Baznīcas loma cilvēka dzīvē un nāvē Opcijas

[Dinaer]

laivikā lieldienu laikā apdomājos par to cik svarīga man vispār ir baznīca. pat ņemot vērā manī gadiem ieaudzināto ticību Dievam, baznīca mn pavisam noteikti nestāv prioritāšu augšgalā. Es mēdzu to apmeklēt samērā regulāri bet biežāk lielāks prieks ir par to vietu, kur tā atrodas, vai par cilvēkie (kompāniju), ko spēju tur baudīt apmēram divas stu das - dazkārt ilgāk. bieži vien spēlējot lomu spēles man ir lielāka saprašana kāpēc vai vēlēšanās krist ceļos nekā baznīcā. neredzu tam ne jēgas ne pamatojuma.
iespējams, problēma ir manu zinašanu klāstā, bet, ja es jau tatad neredzu īpašu jēgu no baznīcas, tad vai tai vispār ir kāda ļoti svarīga loma manās un Dieva atiecībās?
Vai man tiešām ir jāiet uz baznīcu, lai apliecinātu savu ticību vai lai būtu ticīga? vai neejot uz baznīcu es smagi grēkoju? manuprāt nē. un šī simboliskā grēku piedošana ko tur var saņemt man nekad nav palīdzējusi. tā nostrādā tikai brīdī, kad tiešām nožēlo'ju un kad man tiešām sāp, bet tas nevienmēr ir baznīcā.

savā ziņā baznīca ir vieta, kur cilvēki iet meklēt dievu, bet ja tu to nespēj tur atrast, ko tad? jo diemžēl baznīca manuprāt mūsdienās vairs nav spējīga funkcionēt tā, kā tā to darīja pirms simts vai divsimts gadiem. ir zudusi zināma jēga no tā visa. sprediķi kas tiek lasīt biezī vien tiek paŗdomāti un mn nereti nākas secināt ka nespēju piekrist visam, ko dziru un nespēju pildīt to, ko no manis vēlas. iespējams, ka tā ir mana vaina, vai vājība, bet nu tā tas ir.

principā jautājums būtu par to cik liela nozīme ir baznīcai mūsu alikos un sabiedrībā?
cik funkcionāla tā spēj būt un vai var ko mainīt?


P.s. lūdzu neapspriest manu piederību kādai konfisijai un neuzsākt strīdu apr to vai Dievs vispār ir. tam ir domāti citi pavedieni.

Žanete

Šo rakstu rediģēja Žanete: 19.04.2006 21:12

[Sindra]

ierobežo pašu Dieva izpratni

Tas tapēc, lai Tu neinterpretētu Dievu pēc tā, kā Tev ir ērtāk un izdevīgāk.
Dievs ir visai nežēlīgs un stingrs savos rakstītajos vārdos.

[Ausminta]

Tas tapēc, lai Tu neinterpretētu Dievu pēc tā, kā Tev ir ērtāk un izdevīgāk.

Tas ir labs jautājums, patiesībā. Baznīca liek atteikties no egoistiskiem interpretējumiem, un to es atrodu par labu esam (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Tikai lieta tāda, ka egoistiskās interpretācijas vietā nāk šabloniski pareizā interpretācija. Kurā daudzi cilvēki ieķeras ar zobiem un nagiem - jo tā taču ir tik liela un stipra, tā nāk komplektā ar dziļu garīgo pārdzīvojumu, to saka mācītājs - Bībele - pats Dievs, tikai, redz, citi, mazprātiņi, vēl spirinās pretī, pinas paši savos izdomājumos vai nonākuši viltus praviešu ķetnās. Jāapgaismo, nabadziņi. Vai arī, iecietīgi smaidot, jāļauj būt. Smuki viss pa plauktiņiem. Es pārspīlēju, protams.

Bet par reliģiozitātes un, līdz ar to, baznīcas lietderīgumu. Sabiedriskais lietderīgums un individuālais lietderīgums. Ticība un reliģija kā ārēji organizējošs mehānisms (tai skaitā "opijs tautai") vs. kā garīga prakse(!?). Pirmo aspektu var izdiskutēt un izvērtēt. Bet otrais ir pašattīstība, un to zina tikai katrs pats. (Es apzinos, ka ir ļoti ķecerīgi runāt šajā forumā par pašattīstības lietām. Turklāt tas nav stilā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) bet nu) Kas notiek cilvēka iekšā, kvalitatīvi? Notiek taču kaut kas, ko nevar norakstīt uz tīru sabiedrisko lietderīgumu. Un varbūt tieši tā dēļ baznīca ir patiešām lietderīga, jo kristīgais ceļš ir tikpat labs kā jebkurš cits. Lai gan, jāatzīst, es pati neredzu, ka tas tā notiktu. Drīzāk, baznīcai svarīgāk ir paturēt, ne mudināt attīstīties.
Tomēr, mani nodarbina jautājums par mieru. "Tas bremzīgais miers viņos", tā man kāda draudzene raksturoja to, kas viņu saistot (visnotaļ dogmatiski) pārliecinātos kristiešos. Opija radītais miers un tikai? Sirdsmierīgs cilvēks tomēr spēj darīt labāk. Un nesavtīgāk. Jā, man tas no malas izskatās kā akls miers, bet varbūt tam ir arī kāda iekšēja jēga, ne tikai ārējā tikumiskās avs audzēšanas jēga.