Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[evija..]

Visi ir Māras Zālītes.

*

No ezera skatienā manā
ielēca zivs —
dzīva,
lunkana, vēsa un sveša.

No skatiena mana ezerā
ielēca zivs —
dzīva.
Nekad to vairs neredzēšu.

Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.

Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?

Laikam.


*

Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,

Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,

Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,

Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,

Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.

Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

*

Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies,
Un es beidzot uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.

Ko viņa grib no manis,
Laipna līdz apnikumam,
Ko pie gultas man stāv
Kā pie šūpuļa kūma.

Ko viņa iedomājas,
Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas.
Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas
Ir Laimas vai Nelaimas lēmums?

Varbūt beidzot es uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.
Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt tumsa tur parakstīsies.

*

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

Mēs dejosim kā lapas,
kad tās krīt no koka,
nerrs nerros mūs un jokā
vērtīs visu,
dzers rūgtu misu viesi,
skaļās balsīs izkliegs — salds! —
galds servēts à la rococo.

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

*

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Ceriņu krūms
Vilka sīkus, smaržīgus krustus
Mums abiem pāri.
Grieze pabeidza savu griežamo,
Un mēs kļuvām
Par divām daļām —
Tu — viena,
Es — otra.

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Bet starp ceriņu krustiem
Es atradu vienu
Sīkziedīti, sīklaimīti
Septiņām lapiņām
Smaržīgu, smaržīgu.

*ELĒĢIJA

violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis

[Melnais Akvareļu...]

Vizma Belševica

Tu biji kails un vēju aplauzts koks
Es - lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem.
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni ligzdo zaļo lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas ka tu ssalapojis pats
Tu gribi izrautes no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār lapu rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem
Es aiziet nevaru no tevis, raupjais koks
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

[miu : miu]

O. Vācietis

Piesaukšana

Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Šo rakstu rediģēja miu : miu: 01.06.2006 17:27

[ogle.]

J.Plotnieks

Divas puses

Melnā naktī tālas gaismas salas
Rāda man, kur aiziet putnu ceļš:
Balta josta debess puses dala,
Arī sirdi man uz pusēm šķeļ.

Pirmā puse putnu ceļā ietu,
Otra paliks te, kur bite dzeļ.
Paliks salnā sargāt baltu ziedu.

Paliks te un melnu vagu dzīs,
Lai var pirmā aiziet debsīs.

[evija..]

Roberts Mūks

LŪGŠANAS SKICE PASAULES TELPAS LAIKMETA SĀKUMĀ

Kas visa pasaules telpa būs apbraukāta
un visās zvaigžņu ieliņās būts,
es mīlēšu Jūs atkal,
būdams vecāks un zinīgāks,
ka ir vajadzīgi gismas gadi,
lai aizbēgtu no sevis
un ieraudzītu -
cik tuvu jūs esat vislielākā tumsā.

Varbūt reiz mēs visi atjēgsim,
ka bēgt no jums ir tas pats, kas jūs meklēt,
un, ks strssdtd, Jūs itkā bēgat no mums.
Mūsu tēvs, ka neesat debesīs.

[Floriāna]

Aleksandrs Čaks.

Strēlnieka dziesma latviešu meitenei.

Ja tev skumji, mans draugs,
neej,
neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.

Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.

Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs, iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni

Nāc...

[Antons Ego]

Māris Čaklais. man ne īpaši, bet es iemaldījos viņa saitā un pāris kontrolcē-kontolvē tomēr gribējās uzveikt.

Kājāmgājējs un Mūžība

Jūrā peld diži kuģi,
Padebešos peld lidmašīnas.
Mēs peldam, lidojam... Tad
Izkāpjam no šiem brīnumiem

Un topam kājāmgājēji,
Iejūkam cilvēku barā.
Vēdera rūpēs, lupatu rūpēs
Dzīve var aizslīdēt garām.

Un tad pēkšņi skatāmies -
Arī viens kājāmgājējs!
Iet un savā nodabā
Ar mūžību sarunājas.

"Muļķis vai arī savādnieks,"
Ar epitetiem mēs devīgi.
"Cik jocīgs - iet un sarunājas
Pats ar sevi."

Balāde par zivi un invalīdu.

Invalīds nenēsā ordeni,
Bet koka kāju smagu.
Ik vakaru atnāk pie upes
Pēc darba mazliet saguris,

Atslēdz būdu, paņem airus
Un līdz naktij upē pazūd.
Ko nu viņš tur noķer,
Bet tāpat kādu mazumu.

Toties - kas par mieru -
Tikai retumis kāda motorlaiva vai barža.
Toties - kas par klusumu -
Ūdenszāļu un vasaras vakara smarža.

Zivs arī bija laimīga
Ūdens plašumā šajā -
Tārpu un kukaiņu pietiek,
Un ko tad daudz vairāk vajag?

Plašumu vajag? - Plašums milzīgs:
Kur gribi, tur staigā.
Mēs visi kādreiz laimīgi esam.
Līdz zināmam laikam.

Zivs bija līdz dzenskrūvei.
Līdz kuģa dzenskrūvei smagai.
Un tagad nu slapjajās smiltīs guļ -
Sa-vainota, sa-dragāta.

Nāk invalīds airiem pār plecu
Un slaikiem makšķerkātiem.
Zivs sausumā beidzas nost
Un slāpdama žaunas plāta.

Briesmīgi ir, ja jāmirst
Un uz priekšu nekādi netiek,
Kad līdz brīvībai tikai
Trīsdesmit centimetri.

Invalīds paņem airi,
Tūlīt zivi upē bīdīs - -
Cilvēki, iegaumējiet
Un atcerieties šo brīdi!

Atcerieties savās svētku dienās,
Savos ikdienas sīkumos:
Var gadīties kaut kas līdzīgs -

Nelaimīgais sit nelaimīgo.

Sit, it kā darītu darbu.
Kā spēcīgāk iesist meklē.
Sit, un - nevienas skaņas.
Zivis nekliedz.

(..)


Sveicinājums bīskapam Albertam

Esi sveicināts, bīskap Albert,
Pagānu zemē.
Netici tiem, kas teic,
Ka mēs tevi nemīlot.

Tā nav taisnība. Mēs tevi mīlam
Pat ļoti.
Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu meitenes
Izvarotās.

Mēs tevi mīlam tikpat,
Cik tu mūsu tautu -
Kristīto, pazemoto.

Tu droši vien zini -
Ir tāds sakāmais:
"Dots pret dotu."

Tu mums soli -
Ļaut cītīgi kalpot
Septiņus simtus gadu.
Mēs esam maza tauta.
Daudz nav mums ko solīt.
Bet kaut ko mēs varam atdot.

(..)

Kā būšot ar mūsu kaunu?
Kā nu tā vēl var prasīt?
Tavu kristījumu
Mēs Daugavā nomazgāsim.

Kaut arī nekristīta
Šī upe un grēcīga,
Tā tomēr ir
Visuspēcīga

Nu tad nāc vien, bīskap,
Mēs tevi gaidām.
Nevajag baidīties -
Mēs taču smaidām.

Dzejolis par divdesmit pieciem gadiem

Šovakar sanāks draugi,
Un man tiks parādīts gods -
Kā nekā gadsimta ceturksnis
Nodzīvots.

Mēs dzersim tumšu vīnu,
Un zvaigzne logā stāvēs.
No vīna mēs mazliet ieskurbsim
Un pārspriedīsim par dzīvi un nāvi.

Ceturksnis, ceturksnis, ceturksnis...
Ceturto nodzīvo retais.
Un tā nu galu galā
Nomirst tīrais un nomirst netīrais.

Un tā nu galu galā
Nomirst krāpējs un nomirst kāpējs.
Dažs tik ātri, ka nepagūst pajautāt,
Kam viņš dzīvo un kāpēc.

Cits nodzīvo grūti un smagi,
Cits noslido kā ar slidām...
Bet svarīgākais nav gals.
Svarīgākais ir tas, kas pa vidam.

Svarīgākais ir uzceltais nams,
Koks, iestādīts klajā laukā,
Svarīgākais ir čūskai atņemta inde
Zilganā stikla traukā.
Bet vispār tagad cilvēki dzīvo ilgi -
Vidēji tā ap septiņdesmit pieci.
Tā ka mums nav ko uztraukties,
Mēs varam būt priecīgi.

Mēs priecājamies un dzīvojam.
Nokrīt zvaigzne aiz loga,
Bēda pie durvīm pieklauvē,
Un atnāk pirmais nogurums...

Divdesmit pieci, un neder vairs
Kazlēnu priecīgums.
Tas nemaz nav tik maz -
Divdesmit pieci.

Veidenbauma vecums
(Kapsētā oši nošalc).
Un vēl pēc diviem -
Ļermontovu nošaus.

Kā saka, jūsmas laiks jau aiz muguras,
Kaut kam jau jābūt darītam,
Un nevar visu atstāt vairs
Parītam.

Nokrita pirmā zvaigzne...
Un, kad pulkstens divpadsmit sitīs,
Mēs pamanīsim, ka tā nav bijusi vienīgā.
Ir arī citas.

Nu tad, mani viengadnieki,
Gaišus prātus un gaišus logus!
Un lai pēc divdesmit pieciem nav jāraksta
Jubilejas nekrologi.

Lai paliek redzīgas acis
Pret pašu un citu trumiem.
Nu tad, kā tagad mēdz sacīt,
Uz jauniem sasniegumiem!

Dzejolis par ļoti vecu tēmu

Katram savs darbiņš jādara.
Un tādēļ nav noslēpums -
Šim nolūkam spārnoti zirgi
Pegazi doti mums.

Kā saka, daudz ūdeņu aiztecējis
Kopš tā sengrieķu mīta.
Kādi tikai darbi nav tikuši
Un kādi vēl netiks padarīti!

Kā jau dzīvē parasts,
Viens strādā ar gudru prātu,
Otrs ar to nevar lepoties,
Bet trešais tik runā un plātās.

Vieni grauž spalvaskātus,
Glauda Pegazam spalvu un lūdz.
"Lops paliek lops," teic otri
Un tūlīt to arklā jūdz,

Un gudro, ko visupirms -
Savu vai piefermas lauciņu.
Bet Pegazam spārni ir,
Un tie mazliet traucē.

Cik tie Pegazi tomēr savādi!
Tu vari to sist kaut ar bomi -
Viņš tomēr neies pa vagu,
Bet drīzāk gan ņems un nomirs.

Patiešām, ja labi apdomā,
Ar viņiem ir tīrais negals,
Kaut arī spārni doti,
Tomēr nav eņģeļi Pegazi.

Bet paskaties - laikmetu pārgrozībās:
Vai zvaigzne tur debesīs dega?
Vai tā bija Vega, kas dega?
Nē, tikai Pegazs.
Pegazs

Šķiļ dzirkstis tērauda pakaviem,
Pret krūtīm, pret rūtīm dzirkstis.
Un pasaule skatās un klausās
Skrejošo zvaigžņu švirkstienus.

Un tad atkal norimst pakavi,
Un teikts top kārajām sejām:
"Šitas zirdziņš nav pārdodams,
Viņš tikai ir izīrējams."

Par ļoti dārgu maksu.
Pie tam - šajā trakajā skrējienā
Tu vari iegūt pasauli,
Tu vari to palaist vējā.

Puszirgs un pa pusei eņģelis,
Un tomēr ne viens, ne otrs - -
Starp zemi un debesīm
dzīvodams -
Noturies!
Noturies!
Noturies!

[trobelius]

Knuts Skujenieks

vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
vilciens izgāja no punkta A
nopūtās
un nomira

punktā B
punktā B
punktā B
gauži raudāja

[evija..]

Ieva Bite

*
klausulē
pasaulē
vienatnē
es apēdu
savu
cilvēku
apēd
tu
pats
savējo
vai
paturi
to
un izliec
apskatei
gan jau
tev
izdosies
viņu
piejaucēt


*
parklife!
es izklepoju plaušas
parklife!
pa dibenu izkrīt nieres
parklife!
es nokožu sev kājas pirkstu
parklife!
vēnas pušu
parklife!
palīdziet man noskrūvēt galvu


*
baloži pārojas tavā virtuvē
tu izcepi pankūkas
viņi tās apēda
tagad tie pārojas tavā virtuvē

Šo rakstu rediģēja evija: 14.07.2006 20:47

[Antons Ego]

Tautasdziesma.

Dievs nolaida bumbul' zemē,
Bumbuls negrib zemē augt;
Dievs nolaida cilvek' zemē,
Cilveks negrib bumbuļ' raut;
Dievs nolaida spieķit' zemē,
Spieķits negrib cilvek' sist;
Dievs nolaida ugun' zemē,
Uguns negrib spieķit' degt;
Dievs nolaida ūden' zemē,
Ūdens negrib guni dzēst;
Dievs nolaida vērsi zemē,
Vērsis negrib ūden' dzert!
Dievs nolaida slakter' zemē,
Slakters negrib vērsi kaut;
Dievs nolaida nāvi zemē,
Nāve grib to slakter' kaut.
Slakters grib to vērsi kaut,
Vērsis grib to ūden' dzert,
Ūdens grib to ugun' dzēst,
Uguns grib to spieķit' degt,
Spieķits grib to cilvek' sist,
Cilveks grib to bumbul' raut,
Nu grib bumbuls zemē augt.

[Poesie*]

Visi ir Māras Zālītes.

*ELĒĢIJA

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

Nu ko-seit dazi dzejolji no Austras iisaas biograafijas lapaam.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif)

Tu vari raudāt

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,
tu vari saļimt nevarīgs un slims -
tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,
bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,
neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,
neviens...Tik bezgalīgo zvaigžņu starā
gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:
nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls.

"Mans draugs."

Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,

kam spārni straujāki kā bezdelīgai,

kas skumju važas iesviež vējos brīvos

un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.



Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,

kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi

un bijušā nekad vairs nenožēlo,

kas mīlē dzīvi pelēko un lēto

un gavilēm sveic dienu neredzēto."

Tukšums

Cik jauna tu, cik pārāk jauna esi,
ja tev vēl patīk
skatīties uz zvaigznēm
un nesaredzēt
tukšumu aiz tām.

Tev viņas dzirkstis met kā acis,
kas raudājušas maz,
un zili salti stari blāv
kā rokas,
kas citai pierei glāstot pāri slīd,
bet tevi
aizmirsušas.

Un vēl tu netici,
ka arī mīla beidzas tukšumā,
ka cilvēks noveco ar katru gadu
un zeme atdziest, sauli pārklāj traipi,
kaut mežs un klajs ir vienmēr jaunās krāsās
un jauns ir pavasars, kas jūrā
ledu lauž,
un rudens cits
un citas-
svešas skumjas
pār seju nogurušo pārsviež grumbu ēnas...

Krīt zvaigznes rudeņos,
skrien dienu gājputni uz dzīves
rieta pusi,
un visu, visu
skauj saltā zārkā bezgalīgais tukšums.

(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[evija..]

Hildegarde Grīnberga

sažņaugta tipveida roka
lokās viena kā vienmēr
pastāstiet man kas es biju pirms
pastāstiet man kā bija pirms
naktīs mokās vasaras zelts uz sārtām lūpām
gaida gaida gaida
tikai vienu zvanu privātā čatrūmā
vienu skatu nevērīgu
garāmslīdošā kafejnīcā
es esmu plaģiāts un
manas galvas tur vairs nav
pietiek
ir laiks
ir laiks noguris un smags tikai
viena diena
mani turpina
neviļus jautā
kā tev iet

[evija..]

elīna veckaktiņa

saule izskrēja piedzimšanu
un vasaras sagraizītajās karstuma plaukstās
parādijās lāsteka
ar mitriem glāstiem aplaimoja lapas
kas atlidojušas no ārzemēm
un pļavu cietokšņus
ar neasām žiletēm
un smaržas izskrēja elpas
un lietu
neskaidrības
ar ūdeni
mainījās ar zibens glāstiem
saulei ir karsti no sevis
tagad mēs dzīvojam
dubultpoēzijās

[drausmis]

Valts Ernštreits


Bez dzīvošanas atļaujas

Un tad pienāk brīdis, pēc kura nekā nav, ko sacīt.
Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm. Tik
gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp, un tik
netīrs tagad, kad mums ir jādodas projām.

Un tas viss, kad šeit bijis - nekad tas nav bijis
mūsu. Tā kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks
zem kājām. Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli
šņabja, un tad atkal būs labi. Man pietiek,
ka zinu - tu esi.

Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās.
Tās mūs glāsta un saka: pacieties tikai šo ziemu.
Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm.
Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz notikt.

Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks.
Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai
snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot.
Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu.
Beigas.


_________

20 l dīzeļa un 1 burka ar eļļu -
dzīve ir tramvaja līnija
no pilsētas centra uz elli.

Maršruta pēdējā pieturā,
kurā kase jau gadiem ir slēgta,
nopērkams alus, bulciņas,
pasaules karte un rētas.

20 soļi līdz debesīm -
ne vairāk kā pārdesmit metru.
Tikai nav it neviena tramvaja
no elles uz pilsētas centru.

__________

Visiem, kas gāja pret rītu aiz ziemeļu polārā loka, lai dzīvotu naktīs, bet
dienās mirtu. Visiem, kas neatgriezās no ziemeļblāzmām un varavīkšņu
ceļiem. Es uzcelšu māju ar 365 durvīm, un aiz katrām no tām ik dienas
būs daļa saules.

[trobelius]

Artis Ostups

*

un atkal atceros:
es guļu zem lodžijas

divi silti bēthoveni skrien mani samīļot
viņiem ir uguns astros ieaugušas acis

nez par ko viņi domā
kad nāk un aplaiza manu purniņu
kad nāk un redz kā es satumstu
bez sava lācīša


*

aizlāčo zili pielijis gaiss
plaukstās kas iemigušas aizsmēķētiem pirkstiem

pār ezeru zaigo degoša lapene
(klusītēm aizcilpo satraukta diena)
piemiedzu sev ar gaismu ---
es katrus ziemassvētkus zibsnīju
nevainīgo eglīšu korī
pelēks un bez mantiņām
pelēks un bez mantiņām


MILZIS

mani sauc lejā no kalna

bet mākonim kāds uzsitis melnu zilumu
es taču
nevaru atstāt viņu vienu šeit bimbojam
es raudu līdzi

un milzim padusē mazi punktiņi sarunājas:
gāž kā ar saujām

[trobelius]

Andris Akmentiņš

pēc lietus es izeju laukā pavērot sliekas
pēc lietus sliekas rāpo pa ceļiem un nesatiekas
tieši pēc lietus uz ceļiem ir treknāko slieku bari
tikai tāpēc tās ir tik tievas ka nostiepušās tik garas
tik sķērsām sliekas pēc lietus pār ceļiem lien ka liekas šīs sliekas šos ceļus pārzina labāk
jo sliekām nav labo vai kreiso sliekām ir priekša un pakaļa
un ja kārtīgai sliekai jāiet tā pakaļu savelk uz priekšu
un priekšu pastumj tālāk uz priekšu un tālāk jau iet kā pa sviestu

[evija..]

kārlis vērdiņš

ceturtdienās es esmu dievs
un pasaule ir mans vaļasprieks
līdz pusdienlaikam gulu gulu
mākoņus slaku ar burkānu sulu
pusdienās aicinu kalnu grēdu
no viņas rokas rasolu ēdu

redzu: nav dzīvoklim jumta un sienu
vāvere katlā čiekuru iemet
gājputni atgriežas pārlido pāri
klačojas pieber vannu ar sāli
papīrgrozā sēkliņas saber
izdīgst trausls līķabāls rabarbers

pagaršoju un jūtu baudu
iesnaužos: sapnī par pasauli raudu
pamostos tumsā un esmu viens
aiz logiem egļu zobeni vien
lēnām paveras pusnakts slūžas
circenis pamet krāsni uz mūžiem

aizlido lejāk kur zvaigžņu vermuts
nolīst pār mēness sudraba spermu
apslaka mani rāmu un dzestru
atkal atceros kas es esmu
slauku istabu saslaukas maisu
no saslaukām rītdienas rasolu taisu

[Kalevale]

Ojārs Vācietis.
Meitene no manas klases.

Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

[nera]

* * *

naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās pret
mūsu elpām
ēnu nenotveramajām dejām
krita atsitās
samirka sāļās lāsēs
smagi kā dimanti
zvīļodami
naktstauriņi paukšķēdami
krita atsitās krita
sajuka elpu neprātā
ievijās starp mūsu delnām
kā mēnesgaisma iepinās
sapinās atsitās krita

/Magdalēna/

Šo rakstu rediģēja nera: 13.09.2006 17:43

[Floriāna]

Gitai.

I. Ziedonis

Kādām dīvainām kustībām, greizām un lauztām,
Kādām dīvainām drēbēm, kas zin no kā austām,
Kādām dīvainām acīm - kā paegļu mežs -
Gar mūsu vārtiem iet cilvēks svešs.

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā iet viens caur vakaru vēlo?"

Pie vārtiem viņš apstājās, sauca mūsu suni.
Kā kaulu tam pasvieda malduguni
Un prasīja: "Kā jūsu krupi sauc?
Vai viņš izlien no paklēts, kad govis slauc?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runa caur vakaru vēlo?"

"Vai deg jums svecītes pirkstu galos?
Man ir zelta sirds. Vai jūs gribat, lai ar jums dalos?
Un kuru daļu lai jums dod -
To, ko saprot, vai to, ko nesaprot?"

Un tu man teici: "Tas cilvēks tēlo.
Kāpēc viņš tā runā caur vakaru vēlo?
Mēs toreiz pa vārtiem to neielaidām.
Tagad nu gaidām. Vēlreiz gaidām.

Bet nakts, kā nakts,
Un diena - kā diena.
Govs gadā noēd kaudzi siena,
Bet nenāk krupis pēc mūsu piena.
Un dīvainā cilvēka - arī nav neviena.