dīvainām acīm - kā paegļu mežs - Gar mūsu vārtiem iet cilvēks svešs. Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo. Kāpēc viņš tā iet viens caur vakaru vēlo?" Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni. Kā kaulu tam pasvieda malduguni Un prasīja: "Kā jūsu krupi sauc? Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?" Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo. Kāpēc viņš tā runa caur vakaru vēlo?" "Vai deg jums svecītes pirkstu galos? Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos? Un kuru daļu lai jums dod - To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?" Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo. Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo? Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām. Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām. Bet nakts, kā nakts, Un diena - kā diena. Govs gadā noēd kaudzi siena, Bet nenāk krupis pēc mūsu piena. Un dīvainā cilvēka - arī nav neviena. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 10.05.2025 20:53 |