Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Ungaarijas ragas...]

Ak dieniņās, Arfejai likās, ka viņas žokļus no pūlēm nesmieties savilks krampis - tante domāja, ka viņas uzjautrinās par to spalvu! Jāatzīst izskatījās jau diezgan jancīgi. Tagad Arfeja notēloja šķavas, lai apslēptu spurcienu, pirms saņemties. Galu galā kāds no malas tiešām varētu padomāt, ka abām reizē piemeties kaut kas nelāgs.
Bet māsa bija jāglābj no tantes nagiem. savilkusi ģīmi sajūsminātā smaidā, Arfeja lēnām un aristokrātiski noteica: Ak, dārgā tante, dāvana tiešām ir apbrīnojama un, esmu pilnīgi par to pārliecināta, tieši tāpēc arī mana māsa varbūt neizteicās tā kā pieklājas. Redziet, ir tik grūti, kaut ko pateikt par kaut ko tik lieliksu, ja nav iespējams atrast pareizos vārdus, kas līdzētu izpaust patiesās jūtas.
Taču ticiet, mēs jau esam novērtējušas šo pagodinājumu no jūsu puses, ierasties pie mums. Ak...
Arfeja pieklājības robežās nošņaukājās, it kā Grizeldas ierašanās un dāvanas pasniegšana, viņu būtu saviļņojusi līdz sirds dziļumiem.
Tikām ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka ieradušies arī pēdējie viesi un drīz pavisam drīz viss varēja sākties.