Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Pusdienas nebūs, visi brīvi
ils
iesūtīt 20.03.2008 23:08
Raksts #1


Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas
Grupas ikona

Grupa: Dienas Pareģis
Pievienojās: 29.07.03
Kur: Rīga
Dienas Pareģis 2009



Vl. Gakova raksts no žurnāla "Jesļi" marta mumura. Pazīstamais krievu fantastikas kritiķis
un publicists raksta par sen gaidīto Strugacku "Grūti būt dievam" ekranizāciju, jo
publicēts filmas scenārijs ar nosaukumu "Ko teica tabakas tirgonis no Tabakas ielas".

Izlasītais teksts izsauca domu gūzmu, kas asociatīvi pavilka līdz citas, negaidītas un nezin
no kurienes nākušas.Ar laiku tās pieauga skaitā līdz veselam leģionam, bet kad viss norima,
tad smadzenēs izkristalizējās viens vienīgs jautājums, ko strikti bija noformulējuši paši brāļi
Strugacki. Jautājums, uz kuru izsmeļoši atbildēja Germana un Karmalitas scenārijs (kaut
līdzautori par šo jautājumu droši vien vispār nemaz nezina).
Jautājums bija: vai mēs esam mums vajadzīgi?
Vai mēs - toreizējie - no Strugackiem izaugušie - esam vajadzīgi mums - šodienas cilvēkiem?
Vai arī, ja pārformulē jautājumu: vai šodienas pasaulei ir vajadzīga viņu Pusdienas pasaule?
[ Pusdiena, krieviski - Poldeņj - Strugacku iecerētā nākotnes pasaule - ila piez.]
Pirmo reizi es šo jautājumu uzdevu sev, noskatījies vēl pirmo "Grūti būt dievam" ekranizāciju,
kas parādījās 90-to sākumā. To filmu daudzi lamāja (un visai pelnīti, kaut arī par izgāšanos
es to nesauktu). Taču jau tad viena lieta skaudri iegrieza: es uz ekrāna nepazinu Rumatu.
Patiešām, kas viņš bija - no kurienes, no kādas pasaules, no kādas Zemes viņš bija ieradies
uz nelaimīgo Arkanaru? (Pēdējo atpazīt varēja pat visai labi, tā kā Strugacku fanus varēja
kaitināt tikai detaļas.) Skaidrs, ka ne jau no Pusdienas pasaules, Rumata šajā filmā izskatījās
kā atnācējs no nekurienes. Supermens kas supermens: ja arī no netīrajiem mežoņiem viņu
kas atšķīra, tad atmiņas par kontrastdušu un sēdpodu ar skalošanas tvertni.
Atcerieties, Strugacku garstāstā galvenais varonis daudz strīdas ar saviem kolēģiem par
zinātnes un morāles attiecībām. Iejaukšanos un neiejaukšanos, objektīvajiem vēstures likumiem
un subjektīvo cilvēka izvēli... Un pats galvenais, Pusdienas pasaule varēja, ja ne tiesāt Arkanaras
pasauli, tad vismaz spriest par to, apzinoties savu vēsturisko pārmantojamību un mocoties ar
ētikas, nevis tehnikas jautājumiem. Tāpēc, ka pati šī Pusdienas pasaule tālu bija aizgājusi
no Arkanaras pasaules tieši ētiskā plānā. Rumata, kā tās pārstāvis, bija augstāks par cilvēcisko
zemiskumu, ne jau tāpēc, ka labāk prata kauties, biežāk mazgājās, ka viņam aiz muguras bija
civilizācija, kuras varenību arkanarieši nespēja pat iedomāties. Bet tāpēc, ka viņa civilizācija
bija izmācījusies pati savu Arkanaru kļūdas un iemācījusies dzīvot pavisam pēc citiem sociāliem
un ētiskiem principiem.
[Kas nezina šo sava laika lielāko krievu fantastu darbu, mēģināšu paskaidrot. Tātad - Progresoru
cikls, nākotnes sabiedrības - teiksim komunisma - pārstāvji cenšas ievirzīt mazāk attīstītas pasaules
uz progresa, galvenokārt morālā ceļa. Atklāta iejaukšanās netiek atbalstīta, tāpēc cilvēku pārstāvji
slepus darbojas citu planētu vidē, mēģinot novērst despotiju, tirāniju, fanātismu, glābjot planētas
gaišākos prātus no iznīcības. Vienlaikus uzdodot sev jautāju, vai drīkst to darīt. Vai nevajag ļaut katrai
sabiedrībai iet savu ceļu? Paralēles ar mūsdienu Irāku. Vai vajadzēja gāzt despotisko Sadama
Huseina režīmu, kas nogalināja tūkstošiem savus pretiniekus, ja rezultātā - slepkavošana turpinās?
Un gals nav redzams, vai vispār var mainīt sabiedrības attīstības ceļa virzienu, pret tās gribu?
Cieš sakāvi arī Rumata. Strugackiem urrāpatriotisms nepiemīt, viņi, protams, ir dziļi pārliecināti,
ka Pusdienas pasaule ir iespējama, tas ir, sabiedrība, kuras locekļiem piemīt augsta morāle un
ētika ir pirmajā vietā. Tāpēc autori ļoti pārdzīvo, ka reālā pasaule, šajā gadījumā arī PSRS ir ļoti
tālu no tā, ar katru jaunu darbu Strugacki kļūst arvien drūmāki un vairākus viņu darbus nemaz neļauj
publicēt. Brežņeva un tā pēcteču laiki, kad sākas Staļina reabilitācija, gan beidzas. Taču reālā,
mūsdienu pasaule - būsim atklāti - ir visai amorāla. Tas gan ir cits stāsts, bet turpinājums par topošo
filmu - sekos. -ila piezīme.]

Šo rakstu rediģēja ils: 20.03.2008 23:12
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

Raksti šajā pavedienā


Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
3 lietotāji/s lasa šo pavedienu (3 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 10.05.2025 09:57