Baznīcas loma cilvēka dzīvē un nāvē Opcijas

[Dinaer]

laivikā lieldienu laikā apdomājos par to cik svarīga man vispār ir baznīca. pat ņemot vērā manī gadiem ieaudzināto ticību Dievam, baznīca mn pavisam noteikti nestāv prioritāšu augšgalā. Es mēdzu to apmeklēt samērā regulāri bet biežāk lielāks prieks ir par to vietu, kur tā atrodas, vai par cilvēkie (kompāniju), ko spēju tur baudīt apmēram divas stu das - dazkārt ilgāk. bieži vien spēlējot lomu spēles man ir lielāka saprašana kāpēc vai vēlēšanās krist ceļos nekā baznīcā. neredzu tam ne jēgas ne pamatojuma.
iespējams, problēma ir manu zinašanu klāstā, bet, ja es jau tatad neredzu īpašu jēgu no baznīcas, tad vai tai vispār ir kāda ļoti svarīga loma manās un Dieva atiecībās?
Vai man tiešām ir jāiet uz baznīcu, lai apliecinātu savu ticību vai lai būtu ticīga? vai neejot uz baznīcu es smagi grēkoju? manuprāt nē. un šī simboliskā grēku piedošana ko tur var saņemt man nekad nav palīdzējusi. tā nostrādā tikai brīdī, kad tiešām nožēlo'ju un kad man tiešām sāp, bet tas nevienmēr ir baznīcā.

savā ziņā baznīca ir vieta, kur cilvēki iet meklēt dievu, bet ja tu to nespēj tur atrast, ko tad? jo diemžēl baznīca manuprāt mūsdienās vairs nav spējīga funkcionēt tā, kā tā to darīja pirms simts vai divsimts gadiem. ir zudusi zināma jēga no tā visa. sprediķi kas tiek lasīt biezī vien tiek paŗdomāti un mn nereti nākas secināt ka nespēju piekrist visam, ko dziru un nespēju pildīt to, ko no manis vēlas. iespējams, ka tā ir mana vaina, vai vājība, bet nu tā tas ir.

principā jautājums būtu par to cik liela nozīme ir baznīcai mūsu alikos un sabiedrībā?
cik funkcionāla tā spēj būt un vai var ko mainīt?


P.s. lūdzu neapspriest manu piederību kādai konfisijai un neuzsākt strīdu apr to vai Dievs vispār ir. tam ir domāti citi pavedieni.

Žanete

Šo rakstu rediģēja Žanete: 19.04.2006 21:12

[Ausminta]

Kādreiz man gribējās gribēt iet uz baznīcu. Tagad ne gribas, ne gribas gribēt. Dievs baznīcā nedzīvo un ar mācītāja muti nerunā, vismaz ar mani. Tāpēc es ar viņu tiekos citur (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Baznīca kā organizācija vispār ir cits stāsts. Sabiedrības koriģēšanas ierīce, kura darbojas, kaut kā, bet kādu attīstību tas dod? Indivīda iekšējā attīstība šādai statiskai sistēmai patiesībā ir pat nevēlama. Ētisko kategoriju potēšana slimajai sabiedrībai, tāds, manuprāt šobrīd ir pamatprocess. Nu ir jau tomēr viņa slima, un vajag tai disciplīnu, vismaz kaut kādu. Bet vai šāda reliģiska "injicēšana" ko līdz, vai tas rada iekšēju apzināšanos, patiesības piedzīvošanu, kas vienīgā spēj radīt reālas, paliekošas pārmaiņas vai viss paliek tikai tajā uzsūktajā šabloniskajā pareizi/nepareizi dalīšanā, kas šo sadalīto viedokļu pasauli sadala vēl vairāk un neko nerisina? Turklāt reliģija ierobežo, pirmkārt, ierobežo pašu Dieva izpratni.