Heses "Demians", Vai tiešām murgs? Opcijas

[Martins]

Atkal jau sekojot še pat dotiem ieteikumiem izlasīju Heses "Demianu" un jāsaka, ka nebiju pārāk pārsteigts par iegūto efektu. Pirms kāda laika biju lasījis "Sidhartu", kas mani pārāk neaizrāva. Arī šoreiz līdz grāmatas beigām tiku ja ne ar grūtībām, tad ar zināmu piespiešanos gan. Kā tad tā?

Vienā vārdā sakot - grāmatā paustās sajūtas un pārdzīvojumi ir visai murgaini, duļķaini vai kā lai to vēl nosauc. Ja aprakstītais nav vienkārši fantāzijas lidojums, bet ir kāda reāla cilvēka ceļš pie "sevis paša", tad tas ir bijis viens ārkārtīgi dīvains cilvēks. Kāds, kurš ir gatavs atteikties no veselā saprāta par labu visai apšaubāmiem intuīcijas, gandrīz vai maģijas iezīmētiem ceļa rādītājiem. Visi šie autora pārspriedumi par paša izredzētību vien ir ko vērti! Varu gan teikt, ka dažas no "Demianā" tekstā atrodamajām domām man šķita ļoti interesantas, tomēr manas izlasītā teksta interpretācijas noteikti atšķiras no autora turpat izteiktajām nenosakāmas izcelsmes misticisma apkūpinātajām idejām.

Mans spriedums par "Demianu" (un vēlreiz par Hesi vispār) - skaisti uzrakstīts, bet grūti uztverams cilvēkam, kas ir pieradis spriest racionāli un nepaļauties uz "kosmisku atklāsmju" ceļā gūtām "zināšanām". Varētu likt apmēram tai pat grāmatu kategorijā, kur Kastanedu t.i. lasi, brīnies un priecājies, bet, ja tev dārgs tavs veselais saprāts, sargies pārāk ticēt.