Maģiskais dārzs, [c]/[pzp] Opcijas

[..:Kerija:..]

Reiz kāds teica - gan jau, ka vēlāk nākotne būs labāka, bet, kad šī nākotne pienāca, ne visi tā uzskatīja, jo tagad daudzi teica - kaut viss būtu tā kā bija senču senču laikos.

Reiz viss bija tik mierīgs un kluss, bet tad pēkšņi sāka brukt ēkas, mūsdienīgā tehnoloģija vienkārši atsacījās darboties. Vienīgais, kas attīstījās pilnā sparā, bija daba, kura pārauga visu, apauga visu un iznīcināja vājo. Izdzīvoja tikai retais un tas pas ar laiku pārvērtās, pielāgojoties meža iedzīvei un tam bargumam, kuru tas pieprasīja.

Mežā varēja ik pa solim manīt ko neparastu, ko no veciem laikiem palikušu, dabas neaprītu, tomēr lielākoties bija jāpaļaujas, ka šodien daba nemainīsies un šodien būs žēlīga pret tevi.

Stāsts iesākas ar ikdienišķu rītu, kad iznākot no savas mītnes, kārtējo reizi liekas, ka tā ir kur citur pārvietota, jo koki pārauguši, saauguši, apauguši un kļuvuši vairāk bīstami. Tomēr dīvainā deguma smaka liecināja, ka šī nebūs no tām ikdienišķajām dienām, kad būs jāuzmanās no kokiem, augiem, dīvainiem dzīvniekiem, bet kas liecināja, ka notiks kas biedējošs.

Katras būtnes rīts iesākās kā viņam bija ierasts iesākties, kāds devās pastaigā, kāds cits ilgāk gulšņāja, cits negulēja nemaz, vērojot apkārtni un jau sajūtot vieglu deguma smaku, tomēr dūmus apkārt nemanīja.

Aptuvens meža izskats:
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/84586f88.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/4365b66f.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/86086d0b.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/558d7fc1.jpg

Šeit drīkst postot:
Roviela
Darka
Kristy Light
Rudens bērns Renīna
Sfinx
aww sugar
Melnais Akvareļu Vienradzis
eXplode
Flora
Demiurgs
kaca95

[Melnais Akvareļu...]

Tikko bija pazudis tieši tas koks, pa kuru Gronors grasījās lēkt. Gronors, kau arī ātrs un neapdomīgs, nebija stulbs un uzreiz saprata, ka no harpijas ir jālaižas, jo uzveikt viņu nav iespējams. Ņerr viņš izdvesa un pēc mirkļa jau stāvēja blakus kokā un lēca uz nākamo...
Bet tad atskanēja gārdziens un tad arī ķērciens. Šīs skaņas tuttimūram nepatika un viņš apstājās rešā koka zaros, lai saprastu, no kurienes tās nāk...

[Darka]

Ņurrrr.... Karhara izstiepa vienu ķepu no gultas, ja tā to priekšmetu varēja dēvēt, jo tam nebija ne segas, ne palaga, tikai viens liels spilvens uz kura labpatika snauduļot. Vieglas žāvas atskanēja nelielajā koka būdiņā.

Karhara atvēra zaļās acis. Izstiepās viņas ķepiņas visā garumā. Nagi, kas iezaigojās rīta dvesmā, iecirtās koka sienā. Bet jau nākošajā mirklī Karhara atradās istabas vidū. Tas tikai prasīja nedaudz veiklības un ātruma.

Meitene laiski izsoļojano telpas un pavērās uz mūžigo mežu.

Nu vismaz nekas nav mainījies.... Vieglas žāvas pēc kā Karhara uzsāka rīta apgaitu, daži sveicieni vietējiem un Karhara jau atradās ārpus teritorijas.

Nonākusi savā iemīļotākajā vietā, meitene sajuta dūmu smārdu. Nē tas pat nebija dūmu, bet tikai deguma.

Karhara saklausīja arī balsis. No viena zara uz otru, meitene veikli lēkāja un tad pamanīja svešiniekus.Ko viņi te dara?

Meitene sasprindzināja katru maņu un tad nolēma izdibināt notiekošo. Izpletusi lidplēvi, meitene laiski nolaidās no koku virsotnēm tieši pie kentaura kājām.

Vai Jūs te kaut ko svilinat? Kaķenīte uzmeta neuzticības pilnu skatu katram, kas bija šeit.

[Roviela]

Lai veiksme ar Tevi! Kas Tu būsi? tengu, protams, pēc izskata pazina savu netālo kaimiņieni, bet vārdu nezināja, jo, greizsirdīgi sargājot savus īpašumus, nekad nebija ar to runājies. Viņš bija pamanījis arī nīgro pusāzi satīru ar viņa suni - tengu ir un paliek maģiskas būtnes, lai kādā izskatā -, bet, zinādams, kāds īgņa tas ir, nemaz nepievērsa viņiem uzmanību. Ko runāties, ja tikai atrūks pretī ko kašķīgu? Kamēr suns nesadomā uzprasīties uz nepatikšanām, tikmēr lai dara ko grib. Otoki iekšķīgi pasmīnēja iedomājoties, ko viņš labprāt izstrādātu ar suni un tā saimnieku.

Nē, mēs neesam pie vainas, redzi, tieši pašlaik ejam noskaidrot, kas noticis.
"Mūks" atkal parādīja ar šakujos iešanas virzienā.
Mani sauc Otoki Takao. Nāksiet līdzi?

[Darka]

Karhara uzmeta acis, viņas prāt nenozīmīgajam mūkam, kas atbildēja viņas jautājumam. Meitene uzmanīgi palūkojās uz pacelto virziena rādi. Karharā tas uzreiz izraisīja neuzticību. Vai tie ir draudi, ka mums tur ir obligāti jāiet? Un tad viņa palūkojās norādītajā virzienā. Nekas neparasts nešķita, bet svilinājums vienalga radīja velmi noskaidrot, kas tad tur īsti ir.

Njā... Es vēlētos paskatīties kas tur ir kaķveidīgās būtnes skats pārslīdēja pār "rādām kociņu" un tad apstājās pie mūka knābja Cik neglīti...

Mani sauc Karhara. Tas bija viss ko meitene izteica, ne piederība ne atrašanās vieta netika paziņota, jo neuzticība šiem radījumiem, kas neattiecās uz kentauru, jo tos cienīja ik viens no kopienas.

[Roviela]

(OOC - mūkam nav knābja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Mūks ir mūks, ar cilvēka seju, nūju (šakujos) rokās, zobenu pie sāniem un vēdekli aiz jostas. Nu, tipiski tāds, kā karojošie mūki austrumu filmās)

Mēs arī, Otoki pieklājīgi klusā balsī atbildēja lielajai kaķenei, ak tad tā viņu sauc?
Iesim?

Tengu atsāka soļot virzienā, kuru nepārprotami norādīja viņa deguns.

[Darka]

ooc: piedod, bet tad Tavs tēls pārvēršas??? Hmmm... es domāju, viņš visu laiku ir kraukļa izskatā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Piedod!!!!!!



Karhara arī uzsāka lēnu virzību, bet tā viņai sagādāja zināmas neērtības, jo meža pakāja bija mitra un kurš nezin, ka kaķiem nepatīk mitrums. Savukārt nepatikas rezūltātā viņa izlaida nagus, kas iecirtās zemē, un tas savukārt apgrūtināja pārvietošanos. Meitene augsti cilājot kāja lika katru soli.

Nē, tas nav izturams... Karhara uzlēca uz kāda koka stumbra un iecirta tajā nagus. Un uzsāka pārvetošanos lēkājot no vieta stumbra uz otru.

Bet vispār, ko Jūs visi te darat?

Šo rakstu rediģēja Darka: 11.08.2006 09:01

[Roviela]

(OOC - es uzrakstīju, ka tengu pārvēršas, kad laižas lejā no koka. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Pašlaik viņš ir tīri cilvēka-mūka izskatā. Nav ne knābja, ne spārnu, ne aso nagu, arī drēbes ir kā mūkam)

Meklējam sviluma smakas iemeslu, tengu atbildēja nepārtraucot iešanu. Kāda viņa veikla! Koki nemaz nav tik tuvu viens otram, bet viņai aizlekt no viena līdz otram, acīmredzami, ir sīkums.

Kad ne pārāk tālu ir ierastais miteklis, lai kaut uz laiku, bet savējais, tad negribas no tā šķirties uguns dēļ. Un tā nu mēs ejam.
Otoki nemānījās. "Uz laiku", tas, protams, bija viņa laiks, kad gadus skaita simtos, nevis pa vienam.

[Flora]

Kad viņiem pievienojās kaķveidīgā būtne, Umberts ar apbrīnu nolūkojās kā viņa lēkā no viena zara uz otru, ieķerdamies tajos tikai ar saviem nagiem. Protams dzivojot mežā viņš bija redzējis daudzas būtnes, kas pārvietojas tikai pa koku zariem, taču katreiz redzot šādus viņaprāt pārdrošus lēcienus vairākus metrus virs zemes, viņš nodrebinājās. Būtnei, kas visu mūžu pavadījusi tikai uz zemes, un kura kājas artāvušas no tās tikai lēcienos, bija grūti saprast šo pārvietošanās veidu.

Viņš ievēroja arī netālu sekojošo satīru, kentaurs protams zināja par pusāža patstāvīgo nīgrumu, tāpēc nelikdamies ne zinis turpināja ceļu.

Šo rakstu rediģēja Flora: 11.08.2006 10:22

[Darka]

Karhara nedaudz pārsteigti palūkojās uz mūku, kurš turpināja ceļu pat neapstājoties. Ne kad agrāk meitene nebija manījusi viņu šai meža daļā, lai gan nekad agrāk viņa tik tālu no kopienas nebija aizmaldījusies, jo viņu uzskatīja par jaunu, lai ietu ekspedīcijas pa mežu, jo tas katru reizi varēja mainīties.

Atvaino, bet nekad Tevi te neesmu manījusi, sen jau apmeties uz dzīvi? Karhara nepazina baiļu, nepazina kaunu un nepazina laiku kad vajadzēja paklusēt un jautājumus neuzdot. Šai jaunajā būtnē bija pārāk daudz zinātkāres un enerģijas, lai apklustu vai noturēties uz vietas.

Un kā Jūs pārējos sauc? Karharu it īpaši interesēja kentaurs, jo šie radījumu viņas cilti bija godāti, jo spēja pabrīdināt par draudošajām briesmām.

[Roviela]

Es arī šai meža pusē neesmu bieži rādījies, vai kāds brīnums, ka nav gadījies sastapties, cienījamā? "mūks" atbildēja. Viņam bija jautri. Kaut kā jau bija piemirsies, kā ir, kad vienkārši sarunājas ar citu būtni. Man biežāk būtu jāpārvēršas! nodomāja Otoki. Ja viņš atcerējās pareizi, tad pēdējā reize, kad viņš to darīja, bija vai pusgadsimtu atpakaļ. Bet cik ērti! Neviens nebaidās, neuzbrūk... un pašam tas nav jādara.
Pašlaik esmu apmeties tālāk, uz to pusi, no kurienes mēs nākam. Nezinu, kā to vietu tieši sauc.

[Darka]

Karhara atkal uzmeta acis mūkam. Šī persona bija interesanta, jo izskatījās pēc parasta cilvēka, bet tas likās tik nereāli, ka meitene atkal nespēja noturēt mēli aiz asajiem ilknīšiem.

ah tad nesen? Mmmm.... A Tu esi cilvēks? Es taču drīkstu uzrunat uz Tu? Karhara pajautāja, jo cilvēks bija viņu nosaucis par cienijamo, kas likās savādi, jo tā neviens parasti neuzrunāja meiteni, kas lēkā no viena koka uz otru un izskatās pēc plēsīga radījuma, kam nav žēl ne viana. Uz šoreiz izskats nemaldināja, tikai meitene bija pārāk jauna, lai neizrādītu interesi.

[Roviela]

"Mūks" turpināja sarunu iekšēji uzjautrinoties:
Kā kuram nesen. Laiks ir plūstošs un mainīgs, tāpat kā mežs visapkārt. Man nesen, Tev, cienījamā, iespējams, sen. Es jau ilgi neskaitu gadus.

Pēc viņa izskata patiešām nevarēja pateikt, cik viņam gadu. Nešķita, ka daudz, bet acu dziļums liecināja par pretējo. Tāpat kustības - "meistara solis" tās sauc. Taisni vai šķita, ka mūks neiet, bet slīd vai lido, kājām tik viegli skarot zemi, ka ne lapiņa nenoliecas, ne rasas lāsīte netiek notraukta. Kaujas nūja Otoki rokās runāja pati par sevi. Neviens, kas neprot ar to rīkoties, tādu nenēsā.

(OOC - ja kaķenīte ir kādreiz redzējusi tengu viņa parastajā izskatā, tad pēc ieročiem var atpazīt - tie nav mainījušies, un tie viņam ir līdzi vienmēr. Varbūt radinieki Karharai ir stāstījuši par meža garu ar tādiem ieročiem? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) )

[Flora]

Mani sauc Umberts kentaurs pieklājīgi atbildēja uz karharas jautājumu. Kaut gan viņš bija redzējis tādas pašas būtnes kā viņa un pat nedaudz runājis ar tām, konkrēti Karaharu viņš vēl nebija manījis.Viņam šķita ka meitene varētu vēl būt diezgan jauna.

[..:Kerija:..]

Lai gan daži meža iemītnieki [occ:tēli] bija malziet tālāk no citiem un visi neatradās vienā barā, mežš pēkšņi visiem likās, ka sāk griezties apreibonot visiem galvas un saprātus. Pēkšņi zeme zem kājām mainījās un nu visi, kad apstājās griešanās, saprata, ka atrodas vienuviet, visi meža lielākie iemītnieki [occ:jūsu vadītie tēli] atradās vienuviet, vienā barā.
Tālumā atskanēja kārtējais briesmīgais gārdziens un deguma smaka likās tuvojamies. Jo tuvāk nāca neradījums vai kas nu tas bija, jo spēcīgāka un izteiktāka kļuva deguma smaka sev līdzi nesot daļu amonjaka smirdoņas, vēl pēc kāda mirklīša atskanēja jau vairāki gārgoņveida gārdzieni un nu jau vairs nevarēja noteikt, no kuras puses tas tuvojās, likās, ka tas kaut kas ir visur šai grupiņai apkārt un samērā strauji tuvojas.
Jo tuvāk likās neradījums esam, jo spēcīgāka bija smirdoņa radot vēl vairāk smirdīgu sajūtu gaidā un jo tuvāk tas nāca jo vairāki viņi likās, vismaz sriežot pēc gārgšanas.

[Roviela]

Vairs netērējot laiku liekai spriedelēšanai, "mūks", šakujos pastiepis uz priekšu, palecās gaisā. Līdzko viņš bija aizkļūvis aiz tuvākā koka, kur pārējie viņu nevarēja redzēt, Otoki pārvērtās atpakaļ savā parastājā izskatā un uzlaidās koka galotnē. Nu taču beidzot vajag varēt kaut ko saskatīt!

[Flora]

No šausmiigaa trokšņa un neizsturamaas skaņas kentaurs ļoti apjuka. Instinkts lika griezsties atpakaļ un pilnā ātrumā bēgt prom, taču veselais sprāts un intelekts viņā, par laimi, uzvarēja. ātri atguvies no pārbīļa viņš paraudziijās apkart. Blakus bija uzradushas ari citas butnes, turklat šķita ka kaads vai kut kas ir viņus ielencis, jo likas skaņa naak no visaam puseem. Ari Otoki nebija viņam vairs blakus...

Varbūt tapeeec vakar zvaigznes bija tāda staavoklii nodomaja kentaurs,šķiet gaidams liels notikums...

[Grēkmeistars]

Kas šeit darās? Nātans īgni nomurmināja. Sākumā rēciens, tagad tāda sajūta it kā zeme sākusi kustēties. Nātans kā jau ūdensvīrs bija pieradis pie vienmuļas dzīves ūdenī, bet tagad kaut kas traucēja viņa mieru. Zivis avota ūdenī šaudījās kā negudras. Izbāzis galvu virs ūdens viņš ieraudzīja baru savādu radību, kas likās bija sapulcējušās vienuviet. Ievilcis meža gaisu viņš noskurinājās. No visām pusēm nāca dīvainas, vēl nedzirdētas skaņas. Melnā čūska Leo ciešāk aptinās ap Nātana roku un šņākdama vāroja apkārtni. Mān jālien laukā no avota, ja tuvojas, kaut kas briesmīgs, labāk turēties kopā ar baru...avots nav vieta kur varētu paslēpties... viņš nodomāja un lēni izlīda laukā no ūdens. Ar melni sudrabainu gaismu aste pārtapa melnās zvīņainās biksēs. Slapjie, glumie mati līdzinājās melni zaļam apmetnim. Leo vijīgi aptinās ar Nātana kaklu un vēroja apkārtējos radījumus.
Kas jums uznācis, meža iemītnieki? Kāpēc jūs visi atrodaties vienuviet? viņš noprasīja, asi vērodams būtnes.

[Flora]

kentaurs pamaniija netalu esošaja avota udensviiru. Vispar Umbertam udensļaudis patika, viņš tajos saskatiija nelielu liidzibu ar sevi - ari viņi bija puscilveki- vismaz uudenii. Tomer ari šis viirs izskatiijas apjucis par notiekošo.

Ak mums te ballīte notiek kentaurs jau gribeja kaa ierasts ar ironniju atbildet uz viņa jautajumu, taču saprata ka situacija tiesham ir nopietna un savaldiijas. Godigi sakot man nav ne jausmas ne kaa mes šeit nokļuvam ne ari kapec un šķiet ka neviens cits ari nezin kentaurs atbildeja.

[Darka]

Karhara nolēc no koka stumbra, jo cerēja, ka uzzemes galva tik ļoti negriezīsies līdz mežam, kad tas pārstāja riņķot meitene nošņācās, bet šo skaņu apslāpēja no meža nākusī skaņa, un smaka padarīja visu vēl nejaukāku. Cerēdama atgūt svaigo gaisu, Karhara ātri vien uzlēca kokā un dažu lēcienu attālumā no koka galotnes.

[Eņģeļu gūstekne]

Neo ju bija cerējusi ieķert asos nagus tuttimura čuprā kad zeme sagriezās un viņa nokļuva vienā vietā ar pārējiem iemītniekiem. Kurš izjauca manas pusdienas? Harpija jau grasījās kādam ķerties kaklā, jo ēdiens bija viena no svarīgākajām lietām viņas mūžā. Tad jau atkal atskanēja nedraudzīgais gārdziens un Neo noskurinājās apkļaudama spārnus ap savu tvirto ķermeni.