Izpostītā zeme - ATD [C], Pieteikšanās vairs nav iespējama! Opcijas

[Mastero Jazz]

Mastero, nolikvidējis durvis, nestāv dīkā, bet darbojas tālāk. Jauna lomu spēle. Darbība mūsdienās. Spēlētāju skaits - 6. Balstīta uz d20 sistēmas, d20 Modern noteikumiem.
-------------------
Viduslaiki. Roma.

Centrālajā laukumā bija savākušies lielākā daļa pilsētnieku, kas klusu savā starpā pārrunāja notiekošo vai skaļi sauca pēc nāves. Laukuma centrā bija uzsliets sārts, kura centrā sasiets stāvēja vīrietis. Blakus sārtam, divi vīri baltās mantijās ar krustiem rokās - inkvizitori.
"Šis vīrietis ir apsūdzēts ķecerībā! Viņš apvārdo jūsu dienišķo maizi un uzliek lāstus jūsu bērniem!" kliedza inkvizitors.
"Nav tiesa!" paguva iebrēkties vīrs, pirms viņam aizsēja muti.
"Viņš ir zaimotājs un grēcinieks! Pagāns un ķeceris! Kādu sodu mums viņam spriest?"
"NĀVI!" vienā balsī atsaucās pilsētnieki.
"Lai tu mūžam vārītos elles ugunīs!" iekliedzās inkvizitors. "Pielaidiet uguni!"
Pāris vīri, kas stāvēja blakus ar lāpām rokās, pielika tās pie malkas krāvuma. Tas vienā mirklī iegailējās un liesmas jau kūrās ap ķecera miesu.
Tikmēr otrs inkvizitors pagāja nostāk un ieslīdēja šķērsielā. Tur jau viņu gaidīja kāds cilvēks melnā mantijā. Pie viņa sāniem atradās masīva zobena maksts, taču rokās kāds sainis.
"Dabūji?" inkvizitors nočukstēja.
"Kāda runa!? Bet mana samaksa?" atbildēja svešinieks.
"500 florrimi..." inkvizitors no mantijas apakšas izvilka palielu maisu, kas skaņi žvadzēja.
"Lieliski..." svešais paķēra maišeli un pasniedza inkvizitoram saini. "Tā ir ķecera burvestību grāmata. Tumša maģija to caurstrāvo. Iesaku sadedzināt. Jo ātrāk, jo labāk!"
Inkvizitors likās izbijies: "Jā, jā! Jāsadedzina! Tagad ej! Un nodod visdziļāko Vatikāna pateicību Sv. Jura ordenim."
Svešais nozuda tumšajā ielā, bet inkvizitors atgriezās pie sārta un palūkojās agonijā kliedzošajam inkvizīcijas upurim sejā. "Skaties!" viņš iekliedzās un izvilka no saiņa melnos vākos iesietu grāmatu. "SKATIES!" Upura sejā sāpes nomainīja šausmas. Mutes pārsējs slāpēja viņa kliedzienu, kad inkvizitors grāmatu nometa pie degošā kājām, tieši liesmās. Grāmata uzliesmoja ar zaļām liesmām un sadega. Līdz ar to ķeceris saļima.
-----------------
Spēlētāji ir Sv. Jura ordeņa Amsterdamas šūniņas operatīvie darbinieki. Katram spēlētājam lūdzu izvēlēties savu varoņa tipu.
------------------------
Varoņu tipi un to specialitātes:
Stiprais varonis /tuvcīņa, fiziskās iemaņas (lekšana, kāpšana)/
Ātrais varonis /šaušana, ātrums, veiklība, autovadīšana/ (2bad4u)
Izturīgais varonis /izturība cīņā, spēja koncentrēties, izturība pret indēm un tml/
Inteliģentais varonis /zinātnes, erudīcija, izmeklēšana, datori/ (Chemistry, Atlanta)
Nosvērtais varonis /instinkti, maņas un loģika/ (Nimloth)
Harizmātiskais varonis /diplomātija, līdera spējas, spēja melot un citas sociālās spējas/ (Nimue) (Nulukkizdin)
------------------------
Tāpat katram spēlētājam izvēlēties kategoriju, kurā iekļaujas viņa varoņa profesija, kurā viņš darbojas ārpus ordeņa (kautkā tak nauda jāpelna).
------------------------
Profesiju kategorijas:
Akadēmiķis
Amatnieks
Ārsts (Nimloth)
Atlēts
Baltā apkaklīte (juristi, klerki utt)
Birokrāts
Bohēmists
Diletants (uz vecāku kakla joprojām)
Glābšanas dienestu darbinieks
Izglītojošs
Izmeklētājs (2bad4you)
Lauku cilvēks
Likuma spēks (policija, speciālo uzdevumu vienības utt)
Mājās strādājošs (kalpone utt)
Militārists
Noziedznieks (Chemistry)
Piedzīvojumu meklētājs
Politiko
Radoša personība
Reliģiozs (Nimue)
Skolnieks
Slavenība
Tehniķis
Uzņēmējs (Nulukkizdin)
Zilā apkaklīte (apkalpojošā sfēra)
--------------------------------------
19. gadsimta vidus. Londona.

Bija miglaina diena. Cauri Kensingtonas parkam soļoja misters Tomass M. Keils, "Keila metāla izstrādājumu rūpnīcas" direktors. Savu melno cilindru pabīdījis uz pakauša pusi, viņš izskatījās apbrīnojami laimīgs. Pēdējajos gados viņa bizness bija gājis uz augšu. Tagad viņš devās uz Londonas ostas Centrālo pārvadājumu biroju, kur grasījās noslēgt līgumu par savas produkcijas eksportu uz Vāciju. Misteram Keilam bija pagalam apnicis dirnēt savā ofisā, tādēļ viņš bija nolēmis pastaigā doties kājām.
Piepeši no vītola, kas auga blakus taciņai, uz taciņas uzlēca kāda būtne, kas izskatījās pēc pamatīgi sakumpuša cilvēka. Būtnes seju sedza kapuce.
"Iztukšo maciņu, vecīt!" būtne ierunājās ļoti sēcošā balsī. "Ja ne, beigas klāt!" Būtne ar savu līko roķeli pazibināja nazi.
"Es atvainojos?!" neizpratnē iesaucās misters Keils. "Ko jūs ar to domājat?"
"Domāju, ko domāju, vecais kraķi! Atdod naudu! Laupīšana!"
Tomasam M. Keilam uz pieres parādījās sviedru lāsītes, lai gan šī nebūt nebija tā karstākā diena. Labāk atdot naudu, nekā saņemt dunci ribās. Bet tomēr, ļoti neparasts gadījums - Kensingtonas parks parasti bija samērā drošs.
"L-labi! Ņem naudu!" stostījās misters Keils un sniedzās pēc sava kabatas portfeļa, kas bija uzvalka iekškabatā.
Te piepeši laupītājs iekunkstējās un nokrita uz vēdera. Starp viņa lāpstiņām rēgojās visai prasts un aprūsējis duncis. Cauri miglai atskanēja soļi. Mistera Keila uztraukums pieauga un sasniedza kulmināciju, kad no miglas iznira garš un slaids tēls, ģērbies strādnieku drēbēs. Tēls piegāja pie mirušā un zvilka dunci, ko ieslidināja zem rūtotā krekla. Tad paķēra laupītāja līķi aiz kājas, apgriezās un devās prom, vilkdams mironi sev līdzi. Velkot atsedzās būtnes seja - kraupainā un zaļā āda un ilkņi liecināja, ka tas nebūt nav cilvēks.
Misters Keils apjucis stāvēja ar plaši atvērtu muti. Tad nopurinājās, kārtējo reizi sakārtoja savu cilindru un devās tālāk, domādams par to, ko redzējis.

Šo rakstu rediģēja Mastero Jazz: 22.06.2004 09:27