Nosauc, un tad tev būs Opcijas

[ils]

Ieva Kolmane - literatūrfilozofe un kritiķe, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Praktiskās filozofijas katedras lektore, žurnāla Karogs galvenā redaktore, kopš šā gada pavasara Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēde - šajā amatā viņu uznesis kolēģu uzticības vilnis, ne pašas griba un vēlēšanās. Ieva tulkojusi Oīna Kolfera, Džoannas K. Roulingas un Dž. R. R. Tolkīna darbus. [Nav brīnums, ka ar tik daudziem pienākumiem aizņemta, viņa "norāva" GP trešo sējumu. - ila piezīme.] Mūsu saruna par iztēles lietderību, valodu, vārdu un mums.

Vijas Beinertes saruna ar I. Kolmani (fragmenti). Visu interviju lasi Mājas Viesī, 07.10.05.

- Pēdējā laikā es tincinu cilvēkus par iztēles lietderību.

- Vai tad kāds domā, ka iztēle nav lietderīga?

- Jā gan. Es reiz pat izrakstīju virkni citātu, piemēram, "Pasakas domātas bērniem, es dzīvoju reālajā pasaulē", "Mana sieva lasa romānus, man tādām lietām neatliek laika", "Pusaudža gados es mēdzu lasīt visādas zinātniskās fantastikas blēņas, bet tagad, protams, vairs ne". Vai iztēle ir patiesa - nevis faktiska, bet patiesa?

- Tad mums jāgriež riņķī apkārt daži iesīkstējuši priekšstati. Vispārpieņemtā shēma ir šāda: pastāv reālā ārpasaule, un mēs ar savām ierobežotajām iespējām mēģinām kaut kā tikt tai realitātei klāt. Drīzāk ir gluži otrādi. Ārpasaule, protams, pastāv, bet zināšanas par to mēs veidojam paši - caur valodu un arī caur iztēli.

- Tu esi piedalījusies "Harija Potera" grāmatu tulkošanā, esi tulkojusi visas trīs Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" daļas un vēl arī vairākas Kolfera grāmatas par Artēmiju Faulu. Kā tas notika - vai tu atradi šīs grāmatas, vai tās atrada tevi?

- "Harijs Poters" noteikti atrada mani. Es, protams, piefiksēju, ka tāds darbs ir parādījies un tiek mērķtiecīgi veidots par milzīgi populāru. Izlasīju pirmo grāmatu un nospriedu, ka nepiedalīšos šā darba apjūsmošanā. Bet notika tā, ka trešā grāmata atrada mani. Ceturtā un piektā arī. Arī šodien man jāiet uz "Jumavu" un jāņem svaigākās grāmatas manuskripta blāķis - to gan es tikai rediģēšu. Bet ar Tolkīnu un Kolferu ir pavisam cita lieta. Tolkīnu es atradu jau 90. gadu sākumā - krievu tulkojumā. Un tūlīt pat sāku meklēt angļu grāmatu. Apbrīnojami talantīgi un gudri darināts teksts. Tiesa, arī Tolkīna gadījumā es kā tulkotāja tiku uzbildināta, taču manas jūtas pret "Gredzenu pavēlnieku" ir daudz dziļākas nekā pret "Hariju Poteru".

- Ludmila Azarova tulku sauc par pārcēlāju - no mēles uz mēli, no aizvēstures uz šodienu, no krasta uz krastu. Smalks un trakoti piņķerīgs darbs - būt par starpnieku. Un vēl arī atbildīgs.

- Man ir divi zelta likumi. latviskojumam ir jābūt tādam, kas nenodara pāri latviešu valodai un ideālā gadījumā padara to labāku. Tas ir pat svarīgāk nekā nenodarīt pāri oriģināldarbam.

- Rainis, tulkojot Gētes "Faustu", radīja latviešu literāro valodu.

- Tieši tā. Tas ir pirmais. Tāpēc tulkot nedrīkst cilvēks, kas nemīl un nejūt latviešu valodu. Otrs likums: tulko nevis vārdu, nevis teikumu un pat ne rindkopu - tulko kultūru un vidi.

- [..] literatūra palīdz formulēt, ko es saprotu par sevi pašu.

- Jā, tas ir identitātes un arī atmiņas jautājums - bez atmiņas mēs nezinām, kas esam, bet atmiņa ir būvēta pēc naratīva principiem, fiksējot notikumus stāstā par to, kas īsti noticis, piemēram, laimīga sagadīšanās vai kārtējais apliecinājums tam, ka esi dzimis krekliņā un citādi nemaz nevarēja notikt. Manuprāt, tās ir būtiski svarīgas lietas, jo nosaka visu cilvēka dzīves izjūtu un arī rīcību.

- Lai saprastu, kas ar mani notiek, man tas jānosauc - jāsatver vārdā.

- Jā. Iesākumā tiešam ir vārds. Nosauc - un tad tev ir.

***
Paldies Cilvēkam NGC1313 par norādi!